Jūras vilks

XXXIV NODAĻA

— Cik nelāgi, ka «Garam» vairs nav mastu! Citādi va­rētu uzvilkt buras un aizbraukt. Vai jums neliekas, Ham­frij, ka tā varētu izdarīt?

Es satraukts uzlēcu kājās.

— Jāpadomā, jāpadomā! — es iesaucos, sākdams soļot šurp un turp.

Platām, mirdzošām acīm Moda sekoja manām kustī­bām. Viņa man tik ļoti ticēja! Un doma par to piešķīra man spēku. Atcerējos Mišlē vārdus: «Vīrietim sieviete ir tas pats, kas Zeme bija savam leģendārajam dēlam; vi­ņam tikai jānokrīt pie Zemes krūts, tā jānoskūpsta, un viņš atkal ir spēka pilns.» Pirmo reizi izjutu viņa vārdu brīnumaino patiesību. Izjutu to ar visu būtni. Moda bija man tieši tas — neizsīkstošs spēka un drosmes avots. Man vajadzēja uz viņu tikai paskatīties vai par viņu iedomā­ties, tūliņ jutu jaunu spēku pieplūdumu.

— To vajadzētu varēt, vajadzētu varēt, — es balsī do­māju. — Ko citi paveikuši, spēju arī es; un, pat ja ne­viens to vēl nav izdarījis, es tomēr to izdarīšu.

— Ko? Dieva dēļ! — Moda lūdzās. — Apžēlojieties! Ko jūs varat izdarīt?

— Mēs to varam izdarīt, — es pārlaboju. — Neko vai­rāk kā ielikt «Garam» mastus vietā un aizbraukt no šejie­nes.

— Hamfrij! — viņa iesaucās.

Un es kļuvu tik lepns uz savu izdomu, it kā būtu to jau īstenojis.

— Bet kā tas būtu iespējams? — viņa jautāja.

— Nav ne jausmas, — es atteicu. — Zinu tikai, ka paš­reizējā noskaņojumā esmu spējīgs izdarīt visu.

Lepni smaidīdams, palūkojos uz viņu, laikam pārāk lepni, jo viņa nodūra acis un brīdi neteica nekā.

— Bet tur ir kapteinis Larsens, — viņa pēc tam iebilda.

— Akls un nevarīgs, — es nevilcinādamies atteicu, ne­vērīgi aiztraukdams viņu kā pelavu.

— Bet viņa drausmīgās rokas! Jūs pats stāstījāt, kā viņš pārlēcis pār noliktavas trapa lūku.

— Es stāstīju arī, kā aizlavījos un izvairījos 110 viņa,— es jautri papildināju.

— Un pazaudējāt zābakus.

— Zābaki taču nevarēja aizbēgt no Vilka Larsena, ja manas kājas nebija tajos iekšā.

Mēs abi izsmējāmies, bet tad nopietni sākām apspriest plānu, kā uzstādīt «Garam» mastus un atgriezties pa­saulē. Mēģināju atsaukt atmiņā miglainās zināšanas fizikā, kas bija aizķērušās atmiņā no skolas dienām; pē­dējos pāris mēnešos biju ieguvis praktisku pieredzi darbā ar tehniskām ierīcēm. Tomēr jāatzīstas, ka tad, «kad aiz­gājām līdz šonerim, lai tuvāk apskatītos, kas darāms, un es ieraudzīju ūdenī guļošos lielos mastus, man dūša pa­visam saplaka. Pie kā lai ķeramies vispirms? Ja vismaz viens masts būtu vietā, ja vismaz pie kaut kā varētu pie­stiprināt blokus un falles! Bet nebija nekā. Situācija bez­maz līdzinājās tādai, kurā cilvēks mēģina uzcelties kā­jās, turēdamies pie savu kurpju auklām. Sviru princips man bija skaidrs — bet kur ņemt atbalsta punktu?

Grotmasta diametrs lūzuma vietā bija apmēram piecpa­dsmit collas, un, kaut ari nolūzis, masts tomēr joprojām bija savas sešdesmit piecas pēdas garš; tā svaru es aptu­veni aprēķināju vismaz uz trīstūkstoš mārciņām. Fok- mastam diametrs bija vel lielāks, un tas droši svēra visas trīsarpustūkstoš mārciņas. Ar ko sākt? Moda klusēdama stāvēja man blakus, kamēr es prātoju par ierīci, ko jūr­nieki dēvē par bukiem. Kaut gan jūrnieki ierīci pazīst jau sen, man Pūliņu salā to vajadzēja izgudrot pašam. Izvei­dojot no diviem krustiski saliktiem un krusta vietā kopā sasietiem bomjiem kaut ko līdzīgu apgāztam «V» burtam un novietojot to uz klāja, es iegūtu trīsi. Sim trīsim vaja­dzības gadījumā varētu pievienot vēl otru. Bez tam manā rīcībā bija arī enkura spilve!

