Jūras vilks

XXIII NODAĻA

Dūšīgi vēji, vienmērīgi pūzdami, dzina «Garu» uz zie­meļiem, tieši virsū roņu baram. Mēs tam uzdūrāmies gan­drīz pie paša četrdesmit ceturtā platuma grāda drēgnā un vētrainā jūrā, kurai pāri vējš nepārtraukti trenkaja miglas vālus. Dienām ilgi mēs nevarējām saskatīt sauli un izdarīt observāciju; tad vējš noslaucīja okeāna virsmu tīru, viļņi ņirbēja un virmoja, un mēs uzzinājām, kur at­rodamies. Pēc dažām skaidrām dienām mums no jauna uzgūla migla, varbūt vēl biezāka nekā iepriekš.

Medīt bija bīstami; tomēr mūsu laivas diendienā tika nolaistas, tās aprija pelēkā krēslaine — un nebija vairs redzamas līdz pat vakaram, bet bieži vien arī vēl daudz ilgāk, tad tās kā jūras veļi cita pēc citas izlīda no tumsas. Veinraits — mednieks, kuru Vilks Larsens bija nozadzis ar visu laivu un apkalpi, — izmantodams miglas aizplī­vuroto jūru, aizbēga. Kādu rītu viņš ar abiem matrožiem nozuda apkārtējā miglā, un mēs viņus nekad vairs nere­dzējām; pēc dažām dienām uzzinājām, ka viņi pārvieto­jušies no šonera uz šoneri, līdz beidzot nokļuvuši uz sa­vējā.

Arī es biju ieņēmis prāta izdarīt to pašu, bet nerādās izdevība. Kapteiņa palīga pienākumos neietilpa doties ar laivu medībās, un, kaut arī es ar viltu centos iegrozīties, lai tiktu, Vilks Larsens man nekad neparādīja Šādu lab­vēlību. Ja viņš būtu to darījis, es kaut kā pamanītos pa­ņemt līdzi mis Brūsteru. Šimbrīžam viņai uz «Gara» bija tik nelāga stāvoklis, ka es baidījos pat prātot, ar ko tas varētu beigties. Es neapzināti izvairījos no domām par to, un tomēr tās mani allaž tirdīja kā uzmācīgs rēgs.

Savā laikā tiku lasījis romānus par jūru, kuros pastā­vīgi uz kuģa vīriešu vidū darbojās viena vienīga sieviete; taču tagad es atskārtu, ka nekad īsti nebiju iejuties šā­dos apstākļos, ko tik labprāt izmantoja un tik pārliecinoši attēloja rakstnieki. Un te nu tie bija — es atrados ar tiem aci pret aci. Lai tie būtu tik nozīmīgi, cik vien iespējams, bija nepieciešams vienīgi tas, lai sieviete būtu Moda Brūs­tera, kura tagad mani valdzināja personiski, ko jau ilgu laiku bija darījusi ar saviem darbiem.

Nevarētu iedomāties nevienas citas, kas tik maz iederē­tos šajā vidē. Viņa bija trausla, liega būtne, smuidra un lokana, vieglām, piemīlīgām kustībām. Man nekad nelikās, ka viņa staigātu vai vismaz staigātu kā parasta mirstīgā. Viņai piemita ārkārtīgs vijīgums, un viņa kus­tējās ar savā ziņā nenosakāmu grāciju, tuvodamas ot­ram, ka lidinās pūka vai putns, nevēcinot spārnus.

Viņa bija kā darinājums no Meisenes porcelāna, un mani nemitīgi ietekmēja tas, ko varētu apzīmēt par viņas gleznumu. Tāpat kā toreiz, kad satvēru viņas roku, lai pa­līdzētu viņai nokāpt kajītē, man visu laiku nedeva miera bažas par to, ka pietiktu ar vienu vienīgu rupju pieskā­rienu, lai viņas vairs nebūtu. Nekad nebiju redzējis tik pilnīgu miesas un gara saskaņu. Atliek tikai aprakstīt viņas vārsmas, kā to ir darījuši kritiķi, tikpat apgaroti un cēli, un līdz ar to ir attēlota viņa pati. Viņas augums šķita tāds pats kā viņas dvēsele, ar līdzīgām īpašībām, saistīts pie dzīves ar pašām smalkākajām važiņām. Patie­šām, ejot viņa viegli skāra zemi, un viņas ķermeņa uz­būvē raupjā māla bija maz.

