Jūras vilks

III NODAĻA

Vilks Larsens beidza lamāties tikpat pēkšņi, kā bija sācis. Viņš no jauna aizdedza cigāru un aplaida apkārt skatienu. Viņa acis nejauši apstājās pie pavāra.

— Nu, pavārēn? — viņš iesaka ar vēlību, kas bija auk­sta un tvirta kā tērauds.

— Jā, ser, — uzrunātais vainas apziņā iztapīgi atsau­cās.

— Vai tev neliekas, ka to savu kaklu tu nupat būtu tā ka diezgan staipījis? Tas, zini, nav veselīgi. Mans palīgs jau ir aizgājis pie tēviem, tāpēc nevaru atļauties zaudēt arī tevi. Tev, pavārēn, ļoti, ļoti jarupējas par savu vese­lību. Saprati?

Pēdējais viņa vārds — pārsteidzošā pretstatā iepriek­šējo glāsīgumam — nošmīkstēja kā patagas cirtiens. Pa­vārs no tā sarāvās.

— Jā, ser, — atskanēja pazemīga atbilde, vainīgā gal­vai nozūdot virtuvē.

Jauzdarni spīvo brāzienu, kuram pavārs bija tikai vēl piedevis sparu, pārējie apkalpes locekļi pārstāja veltīt uz­manību mirušajam un nadzīgi ķērās pie viena vai otra darba. Tomēr vairāki vīri, kuri slaistījās pie trapa starp virtuvi un lūku un nelikās esam matroži, turpināja saru­nāties klusā balsī. Tie — to es uzzināju vēlāk — bija mednieki, cilvēki, kuri sava ronus, un par vienkāršiem matrožiem stipri pārāka šķira.

— Johansen! — Vilks Larsens iesaucās. Kāds matrozis paklausīgi panācās uz priekšu. — Sadabū buru cimdu un adatu un iešuj to diedelnieku! Buru kastē tu atradīsi kadu vecu audekla gabalu. Ar to iztiec!

— Ko es likšu viņam pie kājām? — pēc parastā «klau­sos, ser» vīrs jautāja.

— Tūlīt par to parūpēsimies, — Vilks Larsens atbil­dēja un, paaugstinājis balsi, iesaucās: — Pavārēn!

Tomass Magridžs izsprāga no virtuves kā atsperes sviests rotaļu vīriņš no kastītes.

— Noej lejā un pieber maisu ar oglēm!

Vai kādam no jums, puiši, nav bībele vai lūgšanu grā­mata? — sekoja kapteiņa nākamais jautājums, šoreiz do­māts medniekiem, kuri slaistījās trapa tuvumā.

Viņi papurināja galvu, un kāds izteica jocīgu piezīmi, kuru es nesadzirdēju, bet kura sacēla vispārējus smiek­lus.

Vilks Larsens to pašu vaicāja matrožiem. Izrādījās, ka bībeles un lūgšanu grāmatas ir neiedomājams retums, to­mēr viens no vīriem piedāvājās pameklēt lejā pie brīvās maiņas, bet pēc brītiņa atgriezās ar ziņu, ka arī tur ne­esot.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Tad mēs viņu nolaidīsim jūrā bez garas runāšanas, ja vien mūsu avarējušais, kas izskatās pēc garīdznieka, neprot apbedīšanas rituālu no galvas.

Izsacījis šos vārdus, viņš apsviedās apkārt un stāvēja ar seju pret mani.

— Jūs taču esat garīdznieks, vai ne? — viņš apvai­cājās.

Mednieki — viņu bija seši — visi kā viens pagriezās un aplūkoja mani. Bija sāpīgi apzināties, ka ar savu ārieni atgādinu putnu biedēkli. Mans izskats sacēla smieklus — smieklus, ko nemazināja, nedz darīja klusākus mirušais, kurš izstiepies un ņirdzīgs gulēja mūsu priekšā uz klāja; smieklus, kas bija tikpat skaļi, nesaudzīgi un atklāti ka pati jūra; smieklus, kas liecinaja par sekliem pārdzīvoju­miem un notrulinātām jūtām, par raksturiem, kuri nepazīst ne pieklājību, ne godprātību.

