Jūras vilks

II NODAĻA

Man šķita, ka es varenā ritmā šūpojos bezgalīgā iz­platījumā. Dzirkstoši gaismas punktiņi sprēgāja un šau­dījās man garām. Tās bija zvaigznes, to es zināju, un mirdzošas komētas, kas aizpildīja telpu manā lidojumā starp saulēm. Katru reizi, kad sasniedzu svārstības am­plitūdu un gatavojos vēzienam pretējā virzienā, nogranda gonga rībiens. Neizmērojami ilgi, saritinājies rāmu gad­simtu krokās, es izbaudīju un apsvēru savu neaprakstāmo lidojumu.

Bet tad sapņa norisē notika pārmaiņas — jo tam, es pats sev teicu, ir jābūt sapnim. Svārstību periods kļuva īsāks un īsāks. Mani raustīja no vienas puses uz otru ar kaitinošu steigu. Es tikko paspēju atvilkt elpu — tik me­žonīgi mani mētāja cauri debess plašumiem. Gongs dār­dināja aizvien biežāk un negantāk. Gaidot katru jaunu tā sitienu, mani pārņēma arvien pieaugošas, neizsakāmas baismas. Tad likās, it kā mani vilktu pa žņirkstošām, saulē balti nokaitušām smiltīm. Tas radīja nepanesamas cieša­nas. Manu ādu svilināja briesmīga uguns. Gongs rībēja un dimdēja. Dzirkstošie gaismas punkti zibsnīja man ga­rām nebeidzamā straumē, it kā visa zvaigžņu sistēma gāz­tos tukšumā. Es cīnījos pēc elpas, ar grūtībām to atguvu un atvēru acis. Divi vīrieši bija nometušies ceļos man blakus un darbojās ap mani. Varenā ritma sajūtu bija radījusi kuģa zvalstīšanās un šūpošanās jūras viļņos. Biedīgais gongs bija pie sienas pakārta panna, kas pie katras kuģa svārstības dārdēja un zvanīja. Zņirkstošās, svelošās smiltis — kāda cilvēka cietās rokas, kas berzēja manas kailās krūtis. Es sāpēs locījos un mazliet pacēlu galvu. Mana miesa bija jēla un sarkana, un es redzēju sīkas asins lāsītes, kas spiedās cauri sapluinitajai un iekai­sušajai epidermai.

— Diezgan bus, Jonson, — viens no vīriem sacīja. — Vait' neredzi, kad džentlmeņam turpat vai visa āda nodīrāta?

Par Jonsonu nosauktais, smagnējā skandināviešu tipa pārstāvis, pārtrauca mani rīvēt un neveikli uzslējās kā­jās. Otrs, kurš tika viņu uzrunājis, nepārprotami bija kok- nejietis ar labi veidotu augumu un paglītu, gandrīz sie­višķīgu tāda cilvēka seju, kurš reizē ar mātes pienu sevī iesūcis Londonas Sv. Marijas baznīcas zvanu skaņas. Sa­vazāta nebalināta audekla cepure galvā un nosmulēts džutas maiss ap viņa slaidajiem gurniem norādīja, ka viņš ir pavārs neapšaubāmi netīrajā kuģa virtuvē, kurā es at­rados.

— Un kā jūs tagad jūtas, ser? — viņš jautāja ar to luncīgo iztapoņas smaidiņu, kādu iegūst tikai no dau­dzām dzeramnaudas tīkotāju senču paaudzēm.

Par atbildi es vārgi uzinocījos sēdus, un Jonsons mari palīdzēja piecelties.kājās. Pannas šķindoņa un dima man šausmīgi uzbudināja nervus. Nespēju sakopot domas. At­balstu meklēdams, pieķēros pie virtuves koka dzieda, — un, atzīstos, no taukainās nosēdumu kārtas uz tā man iekšās viss sagriezās, — es pasniedzos pāri karstajam pa­vardam pēc kaitinošā mājturības priekšmeta, noņēmu to no āķa un stingri ieķīlēju ogļu kastē.

Pavārs pasmīnēja par manu nervu vājuma izpausmi un iespieda man rokā kūpošu krūzi, sacīdams:

— Šejiet, tas jumsim nāks par labu.

Tā bija pretīga susla — kuģa kafija, bet tās karstums bija dzīvinošs. Pēc katra dedzinošās dziras malka es pa­metu skatienu uz savām jēlajām un asiņojošajām krūtīm un pievērsos skandināvietim.

