Jūras vilks

XXVII NODAĻA

Rīts atausa pelēks un dzestrs. Laiva gāja pie spirgta vēja, un kompass rādīja, ka esam uzņēmuši pareizo kursu uz Japānu. Kaut arī man rokā bija biezi dūraiņi, pirksti tomēr stinga un sāpēja no ciešā tvēriena, ar kādu vaja­dzēja turēt stūres irkli. Sals koda kājās, un es nepacie­tībā cerēju, ka uzspīdēs saule.

Turpat man priekšā laivas dibenā gulēja Moda. Vismaz viņa nesala, jo bija ievīstīta biezās segās. Virsējo segu biju pārvilcis viņai pār seju, lai to pasargātu no nakts dzestruma, tā ka redzēju vienīgi tikko jaušamus auguma apveidus un gaišbrūnos matus, kas bija izspraukušies no apsega un sabiruši pilni rasas pilienu no miklā gaisa.

Es ilgi noraudzījos uz viņu, nenolaizdams acu no tā mazumiņa, kas bija saredzams, kā cilvēks raugās uz lie­lāko dārgumu pasaulē. Mans skatiens laikam bija tik ne­atlaidīgs, ka viņa zem segām beidzot sakustējās, atmeta virsējā apsega malu un uzsmaidīja man, kaut arī acis vēl bija miega pilnas.

— Labrīt, mister van Veiden, — viņa sacīja. — Vai varat jau saskatīt zemi?

— Nē, — es atteicu, — bet mēs tai tuvojamies ar ap­mēram sešu jūdžu ātrumu stundā.

Viņa vīlusies saviebās.

— Bet tas tomēr ir simt četrdesmit četras jūdzes dien­naktī, — centos viņu uzmundrināt.

Viņas seja atplauka.

— Un cik jūdžu mums jānokuģo?

— Sibīrija atrodas tur, — es sacīju, norādīdams uz rietumiem. — Bet dienvidrietumos, savas jūdzes sešsimt no Šejienes, ir Japāna. Ja pieturētos šis pats vējš, mēs varētu tur nokļūt piecās dienās.

— Bet ja nu uznāk vētra? Vai laiva izturēs?

Viņa prata cilvēkam lūkoties acīs tā, ka vajadzēja ru­nāt patiesību, un tā viņa arī šoreiz, izteikusi jautājumu, lūkojās manī.

— Tad tai jābūt ļoti stiprai vētrai, — es vilcinādamies atteicu.

— Bet ja nu uznāk ļoti stipra vētra?

Es palocīju galvu.

— Kuru katru brīdi var gadīties, ka mūs uzņem kāds roņu mednieku šoneris. To šajā okeāna daļā ir papilnam.

— Ai, jūs taču esat galīgi nosalis! — viņa iesaucās. — Jūs trīcat. Nemēģiniet liegties, jūs esat nosalis. Un es gulēju silta kā pīrādziņš.

— Nesaprotu, ko mums būtu līdzējis, ja arī jūs būtu sēdējusi nomodā un salusi, — es smiedamies sacīju.

— Līdzēs gan, kad es iemācīšos stūrēt, un to es katrā ziņā izdarīšu.

Viņa piecēlās sēdus un sāka posties. Galvu sapurinā­jusi, viņa atlaida vaļā matus, kas pajuka kā brūns mā­konis, aizsegdams seju un plecus. Dārgais, valgais brūno matu vilnis! Man gribējās tos noskūpstīt, paslidināt caur pirkstiem, paslēpt tajos seju. Kā apburts raudzījos uz viņu, līdz laiva izgriezās no vēja un sašļukusi bura man atgā­dināja, ka esmu pametis novārtā savu pienākumu. Tādam ideālistam un rornantiķim, kāds vienmēr esmu bijis, par spīti savam analītiskajam prātam, līdz šim bija tikai miglains priekšstats par mīlestības fizisko pusi. Allaž biju iedomājies, ka vīrieša un sievietes mīla ir gara radnie­cība, garīga saite, kas saista viņu dvēseles. Aliesīgām at­tiecībām manā iztēlē par mīlu bija ļoti nenozīmīga loma. Taču tagad piedzīvoju burvīgo mācību, ka dvēsele at- klajas, izpaužas ar miesas starpniecību, ka, paskatoties uz mīļotās matiem, tos sajūtot, tiem pieskaroties, var at­klāt viņas dvēseles elpu, valodu un būtību tāpat, kā rau­goties viņas acu mirdzumā un klausoties domās, kas plūst no viņas lūpām. Gars pats par sevi taču ir netverams, kaut kas, ko var vienīgi iedomāties, bet kas nespēj pats sevi apliecināt. Jehova ir antropomorfisks tikai tādēļ, ka tiek apliecināts jūdiem saprotamā veidā; izraēlieši izveidojuši viņu pēc sava ģīmja un līdzības, iztēlojas viņu kā mākoni, kā ugunsstabu — tveramu, fizisku būtni, ko viņu prāts spēj aptvert.