Vilks Larsens nesmējās, lai gan viņa pelēkajās acīs pavīdēja vāja jautrības atblāzma; un šajā mirklī, pagājies uz priekšu pavisam tuvu viņam klāt, es ieguvu savu pirmo iespaidu par pašu šo cilvēku, cilvēku kā tādu, atšķirus no viņa ķermeņa un tās zaimu straumes, ko dzirdēju izver- dam no viņa mutes. Seja kapteinim bija stūraina, tomēr pietiekami apaļīga, ar lieliem vaibstiem un stingrām līni­jām, pirmajā mirklī tā likās smagnēja, bet vēlāk, tāpat kā tas bija ar augumu, šķita, ka iespaids par smagumu izgaist, un radās pārliecība par neiedomājamu un pārmē- i īgu prāta jeb dvēseles spēku, kas atrodas kaut kur tā­lāk, snauž viņa būtības dziļumos. Mute, zods, augsta, izliektā piere, kas sniedzās pāri acīm, spēcīgi, neparasti spēcīgi paši par sevi, likās paužam bezgalīgu gara ener­ģiju un vīrišķību, kas neredzamas mita kaut kur dziļāk, iekšienē. Tādu garu nebija iespējams ne izdibināt, ne ap­tvert, ne noteikt tā apmērus vai robežas, nedz arī kārtīgi iešķirot kādā plauktiņā kopā ar citiem tādiem pašiem vai līdzīgiem.

Acis — un man bija lemts tās labi iepazīt — bija lie­las un skaistas, tālu viena no otras kā māksliniekam; ieskautas biezu, melnu uzacu lokos, tās patvērās zem ma- sīvās pieres. Pašas acis bija tajā mulsinoši daudzveidīgajā pelēkajā krāsā, kura nekad nav divas reizes vienādā, kura, gluži kā saules gaismā lāsmains zīds, visu laiku mainās, atviz dažādos toņos un nokrāsās; tā ir drīz gaiši, drīz tumši, drīz zaļgani pelēka, bet reizēm — dziļjūras dzidrajā zilumā. Tās bija acis, kas noslēpa dvēseli aiz tūkstoš maskām un kas dažreiz, retos brīžos, atsedza to un ļāva tai pasprukt tādā izskatā, it kā tā neaizplīvurota gatavotos doties pasaulē kādā brīnišķīgā dēkā, — acis, kurās spēja iegulties apmākušos debesu bezspēcīgā grūt­sirdība, varēja uzzibsnīt un sprēgāt uguntiņas kā zobenam vēzienā; kuras spēja kļūt saltas kā Arktikas ledus gāles un tomēr atkal sasilt un atmaigt, un uzliesmot mīlas ugu­nīs, kvēlas, vīrietiski kairas un neatvairāmas, reizē val­dzinošas un valdonīgas, liekot sievietēm pakļauties laimes, ziedošanās un atdeves priekā.

Bet nu atpakaļ pie lietas. Kad es Vilkam Larsenam teicu, ka, par nelaimi apbedīšanas rituālam, es neesmu mācītājs, viņš strupi noprasīja:

— Ar ko jūs sev nopelnāt iztiku?

Atzīstos, ka šāds jautājums man nekad agrāk nebija ticis uzdots, un arī es pats ne reizes netiku par to lauzī­jis galvu. Jutos gluži kā nokritis no plaukta un, pirms pa­guvu atjēgties, truli izstomīju:

— Es … es esmu džentlmenis.

Uz īsu brītiņu viņa lūpas savilkās nicīgā smīnā.

— Es esmu strādājis, es patiešām strādāju, — es bez apdomas saucu, it kā viņš būtu mans tiesnesis un man vajadzētu attaisnoties; tajā pašā laikā es ļoti skaidri ap­zinājos, ka, vispār ielaižoties šā jautājuma apspriešanā ar viņu, es izturos kā gatavais nelga.

