Jūras vilks

XII NODAĻA

Pēdējās divdesmit četras stundas pieredzēja īstu var­darbības karnevālu. No mesas līdz rufei tā_ uzliesmoja kā sērga. Nemaz lāgā nezinu, ar ko iesākt. īstais vaini­nieks visam bija Vilks Larsens. Jau tā sasprindzinātās vīru attiecības, ko vēl vairāk uzkurināja naids, nesaticība un ķildošanās, atradās nedroša līdzsvara stāvoklī, un ļau­nas kaislības aizsvilās kā prērijas zāle.

Tomass Magridžs bija okšķeris, spiegs un pienesējs. Visu laiku viņš centās pieglaimoties un atgūt kapteiņa labvēlību, atstāstot viņam, ko ļaudis runā. Viņš bija tas — es to zinu, — kurš Vilkam Larsenam atstāstīja Džonsona nepārdomātos vārdus. Izrādījās, ka Džonsons bija nopircis kuģa kantīnē eļļas drēbes un atklājis, ka tās ir sliktas kvalitātes. Un viņš, protams, par to bija pastās­tījis citiem. Kuģa kantīne, kāda sastopama uz visiem roņu medību kuģiem, ir sava veida rūpniecības preču veikaliņš, kurā ir krājumā jūrniekiem nepieciešamas mantas. Visu, ko iegādājas kāds no apkalpes locekļiem, atskaita no viņa vēlākās peļņas, jo, tāpat kā mednieki, arī laivu stūr­maņi un airētāji algas vietā saņem «procentus» — zi­nāmu maksu par katru ādiņu.

Par Džonsona neapmierinātību ar kuģa kantīni es nekā nezināju, tādēļ tas, kam kļuvu par liecinieku, nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Tikko kā biju pa­beidzis slaucīt mesu un Vilks Larsens uzsācis ar mani pārrunas par Hamletu, viņa mīļāko Šekspīra varoni, kad pa trapu nokāpa Johansens Džonsona pavadībā. Matrozis saskaņā ar jūrnieku paražu noņēma cepuri un goddevīgi apstājās telpas vidū, smagi un neveikli šūpodamies līdzi šonera zvalstiem un nenolaizdams skatienu no kapteiņa.

— Aiztaisiet durvis un aizšaujiet aizbīdni, — Vilks Larsens man sacīja.

Kad izpildīju rīkojumu, es ievēroju Džonsona acīs pazibam nemierīgas uguntiņas, bet es pat iedomāties nevarēju to cēloni. Man ir prātā neienāca, kam bija lemts te norisināties, bet Džonsons jau no paša sākuma zināja, kas būs, un drošsirdīgi to sagaidīja. Un viņa rīcībā es sa­skatīju visa Vilka Larsena materiālisma pilnīgu atspēko­jumu. Matrozis Džonsons vadījās no parfiecibas, princi­piem, taisnīguma un patiesības. Viņam bija taisnība, viņš to zināja un nebaidījās. Ja būtu nepieciešams, viņš ietu nāvē par savu taisnību, paliktu uzticīgs sev un savai pārliecībai. Un šajā apstāklī izpaudās gara uzvara pār miesu, tādas dvēseles nelokāmība un tikumisks cildenums, kura nepazīst robežu un paceļas pāri laikam, telpai un matērijai droši un nepārvarami, jo ir pārliecināta par savu nemirstību.

Bet nu atgriezīsimies pie šī notikuma. Es pamanīju ne­mierīgās uguntiņas Džonsona acīs, bet izskaidroju tās ar šī cilvēka iedzimto kautrību un mulsumu. Kapteiņa pa­līgs Johansens stāvēja sānis, dažus soļus tālāk no Džon­sona, tieši pretī Džonsonam veselus trīs jardus no viņa, uz viena no grozāmajiem mesas krēsliem sēdēja Vilks Larsens. Kad biju aizvēris durvis un aizšāvis bultu, iestā­jas klusuma brīdis, kas droši vien ilga veselu minūti. Klu­sumu pārtrauca Vilks Larsens.

— Jonson, — viņš iesāka.

— Mani sauc Džonsons, ser, — matrozis drosmīgi izla­boja.

— Nu tad, Džonson, velns lai tevi parauj! Vai tu vari iedomāties, kādēļ es liku tevi pasaukt?

— Jā un nē, ser, — sekoja lēna atbilde. — Savu darbu es padaru labi. To zina jūsu palīgs, un to zināt arī jūs, ser. Tātad par to jūs nevarat sūdzēties.