Tā nu es lūkojos uz Modās gaišbrūnajiem matiem un, ap tiem tīksminādamies, uzzināju par mīlestību vairāk, nekā man jel kad bija iemācījuši dzejnieki un dziedoņi ar savām dziesmām un sonetiem. Negaidot ar strauju kus­tību viņa atmeta matus atpakaļ, un parādījās viņas smai­došā seja.

— Kādēļ sievietes pastāvīgi nevalkā matus vaļā? — es jautāju. — Tā taču ir daudz skaistāk.

— Ja vien tie tik drausmīgi nopinkotos, — viņa smējās. — Ta! Nu esmu pazaudējusi vienu no savām dārgajām matadatām!

Es atkal biju pametis novārtā laivu, bura atkal plan­dījās vējā, jo es sajūsmā ne mirkli nespēju novērst acu 110 viņas, karnēr viņa segu jūklī meklēja matadatu. Jutos priecīgi pārsteigts par viņas sievišķību, un katra kustība, katra sievišķības izpausme viņā mani ielīksmoja. Sava iztēle biju viņu uzcēlis pārāk augstu pari visam cilvē­ciskajam, augstu pari pats sev. Biju iztēlojies viņu par dievībai līdzīgu būtni, kam nedrīkst tuvoties. Tādēļ jūs­mīgi apsveicu pat vissīkāko iezīmi, kas norādīja, ka galu galā viņa tomēr ir tikai sieviete, piemēram, kustību, ar kādu viņa atmeta atpakaļ matus, vai matadatas meklē­šanu. Viņa bija sieviete no manas cilts, tāds pats šīspa- saules radījums ka es, un es sapratu, ka starp mums iespējama vīrieša un sievietes brīnišķīgā tuvība, tāpat kā bijība un cieņa, ko izjutīšu pret viņu mūžam.

Atradusi matadatu, viņa klusi, priecīgi iesaucās, kas man šķita burvīgi, un es varēju atkal nopietnāk pievēr­sties stūrēšanai. Izdarīju eksperimentu — piesēju un ieķī- 1 ej li stūres irkli, līdz laiva sāka turēties pareizajā vir­ziena bez manas palīdzības. Brīžiem gan tā pārāk cieši iegriezās vējā vai parak daudz izgriezās no tā, taču vien- rner pati no sevis atkal atgriezās atpakaļ un vispār uz­vedas diezgan ciešami.

— Un tagad paēdīsim brokastis, — es sacīju, — bet pirms tam jums jāsaģērbjas siltāk.

Izvilku biezu, no segas auduma šūdinātu kreklu, gluži jaunu no kuģa kantīnes. Audums bija biezs un blīvs, es to pazinu un zināju, ka tas ir izturīgs pret mitrumu un nesamirks, kaut lītu vairākas stundas no vietas. Kad viņa bija uzvilkusi kreklu, apmainīju naģeni, kas viņai bija galva, pret zīdvesteri, kurš bija pietiekami liels, lai no­segtu matus un, ja malu nolaida uz leju, arī kaklu un ausis. Iznākums bija apburošs. Viņai bija seja, kas ne­zaudē pievilcību nekādos apstākļos. Nekas nespēja sabojāt tas cēlo ovālu, pareizos, klasiskos vaibstus, smalkos uz­acu lokus un lielās, brūnās acis ar dzidro un rimto, die­višķīgi rimto skatienu.

