Jūras vilks

VIII NODALA

Dažreiz Vilks Larsens man šķiet traks vai vismaz pus­traks viņa savādo iedomu un untumu dēļ. Citreiz man liekas, ka viņš ir dižs cilvēks, neatzīts ģēnijs. Un beigu beigās es esmu pārliecināts, ka viņš ir lielisks pirmatnējā cilvēka paraugs, piedzimis tūkstoš gadus vai tūkstoš pa­audžu par vēlu, anahronisms šajā civilizācijas augstāko sasniegumu gadsimtā. Viņš, protams, ir sevišķi spilgti iz­teikts individuālists. Taču viņš ir arī ļoti vientuļš. Viņam nav nekā kopēja ar pārējiem kuģa ļaudīm. Ārkārtīgais garīgais spēks un pārliecīgā vīrišķība norobežo viņu no citiem. Salīdzinājumā ar viņu visi pārējie, pat mednieki ir kā bērni, un kā ar bērniem viņš ar tiem arī apietas, ap­stākļu spiests, nolaižoties līdz to līmenim un rotaļādamies ar tiem, kā pieaugušais niekojas ar muļķa puikām. Vai arī viņš tos iztausta ar vivisecētāja nežēlīgo roku, rakņāda­mies to psihē un pētīdams viņu dvēseli, it kā gribēdams redzēt, no kādas vielas tā ir taisīta.

Daudzas reizes pie galda redzēju viņu aizvainojam vienu otru mednieku, bet pēc tam ar mierīgu un no­svērtu skatienu un nepārprotamas ieinteresētības izteiksmi sejā vērtējam viņu rīcību, atbildes vai dusmošanos par sīkumiem, turklāt ar ziņkāri, kas man, novērotājam no malas, kurš visu saprot, šķiet gandrīz smieklīga. Kas at­tiecas uz viņa paša dusmām, esmu pārliecināts, ka tās nav īstas, dažreiz tās ir eksperiments, bet lielāko tiesu — pierasta poza vai stāja, ko viņš uzskata par piemērotu satiksmē ar citiem cilvēkiem. Neesmu redzējis viņu no tie­sas noskaitušos, varbūt vienīgi toreiz, kad bija nomiris viņa palīgs, un nekad arī nevēlos viņu redzēt īsti sanik­notu, kad tiktu likts lietā viss viņam piemītošais spēks.

Runājot par untumiem, pie viena pastāstīšu, kas notika ar Tomasu Magridžu mesā, un pielikšu punktu arī stās­tījumam par kādu atgadījumu, kuram esmu jau pāris reižu pieskāries. Kādu dienu, kad pusdienas bija paēstas un es nupat biju pabeidzis sakopt telpas, Vilks Larsens un Tomass Magridžs nāca pa trapu lejā. Kaut gan pavāram bija sava omulīga miga, īsta savrupkajīte ar ieeju no mesas, pašā mesā viņš nekad neuzdrošinājās rādīties vai uzkavēties, un pāris reižu dienā viņš lavījās tajā iekšā un no tās ārā līdzīgi biklam spokam.

— Tātad tu proti spēlēt «napoleonu», — Vilks Larsens sacīja apmierinātā balsī. — Man jau nu gan vajadzēja iedomāties, ka anglis pratīs. Es pats to iemācījos uz angļu kuģiem.

Tomass Magridžs bija gluži kā bez jēgas, nu gatavais plānprātiņš — tik ļoti viņu iepriecināja tāda brāļošanās ar kapteini. Pavāra dižošanās un neapnicīgās pūles izturēties nepiespiesti, kā cilvēkam, kuram jau no dzim­šanas lemts dzīvē ieņemt cienījamu stāvokli, būtu radīju­šas riebumu, ja nebūtu bijušas tik smieklīgas. Viņš pil­nīgi ignorēja manu klātbūtni, lai gan es pieļauju, ka viņš nemaz nebija spējīgs mani saredzet. Viņa blavas, ne­izteiksmīgās acis laistīt laistījās kā laiski jūras viļņi bula laikā, taču iedomāties, kādas svētlaimīgas vīzijas tās ska­tīja, manai iztēlei nebija pa spēkam.