— Pateicos jums, mister Jonson, — es teicu, — bet vai jūs neuzskatāt, ka jūsu darbošanās ir bijusi pārlieku iedar­bīga?

Nopratis pārmetumu drīzāk no manas rīcības nekā no vārdiem, viņš pastiepa man apskatei savu plaukstu. Tā bija vienās tulznās. Pārvilku ar roku pār raga cietajiem izciļņiem, tie bija tik pretīgi raupji, ka man izskrēja tir­pas caur kauliem.

— Mani sauc Džonsons, nevis Jonsons, — viņš sacīja ļoti labā, kaut arī gausā angļu valodā tikpat kā bez kāda akcenta.

Viņa bāli zilajās acīs vīdēja rāms protests kopā ar kautru atklātību un vīrišķību, un ar to viņš iemantoja manu labvēlību.

— Pateicos, mister Džonson, — es izlaboju savu kļūdu un sniedzu viņam roku.

Viņš biklumā un neveiklībā sastomījās, pamīņājās no vienas kājas uz otru, tad, lempīgi sagrābis manu plauk­stu, sirsnīgi to paspieda.

— Vai jums nav kaut kas sauss, ko es varētu uz­ģērbt? — es jautāju pavāram.

— Jā, ser, — viņš līksmā gatavībā atbildēja. — No- skriešu lejā un palūkošos savās mantās, ja jumsim, ser, nav nekas pretī valkāt manas drēbes.

Viņš izmetās vai drīzāk izlavījās pa virtuves durvīm žiglā un glumā gaitā, kas izskatījās ne tik daudz kaķiski zaglīga, cik lišķīga. Patiešām, šī lišķība vai — kā man vēlāk nācās pārliecināties — lipīgums laikam gan bija viņa rakstura pati zīmīgākā izpausme.

— Un kur es atrodos? — es jautāju Džonsonam, kuru uzskatīju — pie tam pamatoti — par vienu no matrožiem. — Kas šis ir par kuģi, un uz kurieni tas dodas?

— Apmēram dienvidrietumos no Faralonu salām, — viņš lēni atbildēja, it kā cenzdamies izteikties tik labā angļu valodā, cik vien spēj, un stingri ievērodams manu jautajumu secību. — šoneris «Gars», dodas roņu medībās uz Japānu.

— Un kā sauc kapteini? Man ar viņu jātiekas, tiklīdz es būšu apģērbies.

Džonsons izskatījās pārsteigts un samulsis. Viņš vilci­nājās, meklēdamies pa savu vārdu krājumu un veidojot izsmeļošu atbildi.

— Kapteinis ir Vilks Larsens, vismaz tā vīri viņu sauc. Nekad neesmu dzirdējis viņa īsto vārdu. Bet jūs labāk runājiet ar viņu piesardzīgi. Šorīt viņš ir traks. Viņa pa­līgs …

Bet viņš nepabeidza. Virtuve bija ielavījies pavars.

— Jonson, labāk taisies, ka pazūdi no šejienes, — pa­vārs teica. — Tu var ievaidzēties vecajam uz klāja, un šodien nav tā diena, kad ar viņu der saskrieties.

Džonsons paklausīgi pagriezās uz durvīm, tajā pašā laikā negaidīti svinīgi un brīdinoši pamirkšķinot man pari pavāra plecam, it kā vēlreiz atgādinādams, ka man ar kapteini jārunā apdomīgi.

Pāri pavāra rokai nokarājās bezveidīga un saņurcīta nepievilcīgu, skābi smakojošu drānu kārta.

— Tās bija noliktas neizžuvušas, ser, — viņam labpa­tikās man paskaidrot. — Bet jumsim būs vien ar tām jā­iztiek, kamēr es jūsējās pie uguns izžāvēšu.

Pieķēries pie dzieda, grīļodamies līdzi zvalstīgajam ku­ģim, es ar pavāra palīdzību jaudāju uzstīvēt mugura raupju vilnas apakškreklu. No asā pieskāriena man acu­mirklī pārskrēja šermuļi. Pamanījis manu nevilšo sarau- šanos un vaikstīšanos, viņš smīnēdams sacīja:

— Atliek tikai cerēt, ka jumsim nekad nevaidzēs šajā saulē pierast pie tāda kā šitas, tāpēc ka jumsim ir saso­dīti maiga āda, jūsējā jau ir tāda kā lēdijai, citiem tādu es nav redzējis. Tiklīdz uzmetu jumsim acis, man tūlīt bija skaidrs, ka jūs ir džentl menis.