— Un vai tas ir viss? — Vilks Larsens vaicāja klusā balsī, kā murrādams.

— Es zinu, ka jums ir zobs uz mani, — Džonsons at­bildēja savā parastajā smagnējā gausumā. — Jūs neturat uz mani labu prātu. Jūs … jūs …

— Turpini, — Vilks Larsens skubināja. — Nebaidies mani aizvainot!

— Es nebaidos, — matrozis atcirta, vieglam dusmu sārtumam izlaužoties cauri iedegumam. — Ja es nerunāju ātri, tad tas ir tādēļ, ka es no dzimtās puses neesmu pro­jām tik ilgi kā jūs. Es nepatīku jums tādēļ, ka es sevi cienu; lūk, kāds tam ir iemesls, ser.

— Tu cieni sevi, bet necieni kuģa disciplīnu, ja tas ir tas, ko tu gribi sacīt, un ja tu saproti, ko es do­māju, — Vilks Larsens atkoda.

— Es maku angliski, un es saprotu, ko jūs, ser, gri­bat teikt, — Džonsons atbildēja, pietvīkumam padziļino­ties pie mājiena par viņa angļu valodas zināšanām.

— Džonson, — Vilks Larsens teica, it kā izbeigdams visu iepriekšējo, kas bija noderējis par ievadu galvena­jam. — Esmu dzirdējis, ka tu neesi gluži apmierināts ar eļļas drēbēm.

— Neesmu. Tās nav nekādas labās, ser.

— Un tu par to esi palaidis muti.

— Es runāju, ko domāju, ser, — matrozis bezbailīgi atbildēja, taja pašā laikā neaizmirsdams jūrnieku pieklā­jību, kas prasīja, lai katra viņa atbilde tiktu papildināta ar vārdiņu «ser».

Tieši šaja mirklī es nejauši uzmetu skatienu Johanse- nam. Viņa lielās dūres sažņaudzās un atslāba, un viņa seja bija izteikti velnišķīga, tik ļauni viņš noskatījās uz Džonsonu. Es pamanīju zem Johansena acs blāvu, vēl mazliet saredzamu zīmi no kāviena, ko viņš pirms dažām naktīm bija dabūjis no matroža. Tikai tagad es sāku no­jaust, ka gatavojas kaut kas šausmīgs, — kas, to es ne­varēju iedomāties.

— Vai tu zini, kas notiek ar cilvēkiem, kuri saka to, ko tu esi teicis par manu kantīni un mani? — Vilks Larsens prasīja.

— Zinu, ser, — skanēja atbilde.

— Kas? — Vilks Larsens noprasīja skarbi un pavēloši.

— Tas, ko jūs ar savu palīgu gatavojaties man darīt,ser.

— Paskatieties, Kumpi, uz viņu, — Vilks Larsens man sacīja, — paskatieties uz šo dzīvo putekļu piciņu, šo ma­tērijas sakopojumu, kas kustas, elpo un izaicina mani, un ir pilnīgi pārliecināta, ka sastāv no kaut kā laba, kas ir ietekmējusies no zināmiem cilvēku izdomājumiem, tādiem kā taisnīgums un godīgums, un kas grib dzīvot saskaņā ar tiem, par spīti visām personiskajām neērtībām un drau­diem. Ko jūs, Kumpi, par viņu domājat? Ko jūs par viņu domājat?

— Es domāju, ka viņš ir labāks cilvēks nekā jūs, — es atbildēju, kaut kādas vēlēšanās pamudināts novirzīt uz sevi daļu to dusmu, kas, to es jutu, kuru katru brīdi iz­gāzīsies pār matroža galvu. — Viņa aplamie jēdzieni, «cilvēku izdomājumi», kā jums tos labpatīk nosaukt, lie­cina par cēlumu un vīrišķību. Jums nav nekādu izdomā­jumu, sapņu vai centienu. Jūs esat nabags.

Mežonīgā patikā viņš māja ar galvu.

— Pilnīgi pareizi, Kumpi, pilnīgi pareizi. Man nav izdomājumu, kas dara cēlu un vīrišķīgu. Dzīvs suns ir labāks par mirušu lauvu, es saku līdz ar Zālamanu. Mana vienīgā doktrīna ir izdevīguma doktrīna, un tā dod iespēju saglabāt dzīvību ilgāk. Tad, kad šis rauga pikucis, ko mēs saucam par «Džonsonu», vairs nebūs rauga pikucis, bet tikai putekļi un pīšļi, viņam nebūs vairāk cēluma kā jebkuriem citiem putekļiem un pīšļiem, turpretim es vēl arvien būšu dzīvs un rēkšu.

