Jūras vilks

XIV NODAĻA

Agrāk es nekad nebiju pienācīgi novērtējis sievietes. Cik varu spriest, es nebiju visai juteklīgs, lai gan līdz šim es, patiesību sakot, nekad netiku atradies ārpus sie­viešu sabiedrības. Māte un māsas vienmēr uzturējās manā tuvumā, un es vienmēr pūlējos no viņam izbēgt, jo viņas mani uztrauca līdz ārpratam ar savam rūpēm par manu veselību un ar periodiskiem iebrukumiem mana miteklī, pēc kuriem mans pārdomātais juceklis, ar ko es tā lepo­jos, tika pārveidots vēl lielākā, turklāt nekārtīgā juceklī, lai gan no malas viss izskatījās diezgan glīti. Pēc viņu aiziešanas es nekad nevarēju neko atrast. Bet tagad, ak vai, cik patīkami būtu bijis just viņu klātbūtni, viņu svārku švīkstoņu un čaukstoņu, ko es agrāk ienīdu no visas sirds! Esmu pārliecināts, ka nekad vairs nebūšu pret viņām īgns, ja reiz tikšu mājās. Lai viņas mani ārstē un zajo 110 rīta līdz vakaram, lai slauka putekļus, mēž un kārto manu mitekli katru mīlu brītiņu; es tikai atgāzīšos krēslā un mierīgi uz visu to noskatīšos, un būšu pateicigs par to, ka man ir māte un māsas.

Sīs atmiņas rosina mani uz pārdomām. Kur ir šo pāri par divdesmit «Gara» apkalpes vīru mātes? Tas taču ir pretdabiski un neveselīgi, ka vīrieši ir pilnīgi atšķirti no sievietēm un savrupos baros klīst pa pasauli! Rup­jība un mežonība tam ir neizbēgamas sekas. Vajadzētu, lai šiem vīriem, kuru sabiedrībā es atrodos, būtu sievas, māsas un meitas; tad viņi spētu būt gan laipni, gan maigi, gan līdzcietīgi. Neviens no viņiem nav pat precējies. Gadiem ilgi neviens nav nācis saskarē ar krietnu sievieti, nav izjutis labvēlīgo ietekmi, ko šāda būtne neatvairāmi izstaro. Viņu dzīvei trūkst līdzsvara. Viņu vīrietība, kura pati par sevi ir dzīvnieciski rupja, ir pārmērīgi attīstīta. Turpretī viņu jūtu dzīve ir palikusi neizkopta, patiesību sakot, atrofējusies.

Tā ir neprecētu vīriešu sabiedrība. Viņu dzīve paiet vie­nās ķildās un sadursmēs, un, ķildodamies cits ar citu, viņi kļūst ar katru dienu bezjūtīgāki. Brīžiem man šķiet neiespējami, ka viņiem kādreiz ir bijusi mate. Varētu likties, ka viņi ir pa pusei kustoņi, pa pusei cilvēki, atse­višķa pasuga, kurai nav tāda jēdziena kā dzimums, ka tie ir izperēti saulē kā bruņurupuču olas vai iegūst dzīvību kādā līdzīgi vulgārā veidā un ka savas dienas viņi aiz­vada varmācībā un ļaunumā, un beidzot nomirst tikpat nepievilcīgi, kā ir dzīvojuši.

Sādu domu ietekmēts, es vakar vakarā runājos ar Jo- hansenu — tie bija pirmie neoficiāli teiktie vārdi, ar ku­riem viņš mani pagodināja kopš ceļojuma sākuma. Jo- hansens bija atstājis Zviedriju astoņpadsmit gadu ve­cumā; tagad viņam ir trīsdesmit astoņi, un visā šajā laikā viņš ne reizes nav bijis mājās. Pirms pāris gadiem Cīlē kādā jūrnieku pansionātā viņš bija saticis savu no­vadnieku un no tā uzzinājis, ka māte vēl ir dzīva.

— Tagad viņai jābūt krietni vecai, — viņš sacīja, do­mīgi vērdamies kompasnīcā, un tad uzmeta asu skatienu Ilarisonam, kurš par rumbu bija novirzījies no kursa.

— Kad jūs pēdējo reizi viņai aizrakstījāt?

Viņš skaļi sāka galvā rēķināt:

— Astoņdesmit pirmajā; nē… astoņdesmit otrajā, vai tiešām? Nē… astoņdesmit trešajā. Jā, astoņdesmit tre­šajā. Priekš desmit gadiem. No kādas mazas ostas Madagaskarā. Es tur strādāju.

