Jūras vilks

VII NODAĻA

Beidzot, pēc trim mainīgu vēju dienām, mēs bijām no­kļuvuši ziemeļaustrumu pasātu joslā. Pēc kārtīgas nakts atpūtas, ko nebija spējis traucēt pat savainotais celis, iz­nācu uz klāja un ieraudzīju, ka «Gars» brāzās uz priekšu, kā spārnus uz abām pusēm izpletis buras, ko pildīja spirgts ceļavējš, vienīgi klīveris un štagbura laiski plivi­nājās. O, kādus brīnumus veica varenais pasātsl Augu dienu un nakti mēs nesāmies uz priekšu un vēl nākošo dienu un turpmāko arī, un visu laiku vienmērīgs, spēcīgs ziemeļrītenis pūta no mugurpuses. Šoneris bura ja pats. Nevajadzēja ievilkt vai izlaist ne šotcs, ne falles vai pār­kārtot topburas, matrožiem vispār nebija jādara nekas cits kā tikai jāstūrē. Vienīgi vakaros, kad norietēja saule, galus palaida vaļīgāk; rītos, kad tie iztvaikoja rasas mit­rumu un atslaba, tos atkal pievilka — un tas bija viss.

Mūsu ātrums ir desmit, divpadsmit, vienpadsmit mez­glu, kā nu kuro reizi. Pūzdams arvien no ziemeļaustru­miem, dūšīgais vējš dzen mūs vajadzīgajā virzienā, un starp diviem saullēktiem mēs nobraucam divi simti piec­desmit jūdzes. Mani iepriecina un reizē skumdina ātrums, ar kādu mēs atstājam aiz sevis Sanfrancisko un, šķiez- dami putas, dodamies uz tropiem. Ar katru dienu kļūst manāmi siltāks. Otrās starpmaiņas laikā matroži nāk iz- ģērbušies uz klāja un ar spaiņiem uzšļāc viens otram virsū ūdeni. Sāk parādīties lidojošās zivis, un dežurējo­šās sardzes vīri naktī rāpo pa klāju, tvarstīdami tas, ku­ras tur nokrīt. No rīta, ja Tomass Magridžs ir pienācīgi piekukuļots, no kambīzes plūst patīkama ceptu zivju smarža; bet, ja Džonsonam, stāvot uz bugsprita, ir iz­devies noķert delfīnus, lāsmoj oso ska istuļu gaļu dabu ikviens uz kuģa.

Šķiet, ka Džonsons visu brīvo laiku pavada tur vai augšā, zāliņā, vērodams «Garu» pilnās burās šķeļam viļ­ņus. Viņa acīs ir pacilātība un pielūgsme, un viņš staigā apkārt kā transā, ar sajūsmu noraudzīdamies milstoša- jās burās, putojošajā ķīļūdenī un kuģa kāpumā un skrē­jienā pāri viļņu kalniem, kuri kopā ar mums piedalās iespaidīgajā procesijā.

Dienas un naktis ir «viens brīnums liels un nevaldāma jūsma», un, kaut arī nomācošais darbs man paņem gan­drīz visu laiku, es zagšus izbrīvēju pa kādam brītiņam un tad skatos un nevaru vien noskatīties nebeidzamajā krāšņumā, par kāda esamību man agrāk nebija ne jaus­mas. Debess virs mums ir dzidri zila — zila kā pati jūra, kas zem priekšvadņa zaigo kā gaišzils atlass. Visapkārt gar apvārsni redzami palsi, pūkaini mākoņi. — nemainīgi, nekustīgi kā sudraba ietvars tīrajām tirkīzzilajām de­besīm.

Ilgi neaizmirsīšu kādu nakti, kad man vajadzēja būt jau aizmigušam, bet es gulēju uz baka pašā pīķī un no- raudzījos lejā uz «Gara» priekšvadņa pāršķelto putu spo­kaino virmu. Ūdens burbuļoja kā strautiņš, skrejot pāri sūnainiem akmeņiem kādā klusā gravā, un tā klusā dziesma savaldzināja mani tā, ka es aizmirsos un nebiju vairs Kumpis, mesas zēns, nedz arī van Veidens, cilvēks, kurš starp grāmatām aizvadījis trīsdesmit piecus bezdar­bīgus gadus. Bet kāda balss man aiz muguras, Vilka Lar­sena nepārprotamā balss, kam šī cilvēka nesatricināmā pārliecība piešķīra spēku, bet citēto vārdu izpratne — maigumu, atgrieza mani īstenībā.

O, zvērojošā tropu nakts, ķījūdens kā svelots nags Aizslāpušas tumsas sānā deg.

Vadnis krākdams jūru šķērž, dzelmju blīves augšup vērš, Spurām noliesmojot, vaļi bēg.

