Jūras vilks

XX NODAĻA

Atlikušajā dienas daļā nekas vairs neatgadījās. īslai­cīga brāzma, tikko apslapinājusi mums degunu, sāka no­rimt. Ceturtais mehāniķis un trīs eļļotāji pēc sparīgas sa­raušanās ar Vilku Larsenu tika apgādāti ar darba drēbēm no kantīnes, norīkoti strādāt pie medniekiem dažādās lai­vās un kuģa sardzēs un aizvadīti uz rufi. Vīri gāja pro­testēdami, taču viņu balsis nebija skaļas. Viņiem bija iedzinušas bijāšanu tās Vilka Larsena rakstura izpaus­mes, kuras viņi jau bija redzējuši, kamēr bēdu stāsts, ko viņi drīzumā izdzirdēja rufē, salauza viņu pretestības pē­dējās paliekas.

Mis Brūstera — viņas vārdu mēs uzzinājām no mehā­niķa — visu laiku gulēja. Ēdot vakariņas, es lūdzu med­niekus runāt klusāk, lai viņu netraucētu; viņa parādījās tikai nākošajā rītā. Biju nodomājis pasniegt viņai ēdienu atsevišķi, bet Vilks Larsens tam nepiekrita. Kas tad viņa tāda īsti esot, ka mesas galds un sabiedrība pie tā viņai par prastu?

Viņas klātbūtne pie galda radīja uzjautrinošas pārmai­ņas. Mednieki kļuva nerunīgi kā mīmi. Vienīgi Rēnais Horners un Dūms nesamulsa un laiku pa laikam zagšus paskatījās uz viņu, un piedalījās pat sarunās. Pārējie četri ar acīm liptin pielipa savam šķīvim un cītīgi, ar apdomīgu rūpību košļāja, viņu ausis kustējās un cilājās reizē ar žokļiem gluži kā dzīvniekiem.

Sākumā Vilkam Larsenam nebija daudz, ko sacīt, viņš tikai atbildēja, kad viņu uzrunāja. Taču samulsis viņš ne­bija. Pat ne uz to pusi. Šāda tipa sieviete viņam bija ne­parasta, atšķirīga no visām citām, kuras viņš jebkad bija pazinis, un tāpēc tā viņu ieinteresēja. Vilks Larsens pē­tīja viņu, tikai retumis novērsdams acis no viņas sejas, lai izsekotu roku vai plecu kustībām. Es pats arī vēroju šo sievieti un, kaut arī biju tas, kurš uzturēja sarunu, ap­zinos, ka mazliet kautrējos un ne gluži valdīju pār sevi. Turpretī viņš bija pilnīgi nosvērts, augstākā mērā paš­apzinīgs, un nekas nespēja viņu satricināt; no sievietes viņš baidījās ne vairāk kā no vētras vai cīņas.

— Un kad mēs nokļūsim Jokohamā? — viņa vaicāja, pagriezdamās pret viņu un raudzīdamās viņam taisni acīs.

Jautājums bija izteikts tieši un nepārprotami. Žokļi mi­tējās darboties, ausis pārstāja cilāties, un, kaut arī acis palika pielipušas pie šķīvjiem, ikviens no vīriem alkatīgi gaidīja atbildi.

— Pēc četriem mēnešiem, varbūt trim, ja sezona beig­sies agri, — Vilks Larsens sacīja.

Sievietei aizrāvās elpa, un viņa sastostījās:

— Es … es domāju, man tika teikts, ka līdz Jokohamai ir tikai vienas dienas brauciens. Tā… — šajā vietā viņa apklusa un, pārlaizdama acis apkārt galdam, noraudzījās uz vienaldzīgajām, šķīvjiem pievērstajām sejām. — Ta rīkoties jums nav tiesību, — viņa nobeidza.

— Tas ir jautājums, kas jums jākārto ar misteru van Veidenu, lūk, tur, — viņš atbildēja, pamādams ar galvu uz manu pusi un nebēdnīgi pamezdams man ar aci. — Misteru van Veidenu var zināmā mērā uzskatīt par autoritāti tādos jautājumos kā tiesības. Nu bet es, būdams tikai vienkāršs jūrnieks, novērtēju stāvokli mazliet citādi. Iespējams, ka palikt pie mums jums nozīmē nelaimi, bet mums tā, protams, ir liela veiksme.

Viņš uzlūkoja sievieti smaidīdams. No šī skatiena viņa nolaida acis, bet atkal tās pacēla un izaicinoši ielūkojās manējās. Izlasīju tajās neizteikto jautājumu: vai tas ir pareizi? Bet es biju nolēmis, ka manai lomai ir jābūt neit­rālai, tādēļ neatbildēju.