Jau no paša sākuma es izjutu pret viņu nepatiku, bet, kad viņš palīdzēja man apģērbties, tā kjuva vēl lielāka. Viņa pieskārienā bija kaut kas derdzīgs. Es izvairījos no viņa rokas; mana miesa to necieta. Šis apstāklis un smaka, kura nāca no dažādiem katliem, kas vārījās un burbu|oja uz pavarda, bija par iemeslu tam, ka es stei­dzos ātrāk izkļūt svaigā gaisā. Turklāt man vajadzēja pa­runāt ar kapteini, ko varētu darīt, lai mani nogādātu krastā.

Nepārtrauktu paskaidrojumu un atvainošanās plūdu pa­vadībā man uzvilka lētu kokvilnas kreklu, kura apkaklīte bija nospurusi un priekša notraipīta ar kaut ko tādu, ko es uzskatīju par veciem asins plankumiem. Rupju darba apavu pāris apžņaudza manas pēdas, un bikšu vietā es tiku apgādāts ar gaiši zilu, noplukušu virsvalku, kam viena stara bija par desmit collām īsāka nekā otra. Saīsi­nātais stilbs izskatījās tā, it kā tur būtu kampis velns ce­rībā nogrābt koknejieša dvēseli, bet atsacījies no tās, pa­ķerdams līdzi taustāmu vērtību.

— Un kam man jāpateicas par šo laipnību? — es jau­tāju, kad biju pilnīgi saposts: galvā zēna cepurīte, mugurā svītrota kokvilnas žakete, kura man sniedzās tikai līdz krustiem un kuras piedurknes izbeidzās jau tūlīt zem elko­ņiem.

Ar diedelīgu smīnu sejā pavārs kaut kā klīrīgi pazemīgi izštiepās taisni. Pēc savas pieredzes ar stjuartiem uz trans­atlantiskajiem okeāna pasažieru tvaikoņiem es būtu va­rējis apzvērēt, ka viņš gaida dzeramnaudu. Vēlāk, iepazi­nis šo radījumu pamatīgāk, es zināju, ka viņa izturēšanās bija neapzināta. Vainojams, bez šaubām, bija iedzimts vērdziskums.

— Magridžs, ser. — Viņš luncinājās, un viņa sievišķī­gie vaibsti izplūda eļļainā smaidā. — Tomass Magridžs, ser, katrā laikā gatavs jumsim pakalpot. ..

— Labi, Tomas, —- es sacīju. — Es jūs neaizmirsīšu, kad manas drēbes būs sausas.

Pavāra sejā ielija maiga gaisma un acis zibsnīja, it kā kaut kur šī vīra būtnes dziļumos no neskaidrām atmiņām par iepriekšējās dzīvēs saņemtajām dzeramnaudām būtu atdzīvojušies un sakustējušies viņa priekšteči.

— Paldies, ser, — viņš sacīja patiešām ļoti pateicīgi un ļoti pazemīgi.

Tieši tāpat kā atveras bīddurvis, pavārs paslīdēja sānis, un es izgāju uz klāja. Jutos vēl vārgs pēc ilgās mirkšanas aukstajā ūdenī. Mani satvēra vēja brāzma, un es pārstrei- puļoju pāri līganajam klājam līdz kajītes stūrim, pie kura pieķēros. Šoneris, stipri sasvēries uz vieniem sāniem, cē­lās un grima garajās Klusā okeāna bangās. Ja tas de­vās uz dienvidrietumiem, kā tika teicis Džonsons, tad vējš, pēc manām domām, pūta gandrīz no dienvidiem. Miglas vairs nebija, saule virmaini margoja uz ūdens virsmas. Es pagriezos uz austrumiem, kur, kā zināju, vajadzēja at­rasties Kalifornijai, bet nevarēju saskatīt nekā cita kā vienīgi zemu guļošus miglas vālus — tās pašas miglas, kas bija izraisījusi «Martinesa» avāriju un novedusi mani pašreizējā stāvoklī. Netālu uz ziemeļiem virs jūras pacē­lās grupa kailu klinšu, uz vienas no tām es pamanīju bāku. Dienvidrietumos, uz kuriem mēs turējām kursu, es redzēju kāda kuģa buru piramīdu.