Redzi, — viņš turpināja, it kā uzrunādams savu no­vārtā pamesto māti zemeslodes viņā pusē, — katru gadu es gatavojos braukt mājās. Tad kāda jēga bija rakstīt? Tikai viens gadiņš. Un katru gadu kaut kas trāpījās — un es neaizbraucu. Bet tagad esmu kapteiņa palīgs un, kad es Frisko saņemšu aprēķinu varbūt savus piecsimt dolārus, piemunsturēšu uz kāda debessdūrēja un apkārt Horna ragam aizlaidīšu uz Liverpūli; tas vēl man ienesīs naudu, un tad es no turienes braukšu mājās ar pasa­žieru kuģi. Tad viņai vairs nebūs jāstrādā.

— Bet vai tad viņa strādā? Tagad? Cik viņai gadu?

— Apmēram septiņdesmit, — viņš atbildēja. Un tad lielīgi piebilda: — Mēs savā zemē strādājam no dzimša­nas līdz nāves stundai. Tāpēc mēs tik ilgi dzīvojam. Es nodzīvošu līdz simtam.

Nekad neaizmirsīšu šo sarunu. Šie vārdi bija pēdējie, ko es dzirdēju nākam pār viņa lūpām. Varbūt tie arī vis­pār bija pēdējie, ko viņš izrunāja. Jo, nogājis kajītē, lai dotos pie miera, es nolēmu, ka lejā gaiss ir pārāk sma­cīgs, lai gulētu. Bija bezvēja nakts. Mēs atradāmies ārpus pasātu joslas, un «Gars» kūlās uz priekšu vienu mezglu stundā. Tāpēc es pasitu padusē segu ar spilvenu un gāju augšā uz klāja.

Iedams garām Harisonam, pametu acis uz kompasnīcu, kas bija iebūvēta kajītes jumtā, un pamanīju, ka šoreiz matrozis ir jau novirzījies par veseliem trim rumbiem. Do­mādams, ka viņš ir aizmidzis, un gribēdams paglābt puisi no brāziena vai kaut kā vēl ļaunāka, es viņu uzrunāju. Bet Harisons nebija aizmidzis. Viņa acis bija plaši ieplestas. Viņš likās tā apstulbis, ka nespēja man atbildēt.

— Kas tev kaiš? — es jautāju. — Vai tu esi slims?

Puisis papurināja galvu un ar dziļu nopūtu it kā at­mozdamies atvilka elpu.

— Būtu tu labāk ieturējis kursu, — es viņu norāju.

Viņš pārtvēra dažus spieķus, un es vēroju kompasa rozi lēnām pagriežamies līdz iedaļai Nord-Nord-West, tad, viegli svārstīdamās, tā apstājās.

No jauna paņēmis savas gultas drēbes, es jau gata­vojos doties tālāk, kad manu skatienu piesaistīja kaut kas neparasts uz reliņiem kuģa pakaļgalā. Muskuļota roka, no kuras pilēja ūdens, satvēra reliņu. Tai blakus no tumsas iznira vēl otra. Ieinteresēts vēroju, kādu viesi no dzīļu krēslaines es ieraudzīšu. Lai tas būtu kas būdams, zi­nāju, ka tas rāpjas uz kuģa pa lagas līni. Redzēju galvu ar slapjiem, nokareniem matiem un tad neapšaubāmas Vilka Larsena acis un seju. Labo vaigu krāsoja sarkanu asinis, kas tecēja no brūces galvā.

Spējā rāvienā viņš uzrausās uz klāja un piecēlās kā­jās, uzmezdams ātru skatienu cilvēkam pie stūres rata, it kā lai pārliecinātos, kas viņš tāds ir un vai no viņa nav jābaidās. No kapteiņa strāvoja jūras ūdens. Tas tecēja

sīkiem, dzirdamiem guldzieniņiem, kuri mani satrauca. Kad viņš nāca uz manu pusi, es instinktīvi atrāvos atpa­kaļ, jo viņa acīs es saskatīju kaut ko tādu, kas slēpa sevī nāves draudus.

— Būs jau labi, Kumpi, — viņš klusā balsī sacīja.

— Kur ir mans palīgs?

Es paraustīju plecus.

— Johansen! — viņš klusām sauca. — Johansen! Kur viņš ir? — Vilks Larsens noprasīja Harisonam.

Jaunais puisis šķita atguvis pašsavaldīšanos, jo at­bildēja diezgan droši:

— Nezinu, ser. Pirms maza brītiņa redzēju viņu ejam uz priekšgalu.