Vai jūs zināt, ko es taisos darīt? — viņš pratināja.

Es papurināju galvu.

— Es izmantošu savas rēkšanas pirmtiesības un parā­dīšu jums, kas notiek ar cēlumu. Pavērojiet mani.

Veseli trīs jardi viņu šķīra no Džonsona, turklāt viņš sēdēja. Deviņas pēdas! Un tomēr viņš atstāja krēslu vienā lēcienā, iepriekš nemaz nepiecēlies kājās. Viņš lēca kā plēsīgs zvērs, kā tīģeris. Tā bija niknuma lavīna, ko Džonsons veltīgi mēģināja atvairīt. Ar vienu roku viņš centās aizsargāt vēderu, otru pasvieda uz augšu, lai no­segtu galvu; bet Vilka Larsena dūre ar dobju belzienu ietriecās matrozim krūtīs. Džonsona dvaša, pēkšņi iz­grūsta, izšāvās no viņa mutes un tikpat pēkšņi aprāvās ar skaļu sēcienu kā cilvēkam, kurš vēzē cirvi. Viņš tik tikko nenokrita augšpēdu un, cenzdamies atgūt līdzsvaru, zvāļojās no vienas puses uz otru.

Nespēju sīkāk aprakstīt pretīgo ainu, kas sekoja. Tā bija pārāk atbaidoša. Pat tagad man kļūst nelabi, par to do­mājot. Džonsons cīnījās pietiekami varonīgi, bet viņš ne­bija pretinieks Vilkam Larsenam, kur nu vēl Vilkam Lar­senam kopā ar palīgu. Tas bija drausmīgi. Nebiju domā­jis, ka cilvēks spēj pārciest tik daudz un vēl palikt dzīvs un turpināt pretošanos. Protams, viņam nebija nekādu cerību, pat ne vismazāko, un viņš to zināja tikpat labi kā es, bet, būdams vīrišķīgs, viņš nevarēja padoties bez cī­ņas.

Tas bija par daudz, lai es spētu noskatīties. Es jutu, ka zaudēšu prātu, un skrēju pa trapu augšā, lai atvērtu durvis un izbēgtu uz klāja. Bet Vilks Larsens, uz brīdi pametis upuri, vienā lēcienā bija man blakus un ielingoja mani salona pretējā stūri.

— Tās ir dzīvības izpausmes, Kumpi, — viņš zobojās par mani. — Palieciet un pavērojiet tās! Jūs varat savākt datus par dvēseles nemirstību. Bez tam jūs taču zināt, ka mēs neesam spējīgi kaut ko nodarīt Džonsona dvēselei. Vienīgais, ko mēs varam sagraut, ir tās iznīcīgā čaula.

Man likās, ka pagājuši gadsimti, — iespējams, ka si­šana turpinājās ne vairāk par desmit minūtēm. Vilks Lar­sens un Johansens aizrautīgi dauzīja nabaga puisi. Abi apstrādāja viņu ar dūrēm, spārdīja ar smagajiem zāba­kiem, notrieca viņu zemē un uzrāva atkal kājās, lai no jauna notriektu zemē. Džonsona acis bija kļuvušas aklas, viņš nevarēja redzēt, un asinis, tecēdamas no ausīm, de­guna un mutes, padarīja mesu līdzīgu lopkautuvei. Kad Džonsons vairs nespēja piecelties, viņu sita un spārdīja guļošu.

— Rimsties, Johansen, rimsties, nu jau pietiks, — Vilks Larsens beidzot noteica.

Bet palīgā bija pamodies zvērs, kas nebija vairs val­dāms, un Vilks Larsens bija spiests aizgrūst viņu ar ieslīpu rokas vēzienu, kas šķita diezgan viegls, taču at­svieda Johansenu atpakaļ kā korķi, un viņa galva blauk- šķēdama atsitās pret sienu. Viņš nogāzās uz grīdas pa pusei apdullis, smagi elpodams un kaut kā muļķīgi blisi­nādams acis.

— Kumpi, atraujiet vaļā durvis! — Es saņēmu pavēli.

Es paklausīju, un abi necilvēki pacēla samaņu zaudē­jušo matrozi kā maisu ar atkritumiem, uzvilka viņu pa šauro trapu un izmeta uz klāja. Asinis no matroža de­guna sarkanā straumītē plūda uz kājām stūres vīram, kurš nebija neviens cits kā Luiss, Džonsona laivas biedrs. Bet Luiss grozīja stūres ratu uz vienu vai otru pusi, ne- nolaizdams acu no kompasa.