Tajā mirklī uzpūta spēcīga vēja brāzma. Vējš sagrāba laivu tieši tad, kad tā slīpi šķēla viļņa virsotni. Laiva strauji pārslīdēja tam pāri, iegrimdama līdz pašām ma­lām jūra un piesmeldamās apmēram par spaiņa tiesu ar ūdeni. Es pametu konservu kārbu, ko patlaban taisījos atvērt, metos pie buras un tikko paguvu to atlaist. Bura sāka plandīties, un laiva atkal iegriezās vējā. Vēl brī­tiņu paregulējis buru, iegriezu laivu pareizajā kursā un varēju turpināt gatavošanos brokastīm.

— Liekas, darbojas itin labi, kaut gan es no navigāci­jas nekā nejēdzu, — Moda sacīja un atzinīgi palocīja galvu, vērodama manu stūres ierīci.

— Bet tā ir derīga vienīgi tad, kad burājam pie vēja,— es paskaidroju. — Tiklīdz sāksim iet ar vēju, pilnu vai pusvēju, man vajadzēs pašam stūrēt.

— Jāatzīstas, es no tā visa neka nesaprotu, — viņa sacīja, — bet saprotu, ko esat nodomājis, un tas man ne­patīk. Jūs nevarat stūrēt augu diennakti. Tādēļ ceru, ka tūliņ pēc brokastīm man būs pirmā mācību stunda. Un tad jums būs jānolickas pagulēties. Mēs sadalīsim mai­ņas tieši tāpat, kā dara uz kuģa.

— Nesaprotu, kā lai jūs apmācu, — es pretojos. — Es jau pats tikko sāku mācīties. Jūs bijāt neapdomīga, man uzticoties, jo ar laivām man nav ne mazākās pieredzes. Šī ir pirmā reize, kad vispār atrodos laiva.

— Tad mācīsimies kopa, ser. Un, tā ka jūs esat prak­tizējies visu nakti, tad paradīsiet ari man, ko esat iemā­cījies. Un nu pie brokastīm! Ak dieviņ! Kāda ēstgriba ro­das svaigā gaisā!

— Kafijas mums nebūs, — es ar nožēlu sacīju, pa­sniegdams viņai ar sviestu apziestu galēti un šķēli konser­vētas mēles. — Un murns nebūs ne tējas, ne zupas, nekā silta, iekams kaut kur nepiestāsim krastā.

Pēc vienkāršajām brokastīm, kurām uzdzērām virsū pa krūzītei auksta ūdens, Moda sāka mācīties stūrēt. Viņai visu ierādīdams, labu daļu iemācījos arī pats, kaut gan pamatā izmantoju zināšanas, ko biju ieguvis, burādams ar «Garu» un noskatīdamies laivu stūrmaņu rīcībā. Viņa bija vērīga skolniece un drīz vien iemācījās noturēt kursu, pieskaņoties vējam un nepieciešamības gadījumā atlaist buru.

Acīm redzot, nogurusi no neierastā darba, viņa nodeva stūres irkli man. Es biju segas salocījis, bet viņa tagad no jauna izklāja tās laivas dibenā. Kad viss bija sakār­tots, viņa teica:

— Un nu, ser, gultā! Jūs gulēsiet līdz lenčam, tas ir, līdz pusdienām, — viņa pārlaboja, atcerēdamās dienas iedalījumu uz «Gara».

Kas man atlika? Viņa nepiekāpās un sacīja: — Lūdzti, lūdzu, — un es tūliņ paklausīgi atdevu viņai irkli. Izjutu neizsakāmu tīksmi, kad ieritinājos segās, ko bija paklā­jušas viņas rokas. Viņai raksturīgais miers un savaldība šķita ieplūduši arī segās, jo mani tūliņ pārņēma liega sapņainība un labsajūta; kādu brīdi vēl redzēju ovālu seju un brūnas acis zvejnieku cepures ietvarā te pace­ļamies pret palso debess fonu, te noslīdam līdz tumšpelē­kajai jūrai, un tad es ielaidos miegā.

