Jūras vilks

XI NODAĻA

«Gars» sasniedzis vistālāko punktu dienvidos tajā lokā, ko tas zīmē pāri Klusajam okeānam, un sāk jau virzīties no tā projām uz rietumiem un ziemeļiem, pretī kādai vien­tuļai salai, kā runā, lai piepildītu mucas ar ūdeni un tad dotos tālāk uz medību vietām Japānas piekrastē. Mednieki ir pārbaudījuši un izmēģinājuši savas šautenes un bises, līdz piešaudes iznākums viņus apmierinājis, airētāji un stūrmaņi sagatavojuši buras, aptinuši airus un cluļļus ar ādu un platiņiem, lai, zogoties klāt roņiem, nebūtu trokšņa, un sakārtojuši laivas — lietojot Līča iemīļoto iz­teicienu — uz goda.

Starp citu, roka viņam ir sadzijusi tīri labi, lai. gan rēta paliks visu mūžu. Tomass Magridžs dzīvo vienās bailēs no viņa un pēc tumsas iestāšanās neuzdrošinās iz­iet uz klāja. Rufē pastāvīgi izceļas ķildas. Luiss man stāsta, ka tas, ko puiši pļāpājot, tiekot pačukstēts kaptei­nim un divus no pienesējiem viņu biedri smagi piekāvuši. Viņš ir nobažījies par matrozi Džonsonu, kurš ir airē­tājs vienā laivā ar viņu. Džonsons pārāk atklāti izsakot savas domas, turklāt divas vai trīs reizes esot saskrējies ar Vilku Larsenu sava vārda izrunas dēļ. Johansenu Džonsons vienu nakti esot iekaustījis uz vidusklāja, un kopš tā laika kapteiņa palīgs saucot viņu pareizi. Bet par to, ka Džonsons varētu iekaustīt Vilku Larsenu, ne­varot būt ne domas.

Arī par Nāves Larsenu esmu no Luisa ieguvis papildu ziņas, kas saskan ar kapteiņa doto īso aprakstu. Iespē­jams, ka mēs satiksim Nāves Larsenu Japānas piekrastē.

— Un tad tik skaties, ka nesapūš vētru, — Luiss brī­dina, — jo viņi ienīst viens otru, kā jau vilka kucēni.

Nāves Larsens vadot vienīgo tvaikoni visā roņu med­nieku flotē, «Maķedoniju», uz kuras esot četrpadsmit lai­vas, kamēr pārējiem — buru kuģiem — katram tikai pa sešām. Luiss stāsta visneiedomājamākās lietas par šo tvaikoni — par lielgabalu tā apbruņojumā, savādiem si­rojumiem un dīvainām ekspedīcijām, kuras tas it kā vei­cot, sākot ar opija kontrabandu uz Savienotajām Valstīm un ieroču kontrabandu uz Ķīnu un beidzot ar vergu tirdz­niecību un atklātu jūras laupīšanu. Tomēr es nevaru Lui- sam neticēt, jo nekad vēl neesmu pieķēris viņu melos, turklāt viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par roņu medī­bām un vīriem, kas ar tām nodarbojas.

Šī gatavā elles kuģa pakaļgalā un mednieku kajītē iet gluži tāpat kā rufē un kambīzē. Vīri mežonīgi kaujas un tīko viens pēc otra dzīvības. Mednieki pareģo, ka Dūms un Hendersons, kas vēl nav nokārtojuši veco ķildu, kuru katru brīdi izbeigs to ar šaušanos, lai gan Vilks Larsens nepārprotami draud nogalināt to, kurš paliks dzīvs šajā divkaujā, gadījumā, ja tāda notiks. Viņš nemaz neslēpj, ka viņa nostājas pamatā nav nekādi tikumiski apsvērumi un viņa pēc mednieki mierīgi varētu apkaut un apēst cits citu, ja vien tie nebūtu viņam vajadzīgi medībām. Bet, ja viņi tikai pievaldītu rokas līdz sezonas beigām, Vilks Larsens apsola viņiem karalisku karnevālu, kurā viņi va­rētu noslēgt visus rēķinus un pie dzīvības palikušajiem blitli atļauts pārmest pār bortu beigtos un sagudrot stāstu par to, kā jūrā palikušie aizgājuši bojā vētrā. Domāju, ka viņa bezjūtība biedē pat medniekus. Neraugoties uz to, ka arī paši ir ļauni cilvēki, viņi, bez šaubām, ļoti bīstas no šī vīra.

