Jūras vilks

XXV NODAĻA

— Jūs bijāt uz klāja, mister van Veiden, — Vilks Lar­sens sacīja nākamajā rītā pie brokastīm. — Kāds jums šķiet laiks?

— Pietiekami skaidrs, — es atbildēju, paraudzīdamies saules mirdzā, kas rotājās uz trapa pakāpieniem. — Spir­gta rietumu brīze, kas, liekas, kļūs spēcīgāka, ja var ticēt Luisa pareģojumam.

Viņš apmierināts pamāja ar galvu.

— Uz miglu nerādās?

— Biezi blāķi ziemeļos un ziemeļvakaros.

Viņš atkal pamāja, izskatīdamies vēl vairāk apmieri­nāts.

— Un ka ar «Maķedoniju»?

— Nekur neredz.

Es būtu varējis zvērēt, ka, to dzirdot, viņa vaigs apmā­cās, tikai nesapratu, kādēļ tas varētu viņam sagādat vil­šanos.

Taču drīz vien viss kļuva skaidrs.

— Priekšā dūmi! — atskanēja no klāja, un viņa seja atplauka.

— Labi! — viņš iesaucās un tūliņ piecēlās, lai dotos uz klāju un pēc tam uz mednieku kajīti, kur trimdā iz­raidītie mednieki ieturēja pirmās brokastis.

Mēs abi ar Modu Brūsteru gandrīz nepieskārāmies ēdie­nam, bet satraukti un klusēdami raudzījāmies viens uz otru un klausījāmies Vilka Larsena balsī, ko kajītē varēja caur starpsienu sadzirdēt. Viņš runāja ilgi, un pēc pēdē­jiem vārdiem atskanēja skaļa, atzinīga rēkoņa. Starp­siena bija pārāk bieza, lai mēs saprastu, ko viņš saka; bet, lai nu tas bijis kas būdams, medniekiem tas, šķiet, varen patika, jo atzinīgajai rēkoņai sekoja dzīvas saru­nas un priecīgi izsaucieni.

No trokšņiem uz klāja es sapratu, ka jūrnieki sāk ro­sīties un gatavojas nolaist laivas ūdenī. Moda Brūstera iznāca man līdzi uz klāja, bet es viņu atstāju pie pūpes nokares, kur viņa varēja visu vērot un tomēr palikt no­maļu. Matrožiem droši vien bija zināms, kas kapteinim padomā, jo straujums un enerģija, ar kādu viņi ķērās pie darba, liecināja par sajūsmu. Mednieki barā iznāca uz klāja, nesdami līdzi bises, munīcijas kastes un, kas bija visai neparasti, arī šautenes. Šautenes laivā ņēma līdzi tikai retos gadījumos, jo ronis, trāpīts ar šautenes pat­ronu no liela attāluma, parasti nogrimst, iekams laiva pagūst piebraukt klāt. Tomēr šodien visiem medniekiem bija šautenes un lieli patronu krājumi. Ievēroju, ka viņi apmierināti vīpsnā, skatīdamies uz «Maķedonijas» dūmu strūklu, kas, tvaikonim tuvojoties no rietumiem, cēlās ar­vien augstāk.

Visas piecas laivas žigli tika nolaistas ūdenī, un mēs noskatījāmies, kā tās, tapat kā iepriekšējā pēcpusdiena, uzņem kursu uz ziemeļiem. Es ziņkārīgi vēroju tās labu brīdi, taču nekā neparasta jūrnieku rīcībā nemanīju. Viņi nolaida buras, šāva roņus, atkal uzvilka buras un turpi­nāja savā nodabā visu tapat kā ik dienu. «Maķedonija» atkārtoja vakarējo manevru — sāka aizšķērsot jūru, aiz­braucot savas laivas mūsējām priekšā un noslēdzot ceļu. Lai četrpadsmit laivas varētu veiksmīgi medīt, tām vaja­dzēja izvērsties diezgan plašā okeāna sektorā, un, kad tvaikonis bija mūsējiem pilnīgi nogriezis ceļu, tas devās tālāk ziemeļaustrumu virzienā, nolaizdams jūrā arvien vairāk laivu.

— Kas te notiks? — es ievaicājos Vilkam Larsenam, nespēdams ilgāk apvaldīt ziņkāri.

— Kam jānotiek, tas notiks, — viņš rupji attrauca. — Nepaies ne tūkstoš gadu, kad jums viss kļūs skaidrs, bet starplaikā lūdziet dievu, lai uzpūš stingrs vējš.

Starp citu, varu jau arī jums pateikt, — viņš nāka­majā mirklī ierunājās no jauna. — Es taisos savu brāli paārstēt ar viņa paša zālēm. īsos vārdos — tagad es vi­ņam jaukšu medības, turklāt ne tikai šodien, bet visu atlikušo medību sezonu, ja mums laimēsies.