Pavisam citādi izturējās Džordžs Līčs, agrākais mesas zēns. Nekas nebūtu varējis pārsteigt mūs vairāk par viņa turpmāko izturēšanos. Viņš bija tas, kurš, neviena ne­mudināts, uznāca uz pūpes un aizvilka Džonsonu uz kuģa priekšgalu, kur kā nu prazdams pārsēja viņa brūces un iekārtoja viņu ērtāk. Džonsons bija sadauzīts līdz nepa­zīšanai; viņš vispār vairs neizskatījās pēc cilvēka — tik zili melns bija kļuvis un tā uztūcis tajās nedaudzajās minūtēs, kas bija pagājušas no piekaušanas sākuma līdz tam brīdim, kad Līčs viņa sadauzīto ķermeni aizvilka uz priekšgalu.

Bet es gribēju pastāstīt par Līču … Kad biju pabeidzis tīrīt mesu, viņš bija apkopis Džonsonu. Es uzgāju uz klāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un kaut cik nomierinātu pārkairinātos nervus. Vilks Larsens smēķēja cigāru un apskatīja patentlagu, ko «Gars» parasti vilka tauvā aiz sevis, bet kas tagad kaut kāda iemesla dēļ bija izcelta uz klāja. Piepeši manas ausis uztvēra Līča balsi. Tā bija nevaldāmu dusmu aizžņaugta un aizsmakusi. Es pagrie­zos un ieraudzīju viņu stāvam pie kambīzes bakborda pusē, tieši zem pūpes nokares. Zēna seja bija nobālusi uti raustījās, sažņaugtās dūres paceltas virs galvas, acis zibsnīja.

— Lai dievs nolād tavu dvēseli elles mocībām, Vilk Larsen, tikai elle ir pārāk laba vieta priekš tevis, tu gļē­vuli, tu slepkava, tu cūka! — skanēja viņa uzrunas sā­kums.

Jutos kā zibens ķerts. Biju pārliecināts, ka puisis tiks nekavējoties iznīcināts. Bet Vilks Larsens nevēlējās viņu iznīcināt. Viņš lēnām panācās uz priekšu līdz pūpes no- karei un, atspiedis elkoni pret kajītes stūri, domīgi un ar interesi noraudzījās lejup uz satraukto zēnu.

Un zēns meta Vilkam Larsenam acīs tādus apvainoju­mus, kādus nekad agrāk neviens nebija uzdrošinājies vār­dos izteikt. Matroži, bailīgi saspiedušies bariņā pie pašas rufes lūkas, skatījās un klausījās. Mednieki juku jukām spraucās ārā no savas kajītes, bet, Līča tirādei turpino­ties, es redzēju, ka viņu sejās vairs nebija jautrības. Pat viņi bija izbijušies — ne jau par zēna šausmīgajiem vār­diem, bet par viņa šausmīgo pārdrošību. Šķita neiespē­jami, ka dzīva būtne varētu atļauties tā lēkt acīs Vilkam Larsenam. Pats par sevi varu teikt, ka šis puisis mani satrieca un sajūsmināja un es viņā saskatīju spīdošu pie­rādījumu nemirstīgās dvēseles neuzvaramībai, viņš, tāpat kā senie pravieši, spēja pacelties pāri miesai un tās bai­lēm, lai nosodītu nekrietnību.

Un vēl kā nosodīt! Viņš izvilka dienas gaismā un at- kailoja ļaudīm par apsmieklu Vilka Larsena dvēseli. Viņš apbēra to ar lāstiem dieva un visaugsto debesu vārdā, apsvilināja ar nievu svelmi, ar tādiem lāstiem un nievām, ar kādiem viduslaikos apveltīja tos, kurus izslēdza no ka­toļu baznīcas. Savās dusmās viņš brīžiem pacēlās gan­drīz dievišķīgos augstumos, brīžiem pilnīgā spēku izsī­kuma nolaidas līdz pašām neģēlīgākajām un piedauzīgā­kajām lamam.

Viņa niknums robežojās ar ārprātu. Viņš kliedza ar putām uz lūpām, brīžiem viņš smaka, rīstījās un izdeva nesaprotamas skaņas. Bet Vilks Larsens, atspiedies uz elkoņa, mierīgi un aukstasinīgi noraudzījās viņā. Sī rūg­stošas dzīvības vētrainā sarosīšanās, šī kustīgās matēri­jas sacelšanās un izaicinājums mulsināja un ieinteresēja viņu.