Lai gan Tomass Magridžs pret mani ir suniski pade­vīgs, es staigāju apkārt slepenās bailēs no viņa. Viņam piemīt gļēvuļa drosme — dīvaina īpašība, ko esmu labi iepazinis pats pie sevis, — jebkurā mirklī tā var gūt virs­roku pār mazdūšību un pamudināt viņu atņemt man dzī­vību. Mans ceļgals ir krietni atlabis, kaut arī bieži tas ilgiem lāgiem sāp, un pamazām izzūd stīvums no augš­delma, kuru saspieda Vilks Larsens. Citādi mans veselī­bas stāvoklis ir lielisks, es jūtu, ka tas ir tāds. Mani muskuļi kļūst cietāki un pieņemas apjomā. Manas rokas tomēr izskatās nelādzīgi. Tās ir applaucētas, tām atplēsti atnadži, nagi ir aplūzuši un apdauzīti zili, un to pamat­nēs, kā rādās, iemetušās kaut kādas sēnītes. Bez tam es mokos ar augoņiem, tur droši vien vainojams uzturs, jo nekad agrāk no tiem nebiju cietis.

Pirms dažām dienām Vilks Larsens mani uzjautrināja. Redzēju viņu lasām bībeli, pēc veltīgās meklēšanas ce­ļojuma sākumā viena vēlāk bija uzieta mirušā palīga jū­ras lādē. Painteresējos, ko gan Vilks Larsens tajā at­radis, un viņš skaļi nolasīja man priekšā Zālamana mā­cības vārdus. Klausoties viņā, varēja likties, ka viņš pauž pats savas domas, un viņa balss, dobji un skumīgi izska­nēdama, pievilka un valdzināja mani. Neraugoties uz iz­glītības trūkumu, viņš neapšaubāmi prata lasīt loti iz­teiksmīgi. Vēl tagad dzirdu un nekad neaizmirsīšu viņa pirmatnīgā grūtsirdībā trīsošo balsi.

— «Es savācu sev arī sudrabu un zeltu, un ķēniņu un pavalstu īpašos dārgumus; es sadabūju sev dziedātājus un dziedātājas, un visvisādus mūzikas instrumentus, un citas mantas, kas iepriecē cilvēka bērnus.»

«Un es paliku varens un lielāks par visiem, kas Jeru­zalemē valdīja priekš manis; arī mana gudrība nesa man augļus.»

«Tad es uzlūkoju visas lietas, ko manas rokas bija tai­sījušas, un visus darbus, ko biju pūlējies padarīt; un raugi, viss bija niecība un kaitināja manu garu, un nebija nekāda labuma zem saules.»

«Viss notiek vienādi visiem; vienāds liktenis sagaida kā taisno, ta netaisno, kā šķīsto, tā nešķīsto, to, kurš upurē, un to, kurš upuri nenes; kāds ir labais, tāds pats ir grēcīgais un tas, kurš nopulgo, un tas, kurš zaimu bīs­tas.»

«Šis ir tas lielākais ļaunums starp visām lietām, kas notiek zem saules, ka visam ir viens iznākums; patie­šām — arīdzan cilvēka bērnu sirdis ir ļaunuma pilnas, un neprāts ir viņu sirdīs, kamēr viņi dzīvo, un pēc tam viņus gaida nāve.»

«Jo tam, kas atrodas starp dzīvajiem, ir vēl cerība; jebšu dzīvs suns ir labaks par mirušu lauvu.»

«Jo dzīvie zina, ka viņiem jāmirst; bet mirušie nezina nenieka, nedz viņiem vairs kas nak par labu; jebšu viņu piemiņa ir aizmirsta.»

«Arīdzan viņu mīlestība un viņu naids, un viņu skau­dība nu ir iznīkusi; nedz viņiem vairs ir kāda daļa pie tā, kas notiek zem saules.»