Moda redzēja, ka esmu atradis kaut kādu atrisinājumu, un viņas acis silti iemirdzējās.

— Ko jūs domājat darīt? — viņa ievaicājās.

— Atpiņķēt šito drazu, — es atbildēju, norādīdams uz mudžekli, kas karājās pāri kuģa malai.

Enerģija manā balsī un vārdi, ko biju pateicis, man pa­šam varen patika. «Atpiņķēt šito drazu!» Iedomājieties jel šādu jūrnieka teicienu Hamfrija van Veidena mutē kaut vai pirms pāris mēnešiem!

Laikam manā pozā un balsi bija zināms melodramatisms, jo Moda pasmaidīja. Viņa ļoti jūtīgi uztvēra visu smiek­līgo, nemaldīgi tūliņ pamanīja katru neīstu vārdu, pār­spīlējumu un lielīšanos. Tas vistiešāk atspoguļojās viņas darbos un piešķīra tiem nozīmi. Nopietns kritiķis ar hu­mora izjūtu un spēcīgiem izteiksmes līdzekļiem vienmēr piespiedīs cilvēkus viņā klausīties. Un viņa prata to da­rīt. Viņai piemita ne tikai humora, bet arī mēra izjūta — kā daždien īstai māksliniecei.

— Man liekas, esmu kaut ko tādu jau agrāk dzirdē­jusi vai lasījusi kādā grāmatā, — viņa draiski noteica.

Arī es pats nebiju gluži bez mēra izjūtas, tādēļ sarā­vos gluži maziņš, un situācijas kungs un pavēlnieks ieguva samulsušu un, maigi izsakoties, nožēlojamu iz­skatu.

Viņa strauji satvēra manu roku.

— Piedodiet! — viņa lūdza.

— Jums nav jāatvainojas, — es nomāktā balsī teicu. — Tā man vajadzēja. Manī vēl patvērušies skolas puikas niķi. Nopietni runājot, mums tiešām naski jāķeras pie darba un šis mudžeklis jāatrisina. Ja jūs atbrauktu laivā man līdzi, mēs tūdaļ varētu sākt strādāt un kaut ko jau padarīt.

— «Matroži ar nazi zobos masta varzu atpiņķē,» — Moda noskaitīja; visu pēcpusdienu mēs nostrādājām jautrā garā.

Viņas uzdevums bija noturēt laivu uz vietas, kamēr es noņēmos ap samudžināto takelāžu. Kā tikai tur nebija — falles, šotes, gaijas, līnes, vantis, stagas — visu jūra un vējš bija sapinuši juku jukām, ņudzekļu ņudzekļos, mezglu mezglos. Nazi iietoju tikai visnepieciešamākajos gadījumos un, velkot ārā garās tauvas, ritinot vaļā, kur tās bija aptinušās ap mastiem un bomjiem, izraujot no blokiem falles un šotes, sakailējot tās laivas dibenā un atkal atritinot, lai izvilktu cauri kāda mezgla cilpu, drīz vien samirku slapjš līdz ādai.

Buras vajadzēja vienā otrā vietā sagriezt, un slapjo,

smago audeklu cilāšana prasīja no manis lielu piepūli; taču līdz vakaram biju ticis tik tālu, ka varēju visas bu­ras izklāt krastā žāvēties. Bijām abi gaužām noguruši, kad metām mieru un devāmies ēst vakariņas; bija paveikts liels darbs, kaut arī daudz ko redzēt no tā nebija.

Nākamajā rītā es kopā ar savu izdarīgo palīgu Modu nokāpu «Gara» tilpnē, lai izkaltu nolūzušo mastu stum­beņus. Tiklīdz bijām sākuši strādāt, kad vesera un cirvja klaudzieni atvilinaja Vilku Larsenu.

— Hei, jūs tur lejā! — viņš pa atvērto lūku sauca no klāja.

Izdzirdusi viņa balsi, Moda cieši piespiedās man klāt. it ka aizsardzību meklēdama, un visu laiku, kamēr ilga sarunas, turējās man pie delma.

— Hei, jūs tur uz klaja! — es atsaucos. — Labrīt!

— Ko jūs tur apakšā darāt? — Vilks Larsens jautāja.

— Gribat nolaist manu kuģi dibenā?

— Tieši otrādi, — es atbildēju. — Gribu to salāpīt.

— Ko jūs, velns parāvis, tur taisāties labot? — Viņa balsī skanēja izbrīns.