Tāpat kā ikviens uz kuģa, es gaidīju, ka Vilks Larsens kuru katru mirkli uzklups zēnam un iznīcinās viņu. Taču viņam nebija vēlēšanās to darīt. Viņa cigārs apdzisa, bet viņš turpināja skatīties klusēdams un ar lielu interesi.

Līča bezspēcīgajam niknumam vairs nebija robežu.

— Cūka! Cūka! Cūka! — viņš vēl un vēlreiz atkārtoja pilnā kakla. — Kāpēc tu nenāc lejā un nenogalini mani, tu slepkava tads? Tu vari to darīt! Man nav bail! Neviens tevi nevar aizkavēt! Pulka labak būt beigtam, jo beigtam tu nekā nevari padarīt, nekā dzīvam un atrasties tavos nagos. Nac šurp, tu gļēvuli! Nosit mani! Nosit mani! Nosit mani!

Saja brīdi Tomasa Magridža ērmotā dvēsele atveda viņu notikuma vietā. Viņš bija klausījies pie kambīzes durvīm, bet nu iznāca laukā, it kā lai iemestu jūrā atkritumus, taču īstenībā gribēdams noskatīties, ka Līču nogalina, — viņš par to bija pārliecināts. Pieglaimīgi smīkņādams, Magridžs vērās seja Vilkam Larsenam, kurš nelikās viņu redzam. Bet koknejietis, kaut ari nebija pie pilna prata, nemaz nesamulsa. Viņš pieversas Līčam, sacīdams:

— Šitādu runāšanu! Šausmīgi!

Līča dusmas vairs nebija bezspēcīgas. Beidzot te bija kāds, uz kuru tas varēja izgāzt. Turklāt pirmo reizi kopš puiša saduršanas pavārs bija paradījies ārpus kambīzes bez naža. Viņš tikko paguva izteikt šos vārdus, kad Līčs viņu notrieca zemē. Trīs reizes pavārs ar pūlēm uzrausās kājās, cenzdamies sasniegt kambīzi, un katru reizi no jauna tika notriekts gar zemi.

— Ak kungs! — viņš brēca. — Palīgā! Palīgā! Vai tad neviens nevar viņu aizvakt? Vāciet tak viņu prom!

Mednieki atvieglojumā iesmējās. Traģēdija bija izbei­gusies, sākās farss. Matroži smīnēdami un grūstīda­mies drūzmējās kuģa pakaļgala, lai noskatītos ienīstā koknejieša piekaušanu. Pat es sajutu, ka man sirdī uz­bango liels prieks. Atzīstos, ka mani sajūsmināja pēriens, ko Tomass Magridžs dabūja no Līča, lai gan tas bija gan­drīz tikpat briesmīgs kā tas, ko Magridža dēļ bija izcietis Džonsons. Bet Vilka Larsena sejas izteiksme nemainījās. Viņš nemainīja arī ķermeņa stāvokli un turpināja noskatī­ties notiekošajā ar lielu interesi. Neraugoties uz viņa pragmatisko pārliecību, šķita, ka viņš vēro dzīvības rosmi un kustību cerībā izdibināt kaut ko vairāk, saskatīt tās visneprātīgākajās konvulsijās kaut ko tādu, ko viņš līdz šim bija palaidis garām nepamanītu — atslēgu dzīvības noslēpumam, lai kads tas butu, tad viss kļūs skaidrs.

Bet kāviens! Magridža piekaušana bija gluži līdzīga tai, ko es redzēju mesā. Veltīgi koknejietis pūlējās aizsar­gāties no saniknota puiša. Un veltīgi viņš centās nokļūt kajītes patvērumā. Viņš vēlās uz to, rāpoja uz to, krita uz tās pusi, kad viņu notrieca zemē. Bet belziens sekoja bel­zienam mulsinošā ātrumā. Viņu sita uz visām pusēm ka badmintona bumbiņu, līdz beidzot Līčs viņu, tāpat kā Vilks Larsens Džonsonu, dauzīja un spārdīja jau guļošu. Un neviens neiejaucās. Līčs būtu varējis viņu nogalināt, bet, piepildījis, acīm redzot, savu atriebības mēru, viņš aizgāja, atstādams piekauto ienaidnieku, kurš smilkstēja un gaudoja kā kucēns.