Redziet nu, Kumpi, — viņš teica un aizvēra grāmatu, atstādams pirkstu starp lapām un paskatīdamies uz mani. — Zālamans, kas bija izraēliešu ķēniņš Jeruzalemē, do- maja tāpat ka es. Jūs mani saucat par pesimistu. Vai tad šis pesimisms nav no pašiem drūmākajiem? «Viss ir nie­cība un kaitina garu.» — «Nav nekāda labuma zem sau­les.» — «Viens liktenis sagaida visus», muļķi un gudro, šķīsto un nešķīsto, grēcinieku un svēto, un šis liktenis ir nave, kas ir liels ļaunums, kā viņš izsakās. Jo Zālamans mīlēja dzīvi un negribēja mirt, teikdams: «Jebšu dzīvs suns ir labāks par mirušu lauvu.» Viņš atzina par la­bāku niecību, kas kaitina garu, nekā mieru un stingumu kapā. Un es arī. Kustēties ir cūcīgi, bet nekustēties, but ka zemes pikai vai akmenim, ir kaut kas tads, par ko pre­tīgi pat iedomāties. Tas ir pretīgi dzīvībai, kas mājo manī, kuras būtība ir kustība, spēja kustēties un šīs spējas ap­ziņa. Dzīve pati jau tā sagāda maz apmierinājuma, bet raudzīties nākotnē, kur gaida nāve, ir vēl mazāks apmie­rinājums.

— Tad jau jūsu stāvoklis ir vēl ļaunāks nekā Omā­ram, — es sacīju. — Viņš pēc parastajām jaunības šau­bām vismaz atrada mierinājumu un no sava materiā­lisma iztaisīja kaut ko iepriecinošu.

— Kas tas Omārs tāds bija? — Vilks Larsens jautāja, un es vairs nestrādāju ne tajā dienā, ne arī divās turpmā­kajās.

Lasot bez noteiktas sistēmas, viņam nekad nebija pa­gadījusies rubaji, tāpēc tie viņam šķita vērtīgs atradums, īsta bagātība. Atcerējos daudzus pantus, varbūt pat kā­das divas trešdaļas no visām četrrindēm, un pārējās man bez lielām grūtībām izdevās atminēties. Stundām ilgi mēs pārrunājām atsevišķas stances, un es pārliecinājos, ka viņš tajās atklāj nožēlas un dumpības garu, ko es pats pie labākās gribas nevarēju saskatīt. Iespējams, ka, dekla­mēdams šos dzejoļus, piešķīru tiem zināmu līksmi, kas raksturīga man pašam; atmiņa viņam bija laba, un, no­klausījies rubaju otru reizi, bet dažkārt pat tikai pirmo, viņš to bija jau apguvis un nodeklamēja tas pašas rin­das, piešķirot tām satraukuma un kaismīga nemiera garu, kas izklausījās gandrīz pārliecinoši.

Mani interesēja, kurš rubajs viņam patiks vislabāk, un es nejutos pārsteigts, kad viņš apstājās pie tā, kas bija radies acumirklīgā uzbudinājumā un bija pilnīgā pretrunā ar persieša bezrūpīgo filozofiju un labsirdīgajiem dzīves principiem:

Kas, neprasīdams, kurp, ir skrējis šurp Un neatvainodamies brāzies atkal turp? Man atliek vīnā dusmas aizskalot, Lai nekauņa nav prātā jāpatur.