— Bet ja nu nelaimējas? — es ieminējos.

— Tas nav ierēķināts, — viņš pasmejas. — Veiksme mums nepieciešama, citādi esam pagalam.

Viņš nostājās pie stūres, bet es aizgāju uz savu «laza­reti» rufē, kur gulēja abi sakropļotie — Nilsons un To­mass Magridžs. Nilsons, kā jau varēja gaidīt, bija itin možs un jautrs, jo viņa lauztais liels auga kopā labi; turpretī koknejieti māca izmisīga melanholija, un manī modās dziļa līdzjūtība pret nelaimīgo radījumu. Visvai­rāk es brīnījos par to, ka pēc visa pārciestā viņš vēl ir dzīvs un grib dzīvot. Nežēlīgais liktenis ilgajos gados viņa izģindušo ķermeni bija sadeldējis par pilnīgu vraku, un tomēr viņā vēl joprojām spoži gailēja dzīvības dzirksts.

— Ar mākslīgu kāju — un tagad prot taisīt lieliskas protēzes — tu varēsi klumburot pa kuģu kambīzēm līdz mūža vakaram, — es centos viņu uzmundrināt.

Bet viņš man atbildēja nopietni, pat svinīgi:

— Nezin, par ko jūs runā, mister van Veiden, bet vienu es zin: es nejutīsies laimīgs, kamēr neredzēs, ka tas elles prauls ir pagalam un beigts. Viņš nedrīkst nodzīvot ilgāk kā es. Viņam nav tiesības dzīvot ilgāk par mani, un, kā svētajos rakstos teikts, viņš mirs lielās mokās, un es saku — āmen, lai tikai viņš, nolādēts, drīzāk dabū galu!

Atgriezies uz klāja, redzēju Vilku Larsenu valdām stū­res ratu ar vienu roku, otrā viņš turēja pie acīm paceltu tālskati un pētīja laivu stāvokli, sevišķi vērīgi sekodams «Maķedonijai». Vienīgā redzamā pārmaiņa mūsu laivu stāvokli bija tāda, ka tās, turēdamās cieši pie vēja, bija pagriezušas nedaudz uz ziemeļrietumiem. Taču es nesa­pratu šā manevra jēgu, jo piecas «Maķedonijas» vēja pu­ses laivas, kas arī turējās cieši pie vēja, joprojām atradās mums priekšā un nogrieza ceļu uz jūras brīvo daļu. Lē­nam tās visas virzījās uz rietumiem, attālinoties no pārē­jam savām laivām. Mūsējie burāja un airēja. Airos bija iegūluši pat mednieki, un, trīs airu pāru dzītas, tās ātri panāca, ja tā var teikt, pretinieku.

No «Maķedonijas» dūmu grīstes vairs bija atlicis tikai palss plankumiņš pie apvāršņa ziemeļaustrumos. Pašu tvaikoni nevarēja saredzēt. Mēs līdz šim visu laiku bijām tik tikko virzījušies uz priekšu; buras šļaugani plivinājās vējā; divas reizes mēs uz īsu laiciņu pat sākām dreifēt. Bet nu lēnā šūpošanās izbeidzās. Šotes pievilka, un Vilks Larsens palaida «Garu» pilnā gaitā. Mēs panācām savas laivas, pabraucām tām garām un tuvojāmies pretinieka grupas pirmajai vēja puses laivai.

— Nolaidiet klīveri, mister van Veiden, — Vilks Lar­sens pavēlēja, — un sagatavojieties pārlikt Štagburas un štagfoka halzi!

Es metos uz priekšgalu un, kad mēs aizvēja pusē ap­mēram simt pēdu atstatumā traucāmies laivai garām, biju jau nolaidis un nostiprinājis klīveri. Trīs laivā sēdošie vīri aizdomīgi mūs vēroja. Viņi bija jaukuši mums medī­bas un pazina Vilku Larsenu, vismaz zināja, kāda tam slava. Ievēroju, ka mednieks, milzīga auguma skandināvs, kas sēdēja laivas priekšgalā, turēja gatavībā pār ceļiem pārliktu šauteni. īstenībā tai būtu vajadzējis atrasties parastajā vietā. Kad laiva palika mums aiz muguras, Vilks Larsens pamāja ar roku sveicienu un uzsauca:

— Kāpiet augšā «bariņā»!

Iet «bariņa» roņu mednieku žargonā nozīmē to pašu, ko «paciemoties», «patērgāt». šāds aicinājums pauž jūrnieku laipnību un sola patīkamu pārmaiņu vienmuļaja dzīvē.

