Jūras vilks

XXII NODAĻA

Zināju, kas Modai Brūsterai padomā, kad viņa nāca uz manu pusi. Minūtes desmit tiku vērojis viņu nopietni sa­runājamies ar izglābto mehāniķi un nu, padevis zīmi klu­sēt, aicināju viņu projām uz vietu, kur stūres vīrs neva­rētu mūs dzirdēt. Viņas seja bija bāla un stinga; lielās acis, to paustās mērķtiecības dēļ lielākas nekā parasti, pētījoši ielūkojās manējās. Jutos visai nedrošs un noba­žījies, jo viņa bija atnākusi izdibināt Hamfrija van Vei­dena dvēseli, un kopš ierašanās uz «Gara» Hamfrijam van Veidenam nebija nekā tāda, ar ko viņš varētu se­višķi lepoties.

Mēs aizgājām līdz pūpes nokarei, kur viņa pagriezās ar seju pret mani. Pavēros apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav neviena, kas varētu noklausīties.

— Kas jums ir uz sirds? — es laipni jautāju.

— Es varētu pieļaut, ka šīrīta notikums lielā mērā bija nelaimes gadījums, bet es runāju ar misteru Haskinsu. Viņš man pastāstīja, ka todien, kad mūs izglāba, tieši tai laikā, kad es biju kajītē, divi vīri noslīcināti — tīšu prātu noslīcināti… noslepkavoti.

Viņas balsī skanēja jautājums, un viņa nosodoši uz­lūkoja mani, it kā šajā nodarījumā es būtu vainīgais vai vismaz līdzzinātājs.

— Šī vēsts ir pilnīgi pareiza. Abi vīri tika noslepka­voti.

— Un jūs to pieļāvāt! — viņa iesaucās.

— Manos spēkos nebija to aizkavēt, būtu pareizāk teikts, — es atbildēju joprojām laipni.

— Bet jūs mēģinājāt aizkavēt? — Vārds «mēģinājāt» tika izrunāts ar īpašu uzsvaru, un viņas balss skanēja mazliet lūdzoši. — Ak, bet jūs jau to nedarījāt, — viņa steidzīgi turpināja, nojautusi manu atbildi. — Bet kāpēc jūs nedarījāt?

Paraustīju plecus.

— Jums, mis Brūstera, jāatceras, ka jūs esat šīs mazās pasaules jauna iemītniece un ka jūs vēl neizprotat liku­mus, kas tajā valda. Jūs esat atnesusi sev līdzi zināmus cēlus jēdzienus, tādus kā cilvēcība, vīrišķība, pieklājība un tiem līdzīgus. Bet jūs pārliecināsieties, ka šeit tos uz­skata par aplamiem. Es par to jau esmu pārliecinājies, — es piebildu ar negribētu noputu.

Viņa neticīgi papurinaja galvu.

— Ko tad jūs man ieteiktu? — es jautāju. — Lai es paņemu nazi, šauteni vai cirvi un nogalinu šo cilvēku?

Viņa gandrīz atlēca atpakaļ.

— Nē, to ne!

— Ko tad man vajadzētu darīt? Nonāvēties pašam?

— Jūs jau runājat kā īsts materiālists, — viņa iebilda. — Bet pastāv arī kaut kas tāds kā morāla drosme, un morāla drosme nekad nepaliek bez ietekmes.

— A, — es smaidīju, — jūs man iesakāt neatņemt dzī­vību ne viņam, ne sev pašam, bet ļaut, lai viņš nokauj mani. — Ar rokas mājienu es viņu aizkavēju, kad viņa taisījās runāt. — Jo morāla drosme uz šīs mazās, peldo­šās pasaulītes ir bezvērtīgs greznums. Līčam, vienam no noslepkavotajiem vīriem, tā piemita neparastā daudzumā. Tapat arī tam otram, Džonsonam. Taču tā nedeva viņiem nekada labuma, gluži otrādi — tā iznīcināja viņus. Un

tas pats notiktu ar mani, ja es mēģinātu likt lietā to mo­rālās drosmes mazumiņu, kas man varētu būt.

Jums, mis Brūstera, jasaprot un jāsaprot reizi par vi­sām reizēm, ka šis cilvēks ir briesmonis. Viņš ir bez sirdsapziņas. Nekas viņam nav svēts, nekas nav tik drausmīgs, ka viņš to nespētu izdarīt. Viņa iegribas dēļ mani aizturēja uz šī kuģa. Viņa untuma dēļ es vēl esmu dzīvs. Es nekā nedaru, nespēju nekā darīt tāpēc, ka esmu šī neradījuma vergs tāpat, kā tagad jūs esat viņa ver­dzene; tāpēc, ka es alkstu dzīvot, tāpat kā jūs alksiet dzīvot, tālab, ka es nevaru cīnīties un pieveikt viņu gluži tāpat, kā jus nespēsiet cīnīties un uzvarēt viņu.

Viņa gaidīja, lai es turpinu.