Beidzis vērot apvārsni, pievērsos savai tuvākajai ap­kārtnei. Manas pirmās domas bija tādas, ka cilvēks, kurš pārdzīvojis katastrofu un raudzījies acis nāvei, būtu pel­nījis vairāk ievērības, nekā to veltīja man. Bez matroža pie stūres rata, kurš ziņkārīgi nolūkojās pāri kajītei, man vispār neviens nepievērsa nekādu uzmanību.

Ikviena interesi likās saistām tas, kas norisinājās kuģa vidusdaļā. Tur, uz kādas lūkas vāka, liela auguma vīrs gulēja uz muguras. Viņš bija pilnīgi apģērbies, kaut arī krekls priekšā bija pārplīsis. Viņa krūtis tomēr nebija re­dzamas, jo tās klāja melnas spalvas, gluži kā biezs suņa kažoks. Seju un kaklu slēpa melna, sudrabotiem pavedie­niem caurausta bārda, kas būtu bijusi stingra un kupla, ja nebūtu samirkusi un savazāta. Gulētāja acis bija aiz­vērtas, un viņš, cik noprotams, bija bez samaņas, bet mute bija plati atvērta, un krūtis cilājās tā, it kā viņš smaktu, jo viņš skaņi cīnījās pēc elpas. Laiku pa laikam, kā veicot ierastu darbu, kāds matrozis meta okeānā virvē iesietu brezenta spaini un, ar rokām pārtverdams virvi, uzvilka spaini augšā un uzšļāca tā saturu guļošajam cilvēkam.

Mežonīgi košļādams cigāra galu, gar lūku uz priekšu un atpakaļ soļoja vīrs, kura nejaušais skatiens bija man izglābis dzīvību. Viņa augums varēja būt piecas pēdas desmit collas vai varbūt desmit ar pusi, taču ne jau tas, bet viņa spēks vispirms piesaistīja šim cilvēkam manu uz­manību. Un tomēr, kaut gan viņš bija smagnīksnēji veidots, ar platiem pleciem un varenu krūšukurvi, viņa spēku nevarēja apzīmēt par smagnēju. Drīzāk tas būtu nosaucams par cīpslainu, stiegrotu spēku, kādu medz pie­dēvēt kalsniem, bet muskuļotiem cilvēkiem, taču masīvās miesas būves dēļ šā vira spēkam vairāk piemita kaut kas no palielināta gorillas spēka. Negribu ar to sacīt, ka viņa āriene kaut mazākā mērā atgādinātu gorillu. Tas, ko es cenšos aprakstīt, ir pats viņa spēks, kaut kas atrauts no viņa fiziskā veidola.. Tas ir tas spēks, ko esam paraduši saistīt ar priekšstatiem par pirmatnējām parādībām, plē­sīgiem zvēriem un tiem radījumiem, kurus iedomājamies esam mūsu kokos dzīvojošo senču līdziniekus, — mežo­nīgs, nežēlīgs, pats par sevi dzīvs spēks, dzīvības būtība, kas ir spēja kustēties, pati pamatviela, no kuras tikušas izveidotas dzīvības daudzējādās izpausmes, — īsi sakot, tas, kas liek locīties čūskas ķermenim, kad galva ir no­cirsta un čūska pati ir beigta, vai arī tas, kas, saglabājies bezveidīgā bruņurupuča gaļas gabalā, saraujas un trīc, ja to pabiksta ar pirkstu.

Tāds iespaids par spēku man radās no šī cilvēka, kurš soļoja uz priekšu un atpakaļ. Viņš stingri turējās uz kā­jām; soļoja pa klāju droši un noteikti; ikviena viņa mus­kuļa kustība, tas, kā viņš paraustīja plecus vai savilka lūpas, turot mutē cigāru, bija apņēmīga un šķita rodamies no spēka, kurš bija pārliecīgs un neuzveicams. Kaut gan šis spēks izpaudās katrā viņa darbībā, tas likās vienīgi vēs­tām par vēl lielāku spēku, kas slēpjas iekšienē, guļ dīkā un tikai laiku pa laikam sarosās, bet kuru katru mirkli var pamosties drausmīgs un neatvairāms kā saniknots lauva vai neganta vētra.