«Gars» apsviedās pret vēju, un es, tikko pabeidzis savu darbu kuģa priekšgalā, paguvu aizskriet uz pakaļgalu, lai palīdzētu tikt galā ar grotburu.

— Lūdzu, palieciet uz klāja, mis Brūstera, — Vilks Larsens sacīja, pirms aizgaja uz kuģa priekšgalu pretī viesiem, — un jūs arī, mister van Veiden.

Laivā sēdošie vīri bija ievilkusi buru un piebraukuši pie šonera. Mednieks, zeltainu bārdu, kā vikings, pārrāpās pār reliņu un nolēca uz klāja. Lai arī augumā īsts mil­zis, viņš tomēr nespēja pilnīgi noslēpt bailes. Sejā nepār­protami bija lasāmas šaubas un neuzticība. Viņa vaigu sedza bieza bārda, tomēr varēja redzēt, ka tā ir atklāta, godīga seja, un tajā pavīdēja atvieglojums, kad mednieks, novērsis acis no Vilka Larsena un uzmetis skatienu man, konstatēja, ka mēs esam tikai divi. Tad viņš paraudzījās uz abiem saviem ļaudīm, kas bija viņam sekojuši. Viņam patiesi nebija ko bīties. Blakus Vilkam Larsenam viņš izskatījās kā Goliāts. Augumā viņš bija savas sešas pē­das un astoņas vai deviņas collas un svarā — kā es vē­lāk uzzināju — divsimt četrdesmit mārciņu. Turklāt ne drusciņas tauku. Tikai kauli un muskuļi.

Nedrošība no jauna pavīdēja viņa sejā, kad Vilks Lar­sens, apstajies trapa galā, aicināja viņu lejā kajītē. Bet viņš ātri saņēmās, nomērījis ar acīm namatēvu, kas gan

bija liela auguma vīrs, taču milzim blakus šķita gatavais punduris. Tas viesi iedrošināja, un viņi abi nokāpa lejā kajītē. Airētāji pa to laiku pēc jūrnieku paraduma aizgāja paši uz savu roku paciemoties rufē.

Piepeši no kapteiņa kajītes atskanēja neganta, draus­mīga rēkoņa un tai sekoja mežonīga kautiņa troksnis. Tur cīnījās leopards ar lauvu, rēca lauva, Vilks Larsens bija leopards.

— Nu jūs redzat mūsu viesmīlības svētumu, — es sa­rūgtināts sacīju Modai Brūsterai.

Viņa ar galvas mājienu apstiprināja, ka dzird, un es redzēju viņas sejā atspoguļojamies tās pašas ciešanas, kas mani mocīja pirmajās nedēļās uz «Gara», kad biju spiests noskatīties vai noklausīties mežonīgā varmācībā.

— Vai jūs labāk neaizietu uz kuģa priekšgalu, kaut vai līdz mednieku kajītes trapam, kamēr tas būs beidzies? — es ieminējos.

Viņa papurināja galvu un žēli paraudzījās man acīs. Viņa nebija nobijusies, tikai sašausminata par zvēris- kumu cilvēkā.

— Jel saprotiet, — es sacīju, izmantodams izdevību,

— vienalga, kāda ir mana loma visā, kas te notiek un kas. vēl gaidāms, esmu spiests ļaut tam notikt, ja mēs abi gribam dzīvi izkļūt no šīs jezgas.

Man arī nav viegli, — es vēl piebildu.

— Es saprotu, — viņa atteica vārgā balsī, kas ska­nēja it ka no tāluma, taču acis liecināja, ka viņa patiesi mani sapratusi.

Troksnis lejā driz apklusa. Vilks Larsens viens pats atgriezās uz klāja. Viņa bronzas krāsas seja bija pietvī­kusi mazliet tumšāka, bet nekādas citas pazīmes nelieci­nāja par nule notikušo kautiņu.

— Pasauciet tos divus puišus šurp, mister van Vei­den, — viņš sacīja.

Es paklausīju, un pēc pāris minūtēm abi bija klāt.

— Uzvelciet augšā savu laivu, — Vilks Larsens pavē­lēja. — Jūsu mednieks nolēmis pagaidām palikt uz mūsu kuģa un negrib, ka tā bez vajadzības tiek dauzīta gar bortu.

Es teicu, velciet laivu augšā, — viņš atkārtoja, šoreiz asākā balsī, kad jūrnieki vilcinājās izpildīt viņa pavēli.

— Kas zina? Jums varbūt vajadzēs pabraukāt kādu lai­ciņu kopā ar mani, — viņš, balsi nepacēlis, turpināja, kad abi matroži sarosījās, lai izpildītu pavēli, un apslēptie

draudi skaidri liecināja, ka laipnā balss ir māns, — un tāpēc nebūs par ļaunu, ja mēs jau no paša sākuma labi sapratīsimies. Nu, dzīvāk! Nāves Larsens jūs izdancināja vēl pamatīgāk, to man laikam nevajadzēs jums atgādināt.