Palūkojos pulkstenī. Tas rādīja vienu. Biju nogulējis septiņas stundas! Un viņa bija stūrējusi septiņas stundas! Kad gribēju pārņemt stūres irkli, man vispirms vajadzēja atliekt viņas sastingušos pirkstus. Viņas spēka rezerves bija pilnīgi izsmeltas, un viņa pat nespēja izkustēties no vietas. Man nācās pamest buru, palīdzēt viņai tikt līdz guļvietai un berzējot atdzīvināt nosalušās rokas.

— Esmu tā nogurusi, — viņa, dziļi elpu ievilkusi, nopū­tās un ļāva galvai gurdi noslīgt.

Taču nākamajā mirklī viņa izslējās.

— Tikai nebarieties, neuzdrošinieties mani rāt! — viņa tēlotā izaicinājumā iesaucās.

— Ceru, ka mans vaigs neizskatās bargs, — es nopietni atbildēju, — es nepavisam neesmu dusmīgs.

— N-nē, — viņa apstiprināja, — bargs tas nav, tikai pārmetumu pilns.

— Tātad mana seja ir atklāta, jo pauž tikai to, ko es jūtu. Jūs esat bijusi negodīga tiklab pret sevi, kā pret mani, Vai nu vairs varu jums nākamreiz uzticēties?

Viņas acīs atspoguļojās nožēla.

— Es tā vairs nedarīšu, — viņa sacīja kā par nerāt­nību norāts bērns. — Apsolos …

— Paklausīt, kā matrozis klausa kapteinim?

— Jā, — viņa atbildēja. — Zinu, ka esmu rīkojusies negudri.

— Jums jāapsola man vēl kaut kas, — es noriskēju.

— Labprāt.

— Ka pārāk bieži neteiksiet «lūdzu, lūdzu», jo ar to jūs pilnīgi graujat manu autoritāti.

Viņa piekrizdama jautri iesmējās. Arī viņa jau bija uztvērusi sava divkāršā «lūdzu» lielo varu.

— Tas ir labs vārds… — es iesāku.

— Tikai es nedrīkstu to pārlieku izmantot, — viņa mani pārtrauca.

Tad viņa vāri iesmējās, bet galva atkal gurdi noslīga sānis. Es vēl uz mirkli pametu stūri, lai siltāk ievīstītu viņas kājas un pārvilktu segas malu pāri sejai. Ak vail Nekāda spēcīgā viņa vis nebija. Noraizējies raudzījos uz dienvidrietumiem un domāju par sešsimt jūdzēm un grū­tībām, kas mūs gaida, ja vien nebūs vēl kas ļaunāks par grūtībām. Jebkuru mirkli jūra var uzbangot vētrā un mūs iznīcināt. Un tomēr nejutu baiļu. Man nebija ticības mūsu gaužām apšaubāmajai nākotnei, un tomēr mani nemāca bailes. Viss beigsies labi, viss beigsies labi — es, pats sevi mierinādams, bez mitas atkārtoju.

Pēcpusdienā vējš kļuva stiprāks, savēla augstus viļņus, mētāja laivu un lika man pamatīgi nostrādāties. Bet lielie pārtikas krājumi un deviņas ūdens muciņas palīdzēja lai­vai noturēties viļņos un vējā, un es neievilku buru, kamēr man stāvoklis nešķita bīstams. Pēc tam noņēmu spritu, cieši satinu buras augšgalu — un mēs traucāmies tālāk ar buru, ko jūrnieki dēvē par «jēra kāju».

Pievakarē pamanīju pie apvāršņa tvaikoņa dūmus un sapratu, ka tas ir vai nu kāds krievu kreiseris, vai «Ma­ķedonija», kas joprojām vajā «Garu». Saule nebija izni- rusi visu dienu, un bija neganti salts. Vakarā mākoņi sabiezēja vēl vairāk, vējš pieņēmās spēkā, tā ka, vaka­riņas ēdot, mēs abi ar Modu nenovilkām dūraiņus, turklāt es visu laiku stūrēju, iekozdams pa kumosam starp divām vēja brāzmām.