— Lieliski! — Vilks Larsens iesaucās. — Lieliski! — Tā ir pamatdoma visam. Nekauņa! Viņš nebūtu varējis izvēlēties labāku vārdu. Veltīgi es iebildu un nepiekritu viņam. Vilks Larsens mani pārplūdināja un satrieca ar saviem argumentiem. — Būt citādai nav dzīvības dabā. Dzīvība, zinot, ka tai jāpārstāj dzīvot, vienmēr sacelsies. Tā nevar to nedarīt. Zālamans nonāca pie atziņas, ka dzī­vība un viss dzīvē paveiktais ir niecība un kaitina garu,— tātad dzīvība ir slikta, bet nāvi, kas nozīmē beigas iespējai būt niecīgam un īgnam, viņš atzina par vēl sliktāku. No­daļu pēc nodaļas viņam nedod miera tas iznākums, kas vienādi sagaida visus. Tāpat uz to raugās Omārs, es un jūs, jā, jā, pat jūs, jo jūs sacēlāties pret nāvi, kad pavā- rens asināja priekš jums nazi. Jūs baidījāties mirt; dzī­vība, kas ir jūsos, no kā jūs sastāvat un kas ir lielāka par jums, negribēja mirt. Jūs tikāt runājis par nemirstī­bas instinktu. Es runāju par dzīvības instinktu. Dzīvība grib dzīvot, un, kad tai draud nāve, dzīvības instinkts uzveic to, ko jūs dēvējat par nemirstības instinktu. Tas uzveica arī jūsējo (jūs taču nevarat to noliegt), uzveica toreiz, kad jukušais koknejietis asinaja nazi.

Vēl tagad jūs baidāties no viņa. Jūs baidāties arī no manis. Jūs nevarat to noliegt. Ja es saņemtu jūs aiz rīkles, lūk, tā, — viņa roka aptvēra manu kaklu, un man pietrūka elpas, — un sāktu spiest ārā dzīvību no jums, lūk, tā un tā, jūsu nemirstības instinkts izplēnētu un pa­rādītos jūsu dzīvības instinkts, kas ir dzīvotgriba, un jūs cīnītos, lai glābtos. Vai tiešām? Es redzu jūsu acīs nā­ves bailes. Jūs kujat ar rokām gaisu. Jūs izlietojat visu savu vārgo spēciņu, lai cīnītos par savu dzīvību. Jūsu pirksti ir satvēruši manu roku, to spiediens ir tik viegls, it kā uz tās būtu uzmeties taurenītis. Jūsu krūtis cilājās, mēle ir izkārusies, āda kļūst tumši sarkana, acis blāvas. «Dzīvot! Dzīvot! Dzīvot!» jūs saucat, un jūs tā saucat, gribēdams dzīvot tepat un tagad, nevis vēlāk un kaut kur citur. Ko, jūs apšaubāt savu nemirstību? Ha! Ha! Jūs neesat par to drošs. Jūs nevēlaties riskēt. Vienīgi šī dzīve — par to jūs esat pārliecināts — ir neapstrīdama, pastāv īstenībā. Ā, jums viss satumst un kļūst aizvien tumšāks. Tā ir nāves tumsa, esamības beigas, sajūtu bei­gas, kustību gals, kas apņem jūs, nolaižas pār jums. Jūsu acis top stingas. Tās kļūst stiklainas. Mana balss skan vārgi, it kā no liela tāluma. Jūs nevarat redzēt manu seju. Un tomēr jūs vēl ķepurojaties manos nagos. Jūs spārdāties ar kājām. Jūs lokāties kā čūska. Jūsu krūtis cilājas un saspringst. Dzīvot! Dzīvot! Dzīvot…

Es nedzirdēju vairs nekā. Apziņu bija izdzēsusi tumsa, ko viņš tik uzskatāmi attēloja, un, kad atguvu samaņu, es gulēju uz grīdas un viņš smēķēja cigāru un norau­dzījās manī domīgi ar veco, pazīstamo ieinteresētības mirdzumu acīs.

— Nu, vai es jūs pārliecināju? — viņš noprasīja.

— Ņemiet iedzeriet to! Es gribu jums uzdot dažus jau­tājumus.

Es noraidoši valstīju galvu, nepaceldams to no grīdas.

— Jūsu argumenti ir pārāk … ē… spēcīgi, — man iz­devās izrunāt, kaut arī tas radīja stipras sāpes smeldzo­šajā rīklē.

— Pusstundas laikā jūs būsiet atjēdzies, — viņš ap­galvoja. — Un es apsolu, ka vairs neķeršos pie taustā­miem pierādījumiem. Un tagad celieties augšāl Jūs varat apsēsties uz krēsla.

Un, tā kā es biju tikai šī briesmoņa rotaļlieta, es at­sāku iztirzāt Omāru un Zālamanu. Un, tā sarunādamies, mēs abi nosēdējām līdz vēlai naktij.