~ Lai iegūtu līdzekļus dzīvei?

Viņā bija kaut kas tik pavēlniecisks un valdonīgs, ka es biju gluži apjucis; Fjūresets būtu teicis — «apmāts», kā trīcošs bērns stingra skolotāja priekšā.

— Kas jūs uztur? — atskanēja viņa turpmākais jau­tājums.

— Man ir ienākumi, — es braši atbildēju un tajā pašā mirklī būtu sev vai mēli nokodis. — Bet piedodiet, tam visam nav nekāda sakara ar to, par ko es vēlējos ar jums runāt.

Taču viņš manu iebildumu neņēma vērā.

— Kas tos sagādāja? Nu? Tā jau es domāju. Jūsu tēvs. Jūs nestāvat uz savām kājām. Pašam savu jums nekad nav bijis. Viens pats jūs nespētu nodzīvot no saules līdz saulei un sadabūt savam vēderam barību trim maltītēm. Parādiet man delnu!

Drausmīgais spēks, kas slēpās viņā, sakustējās strauji un noteikti, vai arī es uz mirkli biju iesnaudies, jo, pirms es to apzinājos, viņš bija panācies divus soļus uz priekšu, sagrābis manu labo roku savējā un, pacēlis to uz augšu, apskatīja. Mēģināju roku izraut, bet viņa pirksti bez re­dzamas piepūles sažņaudzās tik stipri ap manējiem, ka man likās, viņš tos sašķaidīs. Saglabāt pašcieņu šādos ap­stākļos ir grūti. Es taču nevarēju raustīties un stīvēties kā skolas puika. Nevarēju arī uzbrukt šādam radījumam, kuram vajadzēja tikai mazliet pagriezt manu roku, lai to salauztu. Neatlika nekas cits kā stāvēt rāmi un paciest šo pazemojumu. Ievēroju, ka mirušā kabatas pa tam bija iztukšotas un to saturs izlikts uz klāja, ka viņa ķerme­nis un ņirdzīgais smīns nosegti skatienam, ietinot līķi au­deklā, kura salaiduma vietas matrozis Johansens sašuva ar baltu, rupju pavedienu, durdams cauri adatu ar īpaša pie delnas piestiprināta ādas rīka palīdzību.

Vilks Larsens ar nicīgu kustību atgrūda manu plaukstu.

— Nomirušo rokas ir uzturējušas to mīkstu. Nav de­rīga nekam citam kā trauku mazgāšanai un virtuves dar­bam.

— Vēlos, lai mani nogādā krastā, — es noteikti sa­cīju, jo tagad atkal valdīju pār sevi. — Es jums samak­sāšu, cik, pēc jūsu domām, jūsu aizkavēšanās un pūles ir vērtas.

Viņš ziņkārīgi paskatījās uz mani. Acīs viņam zvilēja izsmiekls.

— Jūsu paša dvēseles labā es no savas puses izteikšu citu priekšlikumu. Mans palīgs ir miris, un te notiks ne viena vien pārmaiņa. Viens no matrožiem tiks paaugsti­nāts par stūrmani, misiņš būs matrozis, un jūs ieņemsiet misiņa vietu, parakstot līgumu šim braucienam, par div­desmit dolāriem mēnesī pie visa brīva. Nu, ko jūs teiksiet? Un ņemiet vērā — tas ir jūsu paša dvēseles labad. Tā es jūs iztaisīšu par cilvēku. Iespējams, ka ar laiku jūs iemā­cīsieties stāvēt pats uz savām kājām un varbūt vēl pat drusku patipināt.