Kad satumsa, vējš un viļņi sāka svaidīt laivu tik spē­cīgi, ka biju spiests ievilkt buru un sāku meistarot vēt­ras enkuru. Biju dzirdējis medniekus runājam par šo ierīci, un to pagatavot nebija grūti. Satinis buru, sasēju to cieši kopā ar noņemto mastu, bomi, spritu un abiem rezerves airu pāriem un pārmetu pār laivas malu. Virvi piesēju pie laivas priekšgala, un enkurs, iegrimis ūdenī, gandrīz nemaz nepakļauts vējam, peldēja lēnāk par laivu. Tadā veidā tas vilka lejup laivas priekšgalu, neļāva tam celties augšup un turēja to vēja un viļņu virzienā — visdrošākajā stāvokli, lai paglabtos no apgāšanās, kad jūrā lieli viļņi.

— Un tagad? — Moda jautri apvaicājās, kad darbs bija pabeigts un es atkal uzmaucu rokās dūraiņus.

— Tagad mēs vairs nepeldam Japānas virzienā, — es atbildēju. — Dreifējam uz dienvidrītiem vai dienviddien- vidrītiem ar vismaz divu jūdžu ātrumu stundā.

— Tas būtu tikai divdesmit četras jūdzes, — viņa se­cināja, — ja vējš visu nakti pieturas tik spēcīgs.

— Jā, un tikai sirnt četrdesmit jūdžu, ja tas tāpat pū­tīs trīs diennaktis.

— Nepūtīs, — viņa drošā paļāvībā apgalvoja. — Gan tas sagriezīsies un saks pūst tā, kā vajag.

— Jūrai nevar ticēt.

— Bet vējam? — viņa dzīvi iesaucās. — Esmu dzirdē­jusi jus dziedam slavas dziesmas «krietnajiem pasātiem».

— Kaut būtu paņēmis līdzi Vilka Larsena hronometru un sekstantu, — es sadrūmis sacīju. — Ja mēs burā- jam vienā virzienā, dreifējam otrā, bet straume mūs nes vēl kādā trešajā, tad rēķinādams nevar aprēķināt, kas tur iznāks. Drīz vien, apsvērdami savu atrašanās vietu, kļūdī- simies vismaz par piecsimt jūdzēm.

Taču tūliņ lūdzu Modai piedošanu un nosolījos vairs nepadoties izmisumam. Paklausīdams pierunāšanai, ļāvu viņai palikt sardzē līdz pusnaktij, — pašreiz pulkstenis rādīja deviņi, — tomēr, pirms likos gulēt, savīstīju viņu sega un vēl pārklāju pāri vaskadrānu. Iekritu caurā miega. Laiva lēkāja pār viļņu mugurām, dzirdēju bangas trau­camies garām, un laivā visu laiku sitās sīkas ūdens šļa­katas. Un tomēr nakts man nelikās baismīga salīdzinā­jumā ar tām, ko biju piedzīvojis uz «Gara», un salīdzi­nājumā ar tām, kas mums vēl varbūt būs jāpiedzīvo šajā rieksta čaumalā. Laivas dēļi bija trīsceturtdaļcollas biezi. Starp mums un jūras dibenu bija nepilnu collu bieza koka kārtiņa.

Un tomēr, droši varu to vēl un vēlreiz apgalvot, es ne­jutu baiļu. Nejutu vairs to nāves baiļu, kādās mani dzina Vilks Larsens un pat Tomass Magridžs. Modās Brūsteras ienākšana manā dzīvē bija mani it kā pārvērtusi. Mīlēt — es prātoju — ir labak un jaukāk, nekā tikt mīlētam, ja tas dzīvei piešķir vērtību, kuras dēļ nav grūti pat mirt. Mīlot kādu citu, es nedomāju vairs par sevi; un, kaut arī tas iz­klausās paradoksāli, tomēr nekad netiku tik kaisli vēlē­jies dzīvot kā tieši pašreiz, kad par savu dzīvību nebēdāju nenieka. Izdomāju, ka nekad manai dzīvei nav bijis tik daudz jēgas kā pašlaik; pirms iesnaudos, centos ar ska­tienu izurbties cauri tumsai, jo zināju, ka uz stūres sē­dekļa atrodas Moda, modri vērodama putojošo jūru, ik mirkli gatava pasaukt mani palīgā.