Pēc pēdējās piebildes matroži sāka darboties ašāk, un, kad laiva bija uzcelta uz klāja, mani aizsūtīja uz priekš­galu mainīt halzi štagburai un štagfokam. Nostājies pie stūres, Vilks Larsens sāka ar «Garu» sekot otrai «Maķe­donijas» vēja puses laivai.

Pabeidzis savu darbu un nekā cita darāma neatradis, sāku atkal vērot laivas. «Maķedonijas» trešajai vēja pu­ses laivai patlaban uzbruka divas mūsējās, bet ceturto lenca trīs mūsu atlikušās; «Maķedonijas» piektā laiva pa­griezās atpakaļ un devās palīgā tuvākajiem kaimiņiem. Apšaude bija sākusies visai tālu no mums, un lodes spin- dzēja bez mitas. Vējš sacēla asus, stāvus viļņus, kas ka­vēja precīzi notēmēt; kad piebraucām tuvāk, lāgiem varē­jām redzēt, kā lodes pārlec no viļņa uz vilni.

Laiva, kuru mēs vajājām, bija pagriezusies un mēģināja pa vējam no mums aizbēgt un steigties palīgā savējiem, kas pašreiz atsita mūsu galveno uzbrukumu.

Es biju aizņemts ar šotēm un halztaļļām, tādēļ vairs neiznāca vaļas vērot notikumus, bet man gadījās būt pūpē, kad Vilks Larsens pavēlēja abiem svešajiem matrožiem iet uz priekšgalu. Gan negribīgi tie tomēr paklausīja. Tū­liņ pēc tam viņš lika mis Brūsterai kāpt lejā kajītē un pasmaidīja, ieraudzījis viņas acīs pazibam šausmas.

— Nekā šaušalīga jūs tur lejā neieraudzīsiet, — viņš sacīja, — tikai, sveiku un veselu cilvēku, kurš gan ir stingri piesiets pie acs bultām. Lodes var atlidot līdz še­jienei, un man, zināt, negribētos, ka jūs nogalina.

Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad viena lode spindzē- dama atsitās pret stūres rata vara spieķi starp viņa ro­kām un rikošetā aizlidoja pa vējam.

— Nu jus redzat, — viņš sacīja mis Brūsterai un tad pievērsās man: — Mister van Veiden, vai jūs nepastāvētu pie stūres?

Moda Brūstera bija pakāpusies lejup pa trapu, tā ka galva vien vairs bija redzama. Vilks Larsens paņēma šau­teni un iestūma patronu stobrā. Es ar acīm lūdzos, lai viņa kāpj lejā, bet viņa pasmaidīja un atteica:

— Var jau būt, ka mēs esam sauszemes žurkas, kas lāgā neprot turēties uz kājām, tomēr varam pierādīt kap­teinim Larsenam, ka mums ir vismaz tikpat daudz dros­mes kā viņam.

Kapteinis uzmeta viņai apbrīnas pilnu skatienu.

— So vārdu dēļ jūs man iepatikāties vēl par simt pro­centiem vairāk, — viņš sacīja. — Talants, saprāts un drosme. Tā ir pati pilnība, un, kaut arī esat zilzeķe, tomēr būtu piemērota kļūt par sievu pirātu vadonim. Nu, par to parunāsim vēlāk, — viņš smaidīdams piebilda, kad viena lode atkal spēji ietriecas kajītes sienā.

Es redzēju, kā viņam runājot acīs iedegās zeltainas dzirkstelītes, un redzēju arī šausmas, kas sakāpa viņai acīs.

— Mēs pat esam drosmīgāki, — es steidzos iebilst, — vismaz par sevi varu teikt, ka esmu drosmīgāks nekā kapteinis Larsens.

Šoreiz viņš ar ašu skatienu pagodināja mani. Viņš, šķiet, gribēja izpētīt, vai es par viņu nezobojos. Pagriezu stūri par trim četriem spieķiem, lai aizkavētu «Gara» no­virzi pa vējam, un atkal nostabilizēju to. Vilks Larsens vēl aizvien gaidīja paskaidrojumu, un es norādīju uz saviem ceļiem.

— Ieskatieties, — es teicu, — un jūs pamanīsiet, ka tie mazliet dreb. Tas tādēļ, ka esmu nobijies, mana miesa ir nobijusies; un baidās arī saprāts, jo es negribu mirt. Gars tomēr pārvar drebošo miesu un zūdīgo saprātu. Esmu vairāk nekā drosmīgs vien. Esmu drošsirdīgs. Jūsu miesa nebīstas. Jums nav bail. No vienas puses, jums nav grūti stāties aci pret aci pretī briesmām; no otras pu­ses, jums tas pat sagada prieku. Jūs to izbaudāt ar lab­patiku. Jums nav bail, mister Larsen, bet jums jāpiekrīt, ka drošsirdīgākais no mums abiem esmu es.