Bet es viņa vārdiem neveltīju ne mazāko vērību. Kuģa buras, ko tiku pamanījis tālu dienvidrietumos, bija kļu­vušas lielākas un skaidrāk saskatāmas. Varēja redzēt, ka tās ir tādas pašas kā «Garam», kaut gan pats kuģa kor­puss bija mazāks. Bija patīkami vērot skaisto šoneri, kas, lēkādams pa viļņiem, lidoja mums pretī, tā ceļš, acīm re­dzot, gāja mums tieši garām. Vējš pēkšņi bija pieņēmies spēkā un saule, veltījusi mums dažus grīnus smaidus, no­zuda. Jūra bija kļuvusi nespodra, svina pelēka, skarba, tagad tā trieca pret debesīm bangu baltās, putojošās mu­guras. Mūsu burinieks traucās arvien ātrāk uz priekšu un arvien zemāk svērās no vieniem sāniem uz otriem. Reiz, kādas brāzmas laikā, reliņš ienira vilnī un klājs tajā pusē uz mirkli pludoja ūdenī, tā ka tie pāris mednieku, kas atradās tur, bija spiesti steigšus paraut uz augšu kā­jas.

— Tas kuģis drīz ies mums garām, — pēc klusuma brīža es sacīju. — Tā kā tas nāk mums pretim, ļoti iespe- jams, ka tas dodas uz Sanfrancisko.

— Ļoti iespējams, — atbildēja Vilks Larsens, aizgriez­damies projām no manis un iesaukdamies: — Pavārēn! Ei, pavārēn!

Koknejietis izšāvās no virtuves.

— Kur ir tas puika? Pasaki viņam, lai atnāk pie ma­nis!

— Jā, ser. — Un Tomass Magridžs steidzīgi aiznesās uz kuģa pakaļgala pusi un nozuda lejā pa citu trapu, kas atradās blakus stūres ratam. Brīdi vēlāk viņš atkal para- dījās — un viņam nopakaļ nāca dūšīgi noaudzis jauns puisis, astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs, ar nīgru ļauna cilvēka seju.

— Te viņš ir, ser, — pavārs sacīja.

Bet Vilks Larsens nelikās viņu manām un tūlīt pievēr­sās misiņam.

— Kā tevi, pitis, sauc?

— Džordžs Līčs, ser, — atskanēja īgna atbilde, un puiša izturēšanās skaidri parādīja, ka viņš nojauš, kāpēc licis atsaukts.

— Tas nav īru vārds, — kapteinis strupi atcirta.

— O'Tūls vai Makkārtijs tavam purnam piestāvētu maķe­nīt labāk. Ja vien — kas ir ļoti iespējams — tavai mātei kaimiņos nav dzīvojis kāds īrs.

Redzēju, ka jaunajam cilvēkam rokas aizvainojumā sa­žņaudzas dūrēs un kakls kļūst sarkans, asinīm kāpjot galvā.

— Bet lai nu tas paliek, — Vilks Larsens turpināja.

— Tev var būt visai dibināti iemesli aizmirst savu vārdu, bet tādēļ jau nu es neiešu turēt uz tevi ļaunu prātu, ja vien tu būsi vīrs savā vietā. Telegrāfa uzkalns protams, ir tava piederības osta. To jau tev var izlasīt pat uz pie­res. Stūrgalvīgs kā pats nelabais un divtik nešpetns. Šito sugu es pazīstu. Nu, uz šī kuģa tev to izdzīs, uz to tu vari paļauties. Saprati? Starp citu, kas tevi piemunstu- rēja?

— Makkrīdijs un Svensons.

— Ser! — Vilks Larsens nograndīja.

— Makkrīdijs un Svensons, ser, — puisis izlaboja, nik­nām uguntiņām zvērojot acīs.

— Kas saņēma rokas naudu?

— Viņi, ser.

— Kaut ko tādu es jau domāju. Un tu ar sasodīti lielu prieku atstāji to viņiem. Degi nepacietībā pēc iespējas āt­rāk pazust, manīdams, ka viens otrs džentlmenis, par ku­riem tev bus gadījies dzirdēt, meklē tevi.

Vienā mirklī puisis pārvērtās mežonī. Viņa augums saspringa it kā lēcienam un seja izskatījās kā saniknotam zvēram, kad viņš rēca:

— Tie ir …

— Kas ir tie? — Vilks Larsens jautāja neparasti klusā balsī, it kā viņu būtu sagrābusi nepārvarama ziņkārība dzirdēt neizrunāto vārdu.