Taču šīs abas sadursmes bija tikai dienas programmas pirmie numuri. Pēcpusdienā sakāvās Dūms ar Hendersonu, no mednieku kajītes atskanēja šāvienu troksnis, pārējie četri tās iemītnieki satraukti bēga uz klāju. Biezu, kodīgu dūmu stabs — tādi vienmēr rodas no melnā pulvera — pacēlās uz augšu pa atvērtajām durvīm, un Vilks Larsens metās lejā. Līdz mūsu ausim atlidoja sitienu un kautiņa troksnis. Abi vīri bija ievainoti, un viņš vēl iekaustīja abus par to, ka tie nav klausījuši viņa rīkojumu un ir sa­kropļojuši viens otru pirms medību sezonas beigām. Viņi patiešām bija smagi ievainoti, un, iekāvis viņus, Vilks Larsens ņēmās viņus ārstēt, kā nu prata, un pārsiet viņu ievainojumus. Es palīdzēju kapteinim, kamēr viņš izzon- dēja un dezinficēja ložu brūces. Abi vīri pacieta viņa ne­saudzīgo dziedniecību bez kādiem anestezējošiem līdzek­ļiem, viņi saņēma vienīgi tējas glāzi stipra viskija.

Tad, pirmās vakts laikā, izcēlās kautiņš rufē. Ta iemesls bija pļāpas un tenkošana, kuras dēļ bija cietis Džonsons. Dzirdējām troksni un nākamajā dienā redzējām vīrus ar sazilinātajām sejām. Nopratām, ka puse matrožu pama­tīgi samizojusi pārējos.

Otra starpmaiņa un tātad arī diena beidzas ar kautiņu starp Johansenu un kalsno mednieku Latimeru, kurš iz­skatījās pēc ziemcļštatu iedzīvotāja. Kautiņa iemesls bija Latimera aizrādījums kapteiņa palīgam, ka viņš miegā bļaustoties, un, kaut arī Johansens dabūja pērienu, atli­kušo nakts daļu viņš neļāva citiem kajītē ne acu aizvērt, kamēr pats svētlaimīgi gulēja, atkal un atkal miegā pār­dzīvodams kautiņu.

Arī mani mocīja murgi. Aizvadītā diena bija bijusi kā drausmīgs sapnis. Vardarbība bija sekojusi vardarbībai, liesmojošās kaislības un aukstasinīga cietsirdība bija pa­mudinājušās vīrus tīkot citam pēc cita dzīvības, censties ievainot, sakropļot un nogalināt citam citu. Mani nervi bija uzbudināti, mans prāts satraukts. Agrāk manas die­nas bija pagājušas gandrīz pilnīgā neziņā par cilvēka zvē- riskumu. īstenībā es biju pazinis dzīvi tikai tās intelek­tuālajās izpausmēs. Ar varmācību gan biju saskāries, bet tā bija prāta varmācība: Cārlija Fjūreseta kodīgais iz­smiekls, Kolekcionāru kopas biedru nesaudzīgās epigram­mas un viena otra dzēlīga asprātība, kā arī dažu profe­soru aizskarošās piezīmes studiju gados.

Tas bija viss. Ka vīri varētu izgāzt dusmas uz citiem, dauzot viņu miesas un izlejot asinis, tas man bija nepa­rasts un briesmīgs jaunums. Ne jau bez iemesla mani sau- kāja par «Lellīti» van Veidenu, murgu mocīts, domāju, nemierīgi mētādamies savā koja. Cik maz es biju pazinis dzīvi! Es rūgti pasmējos, un man šķita, ka Vilka Larsena atbaidošā filozofija daudz pareizāk izskaidro dzīvi nekā mana.

Un es nobijos, kad apzinājos savu domu virzību. Apkār­tējā pastavīgā vardarbība mani ietekmēja samaitājoši. Ta draudēja iznīcināt visu, kas manā dzīvē bija labākais un gaišākais. Saprāts man teica, ka pēriens, ko dabūja To­mass Magridžs, ir kaut kas slikts, un tomēr neparko ne­varēju atturēties no iekšēja prieka par to. Es apzinājos, ka šis prieks ir grēcīgs, mani nomāca šī grēka smagums, un tomēr es sajūsmā līksmoju. Es nebiju vairs Hamfrijs van Veidens. Es biju Kumpis, šonera «Gars» mesas zēns. Vilks Larsens bija mans kapteinis, Tomass Magridžs un pārējie bija mani biedri, un es sapratu, ka man, tāpat kā viņiem visiem, jau ir uzspiests šīs dzīves zīmogs.