— Taisnība, — viņš nekavēdamies piekrita, — nebiju no šāda viedokļa nekad par to domājis. Bet vai arī ot­rādi iznāk pareizi? Ja jūs esat drosmīgāks par mani, vai tad es būtu bailīgāks nekā jūs?

Mēs abi sākām smieties par absurdo secinājumu, un Larsens, nometies uz ceļgala, atbalstīja šauteni uz reliņa. Sākumā lodes bija atlidojušas pie mums gandrīz no jū­dzes attāluma, bet nu bijām samazinājuši atstatumu par pusi. Viņš raidīja trīs labi notēmētus šāvienus. Pirmā lode ietriecās ūdenī pēdas piecdesmit no laivas, otra pie pašas laivas malas; pēc trešā šāviena stūrmanis palaida stūri vaļā un sakņupa laivas dibenā.

— Man šķiet, tiein pietiks, — Vilks Larsens sacīja, pieceldamies kājās. — Nevarēju atļauties upurēt med­nieku, atliek tikai cerēt, ka airētājs neprot stūrēt. Tādā gadījumā mednieks nevarēs vienlaikus stūrēt un šaut.

Viņa apsvērums izrādījās pareizs, jo laiva tūliņ apsvie­dās pret vēju un mednieks steidzās uz pakaļgalu, lai sēs­tos stūrmaņa vietā. Apšaude mitējas, kaut gan no pārē­jām laivām vēl atskanēja mundri sprakšķi.

Medniekam izdevās laivu no jauna iegriezt vējā, taču mēs viņus drīz vien panācām, jo virzījāmies uz priekšu divreiz ātrāk. Kad bijām vairs tikai simt jardu atstatu, redzēju, ka airētājs padod medniekam šauteni. Vilks Lar­sens aizgāja uz kuģa vidusdaļu un noņēma no aizmetta- pas klaufalles rituli. Pēc tam viņš, pacēlis šauteni šau­šanas gatavībā, sāka tēmēt pāri reliņam. Redzēju, kā med­nieks divi lāgi mēģināja stūrēt ar vienu roku, ar otru sniegdamies pēc šautenes, tomēr vilcinādamies. Pa to laiku mēs bijām sasnieguši laivu un pabraucām tai garām.

— Hei, tu! — Vilks Larsens piepeši uzkliedza airētā­jam. — Ķer galu!

Tūliņ viņš arī pameta tauvas rituli. Tas nokrita trāpīgi, bezmaz nogāzdams airētāju no kājām. Bet airētajs ne­paklausīja pavēlei. Viņš paskatījās uz mednieku, it kā gaidīdams rīkojumu no tā. Ari mednieks šķita neziņā, ko darīt. Šauteni viņš turēja starp ceļiem, bet saprata — tikko palaidīs vaļā stūri, lai izšautu, laiva sagriezīsies un ietrieksies šonerim sānos. Viņš redzēja arī, ka Vilka Larsena šautenes stobrs pavērsts pret viņu un ka kap­teinis viņu nošaus, iekams viņš pagūs notēmēt.

— Ņem ciet, — viņš klusi sacīja airētajam.

Airētajs paklausīja, apmeta tauvas galu ap priekšējo airu solu un, kad tauva nostiepās, palaida to vaļā. Laiva strauji atgrūdās no šonera, un mednieks ievirzīja to līdz­tekus «Garam» apmēram divdesmit pēdu atstatu.

— Nolaidiet buru un kāpiet uz kuģa! — Vilks Larsens pavēlēja.

Viņš ne uz mirkli neizlaida 110 rokas šauteni pat tad, kad ar otru laida lejā taļļu. Kad laivā bura bija nolaista un taļļas nostiprinātas un abi neievainotie jūrnieki gata­vojās kāpt uz šonera, mednieks pacēla savu šauteni, it kā grasīdamies to nolikt drošā vieta.

— Met zemē! — Vilks Larsens viņam uzkliedza, un mednieks nosvieda ieroci, it ka tas būtu karsts un viņš būtu apdedzinājis pirkstus.

Uzrāpušies uz klāja, abi gūstekņi uzvilka arī laivu un pēc Vilka pavēles aiznesa ievainoto airētāju uz rufi.

— Ja visas piecas mūsu laivas nostrādās savu darbu tikpat braši kā mēs abi, mums atkal komanda būs pilna, — Vilks Larsens sacīja man.

— Bet cilvēks, kuru jūs sašāvāt… viņš… es ceru… — Moda Brūstera drebošā balsī ieteicās.