Puisis sastomījās, tad apvaldīja dusmas.

— Nekas nav, ser. Ņemu savus vārdus atpakaļ.

— Un ar to tu esi pierādījis, ka man ir taisnība, — Vilks Larsens teica, apmierināti smaidīdams. — Cik tev gadu?

1 Telegrāfa uzkalns — īru rajons Sanfrancisko.

—' Nupat palika sešpadsmit, ser.

— Melo. Tev jau astoņpadsmitā dzimšanas diena vairs nebūs jāsvin. Ari priekš šī vecuma tu esi liels, ar mus­kuļiem kā zirgam. Sakravā savu maisu un pārvācies uz rufi! Tagad tu esi airētājs. Tu esi paaugstināts — skaidrs?

Nenogaidījis puiša piekrišanu, kapteinis pievērsās mat­rozim, kurš tikko kā bija pabeidzis savu baismo uzde­vumu iešūt līķi.

— Johansen, vai tu kaut ko sajēdz no navigācijas?

— Nē, ser.

— Nu nekas; vienalga — būsi mans palīgs. Aizvāc sa­vas baugas uz pūpi un noliec stūrmaņa kajītē!

— Klausos, ser, — Johansens priecīgi attrauca, mez­damies uz priekšu.

Bet līdzšinējais mesas zēns arvien vēl stāvēja uz vietas.

— Ko tu vēl gaidi? — Vilks Larsens noprasīja.

— Es nenolīgu par matrozi, ser, — bija atbilde. — Es nolīgu par misiņu. Es negribu airēt.

— Sakravājies un ej uz priekšgalu!

Šoreiz Vilka Larsena rīkojums skanēja griezīgi pavē­loši. Puisis sirdīgi un drūmi noskatījās, bet atsacījās pa­klausīt.

Tad Vilks Larsens vēlreiz parādīja savu drausmīgo spēku. Tas notika pilnīgi negaidīti un vienā mirklī. Ar vienu lēcienu — veselas sešas pēdas — viņš bija klāja otrā pusē un ietrieca dūri puisim vēderā. Tajā pašā brīdi es pakrūtē sajutu asas sāpes, it kā pats būtu saņēmis belzienu. Es stāstu par to, lai parādītu, cik jutīga toreiz bija mana nervu sistēma un cik nepierasti man bija var- macīgi skati. Mesas zēns — viņš svēra vismaz savas simt sešdesmit piecas mārciņas — sarāvās čokurā. Viņa au­gums ļengani sašļuka pār dūri kā slapja lupata ap nūju. Viņš pacēlās gaisā, apmeta īsu loku un ar galvu un ple­ciem pa priekšu nogāzās uz klāja blakus līķim, kur, sāpēs locīdamies, palika guļam.

— Nu? — Larsens man noprasīja. — Vai esat izlēmis?

Laiku pa laikam tiku pametis acis uz pretī nākošā bu­rinieka pusi, tagad tas atradās gandrīz vienā līnijā ar mums, ne vairāk kā pāris simts metru attālumā. Tas bija ļoli spodrs un kārtīgs šoneris. Uz vienas no tā burām varēja saskatīt lielu, melnu numuru, un es biju redzējis loču kuģu attēlus.

— Kas tas par burinieku? — es jautāju.

— Loču šoneris «Lēdija Maina», — Vilks Larsens drau­dīgi atbildēja. — Ticis vajā no ločiem, atgriežas San­francisko. Ar šo vēju tas pēc piecām vai sešām stundām būs tur.

— Vai jūs, lūdzu, nedotu tam signālu, lai nogādā mani krastā?

— Ļoti žēl, bet mans signālkods iekrita jūrā, — kaptei­nis pateica, un mednieku bariņš vīpsnāja.