— Es jau arī devos uz priekšgalu. Bet tu būsi pamanī­jis, ka es neatgriežos pa to pašu ceļu, kur aizgāju. Vai tu vari to izskaidrot?

— Jūs droši vien esat bijis viņpus borta, ser.

— Vai man viņu nepameklēt mednieku kajītē, ser? — es ievaicājos.

Vilks Larsens papurināja galvu.

— Jūs, Kumpi, viņu neatradīsiet. Bet jūs man noderē­siet. Nāciet līdzi! Gultas drēbes lai paliek. Atstājiet tur­pat, kur tās ir!

Es sekoju viņam. Kuģa vidusdaļā nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes.

— Tie nolādētie mednieki, — Vilks Larsens iemetināja.

— Pārāk nobarojušies un sasodīti slinki, lai izturētu četru stundu vakti.

Bet baka priekšgalā mēs atradām trīs matrožus aizmi­gušus. Viņš apgrieza tos otrādi un ielūkojās to sejās. Viņi piederēja pie klāja sardzes, un pēc sena paraduma kuģa sardzei rāmā laikā atļāva gulēt, aizmigt nedrīkstēja vienīgi virsnieks, stūres vīrs un novērotājs.

— Kurš ir novērotājs? — Vi-lks Larsens noprasīja.

— Es, ser, — atbildēja Holiouks, viens no tālbraucē­jiem matrožiem, balsij viegli trīcot. — Es tikai nupat kā iesnaudos, ser. Lūdzu, piedodiet, ser! Tas nekad vairs neatkārtosies!

— Vai tu uz klāja kaut ko redzēji vai dzirdēji?

— Nē, ser, es …

Bet Vilks Larsens, nepatikā šņākdams, bija jau novēr­sies, pametis matrozi beržam acis aiz pārsteiguma, ka ticis tik viegli cauri.

— Tagad klusām, — Vilks Larsens mani čukstus brī­dināja, saliekdams augumu, lai iedabutu to rufes lūkā, un gatavodamies kāpt lejā.

Sekoju ar drebošu sirdi. To, kam vajadzēja notikt, es zināju tikpat maz kā to, kas bija jau noticis. Bet asinis bija plūdušas, un ne jau savas iegribas dēļ viņš bija me­ties pāri malai ar pārsistu galvu. Turklāt Johansens bija pazudis.

Tā bija pirmā reize, kad nokāpu rufē, un tik drīz es neaizmirsīšu ainu, ko redzēju, stāvot kāpņu lejas galā. Iebūvēta pašā šonera pīķī, rufe izveidoja trīsstūri, gar kura malām divos stāvos bija izvietotas kojas, pavisam divpadsmit. Telpa nebija lielākā par istabiņu Grabstrītā[3]; tomēr šeit bija sablīvēti divpadsmit vīri; te viņi ēda un gulēja, tepat notika visas viņu dzīvības norises. Mājās mana guļamistaba nebija liela, taču taja varētu ietilpināt duci līdzīgu kubriku, bet, ja ņem vērā vēl griestu aug­stumu, pat divdesmit.

Gaiss rufē bija skābs un sasmacis, un šūpojošās griestu spuldzes blāvajā gaismā es redzēju, ka uz sienas ikviens noderīgais laukumiņš bija no vienas vietas nokārts ar ūdenszābakiem, eļļas drēbēm un citiem tīriem un saval­kātiem apģērba gabaliem. Kuģim zvalstoties, tic šūpojās uz priekšu un atpakaļ, saceldami troksni, kāds rodas, koku zariem beržoties gar mājas jumtu vai sienu. Kaut kur kāds zābaks brīdi pa brīdim skaļi nozlaukstēja pret sienu; un, kaut gan nakts uz jūras bija rāma, baļķu un šķērssienu čīkstoņa un neizdibināmie trokšņi zem grīdas apvienojās nerimtīgā korī.

Gulētāji nelikās traucēties. Viņu bija astoņi — abas brīvās maiņas —, un gaiss bija biezs no viņu dvašas siltuma un smakas, bija dzirdama krākšana, nopūtas un kunkstieni — skaņas, kuras nepārprotami liecina, ka dzīv­nieks, kas saucas cilvēks, guļ. Bet vai viņi patiešām bija aizmiguši? Itin visi? Un, ja ne visi, tad vai viņi bija gu­lējuši līdz mūsu ienākšanai? Vilka Larsena meklējumu mērķis, acīm redzot, bija atrast vīrus, kuri izliekas, ka guļ, bet īstenībā nav aizmiguši vai kuri tikai nesen aiz­snaudušies. Paņēmiens, ar kādu viņš to centās noskaidrot, man atgādināja kādu Bokačo stāstu.