— Ievainots plecā, — viņš atteica, — nekas nopietns. Misters van Veidens, kā vienmēr, trijās četrās nedēļās dabūs viņu uz kājām.

Bet tos puišus, kā liekas, viņam neizdosies salāpīt, — viņš piebilda, pamadams uz «Maķedonijas» trešo laivu, kuras virzienā es tiku stūrējis un kura tagad atradās mums tieši pretī. — Tos apstrādājis Horners ar Dūmu. Es viņiem piekodināju, ka mums vajadzīgi dzīvi matroži, nevis līķi. Bet, tiklīdz cilvēks iemācījies šaut, tā viņam nav lielāka prieka ka trāpīt tieši mērķī. Vai esat kādreiz to izjutis, mister vari Veiden?

Es papurināju galvu un apskatīju tuvāk mednieku darbu. Tas patiesi bija īsts asins darbs, un nu tie bija atstājuši kaujas lauku un pievienojās mūsējiem, kas de­vās uzbrukumā pēdējām divām pretinieka laivām. Pa­mestā laiva mētājās jūrā, bezpalīdzīgi zvalstīdamās pa viļņiem, vaļīgā bura plīvoja un plandījās vējā taisnā leņķī pret laivas sānu. Mednieks un airētājs nedabiskās pozās gulēja laivas dibenā, bet stūrmanis bija šķērsu no­kritis uz malas, pa pusei pāri bortam, rokas tam mirka ūdenī, bet galva nevarīgi šūpojās.

— Neskatieties, mis Brūstera, lūdzami, neskatieties turp! — es lūdzos un biju priecīgs, ka viņa man paklausa un novēršas no šā skata.

— Stūrējiet taisni tai barā iekšā, mister van Veiden! — Vilks Larsens pavēlēja.

Kad piebraucām tuvāk, šaudīšanās apklusa un mēs re­dzējām, ka kauja beigusies. Mūsu piecas laivas saņēma gūstā atlikušās divas, un tad visas septiņas sabrauca tuvu kopā, gaidīdamas, lai tas uzņem uz kuģa.

— Paskatieties! — es neviļus iesaucos, pamādams uz ziemeļaustrumiem.

Tur atkal bija parādījies dūmu mākulīiis, kas norādīja «Maķedonijas» atrašanās vietu.

— Ja, es to jau vēroju, — Vilks Larsens mierīgi at­teica. Ar acīm viņš nomērīja attālumu līdz miglas blīvai un pēc tam uz mirkli apklusa, pagriezis vaigu pret vēju, pārbaudīdams, cik tas stiprs. — Man šķiet, ka izkulsi­mies; bet varat būt drošs, ka mans dārgais brālis ir iz­pratis mūsu spēlīti un tagad nesas šurp ar pilnu tvaiku. Nu, ko es jums teicu!

Dūmu mākulītis strauji pletās lielāks un bija sabiezējis gluži melns.

— Tikpat es tevi piežmiegšu, mans brāli! — viņš no- grudzināja. — Piežmiegšu un gaužām ceru, tev negadī­sies nekas ļaunāks kā tikai tas, ka tavas sagrabējušās mašīnas sašķīdīs lupatu lēveros.

Kad mēs piegriezām klāt, sākās trauksmains juceklis, kurā tomēr valdīja zināma kārtība. Laivas tika uzceltas uz kuģa no abām pusēm reizē. Tikko gūstekņi uzkāpa uz klāja, mūsu mednieki viņus tūliņ novirzīja uz šonera priekšgalu, bet mūsu matroži vilka augšā laivas un pa­meta tās uz klāja, kā pagadījās, netērēdami laiku to pie­siešanai. Pēdējā laiva tik tikko bija izvilkta no ūdens, kad mēs jau traucāmies uz priekšu ar pilnām burām un at­laistām šotēm.

Lielajai steigai tiešām bija pamats. «Maķedonija», vel­dama no skursteņa dūmus melniem mutuļiem, strauji tu­vojās mums no ziemeļrītiem. Nelikdamies zinis par atli­kušajām laivām, tvaikonis bija mainījis kursu, lai aiz­šķērsotu mums ceļu. Tas nenāca mums taisni virsū, bet turējās gabalu priekšā. Abu kuģu kurss tuvojās viens ot­ram kā divas leņķa malas, un leņķa virsotnei vajadzēja izveidoties tur, kur sākās miglas siena. Tā bija vienīgā vieta, kur «Maķedonija» varēja cerēt mūs notvert. «Ga­ram» bija iespēja paglābties tikai tad, ja tas sasniegtu šo robežu ātrāk nekā «Maķedonija».