Mirkli apsvēru, ko darīt, raudzīdamies viņam tieši acīs. Tiku jau redzējis zvērisko izturēšanos pret mesas zēnu un zināju, ka mani, ļoti iespējams, gaida tas pats, ja ne vēl kas ļaunāks. Kā jau teicu, es mirkli apsvēru un tad izdarīju to, ko uzskatu par pašu drosmīgāko rīcību savā dzīvē. Es pieskrēju pie borta, mādams ar rokām un sauk­dams:

— Ei, «Lēdija Maina»! Nogādājiet mani krastā! Tūk­stoš dolāru, ja jūs nogādāsiet mani krastā!

Es gaidīju, vērodams divus pie stūres rata stāvošus cilvēkus, no kuriem viens stūrēja. Otrs pacēla pie mutes megafonu. Es nepagriezu galvu atpakaļ, kaut arī kuru katru mirkli gaidīju nāvējošu sitienu no nezvēra cilvēka izskatā, kas atradās aiz manis. Beidzot, pēc brītiņa, kas likās kā gadu simti, nespēdams vairs ilgāk izturēt sasprin­dzinājumu, es paskatījos atpakaļ. Viņš nebija pakustē­jies. Viņš stāvēja tajā pašā pozā, viegli līgodamies līdzi kuģa šūpām un aizdedzinādams jaunu cigāru.

— Kas par lietu? Vai kas noticis?

Tas bija sauciens no «Lēdijas Mainas».

— Jā! — es auroju pilnā balsī. — Dzīvība vai nāve! Tūkstoš dolāru, ja jūs mani nogādāsiet krastā!

— Mani ļaudis Frisko pietempušies vairāk, nekā dūša panes! — sekoja Vilka Larsena kliedziens. — Sim te, — viņš ar īkšķi norādīja uz mani, — patlaban rēgojas mēr­kaķi un jūras čūskas!

Vīrs uz «Lēdijas Mainas» iesmējās ruporā. Loču ku­ģis aizbrāzās garām.

— Sadodiet viņam sutu arī no manis! — atlidoja pē­dējais sauciens, un abi vīri atvadām pamāja ar roku.

Izmisumā es pārliecos pār reliņiem, noskatīdamies, cik strauji paplašinās drūmais okeāna klajš starp mums un mazo, spodro šoneri. «Lēdija Maina» droši vien nokļūs Sanfrancisko pēc piecām vai sešām stundām. Šķita, ka man pārplīsīs galva. Sirds kāpa vai pa muti laukā. Viļņu vērpete triecās pret burinieka sānu un uzšķieda man uz lūpām sāļas šļakatas. Pūta stiprs, brāzmains vējš, un «Gars» zemu nosvērās uz sāniem, ar aizvēja puses reliņu ierakdamies vilnī. Dzirdēju, kā uz klāja gāžas ūdens.

Kad brīdi vēlāk apgriezos, es redzēju mesas zēnu uz- raušamies kājās. Viņa seja bija spocīgi bāla un raustījās apvaldītās sāpēs. Viņš izskatījās pavisam slikti.

— Nu, Līč, vai iesi uz rufi? — Vilks Larsens jautāja.

— Jā, ser. — Atbilde liecināja par zaudētu drosmi.

— Un jūs? — Jautājums bija domāts man.

— Došu jums tūkstoš… — es iesāku, bet tiku pār­traukts.

— To jūs izmetiet no galvas! Sāksiet strādāt par mi­siņu? Jeb vai man vajadzēs apstrādāt arī jūs?

Ko man bija darīt? Tas, ka mani mežonīgi piekautu, varbūt pat nogalinātu, neko man nelīdzētu. Es vērīgi ielū­kojos nežēlīgajās, pelēkajās acīs. Tās glabāja tik maz cilvēciska dvēseles gaišuma un sirsnības, ka varētu but bijušas no granīta. Dažu cilvēku acīs var redzēt atplaik- snāmies dvēseli, bet viņa acis bija nejūtīgas, aukstas un pelēkas kā pati jūra.

— Nu?

— Jā, — es teicu.

— Sakiet «jā, ser».

— Jā, ser, — es izlaboju.