Izņēmis no ietvara lampu, Vilks Larsens to pasniedza man. Viņš sāka no priekšas ar labās puses pirmajām ko­jām. Augšējā gulēja kanaksJielisks jūrnieks, kuru viņa biedri bija iesaukuši par Ūfti-Ufti. Viņš gulēja uz mugu­ras un elpoja rimti kā sieviete. Viena roka viņam bija zem galvas, otra — uz segas. Vilks Larsens satvēra tās lo­cītavu ar īkšķi un rādītājpirkstu un skaitīja pulsu. Ka­naks pamodās. Viņš atmodās tikpat rāmi, kā bija gulējis. Viņa augums it nemaz nesakustējās. Kustīgas bija vie­nīgi acis. Tās atsprāga plaši vajā, lielas un melnas, un nemirkšķinādamas raudzījās mūsu sejas. Vilks Larsens pielika pirkstu pie lupām, dodams zīmi klusēt, un acis no jauna aizvērās.

Apakšējā kojā atradās Luiss, varen resns, silts un no­svīdis, patiešām aizmidzis, un cītīgi gulēja. Kamēr Vilks Larsens turēja viņa roku, matrozis nemierīgi sakustējās, izliekdams ķermeni tā, ka vienu mirkli tas balstījās tikai uz pleciem un papēžiem. Viņa lūpas sakustējās, un viņš izrunāja šādus neizprotamus vārdus:

— šiliņš ir kvarts; bet turi vaļā blisenes, citādi kro­dzinieks tev trīspensu gabalu iesmērēs par sešnieku.

Tad viņš apvēlās uz sāna ar smagu, šņukstienam līdzīgu nopūtu, sacīdams:

— Seši pensi ir tenneris, un šiliņš ir bobs, bet, kas ir ponijs, nezinu.

Pārliecinājies, ka Luiss un kanaks patiešām guļ, Vilks Larsens pārgāja pie nākamajām divām kojām labajā pusē, kuru augšējo un apakšējo stāvu, kā mēs spuldzes gaisma redzējām, aizņēma Līčs un Džonsons.

Kad Vilks Larsens noliecās pie apakšējās kojas, lai pārbaudītu Džonsona pulsu, es, stāvēdams taisni un tu­rēdams spuldzi, redzēju zagšus paceļamies Līča galvu — viņš lūrēja pāri savas kojas malai, lai redzētu, kas tur notiek. Katrā ziņā viņš bija nojautis Vilka Larsena vil­tību un saprata, ka tiks atklāts, jo pēkšņi man no rokām tika izsista lampa un rufē iestājās tumsa. Tajā pašā mir­kli viņš droši vien arī lēca tieši virsū Vilkam Larsenam.

Izdzirdot pirmās skaņas, varēja domāt, ka tur cīnās vērsis ar vilku. Vilks Larsens iebaurojās kā satracināts vērsis, un Līčs izmisīgi rūca. Šīs skaņas stindzināja asinis. Cik noprotams, Džonsons nekavējoties bija viņam piebied­rojies; tātad viņa pazemīgā un pieglaimīgā izturēšanās uz klāja nedaudzajās iepriekšējās dienās nav bijusi ne­kas vairāk kā pārdomāta viltība.

Sī cīņa tumsā man iedvesa tādas šausmas, ka es dre­bēdams atslīgu pret kāpnēm, jo nespēju uzkāpt augšā. Un pakrūtē man sakāpa tas pats vecais nelabums, kas vienmēr uzradās, kad es redzēju fizisku vardarbību. Šo­reiz, protams, es neredzēju nekā, tikai dzirdēju klusās, žļakstošās skaņas, kas rodas, miesai ar spēku triecoties pret miesu. Tad kļuva dzirdami brīkšķi — tur gāzās ķer­meņu mudžeklis —, samocīta elpa, pēkšņu sāpju radīti ātri, aprauti sēcieni.

Sazvērestībā, kuras mērķis bija nogalināt kapteini un viņa palīgu, droši vien piedalījās vairāki vīri, jo pēc trokšņiem es nopratu, ka Līčarn un Džonsonam drīz vien bija devušies palīgā vairāki viņu biedri.

— Sadabū kāds nazi! — Līčs kliedza.

— Gāziet viņam pa galvu! Izšķaidiet viņa smadze­nes! — sauca Džonsons.