— Kumpi, sagādājiet kārtis, — Vilks Larsens pavēlēja, kad viņi bija ieņēmuši, vietas pie galda. — Un atnesiet viskiju un cigārus, ko atradīsiet manā kajītē!

Atgriezos ar pasūtīto pašā laikā, lai dzirdētu kokne- jieti bez aplinkiem liekam saprast, ka ar viņu saistoties kads noslēpums; iespējams, ka viņš esot paklīdis kungu bērns vai kaut kas tamlīdzīgs, turklāt viņš esot trimdi­nieks, kam sūtot naudu, lai viņš neatgrieztos Anglijā.

— Brangi bleķo, ser, — viņš sacīja, — brangi bleķo, lai mans taisās, ka pazūd, un nerādās vairs acīs.

Es biju paņēmis parastās degvīna glāzītes, bet Vilks

Larsens izrādīja neapmierinātību, purināja galvu un ar rokām deva man zīmi, lai sadabūju tējas glāzes. Viņš tās pielēja līdz divām trešdaļām ar neatšķaidītu viskiju -— «īstu džentlmeņa dzērienu», kā izteicās Tomass Mag­ridžs, — un abi saskandināja par nepārspējamo spēli «napoleonu», aizkūpināja cigārus un sāka jaukt un dalīt kārtis. Viņi spēlēja uz naudu. Likmes pastāvīgi palielinā­jās. Abi dzēra viskiju, kad izdzēra, es atnesu vēl. Nezinu, vai Vilks Larsens blēdījās vai ne — uz to viņš bija caur un cauri spējīgs —, bet viņš nepārtraukti laimēja. Pa­vārs atkārtoti devās ceļā uz savu koju pēc naudas. Ar katru gājienu viņš kļuva plātīgāks un viņa gaita ļodzī- gaka, bet viņš nekad vienā reizē nepaņēma vairāk par da­žiem dolāriem. Viņam uznāca skurbuma jūtelība; viņš at- ļavas vaļības, tik tikko spēja saskatīt kārtis un nosēdēt taisni. Pirms kārtējā gājiena uz savu kajīti viņš ieāķēja taukainu rādītājpirkstu Vilka Larsena pogcaurumā un vairākkārt, truli blenzdams, pavēstīja:

— Man turas nauda, man viņa turas, kad es jums saku, un es ir džentlmeņa dēls.

Uz Vilku Larsenu dzeršana neatstāja nekādu iespaidu, lai gan viņš iztukšoja tikpat lielu skaitu tikai varbūt vēl pilnāku glāžu. Viņš visu laiku palika, kāds bijis. Pavāra ākstības viņu, šķiet, pat neuzjautrināja.

Galu galā, skaļi pasludinājis, ka prot paciest zaudējumu kā džentlmenis, pavārs lika uz spēles un zaudēja pēdējo naudu. Pēc tam viņš atbalstīja galvu rokās un raudāja. Vilks Larsens ar interesi noraudzījās viņā, gluži kā ga­tavodamies viņu zondēt un vivisecēt, tad šo nodomu at­meta, it kā nonācis pie neizbēgamā secinājuma, ka tur neka zondējama nav.

— Kumpi, — viņš izmeklēti pieklājīgi man sacīja, — esiet, lūdzu, tik laipns un paņemiet misteru Magridžu pie rokas, un palīdziet viņam nokļūt uz klāja! Viņš nejū­tas visai labi.

Un lieciet, lai Johansens uzšļāc viņam dažus spaiņus juras ūdens, — viņš piebilda klusākā, vienīgi manām au­sīm domātā balsī.

Pametu misteru Magridžu uz klāja pāris šim nolūkam izraudzītu ņirdzīgi smīnošu matrožu ziņā. Misters Mag­ridžs miegaini buldurēja, ka viņš esot džentlmeņa dēls. Bet, kāpdams lejā pa trapu, lai novāktu galdu, es izdzirdu pavāru iebrēcamies, kad viņu ķēra pirmā spaiņa saturs.

Vilks Larsens skaitīja iespēlēto naudu.