— Sagatavoju vietu mastu iestiprināšanai, — es at­bildēju tik nevērīgi, it kā tas būtu visvienkāršākais uz­devums pasaulē.

— Šķiet, ka jūs beidzot esat nostājies pats uz savām kājām, Kumpi, — viņš noteica un tad labu brīdi klusēja.

— Bet es jums saku, Kumpi, — viņš beidzot atkal ieklie­dza lūkā, — ka jūs to nevarat izdarīt.

— Kāpēc ne, varu gan, — es atkliedzu atpakaļ. — Esmu jau sācis.

— Bet kuģis pieder man, tas ir mans privātais īpašums. Ja nu es jums aizliedzu?

— Jūs aizmirstat, — es atcirtu, — ka neesat vairs ne­kāds lielais fermenta pikucis. Reiz jūs tāds bijāt un tad būtu spējis mani aprīt, kā jums pašam labpatika izteik­ties; bet ir notikusi pārmaiņa, un tagad es spēju aprīt jūs. Raugs ir novadējies.

Viņš īsi, nīgri iesmējās.

— Redzu, ka jūs vēršat manu filozofiju pret mani pašu ar nestrīķētu mēru. Tikai nekļūdieties un nenovērtējiet mani par zemu! Brīdinu jūs jūsu paša labā.

— Kopš kura laika esat kļuvis par filantropu? — es apvaicājos. — Atzīstieties, ka, brīdinādams mani manis paša labā, neesat konsekvents.

Viņš, ignorējot manu sarkasmu, turpināja:

— Un ja nu es tagad ņemu un aizcērtu lūku ciet? Otrreiz jūs mani vairs nepiemuļķosiet kā viņdien nolik­tavā.

_— Vilk Larsen, — es bargi sacīju, pirmo reizi uzru­nādams viņu ierastajā iesaukā, — nespēju nošaut bez­palīdzīgu cilvēku, kas nepretojas. Jūs pats mums abiem par apmierinājumu esat par to pārliecinājies. Bet es jūs brīdinu ne tik daudz jūsu, kā pats sevis labad, ka no­šaušu jūs pirmajā mirklī, kad mēģināsiet mums kaut kā kaitēt. Varu nošaut jūs tagad pat, šeit stāvēdams; un, ja jums ir tāds nodoms, tad cērtiet vien lūku ciet.

— Vienalga, es jums aizliedzu, kategoriski aizliedzu saimniekot uz mana kuģa.

_— Paklausieties! — es uzstāju. — Jūs runājat par kuģi kā par savu īpašumu, it kā jums būtu morālas tiesības. Bet jūs nekad neesat ievērojis citu cilvēku tiesības. Tā­dēļ tak arī nopietni nedomāsiet, ka es ievērošu jūsējās?

Pagājos tieši zem lūkas, lai varētu uz viņu paskatīties. Pilnīgo izteiksmes trūkumu viņa sejā, kas ļoti atšķīrās no sejas, kad tiku viņu vērojis, pats palikdams nemanīts, vēl papildināja plati ieplestās, stingās acis. Iespaids bija gaužām nepatīkams.

— Paskat, pat niecīgākais no niecīgajiem, pat Kumpis vairs negrib prast godu, — viņš nīgri irgoja. Ņirgas iz­paudās tikai balsī. Seja palika nekustīga, kā bijusi. — Labdien, mis Brūstera, kā jums klājas? — viņš pēc brītiņa pēkšņi ieteicās.

Es sarāvos. Viņa nebija izdevusi ne skaņas, nebija pat pakustējusies. Vai tomēr viņš nebūtu pavisam akls? Bet varbūt sāk atgūt redzi?

— Labdien, kapteini Larsen, — viņa atbildēja. — Sa­kiet, lūdzu, — kā jūs uzzinājāt, ka esmu šeit?

— Es, protams, dzirdēju jūs elpojam. Vai. jums arī neliekas, ka Kumpis stipri mainījies uz labu?

— Nezinu, — viņa atteica, man uzsmaidīdama. — Es viņu nekad citādu neesmu pazinusi.

— 2ēl, ka neredzējāt viņu agrāk.

— Tas būs no zālēm «Vilks Larsens» lielās devās, — es nopurpināju, — ieņemamas pirms un pēc ēšanas.

— Es vēlreiz atkārtoju, Kumpi, — viņš draudīgi sa­cīja, — liecieties mierā un atstājiet visu, kā ir!

— Vai tad jūs tāpat negribat tikt no šejienes projām kā mēs? — es izbrīnījies vaicāju.

— Nē, — viņš atbildēja, — esmu nolēmis nomirt šeit.

— Bet mēs ne, — es izaicinoši atteicu un sāku atkal dauzīt un klaudzināt.