Vilks Larsens pats stāvēja pie stūres rata, un acis vi­ņam gailēja un dzirkstīja, vērīgi sekojot skriešanās sa­cīkstēm, nepalaižot garām ne mazāko sīkumu. Vienu mir­kli viņš pētīja jūru, gribēdams izzināt, vai vējš pierimst vai pastiprinās, otru mirkli vēroja «Maķedoniju»; tad pār­laida skatienu visām burām, dodams komandas vienu šoti palaist mazliet vaļīgāk, otru drusku pievilkt, līdz «Gars» traucās uz priekšu tādā ātrumā, kādu vien no tā bija iespējams izspiest. Viss naids, visas ķildas bija aizmir­stas, un mani pārsteidza dedzība, ar kādu matroži, kas tik ilgi bija cietuši no viņa rupjības, metās izpildīt katru pavēli. Dīvaini, bet, kad mēs ar piepūstām burām traucā­mies pa viļņiem uz priekšu kā negudri, man ienāca prātā nelaimīgais Džonsons un kļuva žēl, ka viņa vairs nav dzīvo vidū un šeit; viņš taču tā mīlēja «Garu» un sa­jūsminājās par tā ātrumu.

— Paņemiet šautenes, puiši! — Vilks Larsens uzsauca mūsu medniekiem; visi pieci ar šautenēm rokā tūliņ no­stājās pie aizvēja puses reliņa un gaidīja.

«Maķedonija» atradās vairs tikai jūdzi no mums, mel­nie dūmi vēlās no skursteņa taisnā leņķī, tik neprātīgi tā joņoja — vismaz ar septiņpadsmit mezglu ātrumu.

— «Trauc pa jūru, debesi izaicinot,» — skandēja Vilks Larsens, vērodams kuģi. Mūsu ātrums nepārsniedza de­viņus mezglus, bet miglas blīva bija jau pavisam tuvu.

No «Maķedonijas» klāja piepeši pacēlās dūmu mākonis, mēs izdzirdām dobju grandienu, un mūsu nostieptajā grotburā iezīmējās apaļš caurums. Viņi šāva uz mums no maza lielgabaliņa; bijām jau dzirdējuši valodas, ka viņiem uz kuģa tāds esot. Mūsējie, sagājuši barā klāja vidū, vicināja cepures un atbildēja ar zobgalīgiem sau­cieniem. Sacēlās jauns dūmu mākonis, nogranda spēcīgs dārds, šoreiz lielgabala šāviņš trāpīja ne tālāk kā pēdas divdesmit no mūsu kuģa pakaļgala un divas reizes pār­lēca no viļņa uz vilni, pirms nogrima.

Taču šauteņu zalvju no «Maķedonijas» nedzirdēja, jo visi mednieki atradās vai nu jūrā laivās, vai arī mūsu gūsta. Kad abi kuģi bija pusjūdzi viens no otra, trešais lielgabala šāviņš izurba vēl vienu caurumu mūsu grot­burā. Tad mēs ienirām miglā. Migla apņēma mūs no vi­sām pusēm un paslēpa aiz blīva, mikla aizkara.

Spējā pārmaiņa bija satriecoša. Vēl nupat, nupat mēs saules gaismā traucāmies pār viļņu galotnēm — virs gal­vas zilas debesis, visapkārt līdz apvārsnim bangu sakulta jūra, pa gabalu kuģis, kas mežonīgi spļāva mums virsū dūmus, uguni un dzelzi. Un pēkšņi vienā mirklī saule bija izdzisusi, debesis pazudušas, mēs nevarējām saredzēt pat sava kuģa mastu galus, un apvārsnis viedās, it kā caur asarām skatīts. Pelēkā migla nosedza mūs kā lietus siena. Ik vilnas plūksniņa mūsu apģērbā, mūsu mati un bārdas piebira ar kristāla vizulīšiem. Vantis bija kā izmērcētas; no slapjās takelāžas ritēja ūdens lāses; bomju apakšpusē pilieni sakrājās garās, trīsošās virtenēs, un, kā tikai šoneris sašūpojas, tas nobrāza uz klāja kā no dušas. Man kļuva smagi un spiedīgi. Migla atsvieda atpakaļ visus trokšņus, kas radās, kuģim cīnoties pa viļņiem, un gluži tāpat bija ar domām. Apziņa liedzās ticēt, ka aiz slapjā plīvura, kas mūs ietina no visām pusēm, kaut kur vēl ir cita pasaule. Pasaule, bezgalīgais visums bija šeit, un tā robežas pienākušas tik tuvu, ka vajadzētu tikai izstiept rokas, lai pastumtu tās nostāk. Nebija iespējams, ka viss pārējais atrastos aiz šīm pelēkajām sienām. Viss pārējais bija vairs tikai sapnis, pat vēl mazāk — tikai atmiņas par sapni.