Mūsu vantis mirkst ledainā rasā, manu meitēn, Bet buras no karstuma elš.

Jūra dun, jūra skan — tas ir mūsu ceļš, mūsu senais ceļš, Mūsu iemītais ceļš.

Liecas atkal uz dienvidiem Lielais ceļš, Vecais, mūžīgi jaunais ceļš.*1

— Nu, Kumpi? Kā jums tas patīk? — viņš jautāja pēc pienācīgas pauzes, kādu prasīja vārsmas un apstākļi.

Ielūkojos viņa sejā. Tā atblāzmoja gaismu tāpat kā jūra, un acis zibsnīja zvaigžņu mirdzā.

— Man liekas neparasti, lai neteiktu vairāk, ka jūs esat spējīgs izrādīt sajūsmu, — es dzedri atbildēju.

— Bet, cilvēk, tas taču nozīmē būt dzīvam! Tā ir dzī­vība! — viņš iesaucās.

— Lēta manta un bez kādas vērtības, — es iesviedu vi­ņam sejā viņa paša vārdus.

Viņš iesmējās, un tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņa balsī neviltotu jautrību.

— O, es nekādi nevaru panākt, lai jūs saprastu, ne­spēju iedabūt jums galvā, kas tā dzīvība tāda ir. Protams, visiem citiem dzīvība ir bez vērtības, tai ir vērtība tikai no pašas dzīvības viedokļa. Un es varu jums apgalvot, ka patlaban mana dzīvība ir krietni dārga — man pašam. Nekāda cena tai nevar būt par augstu, jūs atzīsiet, ka tas ir šausmīgs pārspīlējums, bet kaut ko te grozīt nav manos spēkos, jo to nosaka dzīvība, kas ir manī.

Viņš brīdi klusēja, kamēr atrada vārdus, kuros ietērpt domas, kas viņu nodarbināja, un beidzot turpināja:

— Vai zināt, es esmu pilns savādas pacilātības; jūtos tā, it kā manī atbalsotos laikmeti, it kā nekas man ne­būtu neiespējams. Es izprotu patiesību, atšķiru labu no ļauna, taisnību no netaisnības. Redzu skaidri un tālu. Es spētu gandrīz ticēt pat dievam. Bet, — un viņa balss pār­vērtās, un gaišums no sejas izzuda, — kas ir šis stāvok­lis, kurā es atrodos? šis dzīvesprieks? šī sajūsma par to, ka dzīvoju? šī iedvesma, kā to tikpat labi varētu nosaukt? Tas iestājas, kad cilvēkam nav nekādu gremošanas trau­cējumu, kad viņa kuņģis ir kārtībā un ēstgriba laba, un viss iet gludi. Tas ir kukulis par esamību, asiņu šampa­nietis, fermenta kūsāšana, kas vieniem liek domāt svētas domas un citiem redzēt dievu vai radīt to. Tas ir viss — dzīvības skurbums, rauga kustēšanās un murdoņa, mur- muļojoša dzīvība, ko neprātīgu dara apziņa, ka tā ir dzīva. Un tpū! Rīt es par to maksāšu tāpat, kā to dara dzērājs. Un es zināšu, ka man jāmirst, visdrīzāk uz jūras, jābeidz kumuroties pašam, lai kustētos kopā ar jūras trūdiem; lai kļūtu par barību citiem, būtu maita, atdotu visu savu muskuļu spēku un spēju kustēties, lai tie kļūtu par spēku un kustības spēju zivju spurās, zvīņās un iekšās. Tpū! Un vēlreiz tpū! Šampanietis ir jau novadējies. Tas ir pār­stājis kūsāt un dzirkstīt un kļuvis pliekans.

Tikpat pēkšņi, ka bija atnācis, viņš mani atstāja, no­lēkdams uz klāja viegli un klusi kā tīģeris. «Gars» turpi­nāja vagot viļņus. Es pamanīju, ka ūdens burbuļošana ap priekšvadni stipri atgādina gulētāja krākšanu, un, klau­soties tajā, iespaids, ko bija radījusi Vilka Larsena strauja pārsviešanās no cildenas jūsmas uz bezcerību, lēnām iz­zuda. Tad kāds tālbraucējs matrozis no kuģa vidusdaļas skanīgā tenorā uzsāka «Dziesmu par pasātu».

Jā, tas esmu es, jūrnieka krietnākais vējš, Vienmēr uzticams, spēcīgs un možs,

Manos mākoņos raugoties, stūresvirs vērš Kuģi zilajos dzelmeņos drošs.

Vai tas vakars vai līts, kuģim joņoju līdz, Dzenos pēdās kā modrīgs suns. Lai cik tālu tas skrien, mana elpa arvien Buru apa|os vēderos dun.*