— Kā jūs sauc?

— Van Veidens, ser.

— Vārds?

— Hamfrijs, ser. Hamfrijs van Veidens.

— Vecums?

— Trīsdesmit pieci, ser.

— Nu labi. Ejiet pie pavāra, lai viņš jums ierāda darbu.

Tā es nokļuvu piespiedu kalpībā pie Vilka Larsena. Viņš

bija stiprāks par mani, tas izšķīra visu. Bet toreiz man tas bija kaut kas pilnīgi neaptverams. Arī tagad, kad at­skatos uz šo notikumu, tas nav kļuvis mazāk neizprotams. Man tas vienmēr liksies kaut kas pretdabisks, neiespējams, ka drausmīgs murgs.

— Pagaidiet, vēl neejiet!

Es paklausīgi pārtraucu savu gājienu uz kambīzi.

— Joliansen, sasauc ļaudis! Tagad, kad viss ir sa­kopts, sarīkosim bēres un novāksim no klāja nederīgu lužņu.

Kamēr Johansens apziņoja brīvo maiņu, pāris matrožu, izpildot kapteiņa norādījumus, noguldīja audeklā ietīstīto liki uz lūkas vāka. Klāja abās pusēs pie reliņiem bija piestiprinātas dažas mazas laiviņas ar dibeniem uz augšu. Vairāki vīri pacēla lūkas vāku ar tā drausmo kravu, aiznesa to aizvēja pusē un nolika uz laivām ar kājgaļu pret bortu. Pie līķa kājām bija piestiprināts pavāra at­nestais ogļu maiss.

Apbedīšanu uz jūras es vienmēr tiku iztēlojies kā ļoti svinīgu notikumu, kas iedveš godbijību, taču šīs bēres šo manu iedomu ātri vien izgaisināja. Viens no mednie­kiem— mazs, tumšacains vīrs, kuru viņa biedri sauca par «Dūmu», — stāstīja anekdotes, bagatigi piebārstītas ar lamām un rupjībām; un ik pa brītiņam mednieku pulciņš laida vaļā smieklus, kas man izklausījās kā vilku bara kaukoņa vai elles suņu rejas. Matroži trokšņaini pulcē­jās kuģa pakaļgalā; daži no brīvās maiņas, berzēdami miegu no acīm, klusām sarunājās. Viņu sejas pauda sa­traukumu un ļaunas nojautas. Bija manāms, ka viņi nekā laba negaida no šā brauciena, kam tik nelaimīgs sākums un tāds kapteinis. Laiku pa laikam viņi zagšus uzmeta skatienus Vilkam Larsenam, un es sapratu, ka šis vīrs modina viņos bažas.

Viņš piegāja pie lūkas vāka, un visi noņēma cepures. Es pārlaidu viņiem acis — pavisam bija divdesmit vīru, ieskaitot cilvēku pie stūres un mani pašu — divdesmit divi. Ziņkāre, ar kādu es aplūkoju kuģa ļaudis, bija pie­dodama, jo rādījās, ka man lemts būt iesprostotam kopā ar viņiem šajā miniatūrajā peldošaja pasaulē uz nezin cik daudzām nedēļām vai mēnešiem. Matroži galvenokārt bija angļi un skandināvieši, un viņu sejas šķita smagnē­jas un flegmātiskās. Toties mednieku sejas bija spēcīgā­kas un daudzveidīgākas, ar stingrām līnijām un neapval­dītu kaislību atstātām zīmēm. Lai cik savādi tas varētu likties — un es to tūlīt pamanīju, — Vilka Larsena vaib­stos nekādas tamlīdzīgas izlaidības pēdas nebija redza­mas. Šķita, ka tajos nav nekā nekrietna. Tiesa, tur bija līnijas, bet tās bija apņēmības un noteiktības līnijas. Tā drīzāk likās atklāta un patiesīga seja, kuras atklātību un patiesīgumu palielināja tas, ka viņš bija gludi noskuvies. Es gandrīz nespēju ticēt — līdz nākošajam atgadīju­mam, — ka tie ir tāda cilvēka vaibsti, kurš spēj izturē­ties tā, kā tika izturējies pret mesas zēnu.