Bija kā burvestībā, dīvainā burvestībā. Paraudzījos uz Modu Brūsteru un sapratu, ka viņa pārdzīvo to pašu. Tad uzmetu skatienu Vilkam Larsenam, bet viņa izskats ne­pauda nenieka par viņa izjūtām. Viņu, šķiet, nodarbināja tikai pašreizējais mirklis ar savu tiešumu. Viņš vēl jopro­jām stāvēja pie stūres, un es jutu, ka viņš aprēķina laiku, skaita minūtes ik reizi, kad «Gars» paceļas viļņa virsotnē un pēc tam iegrimst dziļumā.

— Ejiet uz priekšgalu un sagatavojieties caurgriešanai, tikai bez trokšņa, — viņš klusi sacīja. — Vispirms sa­tiniet topburas! Norīkojiet matrožus pie visām šotēm! Bet tā, lai nedzirdētu ne blokus ieklabamies, ne kādu runā­jam. Galvenais — bez trokšņa, saprotiet, bez trokšņa!

Kad viss bija sagatavots, klusām no mutes mutē man tika padota pavēle iet pār štagu; «Gars» ar bakborta halzi pārsvērās gandrīz bez trokšņa. Ja arī noplakšķēja dažas rēvkniteles vai arī iečīkstējās pāris bloku, tad šīs nedau­dzās, spokainās skaņas tūliņ noslāpēja smagā, trula migla, kas mūs ietina no visām pusēm.

Tikko bijām pārgājuši uz pretējo halzi, migla piepeši sāka izklīst — un mūs atkal apmirdzēja saule, jūras pla­šums viļņoja ap mums līdz pašam apvārsnim. Bet oke­āns bija tukšs. Neredzēja vairs ne pašas saniknotās «Ma­ķedonijas», ne tās melnos dūmus piesārņojam debess zilgmi.

Vilks Larsens nekavējoties pagrieza šoneri un burāja gar pašu miglas blīvas malu. Viņa viltība bija nepārpro­tama. Viņš bija iebraucis miglas blīvā no «Maķedonijas» vēja pusē, un, kamēr tvaikonis akli triecās miglā šonerim pakaļ, cerēdams to notvert, viņš bija apgriezis savu kuģi, izbraucis no aizsega un nu steidzās atkal to sasniegt — šoreiz zemvēja pusē. Ja viņam tas izdosies, tad vecais sa- kamvārds par adatas atrašanu siena kaudzē bus tīrais nieks salīdzinājumā ar grūtībām, kas būs viņa brālim, dzenājot rokā «Garu».

Straujā gaita nebija ilga. Pārlikuši fokburu un grotburu un no jauna uzvilkusi topburas, mēs stūrējām atpakaļ migla. Es būtu varējis vai apzvērēt, ka tajā brīdī, kad mes no jauna pazudām aizsega, redzēju vēja pusē parādā­mies neskaidrus kuģa apveidus. Uzmetu Vilkam Larse­nam ašu skatienu. Mēs bijām jau ieniruši miglā, bet viņš palocīja galvu. Arī viņš bija redzējis — «Maķedonija» viņa manevru uzminējusi, tikai par mirkļa tiesu nokavē­jusi to izmantot. Nu vairs nebija šaubu, ka esam aizslī­dējuši nepamanīti.

— Ilgi viņš nevarēs turēt mums līdzi, — Vilks Lar­sens sacīja. — Viņam vajadzēs doties atpakaļ pie savām atlikušajam laivām. Norīkojiet kādu matrozi pie stūres, mister van Veiden, un lieciet pagaidām ieturēt šo pašu kursu, norīkojiet arī maiņas, jo mēs brauksim visu nakti ar pilnām buram!

Es nežēlotu piecsimt dolāru, — viņš piebilda, — lai tikai varētu kaut piecas minūtes pakavēties uz «Maķedo­nijas» klāja un noklausīties, kā mans brālis lādas.

Un nu, mister van Veiden, — viņš man sacīja, kad bija nomainīts pie stūres rata, — mums jāpacienā jaunpiena- ccji. Pacienājiet medniekus, ar viskiju neskopodamies, un l

— Bet vai viņi nemēģinās aizbēgi kā Veinraits? — es apvaicājos.

Viņš viltīgi iesmējās.

— Nemēģinās vis, kamēr mūsu vecajiem medniekiem bus kāda teikšana. Esmu viņiem apsolījis pa dolāram no katras ādas, ko iegūs jaunie mednieki. Tas viņiem šodien piešķīra vismaz pusi iedvesmas. O nē, par bēgšanas mē­ģinājumiem nevar būt ne runas, viņi to nepieļaus! Tagad ius varat aiziet uz priekšgalu un painteresēties par saviem arsta pienākumiem. Tur jūs droši vien gaida vesela laza- i ete.