— Kādas ir jūsu domas? — viņa noprasīja.

— Ka jums nav paveicies, sevišķi, ja jūs gaida kāds pienākums, kas izpildāms dažu tuvāko mēnešu laikā. Bet, tā kā jūs teicāt, ka ceļojot uz Japānu veselības uzlabošanas nolūkā, varu jums apgalvot, ka ta nekur ta nenostiprināsies ka uz «Gara».

Redzēju, ka viņas acis sašutumā nozibsīlīja, un šoreiz es biju tas, kurš nolaida savējās; taja pašā laikā no vi­ņas skatiena jutu nosarkstam seju. Tas bija gļēvi — bet ko gan citu es varēju darīt?

— Misters van Veidens nerunā tukšus vārdus, — Vilks Larsens smējās.

Es pamāju ar galvu, un viņa saņēmusies paļāvīgi gai- dīja.

— Neteikšu, ka patlaban viņš būtu diezin kas, — Vilks Larsens turpināja, — bet uzlabojies viņš ir brīnišķīgi. Jums būtu vajadzējis viņu redzēt, kad viņš ieradās pie mums. Vel vairāk izģindušu un nožēlojamāku cilvēces pārstāvi būtu grūti iedomāties. Vai tā nav, Kērfut?

Lai gan Kērfutam no tik tiešas uzrunas aiz pārsteiguma nokrita nazis uz grīdas, viņš tomēr paguva piekrītoši ierūkties.

— Attīstījās, mizodams kartupeļus un mazgādams trau­kus. Pareizi, Kērfut?

Sis goda vīrs ierūcās vēlreiz.

— Paskatieties uz viņu tagad! Tiesa, tīri par musku­ļotu viņu gan nevarētu apzīmēt, taču muskuļi viņam ir, bet toreiz, kad nokļuva uz kuģa, viņam tadu nebija. Arī kājas, uz kurām stāvēt, viņam ir. Paskatoties uz viņu, jūs tain neticētu, sākumā viņš nebija spējīgs bez cita pa­līdzības pat nostāvēt.

Mednieki grudzināja, bet viņa nolukojās uz mani ar līdzjūtīgu skatienu, kas uzvijām atsvēra Vilka Larsena bezkaunību. Patiešām, bija pagājis tik ilgs laiks, kopš tiku pieredzējis līdzcietību, ka tā mani padarīja pakļāvīgu, tajā mirklī es labprātīgi un ar prieku kļuvu par viņas vergu. Bet es dusmojos uz Vilku Larsenu. Noniecinādams mani, viņš apstrīdēja manu vīrišķību, apstrīdēja tās pašas kajas, kuru iegušanu uzskatīja par savu nopelnu.

— Var jau būt, ka esmu iemācījies stāvēt pats uz sa­vām kājām, — es atcirtu. — Taču mīdīt ar tām citus vēl neprotu.

Viņš aizskaroši noskatījās uz mani.

— Tad jau jūsu izglītība ir palikusi tikai pusceļā, — viņš sausi nosacīja un pievērsās viņai. — Mēs uz «Gara» esam ļoti viesmīlīgi. Misters van Veidens to ir atklājis.

Mēs darām visu, lai mūsu viesi justos kā mājās; vai nav tiesa, mister van Veiden?

— Netiek liegts pat kartupeļus mizot un traukus maz­gāt, — es atbildēju, — nemaz jau nerunājot par to, ka aiz tira biedriskuma viņiem var apgriezt sprandu.

— Es jūs lūdzu nepārņemt no mistera van Veidena ap­lamus priekšstatus par mums, — viņš māksloti norūpējies iejaucās. — Jūs būsiet ievērojusi, mis Brūstera, ka viņš pie jostas nēsā dunci… ē… kuģa virsniekam tā ir aug­stākā mērā neparasta rīcība. Būdams patiešām ļoti cie­nījams, misters van Veidens dažreiz ir … kā lai to pa­saka? … hm … ķildīgs, un tad nepieciešams spert bar­gus soļus. Savos mierīgajos brīžos viņš ir gluži saprātīgs un nekaitīgs un, tā kā arī patlaban viņš ir mierīgs, tad nenoliegs, ka vēl vakar viņš apdraudēja manu dzīvību.

Es bezmaz aizdvēsos, un noteikti man zvēroja acis. Viņš pievērsa sievietes uzmanību man.