— Līdzīgi simt astoņdesmit pieci dolāri, — viņš skaļi sacīja. — Gluži kā es domāju. Tas diedelnieks uznāca uz kuģa bez centa kabatā.

— Un summa, ko jūs laimējāt, ir mana, — es drosmīgi teicu.

Viņš pagodināja mani ar zobgalīgu smaidu.

— Kumpi, es savā laikā esmu mācījies šo to no gra­matikas, un, pēc manām domām, jūs jaucat laikus. Jums būtu vajadzējis teikt «bija mana», nevis «ir mana».

— Tas ir nevis gramatikas, bet ētikas jautājums, — es atbildēju.

Pagāja varbūt minūte, pirms viņš atsāka valodu.

— Vai jūs, Kumpi, maz zināt, — viņš sacīja gausā no­pietnībā, ar nenosakāmu grūtsirdības pieskaņu, — ka šī ir pirmā reize, kad dzirdu vārdu «ētika» no kāda cilvēka mutes? JUs un es uz šī kuģa esam vienīgie, kas saprot tā nozīmi.

Bija laiks manā dzīvē, — viņš turpināja pēc jaunas pauzes, — kad sapņoju, ka varēšu kādreiz tērzēt ar ļau­dīm, kuri lieto šādu valodu, ka spēšu izrauties no tās vides, kurā esmu piedzimis, saieties un apmainīties do­mām ar ļaudīm, kuri runā par tādām lietām kā ētika. Un šī ir pirmā reize, kad es vispār dzirdu izrunājam šo vārdu. Turklāt nevietā, jo jums nav taisnība. Runa nav par gra­matiku vai ētiku, bet gan par faktu.

— Saprotu, — es sacīju. — Fakts ir tas, ka nauda at­rodas jūsu rokās.

Viņa seja atplauka. Domājams, viņu iepriecināja mana attapība.

— Bet tā ir izvairīšanās no jautājuma būtības, — es turpināju, — runa ir par taisnīgumu.

— Ā, — viņš piemetināja ar skābi savilktu muti, — re­dzams, jūs vēl ticat tādām lietām kā taisnība un netais­nība.

— Bet jūs neticat? Nepavisam ne? — es noprasīju.

— Itin nemaz. Kam spēks, tam taisnība, un ar to ir pateikts viss. Vājums ir netaisnība. Ar to ir visai bāli pasacīts, ka ir jauki būt stipram un slikti būt vājam, vai vel labāk: izdevīgi būt stipram ieguvumu dēļ; neizdevīgi but vājam zaudējumu dēļ. Patlaban man ir patīkami būt šīs naudas īpašniekam. Ir labi saukt to par savu. Bū­dams spējīgs to paturēt, es nodarītu pāri sev un dzīvībai; kas ir manī, ja es to atdotu jums un atsacītos no prieka būt par tās īpašnieku.

— Bet, paturot to sev, jūs nodarāt pāri man, — es iebildu.

— Nepavisam ne. Cilvēks nemaz nevar nodarīt pāri otram. Viņš var kaitēt vienīgi pats sev. Es uzskatu, ka nodaru sev ļaunu vienmēr, kad ņemu vērā citu intereses. Vai tad jūs to nesaprotat? Kā gan divas rauga drupatiņas var nodarīt pāri viena otrai? Tās cenšas viena otru aprīt. Tieksme aprīt un tieksme neļaut sevi aprīt taču ir man­tota iedzimtības ceļā. Neklausot šai dziņai, tās grēko.

— Tātad jūs neatzīstat altruismu? — es vaicāju.

So vārdu Vilks Larsens uzņēma tā, it kā tas gan šķistu pazīstams, tomēr būtu rūpīgi pārdomājams.

— Paga, paga — tas laikam nozīmē kaut ko tādu kā sadarbība, vai ne?