Viņa bija pārsteidzošs pretstats Vilkam Larsenam. Ne­vienam no viņiem nebija neka tāda kā otram, viss bija tāds, kāda otram nebija. Es pamanīju abus kādu rītu ko­pīgi pastaigājamies pa klāju un pielīdzināju viņus cilvē­ces attīstības kāpņu pretējiem galiem: viens — mežonī­bas visaugstākā izpausme, otrs — izsmalcinātākās civili­zācijas izcilākais sasniegums. Tiesa, Vilkam Larsenam piemita neparasts saprāts, bet tas tika izmantots vienīgi viņa mežonīgo dziņu apmierināšanai. Viņš bija lieliski musku|ots smags vīrs, un, lai gan viņam, kā jau spēcīgam cilvēkam, soļi bija pašapzinīgi un noteikti, viņa gaita ne­bija neka smaga. Vērojot, kā viņš paceļ un nolaiž kājas, nevilšus ienāca prātā tuksnesis un džungļi. Viņa gaita bija klusa un atsperīga kā kaķim, un viņam piemita spēks, varens spēks. Es viņu salīdzināju ar lielu tīģeri — veiklu un plēsīgu zvēru. Viņš pēc tāda izskatījās, un asais, caur­urbjošais mirdzums, kas brīžiem parādījās viņa acīs, bija tāds pats, kādu biju novērojis iesprostotu leopardu un citu mežonīgu plēsoņu acīs.

Bet tajā dienā, kad pamanīju viņus soļojam uz priekšu un atpakaļ, es ievēroju, ka viņa bija tā, kura izbeidza pastaigu. Viņi nonāca līdz trapa lūkai, kur es stāvēju. Kaut kā jutu, ka viņa ir ļoti satraukta, lai gan uz āru to neizrādīja. Skatīdamas uz mani, viņa izsacīja kādu mazsvarīgu piezīmi un diezgan bezrūpīgi iesmējās, bet es redzēju, ka viņa pret pašas gribu it kā apburta no jauna pievērsa skatienu sarunu biedra acīm. Tad viņa sa­vējas nodūra, bet ne pietiekami ātri, lai apslēptu bailes, kas tajās pazibēja.

Satraukuma iemeslu es pamanīju viņa acīs. Parasti pelēkas, aukstas un skaibas, tagad tās bija siltas, maigas un zeltainas — un tajās dietin deja sīkas uguntiņas, kas satumsa un izdzisa vai aizdegās, līdz redzokļus pārņēma kvēls mirdzums. Varbūt tieši tas arī radīja zeltaino no­krāsu, bet zeltainas viņa acis bija — kairinošas un val­donīgas, tajā pašā laikā pavedinošas un neatvairāmas, pauzdamas asiņu pavēlošo saucienu un prasību, ko ne­viena sieviete un vēl jo mazāk Moda Brūstera nevarēja pārprast.

Viņas izbailes sagrāba arī mani, un šajā šausmu mir­klī — pašu drausmāko šausmu, kādas vien cilvēks spēj izjust, — es atskārtu, ka kaut kādā neizsakāmā veida viņa ir man dārga. Apziņa, ka es viņu mīlu, pārņēma mani reizē ar izbailēm, un, abām šīm izjūtām pārmācot manu sirdi un liekot asinīm gan sastingt, gan tajā pašā laika nevaldāmi bangot, jutu, ka mani dzen kāds spēks, kas atrodas ārpus manis un stāv man pāri, un es atklāju, ka pretēji manai gribai manas acis atkal un atkal pievēr­šas Vilkam Larsenam, lai ielūkotos viņējās. Bet viņš bija atguvies. Zeltainās nokrāsas un dejojošo uguntiņu vairs nebija. Viņa acis, aukstas un pelēkas, skarbi spīgoja, kad viņš dzedri paklanījās un novērsās.

— Es baidos, — viņa nodrebēdama čukstēja. — Es tā baidos.

Arī es baidījos, turklāt atklājums, cik daudz viņa man nozīmē, darīja nemierīgu manu prātu, bet man izdevās atbildēt gluži mierīgi:

— Viss būs labi, mis Brūstera. Paļaujieties uz mani, viss būs labi!

Viņa atbildēja ar pateicīgu smaidu, kas lika manai sir­dij pukstēt straujāk, un devās leja pa trapu.

Ilgu laiku paliku uz vietas, kur viņa bija mani atstājusi. Man vajadzēja iejusties jaunajos apstakļos, izprast tos. Beidzot tā bija atnākusi — mīlestība bija atnākusi, kad es to vismazāk gaidīju, turklāt pašos drūmākajos apstak­ļos. Protams, mana filozofija vienmēr bija atzinusi, ka arī man agrāk vai vēlāk nenovēršami būs jāpakļaujas mīlas aicinājumam, taču starp grāmatām pavadītie ilgie noslēg­tības gadi bija padarījuši mani neuzmanīgu, un es nebiju tam sagatavots.