— Paskatieties tagad uz viņu! Viņš tik tikko spēj val­dīties jūsu klātbūtnē. Viņš katrā ziņā nav pieradis pie dāmu sabiedrības. Man vajadzēs apbruņoties, pirms es uzdrīkstēšos iziet ar viņu uz klāja.

Viņš bēdīgi papurināja galvu, murminādams: — Zel, ļoti, ļoti žēl, — kamēr mednieki palaida rēcošus smieklus.

So viru balsis, dārdēdamas un aurodamas ierobežotajā telpa, atstāja mežonīgu iespaidu. Visa vide bija mežonīga, un, vērodams šo svešo sievieti un atskārzdams, cik maz viņa taja iederas, es pirmo reizi apzinājos, cik lielā mēra es pats esmu tas sastāvdaļa. Es pazinu šos cilvēkus, viņu garīgo pasauli, pats biju viens no viņiem, dzīvoju roņu mednieku dzīvi, ēdu roņu mednieku uzturu, manās domās ievērojamu vietu ieņēma roņu medības. Viss man tajā bija pierasts: raupjās drēbes, rupjās sejas, mežonīgie smiekli, mesas zvalstīgās sienas un šūpojošās griestu spuldzes.

Kad apziedu ar sviestu maizes šķēli, skatiens nejauši apstājās pie manām rokām. To kauliņi visgarām bija no­brāzti un iekaisuši, pirksti pietūkuši, zem nagiem melnumi. Sajutu pazodē savēlušās bārdas zēlumu, zināju, ka atirusi svārku piedurkne un zilajam kreklam pie kakla trūkst vienas pogas. Vilka Larsena pieminētais duncis glabājās makstī man pie sāniem. Tā atrašanās tur šķita ļoti da­biska — cik dabiska, par to es nebiju iedomājies līdz pat šim mirklim, kad uzlūkoju to ar viņas acīm un sapratu, cik savādi izskatās šis duncis un viss pārējais.

Taču viņa nojauta izsmieklu Vilka Larsena vārdos un no jauna apveltīja mani ar līdzcietīgu skatienu. Bet vi­ņas acīs bija arī apmulsums. Tas, ka teiktais slēpa iz­smieklu, padarīja viņai stāvokli vēl neskaidrāku.

— Varbūt mani varētu aizvest kāds garāmbraucošs ku­ģis, — viņa izsacīja priekšlikumu.

— Te garām nebrauc nekādi citi kuģi kā tikai roņu medību šoneri, — Vilks Larsens atbildēja.

— Man nav ne drēbju, ne cita kā, — viņa iebilda. — Diez vai jūs, ser, maz apjēdzat, ka es neesmu vīrietis un neesmu pieradusi pie bezrūpīgā klejotāju dzīves veida, kādu, liekas, piekopjat jūs un jūsu ļaudis.

— Jo ātrāk jūs pie tā pieradīsiet, jo labāk, — viņš sa­cīja. — Es jums sadabūšu audumu, adatas un diegus, — viņš piebilda. — Ceru, ka pašūt sev pašai pāris kleitu jums nebūs pārāk grūti.

Viņa savilka skābu seju, it kā pavēstīdama savu ne­prasmi šūt kleitas. Man bija gluži skaidrs, ka viņa ir nobijusies un apmulsusi, bet varonīgi pūlas to neizrādīt.

— Jūs, domajams, tāpat kā, lūk, tur misters van Vei­dens esat radusi, ka jums visu padara citi. Nu, manu­prāt, no tā, ka jūs priekš sevis šo to pagatavosiet pati, jums gabals nenokritīs. Starp citu, ar ko jūs sagādājat sev iztiku?

Viņa uzlūkoja viņu ar neslēptu pārsteigumu.

— Ticiet man, nedomāju jūs apvainot. Ļaudis ēd, tā­pēc viņiem jāsagadā tam nepieciešamie līdzekļi. Sie te vīri šauj roņus, lai dzīvotu; tā paša iemesla dēļ es vadu šo šoneri un misters van Veidens, vismaz šimbrīžam palī­dzot man, pelna savu sāļo ēdamo. Nu, un ko darāt jūs?

Viņa paraustīja plecus.

— Vai jūs uzturat sevi pati? Jeb vai varbūt jūs uztur kāds cits?

— Baidos, ka mūža lielāko daļu mani ir uzturējis kāds cits, — viņa smējās, braši cenzdamās pieskaņoties viņa runas veidam, lai gan redzēju, ka viņas acīs parādās un pieaug šausmas, kad viņa vēroja Vilku Larsenu.

— Un, domājams, arī gultu jums uzklāj kāds cits?

— Es esmu klājusi gultu pati, — viņa atbildēja.