Bet Vilks Larsens vairs neizdeva ne skaņas. Nežēlīgi un klusām viņš cīnījās par savu dzīvību. Viņš bija galī­gās sprukās. No paša sākuma notriekts zemē, viņš nebija spējis tikt uz kājām, un es jutu, ka, par spīti viņa neiedo­mājamajam spēkam, viņam nav nekādu izredžu.

Arī es dabūju izjust sparu, ar kādu viņi kāvās, jo vīru kūleņojošie augumi nogāza mani gar zemi un pamatīgi sadauzīja. Bet šajā juceklī man izdevās ierāpties tukšā apakšstāva kojā, kur es nevienam vairs nemaisījos pa kā­jām.

— Ei, vīri! Viņš ir māsu nagos! Viņš ir mūsu nagos! — dzirdēju Līču saucam.

— Kurš? — prasīja tie, kas patiešām bija gulējuši un pamodušies nesaprata, kas notiek.

— Tas nolādētais stūrmanis! — skanēja Līča viltīgā atbilde. To viņš pateica kaut kā apslāpēti un ar lielu piepūli.

Šo ziņu uzņēma ar priecīgām klaigām, un no šī brīža Vilkam Larsenam virsū bija septiņi stipri vīri, jo Luiss, domājams, kautiņā nepiedalījās. Rufe bija ka aizkaitinatu bišu strops, ko satraucis kāds izlaupītājs.

— Ei, jūs! Kas tur lejā notiek? — es izdzirdu Lati- meru saucam no augšas caur lūku; būdams pārāk piesar­dzīgs, viņš nenokāpa rufē, kur gāja kā pa elli.

— Vai kāds nevar sadabūt nazi? Nu vai tad patiešām neviens nevar dabūt nazi? — Līčs lūdzās, kad troksnis kaut cik pierima.

Jucekli radīja uzbrucēju skaits. Viņi traucēja cits citu, kamēr Vilks Larsens, tiekdamies tikai uz vienu mērķi, to arī sasniedza. Viņa nodoms bija izlauzties cauri visai telpai līdz kāpnēm. Lai gan es biju pilnīgā tumsā, es iz­sekoju viņa pārvietošanos pēc skaņām. Neviens cits, tikai milzis būtu varējis izdarīt to, ko izdarīja viņš, aizcīkstē- jies līdz trapam. Maz pamazām, vienīgi ar roku spēku, visam vīru baram pūloties atraut viņu atpakaļ un nogāzt zemē, viņš uzvilkās augšā no grīdas, līdz izslējās pavi­sam stāvus. Un tad kāpienu pēc kāpiena lēni ar rokām un kājām cīnījās augšup pa trapu.

Pašu beidzamo no visa es redzēju. Jo Latimers, pēdīgi aizgājis pēc luktura, turēja to tā, ka gaisma spīdēja pa lūku lejā. Vilks Larsens jau bija gandrīz pašā augšā, lai gan es nevarēju viņu redzēt. Saskatāms nebija nekas vairāk kā vienīgi viņam pieķērušos vīru mudžeklis. Tas staipījās un locījās kā milzīgs daudzkājains zirneklis un šūpojās uz priekšu un atpakaļ līdzi kuģa vienmērīgajiem zvalstiem. Visu laiku — soli pa solim, ar ilgiem starp­laikiem — mudžeklis cēlās uz augšu. Reiz tas saļodzī­jās, tik tikko nenogāzdamies atpakaļ, bet līdzsvars tika atjaunots, un murskulis atkal cēlās uz augšu.

— Kas tur ir? — Latimers sauca.

Laternas izstarotajā gaismā es redzēju viņa apmulsušo seju.

— Larsens, — no mudžekļa vidus atskanēja apslāpēta balss.

Latimers pasniedza pretim brīvo roku. Redzēju izšauja- mies uz augšu kādu citu, lai to sakamptu. Latimers vilka, un pāris nākamie pakāpieni tika pārvarēti ar joni. Tad gaisā pasnaikstījās Vilka Larsena otra roka un pieķērās lūkas malai. Ķermeņu murskulis karājās virs kāpnēm, to­mēr vīri vēl arvien neatlaidās no bēgošā ienaidnieka. Lar­sens grūda viņus zemē, trieca pret lūkas aso malu, spār­dīja ar kājām. Līčs nogāzās lejā pēdējais, krizdams atmu­guriski no pašas augšas un atsizdamies ar galvu un pleciem pret saviem biedriem, kas jau gulēja lejā. Vilks Larsens un lukturis pazuda, mēs bijām atstāti tumsā.