Sajā mirklī, kad viņš atvēra muti, lai runātu, brāzma pēc brāzmas triecās pret šoneri un nospieda tā sānu uz eju. Vējš takelāžā džīgaja mežonīgu dziesmu. Daži no medniekiem bažīgi palūkojās debesīs. Aizvēja puses re- liņu, kur gulēja mirušais, bija aprakusi banga, un, kad šo­neris pacēlās un izlīdzinājās, ūdens pludoja pāri klājam, samērcēdams mūsu kājas pāri potītēm. Uznāca pēkšņa lietus gāze, un katrs piliens cirta kā krusas grauds. Kad tā mitējās, Vilks Larsens sāka runāt, vīriem ar atsegtām galvām līgojoties vienotā ritmā ar klāja kustībām augšup un lejup.

— Es atceros tikai vienu rituāla daļu, — viņš sacīja, — un tā ir: «Un tās miesas lai top atdotas jūrai.» Tad nu metiet tās iekšā!

Viņš apklusa. Vīri, kas turēja lūkas vāku, likās apju­kuši — viņus, bez šaubām, bija apmulsinājis ceremonijas īsums. Viņš uz tiem izgāza savu nevaldāmo niknumu.

— Sasodīts, paceliet taču to tur galu! Velns lai pa­rauj — kas ar jums ir?

Zēlumu modinošā steigā viņi uzrāva augšā lūkas vāku, un, kā pār malu pārsviests suns, mirušais ar pēdām pa priekšu ieslīdēja jūra. Kājām piesietais ogļu maiss no­vilka viņu dzelmē. Viņa vairs nebija.

— Joliansen, — Vilks Larsens skadri sacīja savam jau­najam palīgam, — paturi visus ļaudis uz klaja, ja jau viņi te ir! Ierēvējiet topburas un priekšburas un izdariet visu, kā nākas! Gaidāms dienvidrītenis. Pie viena labāk ievelciet arī priekšējo klīveri un grotburu!

Vienā miridī uz klāja visi sāka rosīties: Johansens iz­kliedza rīkojumus, un vīri pievilka vai atlaida dažāda veida galus. Tas viss, protams, mulsināja tādu sauszem- nieku kā mani. Bet jo sevišķi mani apstulbināja notikuma necilvēcība. Cilvēka nāve šeit bija tikai epizode, nepatī­kams gadījums, mirušais bija aizmests prom audekla ap­valkā kopā ar ogļu maisu, kuģis steidzās uz priekšu, un darbs uz tā turpinājās. Nevienu tas nebija skāris. Med­nieki smējās par jaunu Dūma anekdoti; vīri vilka un rāva virves, divi no viņiem rāpās mastā; Vilks Larsens vēroja debesis, kas vēja pusē sāka mākties; un aizgājējs, tik no­žēlojami beidzis savu dzīvi un tik necienīgi apglabāts, grima aizvien dziļāk un dziļāk…

Un tad mani pārmāca jūras nežēlība, tās nesaudzība un briesmonība. Dzīvība bija kļuvusi lēta un nevērtīga, kaut kas dzīvniecisks un bezjēdzīgs, dūņu un gļotu bez­jūtīga kustība. Es paliku pie vēja puses reliņa līdzās vantīm un vēros tālumā pāri drūmajiem, putās sakulta­jiem viļņiem uz zemu guļošajiem miglas vāliem, aiz ku­riem slēpās Sanfrancisko un Kalifornijas piekraste. Pa- starpēm uzbrāza lietus gāzmas, aizsegdamas miglu. Un šis savādais kuģis ar saviem drausmīgajiem ļaudīm, brī­žam ierakdamies viļņos, bet vienmēr atkal ar palēcienu izceldamies virspusē, devās projām uz dienvidrietumiem, Klusā okeāna neaptveramajos un vientulīgajos plašumos.