— Nu, kaut kāds sakars ar sadarbību tam savā ziņā varētu būt, — es atbildēju, šoreiz nejuzdamies pārsteigts par tamlīdzīgiem robiem viņa vārdu krājumā, ko, tapat kā pārējās zināšanas, šis cilvēks bija apguvis patstāvīgas lasīšanas un pašmācības ceļā, neviens viņam nebija palī­dzējis; viņš bija daudz domājis, bet runāt par šādiem jau­tājumiem viņam gan laikam nekad nebija iznācis. — Al­truistiska rīcība ir tāda, kas veikta citu labā. Tā ir ne­savtīga pretstatā rīcībai savā laba, kas ir savtīga.

Viņš pamāja ar galvu.

— Ak jā, tagad es atceros. Es ar to nonācu saskarē, lasot Spenseru.

— Spenseru? — es iesaucos. — Jūs esat lasījis Spen­seru?

— Ne sevišķi daudz, — viņš atzinās. — Es sapratu krietnu tiesu no Pamatprincipiem, bet viņa Bioloģija lika saplakt manām burām, un Psiholoģija dienām ilgi ne­laida mani ārā no bezvēja joslas. Es nudien nespēju ap­tvert, uz kurieni viņš velk. Sākumā piedēvēju to sava prāta aprobežotībai, bet pēc tam nācu pie secinājuma, ka vainojams sagatavotības trūkums. Man nebija pienācīgu pamatu. Vienīgi Spenseram un man pašam zināms, cik cītīgi es būros. Un tomēr kaut ko es izlobīju no viņa Ēti­kas principiem. Tur es arī uzdūros vārdam «altruisms», un tagad es atceros, kādā nozīmē tas tika lietots.

Man interesēja uzzināt, ko šis vīrs varēja būt ieguvis no tādas grāmatas. Spensera darbus es atcerējos pietie­kami labi, lai zinātu, ka viņa cildenas rīcības ideālam al­truisms ir saistošs. Acīm redzot, Vilks Larsens bija izsi­jājis dižā domātāja mācību, paņemot no tās tikai to, kas atbilda viņa vajadzībām un tieksmēm.

— Ko vēl jūs tur uzgājāt? — es apvaicājos.

Viņa uzacis mazlietiņ savilkās no prāta piepūles, viņš centās atrast piemērotu izteiksmi domām, kuras nekad agrāk nebija ietērpis vārdos. Izjutu garīgu pacilātību. Ta­gad es iztaustīju viņa dvēseli, gluži kā viņš to bija pa- sācis darīt ar citiem. Pētīdams es iespiedos neskartā no­vadā. Manam skatienam pavērās svešs, drausmi svešs apvidus.

— Runājot pēc iespējas īsāk, — viņš iesāka, — Spen- sers to izsaka apmēram tā: vispirms cilvēkam jādarbojas sevis paša labā — darīt to nozīmē būt tikumīgam un krietnam. Tālāk — viņam jādarbojas savu bērnu labā. Un, beidzot, viņam jādarbojas vispārības labā.

— Un pati augstākā, cēlākā, pareizākā, — es piezīmēju,

— ir rīcība, kura dod labumu pašam cilvēkam, viņa bēr­niem un vispārībai.

— Tam es nekādā ziņā nepiekrītu, — viņš iebilda.

— Neredzu tur nekādu nepieciešamību vai jēgu. Bērnus un vispārību es svītroju nost. To labā es nenestu nekādus upurus. Tas viss ir tikai tukšas un salkanas pļāpas, to vajadzētu saprast katram pašam, vismaz tādam, kas netic mūžīgajai dzīvošanai. Ja man stāvētu priekšā mūžīga dzī­vošana, altruisms būtu izdevīgs. Es varētu pacelt savu dvēseli jebkādos augstumos. Bet, ja nu šī rauga lodāšana un kumurēšanās, ko dēvē par dzīvību, dota man vienīgi uz īsu brīdi un mani negaida nekāda cita mūžība kā vien nāve, tad no manas puses netikumīga būtu katra ar uz­upurēšanos saistīta rīcība. Katrs upuris, kura dēļ man jā­zaudē kaut viena iespēja parāpot vai pakumuroties, ir muļķīgs — un ne tikai muļķīgs, tas ir sev pašam noda­rīts ļaunums un pārestība. Es nedrīkstu zaudēt nevienu iespēju parāpot vai pakumuroties kaut reizi, ja es no fermenta gribu izspiest visu iespējamo. Un mūžīgo sa­stingumu, kas man pienāks, neatvieglos un arī nepadarīs grūtāku nedz upuri, nedz savtīgums tajā laikā, kad es vēl rūgu un kustējos.