Pavārs izbāza galvu pa kambīzes durvīm un uzmundri­noši pasmīnēja, pamezdams ar īkšķi uz tā vīra pusi, kurš soļoja uz priekšu un atpakaļ gar lūku. Tādējādi man tika dots mājiens, ka tas ir kapteinis, pavāra valodā «vecais», cilvēks, ar kuru man jārunā un kurš jāpiedabū uzņemties pūles kaut kādā veidā nogādāt mani krastā. Es jau gan­drīz devos uz priekšu, nojauzdams, ka paredzama vēt­raina vārdu apmaiņa, kad nelaimīgajam vīram, kas gulēja uz muguras, uznāca vēl niknāka smakšanas lēkme. Viņš krampjaini raustījās un locījās. Viņa muguras muskuļus sarāva krampji, zods ar melno, mitro bārdu izslējās aug­stāk gaisā un krūtis izpletās neapzinātā un instinktīvā piepūlē, mēģinot dziļāk ievilkt elpu. Zināju, ka uz apau­gušajiem vaigiem un citās vietās viņa āda kļūst zilgani sārta.

Kapteinis jeb Vilks Larsens, kā viņu dēvēja, pārstāja soļot un nolūkojās uz mirstošo vīru. Viņa beidzamā ciņa bija kļuvusi tik neganta, ka matrozis, gatavodamies uz­gāzt jaunu ūdens šalti, apstājās un ziņkārīgi noskatījās, nemanīdams, ka sašķiebtā brezenta spaiņa saturs pil uz klāja. Mirējs bungoja ar papēžiem pa lūku, tad izstiepa kājas un lielā sasprindzinājumā sastinga, bet viņa galva svaidījās no vienas puses uz otru. Tad muskuļi atslāba, galvas svaidīšanās mitējās un nopūta kā dziļā atvieglo­jumā atraisījās no viņa lūpām. Žoklis noslīga, augšlūpa pacēlās, un parādījās divas rindas tabakas nodzeltinātu zobu. Izskatījās, it kā viņa vaibsti būtu sastinguši velniš­ķīgā smīnā par pasauli, ko viņš pametis un piemuļķojis.

Tad notika kaut kas pilnīgi neiedomājams. Kā negaidīts pērkona grāviens kapteinis uzbruka mirušajam. Lamas grandēja no viņa mutes nepārtrauktā straumē. Un tās ne­bija nekādas pliekanas paļas vai vienkārši piedauzīgi tei­cieni. Katrs vārds skanēja kā zaims, un vārdu bija daudz. Tie sprikstēja un sprēgāja kā elektriskās dzirksteles. Visā savā mūžā nebiju dzirdējis nekā tamlīdzīga, ne arī būtu spējis kaut ko tādu iedomāties. Man pašam piemita no- slieksme uz tēlainu valodu, un es aizrāvos ar spēcīgiem tropiem un gleznainiem izteicieniem, tādēļ uzdrošinos ap­galvot, ka labāk nekā jebkurš cits klausītājs spēju novērtēt viņa metaforu savdabīgo spilgtumu, spēku un viņa lāstu neaptveramo bezdievību. Un visa tā cēlonis, cik es varēju noprast, bija tas, ka šis vīrs — kapteiņa palīgs pirms aizbraukšanas no Sanfrancisko bija uzdzīvojis un pēc tam nebija varējis izdomāt neko prātīgāku kā nomirt pašā ce­ļojuma sākumā un pamest Vilku Larsenu ar nepilnu ap­kalpi.

Nav nemaz jāsaka, ka es biju sašutis, vismaz mani draugi to tāpat sapratīs. Man vienmēr ir bijušas pretīgas lamas un jebkāda veida rupja valoda. Sirds kļuva gurda, man uznāca nespēks, varētu teikt — pat reibonis. Manos priekšstatos nāvei vienmēr bija piemitis kaut kas svēts un cieņas pilns. Tās iestāšanos pavada miers un ceremo­niāls svinīgums. Bet tik drūmā un atbaidošā izskatā — tas man bija kaut kas neredzēts un nesaprotams. Kā jau teicu, neraugoties uz to, ka augstu vērtēju Vilka Lar- sena mutes izvērsto šaušalīgo lāstu varenību, es biju neizsakāmi sašutis. Ar šo svelmaino izvirdumu pietiktu, lai lika seja sažūtu. Es nebutu bijis pārsteigts, ja piemir­kusi melnā bārda saktu raukties un červelēties, līdz to ap­ņemtu dūmi un liesmas. Bet uz mironi tas neatstāja ne­kādu iespaidu. Dzēlīgā zobgalībā viņš turpināja ņirgā­ties — izaicinoši un ar cinisku izsmieklu. Viņš bija stā­vokļa noteicējs.