Un nu tā bija atnākusi! Moda Brūstera! Man atmiņā pazibēja viņas pirmais plānais sējumiņš uz mana rak­stāmgalda, un gluži kā īstenībā es redzēju savā acu priekšā veselu rindu plānu sējumiņu savas bibliotēkas plauktā. Kā es tiku priecājies par ikvienu no tiem! Katru gadu kāds ieraudzīja dienas gaismu, un jebkurš man no­zīmēja jauna gada iestāšanos. Tie pauda prāta un gara tuvību, un kā tādus es tos uzņēmu domu radniecībā, bet tagad to vieta bija manā sirdī.

Sirdī? Manās jūtās notika pavērsiens. Likās, ka es at­rodos ārpus sevis un neticīgi nolūkojos pats uz sevi. Moda Brūstera! Hamfrijs van Veidens, «cilvēks ar zivs asinīm», «bezjūtīgais neradījums», «nelabojamais analītiķis», kā mani dēvēja Cārlijs Fjūresets, — un iemīlējies! Un tad bez kada redzama iemesla manā skepses pārņemtajā prātā uzpeldēja atmiņas par mazu biogrāfisku izziņu sarkanajā «Pazīstiet viņus» sējumā — un es sev sacīju: «Viņa ir dzimusi Kembridža, un viņai ir divdesmit septiņi gadi.» Un piebildu: «Divdesmit septiņus gadus veca un vēl brīva un nav mīlējusi?» Bet kā lai es zinu, vai. viņa jau kādu nemīl? Un pēkšņi uznākusi greizsirdības lēkme padzina visu neticību. Par to nebija nekādu šaubu. Es biju greiz­sirdīgs, tāpēc ka mīlēju. Un sieviete, kuru es mīlēju, bija Moda Brūstera.

Es, Hamfrijs van Veidens, biju iemīlējies! Un atkal man uzmācās šaubas. Tomēr ne jau tādēļ, ka es baidītos no mīlestības vai vēlētos no tās izvairīties. Taisni ot­rādi — būdams caurcaurēm ideālists, es vienmēr mīles­tību biju atzinis par pašu vērtīgāko balvu, par viscilde­nākajām jūtām pasaulē, par esamības mērķi un augstāko virsotni, par neizsakāmu laimi un lielāko līksmi, kādu dzīve spēj sniegt, par kaut ko nesalīdzināmi cēlu, kas jā­sagaida, jāsveic un jāuzņem sirdī. Bet nu, kad tā bija at- nākusi, es nespēju ticēt. Nevar būt, ka man lemta tāda laime. Tas bija par daudz labi, pārlieku labi, lai būtu patiesi. Man ienāca prātā Saimonsa rindas:

Starp neskaitāmām klīdu es

Sos gadus, tevi meklējot.

Sen jau biju pārstājis meklēt. Uzskatīju, ka man nav lemts izbaudīt šīs diženākās no visām jūtām. Fjūresetam bija taisnība: es biju nenormāls, «bezjūtīgs izdzimtenis», spējīgs izjust tikai garīgu baudījumu. Un, kaut arī biju pavadījis visu mūžu starp sievietēm, tās mani interesēja vienīgi no estētikas viedokļa. Tik tiešām — reizēm uzska­tīju sevi par izņēmumu, kaut ko līdzīgu mūkam, kuram liegtas mūžīgās vai pārejošās kaislības, kādas es vēroju un tik labi sapratu, ja tās bija pārņēmušas citus. Un ta­gad tās bija atnākušas! Atnākušas negaidītas un nepie­teiktas. Atrazdamies ekstāzei līdzīgā stāvoklī, es pametu savu posteni trapa priekšpusē un gāju pa klāju, klusibā murminādams misis Brauningas brīnišķīgās rindas:

Ne cilvēki — jau ilgus gadus man Vairs biedros tikai domu tēli vien, Un skaņas saldākas nav dzirdējis neviens Par maigo mūziku, kas viņu balsīs skan.*

Saldākā mūzika skanēja man ausīs, un es biju akls un kurls pret visu, kas bija ap mani, Vilka Larsena skarbā balss atsauca mani īstenībā.

— Pie velna, ko jūs gribat darīt? — viņš noprasīja.

Biju aizklīdis uz priekšgalu, ko matroži krāsoja, atjē­dzos, ka, sperdams soli, tik tikko neapgāzu krāsas podu.

— Vai jūs esat mēnessērdzīgs vai saules dūrienu da­būjis? — viņš uzkliedza.

— Nē, gremošanas traucējumi, — es atcirtu un turpi­nāju savu ceļu, it kā nekas nebūtu atgadījies.