— Kas mums ailiek? Man paliek vārguļa loma. Es klu­sēju un paciešu pazemojumu, gluži tāpat kā jūs klusēsiet un pacietīsiet pazemojumu. Un tas ir labi. Tas ir labākais, ko mēs varam darīt, ja vēlamies dzīvot. Ne vienmēr stip­rais uzvar. Mums nepietiek spēka cīnīties ar šo cilvēku; mums ir jāizliekas un jāuzvar, ja vien mēs spējam uz­varēt, ar viltu. Ja jūs gribat paklausīt manam padomam, tad jums jārīkojas tieši tā. Zinu, ka mans stāvoklis ir bīstams, un varu atklāti pasacīt, ka jūsējais ir vēl bīs- tamaks. Mums jāturas kopā, neizrādot, ka mēs to darārn, slepenā savienībā. Es nevarēšu atklāti nostāties jūsu pusē, un, vienalga, kādi pazemojumi man būtu jāpiedzīvo, arī jums būs jāklusē. Mēs nedrīkstam ķildoties ar šo vīru vai rīkoties pretēji viņa gribai. Un mums jāsaglabā smai­dīgas sejas un jāizturas pret viņu laipni neatkarīgi no tā, cik tas varētu būt riebīgi.

Viņa mulsi pārvilka ar roku pār pieri, teikdama:

— Es tomēr nesaprotu.

— Jums jādara tā, kā es saku, — es autoritatīvi pār­traucu viņu, jo redzēju Vilka Larsena skatienu pievēr­šamies mums no kuģa vidusdaļas, kur viņš ar Latimeru pastaigājās uz priekšu un atpakaļ. — Dariet tā, kā es saku, un nepaies ilgs laiks, kad jūs atzīsiet, ka man ir taisnība.

— Kas tad man jādara, — viņa jautāja, pamanījusi, ka bažīgi uzmetu acis mūsu sarunas priekšmetam, un manu dedzīgo vārdu ietekmēta, vismaz man gribējās tā domāt.

— Cik vien spēdama iztieciet bez morālās drosmes, — es strupi sacīju. — Nepamodiniet šī cilvēka naidu! Iztu­rieties pret viņu pavisam laipni, sarunājieties ar viņu, pārspriediet ar viņu literatūru — viņam tadas lietas pa­tīk. Jūs pārliecināsieties, ka viņš ir interesants klausī­tājs un nav muļķis. Un jūsu pašas labā mēģiniet, cik vien varat, izvairīties būt par aculiecinieci varmācībai uz šī kuģa. Tad jums bus vieglāk tēlot savu lomu.

— Man tātad jāmelo, — viņa sacīja noteikti un dum­pīgi, — jāmelo vārdos un darbos.

Vilks Larsens bija pametis Latimeru vienu un nāca uz mūsu pusi. Biju izmisumā.

— Lūdzu, lūdzu, saprotiet mani, — es steigšus sacīju, klusinādams balsi. — Visai jūsu pieredzei ar cilvēkiem un lietām šeit nav nekādas vērtības. Jums jāsāk viss no jauna! Zinu — es to redzu —, ka jūs, starp citu, esat radusi ļaudis ietekmēt ar savām acīm, tās pauž jūsu mo­rālo drosmi. Mani jūs jau esat ietekmējusi ar savām acīm, pavēlējusi man ar tām. Bet nemēģiniet izdarīt to pašu ar viņu! Tad jau jūs varētu savaldīt arī lauvu; Vilks Lar­sens jūs tikai izsmies. Viņš… esmu vienmēr lepojies ar to, ka es viņu atklāju, — es sacīju, mainīdams sarunas tematu, kad Viiks Larsens uznāca uz pūpes un piebiedro­jās mums. — Redaktori no viņa baidījās un izdevēji neka neņēma pretī. Bet es zināju, ka viņš ir talantīgs. Mana sprieduma pareizību un savu talantu viņš pierādīja, gū­dams spīdošus panākumus ar savu «Kalvi».

— Un tā bija avīžu poēma, — viņa attapīgi atbildēja.

— Tiešām ta gadījās, ka tā ieraudzīja dienas gaismu avīzē, — es atbildēju, — bet ne jau tādēļ, ka žurnālu redaktoriem nebūtu bijis izdevības to redzēt.

Mēs runājām par Harisu, — es Vilkam Larsenam pa­skaidroju.

— Ak jā, — viņš apstiprināja. — Atceros «Kalvi». Pilna jauku jūtu un visvarenas ticības cilvēku ilūzijām. Starp citu, mister van Veiden, jūs labāk būtu iegājis pie pavārēna! Viņš ir nemierīgs un sūdzas par sāpēm.

Tādā veidā nepārprotami tiku padzīts no pūpes, vienīgi lai pārliecinātos, ka Magridžs saldi guļ, jo biju viņam iede­vis morfiju. Nesteidzos atpakaļ uz klāja un, kad es tur at­griezos, jutos iepriecināts, redzot mis Brūsteru dzīvi sa­runājamies ar Vilku Larsenu. Kā jau sacīju, šis skats mani iepriecināja. Viņa bija paklausījusi manam pado­mam. Un tomēr es jutos mazliet sašutis un aizvainots par to, ka viņa ir spējīga izdarīt to, ko tiku viņai lūdzis un kas viņai jo sevišķi nebija paticis.