— Tad jūs esat individuālists, materiālists un, loģiski spriežot, arī hedonists.

— Skaļi vardi. — Viņš pasmaidīja. — Bet kas tas hedonists tāds ir?

Kad biju izskaidrojis, viņš piekrītoši pamāja.

— Un jūs esat arī vīrs, — es turpināju, — kam neva­rētu uzticēties pat vissīkākajā lietā, kurā varētu tikt iejauktas savtīgas intereses.

— Nu jūs sākat saprast, — viņš atplaukdams teica.

— Jūs esat cilvēks, kuram pilnīgi trūkst tā, ko parasti sauc par tikumību.

— Tā tas ir.

— Vīrs, no kura vienmēr jābaidās …

— Labāk to nemaz nevar pateikt.

— … kā baidās no čūskas, tīģera vai haizivs.

— Tagad jūs esat mani iepazinis. Un jūs pazīstat mani tādu, kādu mani pazīst visi. Citi mani sauc par Vilku.

— Jūs esat briesmonis, — es pārgalvīgi piebildu, — Kalibans, kurš prāto par Setebosu un rīkojas tāpat kā jūs, vadoties no saviem untumiem un iegribām.

Kad Vilks Larsens izdzirda šo alūziju, viņa piere ap­mācās. Viņš to nesaprata, un es drīz vien noskaidroju, ka viņam šī poēma nav pazīstama.

Lai nekļūtu garlaicīgs, teikšu tikai to, ka atnesu no kapteiņa kajītes vajadzīgo grāmatu un izlasīju viņam priekšā «Kalibanu». Viņš bija sajūsmināts. So nesarež­ģīto domāšanas veidu un skatu uz lietām viņš izprata pilnīgi. Atkal un atkal viņš mani pārtrauca ar komentā­riem un kritiskām piezīmēm. Kad es beidzu lasīt, viņš man lika pārlasīt poēmu otru reizi un tad vēl trešo. Mēs iegrimām diskusijā — par filozofiju, zinātni, evolūciju un reliģiju. Viņa spriedumos atklājās pašmācības ceļā iegūto zināšanu paviršība un, jāatzīst, pirmatnīga prāta pašpār­liecība un tiešums. Taisni viņa domāšanas vienkāršībā slēpās tās spēks, un viņa materiālisms bija daudz neat­vairāmāks nekā Cārlija Fjūreseta izsmalcināti sarežģī­tais. Tas nozīmē nevis to, ka mani — zvērinātu un, kā izteicās Fjūresets, temperamentīgu ideālistu — varētu pie­veikt, bet to, ka Vilks Larsens metās triecienā pret ma­nas pārliecības pēdējiem cietokšņiem ar tādu sparu, kas pelnīja cieņu, lai gan grozīt manus uzskatus nespēja.

Stundas ritēja. Pienāca vakariņu laiks, bet galds vēl nebija klāts. Kļuvu nemierīgs un bažīgs, un, kad Tomass Magridžs, sanīcis un dusmīgs, paglūnēja pa trapu lejā, es gatavojos pildīt savus pienākumus. Bet Vilks Larsens viņam uzsauca:

— Pavārēn, tev šovakar vajadzēs pašiverēties! Mums te ar Kumpi ir darīšanas, un tev būs jāpapūlas iztikt bez viņa.

Un vēlreiz notika kaut kas nepiedzīvots. Tovakar es sēdēju pie galda kopā ar kapteini un medniekiem, kamēr Tomass Magridžs mūs apkalpoja un vēlāk mazgāja trau­kus, — Vilka Larsena jauna iegriba, kalibaniska garastā­vokļa izpausme, un es nojautu, ka tā man sagādās gal­vassāpes. Mēs runājām un runājām medniekiem par lielu nepatiku, jo viņi nespēja saprast ne vārda.