— Ļoti bieži?

Mākslotā nožēlā viņa papurināja galvu.

— Vai jūs zināt, ko Savienotajās Valstīs dara ar na­badzīgajiem, kuri, tāpat kā jūs, nestrādā, lai nopelnītu sev iztiku?

— Es ļoti maz zinu, — viņa aizbildinājās. — Ko tad dara ar nabadzīgajiem, kuri ir tādi paši kā es?

— Viņus iesloga cietumā. Noziegumu, kurā viņus ap­vaino par to, ka viņi nenopelna sev uzturu, nosauc par klaidonību. Mistera van Veidena vietā, kurš mūžīgi skan­dina par taisnību un netaisnību, es jautātu, ar kādām tie­sībām jūs dzīvojat, ja jus nekā nedarāt, lai nopelnītu sev iztiku.

— Bet, tā kā jūs neesat misters van Veidens, man taču nav jums jāatbild, vai ne?

Smaidīdama viņa uzlūkoja Vilku Larsenu ar baiļu pil­nām acīm, un šī aizkustinošā aina saviļņoja mani līdz sirds dziļumiem. Jutu nepieciešamību kaut kādā veidā iejaukties un ievirzīt sarunu citā gultnē.

— Vai jūs kādreiz esat nopelnījusi kaut vienu dolāru ar pašas darbu? — viņš jautāja, pārliecināts par viņas atbildi, ar atriebīgu uzvaras prieku balsī.

— Jā, esmu, — viņa lēni atbildēja, un es būtu varējis skaļi smieties, redzēdams, cik gara izstiepās Vilka Lar­sena seja. — Atceros, tēvs man reiz iedeva dolāru, kad es biju maza meitene, par to, ka es piecas minūtes iztu­rējos pavisam klusu.

Viņš iecietīgi pasmaidīja.

— Bet tas bija sen, — viņa turpināja. — Un diez vai jūs prasītu, lai deviņus gadus veca meitenīte pati sev nopelna uzturu.

Taču patlaban, — viņa sacīja, no jauna brītiņu klu­sējusi, — es nopelnu tūkstoš astoņi simti dolāru gadā.

Visu acis vienprātīgi pameta šķīvjus un pievērsās vi­ņai. Bija vērts paskatīties uz sievieti, kas nopelna tūk­stoš astoņi simti dolāru gadā. Vilks Larsens neslēpa savu apbrīnu.

— Alga vai gabaldarbs? — viņš jautāja.

— Gabaldarbs, — viņa nekavējoties atbildēja.

— Tūkstoš astoņi simti, — viņš aprēķināja. — Tas ir simt piecdesmit dolāru mēnesī. Nu labi, mis Brūstera. Uz «Gara» arī nav vietas sīkumainībai. Uzskatiet, ka par to laiku, kamēr jūs paliksiet pie mums, jūs saņemsiet algu.

Viņa ne ar ko neizrādīja savu piekrišanu. Viņa bija vēl pārāk maz pieradusi pie šī cilvēka untumiem, lai uz­ņemtu tos aukstasinīgi.

— Aizmirsu apvaicāties, — viņš laipni turpināja, — par jūsu nodarbošanās raksturu. Ko jūs ražojat? Kādi darba rīki un materiāli jums ir nepieciešami?

— Papīrs un tinte, — viņa smējās. — Un ak! arī rak­stāmmašīna.

— Jūs esat Moda Brūstera, — es sacīju lēnām un ar pārliecību, gandrīz ta, it kā es viņu apsūdzētu kādā no­ziegumā.

Viņas acis ziņkārīgi ielūkojās manējās.

— Kā jūs to zināt?

— Vai tad jūs neesat? — es noprasīju.

Viņa apstiprinoši pamāja. Tagad pienāca Vilka Larsena kārta apmulst. Šis vārds un tā burvība viņam neko ne­izsacīja. Biju lepns, ka man tas kaut ko nozīmē, un pirmo reizi kopš ilga laika es pārliecinoši apzinājos savu pārā­kumu pār viņu.

— Atceros, ka rakstīju recenziju par kādu plānu sēju- miņu … — es bezrūpīgi iesāku, bet viņa mani pārtrauca.

— Jūs!… — viņa iesaucās. — Jūs esat. ..

Tagad viņa skatījās uz mani ar izbrīnā ieplestām acīm.

Es savukārt apstiprinoši parnaju.

— Hamfrijs van Veidens, — viņa pabeidza; tad pie­bilda ar atvieglojuma nopūtu, neapzinādamās, ka Vilks Larsens var to pārprast: — Esmu tik priecīga.

Atceros šo recenziju, — viņa aizgūtnēm turpināja, at­skārtusi savas piezīmes neveiklību, — šo pārmērīgi glai­mojošo recenziju.

— Nepavisam ne, — es varonīgi noliedzu. — Jūs ap­šaubāt mana sprieduma skaidrību un mazināt manu ka­nonu vērtību. Turklāt visi citi kritiķi bija ar mani vienis prātis. Vai tad Longs neierindoja jūsu «Paciesto skūp­stu» starp četriem labākajiem sonetiem, ko jebkad angļu valodā sarakstījušas sievietes?

— Bet jūs nosaucāt mani par amerikāņu misis Mei- nelu '!

— Vai tad tā nebija taisnība? — es noprasīju.

— Nē, ne jau tas, — viņa atbildēja. — Jutos aizskarta.

— Nezināmo mēs varam izmērīt tikai ar zināmo, —

1 Alise Meinela (1847—1922) — angļu dzejniece un literatūras kri­tiķe.

es atbildēju savā smalkajā akadēmiskajā manierē. — Kā kritiķis es biju spiests noteikt jūsu vietu. Tagad jūs pati esat kļuvusi par mērauklu. Septiņi no jūsu plānajiem sē- jumiņiem atrodas manos plauktos; turpat ir vēl divi bie­zāki sējumi, esejas, kuras — piedodiet, ka es to saku, un es nezinu, kas ir glaimojošāk, — ir pilnīgi līdzvērtīgas jūsu vārsmām. Nav tālu vairs laiks, kad Anglijā uzradī- sies kāda nepazīstama dzejniece, un kritiķi dēvēs viņu par angļu Modu Brūstcru.

— Jūs esat ļoti laipns, par to es esmu pārliecināta, — viņa nomurmināja; un viņas izteiksmes un vārdu konven­cionalitāte līdz ar to izraisīto asociāciju plūsmu par manu agrāko dzīvi pasaules viņā pusē radīja īsu saviļņojumu, bagatu atmiņām, bet pilnu skaudri dzeļošu ilgu pēc mā­jām.

— Un jūs esat Moda Brūstera, — es svinīgi sacīju, ska­tīdamies pāri uz viņu.

— Un jūs esat Hamfrijs van Veidens, — viņa teica, tikpat svinīgi un bijīgi noraudzīdamās uz mani. — Cik neparasti! Nesaprotu. No jūsu lietišķas spalvas mums droši vien nav gaidāms kāds mežonīgi romantisks jūras stāsts.

— Nē, es nevācu tam materiālu, par to jūs varat ne­šaubīties, — skanēja mana atbilde. — Priekš daiļliteratū­ras man nav ne spēju, ne tieksmju.

— Sakiet — kādēļ jūs vienmēr nolienat Kalifornijā? — viņa jautaja tai ak. — No jūsu puses tas nav laipni. Mēs no austrumu piekrastes tik ļoti maz esam jus redzējuši — patiešām pārak maz, jūs, otro no amerikāņu vadošajiem literātiem.

Es paklanījos un noraidīju šo komplimentu.

— Reiz es jūs gandrīz sastapu Filadelfijā — tas bija Braunrngam vai kādam citam veltīta sarīkojumā —, jums, zināt, tur bija paredzēts priekšlasījums. Mans vilciens no­kavējas par četrām stundām.

Un tad mēs pavisam aizmirsām, kur atrodamies, pa­mezdami Vilku Larsenu uz sēkļa klusējam mūsu valodas straumes vidū. Mednieki piecēlās no galda un izgāja uz klāja, bet mēs joprojām runājām. Palika vienīgi Vilks Larsens. Pēkšņi es pamanīju viņu — atgāzušos no galda, ziņkārīgi klausāmies mūsu svešas runas par pasauli, kuru viņš nepazina.

Es strupi aprāvos teikuma vidū. Tagadne ar visām tās briesmām un raizēm bruka man virsū ar apdullinošu spēku. Tā skāra arī mis Brūsteru, viņas acīs pavīdēja ne­skaidras un neizsakāmas bailes, kad viņa uzlūkoja Vilku Larsenu.

Viņš piecēlās kājās un neveikli iesmējās. Smiekli ska­nēja metāliski.

— O, manis dēļ neliecieties traucēties, — viņš sacīja, pašnoniecinoši pamezdams ar roku. — Ar mani nerēķinie­ties! Turpiniet, turpiniet, es jūs lūdzu!

Bet vārdu slūžas bija aizvērušās, un arī mēs piecēlā­mies no galda un neveikli iesmējāmies.