Jūras vilks

XXXI NODAĻA

— Smaka būs nelāga, — es sacīju, — bet jumts ne­ļaus būdai atdzist un nelaidīs iekšā ne lietu, ne sniegu.

Mēs apskatījām tikko pabeigto roņādu jumtu.

— Skaists tas nav, bet savu uzdevumu pildīs, un tas ir galvenais, — es teicu, gaidīdams viņas uzslavu.

Un viņa, plaukstas sasitusi, pavēstīja, ka esot ļoti ap­mierināta.

— Bet iekšā ir galīgi tumšs, — viņa iebilda nākamajā mirklī, un viņas pleci neviļus nodrebēja.

— Par logu jums vajadzēja ierunāties tad, kad cēlām sienas, — es sacīju. — Būda taču celta jums, un jums vajadzēja ievērot, ka nepieciešams logs.

— Es zināt, nekad neievēroju to, kas šķiet pats par sevi saprotams, — viņa smiedamās atteica. — Turklāt jūs tak varat jebkuru brīdi izsist sienā caurumu.

— Pareizi, tas man neienāca prātā, — es atsaucos, dziļ­domīgi pašūpodams galvu. — Bet vai stiklus jau esat pa­sūtījusi? Piezvaniet firmai, man šķiet, numurs bija Red- 4451, un pasakiet, kāda lieluma un kāda veida rūtis jums vajadzīgas.

— Tas nozīmē… — viņa iesāka.

— Ka loga nebūs.

Būda bija tumša un neglīta, civilizētā zemē tā labā­kajā gadījuma būtu noderējusi par mītni cūkām; bet mums, kas bijām izcietuši mocības vaļējā laivā, tas bija tīkams mājoklītis. Kad bijām nosvinējuši ievākšanos jau­najā mītnē, ko apgaismoja ar roņu taukiem pildītā kvēpe- nite, kurā peldēja kokvilnas deglis, sākās medības ziemas krājumu sagatavošanai un otras būdas būvdarbi. Ta­gad mums šķita gluži dabiski no rīta aizbraukt un pus­dienlaikā atgriezties, atvedot pilnu laivu roņu gaļas. Pēc tam es cēlu būdu, bet Moda kausēja taukus un virs lēnas uguns kūpināja gaļu. Biju dzirdējis, kā prērijās kaltē vērša gaļu, un mūsu plānās sloksnēs sagrieztā roņu gaļa apkūpēja lieliski.

Otru būdu celt bija vieglāk, jo slēju to cieši blakus pirmajai, tādēļ vajadzēja piebūvēt tikai trīs sienas. Tomēr par vieglu nevarēja saukt nevienu no mūsu darbiem. Abi ar Modu rāvāmies no rīta līdz vakaram, strādājām no visa spēka, tādēļ vakarā likāmies gulēt gluži stīvi un aiz- migām ciešā miegā kā pārguruši dzīvnieki. Un tomēr Moda apgalvoja, ka vēl nekad neesot jutusies tik vesela un spēcīga. Par sevi varēju teikt to pašu, bet viņa bija tik trausla, ka es baidījos, vai tikai viņa galu galā nesabruks. Bieži vien redzēju, kā viņa, iztērējusi pēdējās spēku pa­liekas, atkrita uz muguras smiltīs, lai šajā ierastajā veidā atpūstos un atgūtu spēkus. Pēc tam viņa pietraucās kājās un ar jaunu sparu ķērās pie darba. Es nevarēju vien no­brīnīties, kur viņa ņem spēku.

— Padomājiet tikai par garo atpūtu šoziem, — viņa at­bildēja uz maniem aizrādījumiem. — Tad mēs ilgoties ilgosimies pēc darba.

Tovakar, kad pabeidzu apjumt savu būdu, nosvinējām ievākšanos arī tur. Jau trīs dienas trakoja neganta vētra, kas no dienvidaustrumiem bija pārsviedusies uz ziemeļ­rietumiem un tagad brāzmoja mums virsū tieši no jūras. Pār ārējā līča liedagu gāzās bangotne, un pat mūsu no­slēgtajā līcītī brīžiem ievēlās pa varenam vilnim. Salas klintājs nespēja mūs pasargāt no vēja, un tas auroja un gaudoja ap būdu tik mežonīgi, ka es sāku bīties, vai tikai sienas izturēs. Roņādu jumts, kuru biju, vismaz man pa­šam tā šķita, nostiepis gludu kā bungu ādu, katrā vētras brāzmā pacēlās un piepūtās; sienās, kas nebija tik cieši

piedrīvētas ar sūnu, kā Modai bija licies, pavērās neskai­tāmas spraugas. Tomēr roņu tauki dega gaiši, un mums bija silti un mājīgi.

Tas bija patiesi jauks vakars, un mēs vienprātīgi no­spriedām, ka mūsu saviesīgajā dzīvē Pūliņu salā to nav pārspējis neviens cits sarīkojums. Prāts mums bija mie­rīgs. Mēs bijām ne tikai samierinājušies ar domu, ka va­jadzēs šeit pārlaist salto ziemu, bet bijām arī tai sagata­vojušies. Mūsu dēļ roņi nu varēja mierīgi doties savā noslēpumainajā ceļojumā uz dienvidiem; arī vētras mūs ne­biedēja. Mums bija ne vien sauss un silts patvērums pret aukām, bet arī mīkstākās un labākās guļvietas, kādas vien var no sūnām izveidot. Tā bija Modās izdoma, viņa pati bija savākusi sūnas. Mani gaidīja pirmā nakts mīk­stā guļvieta, un es zināju, ka miegs būs jo saldāks tādēļ, ka vietu bija saposusi viņa.

Piecēlusies, lai ietu uz savu būdu, viņa pagriezās pret mani un dīvainajā manierē, kāda viņai reizēm piemita, sa­cīja:

— Kaut kas notiks — varbūt notiek jau šo pašu mir­kli. Es to jūtu. Kaut kas nāk šurp, pie mums. Es nezinu, kas tas ir, bet jūtu to tuvojamies.

— Labs vai ļauns? — es jautāju.

Viņa paraustīja plecus.

— Nezinu, bet tas nāk kaut kur no turienes.

Viņa pamāja uz jūras un vēja pusi.

— Aizvēja krasts, — es pasmējos, — un par sevi varu teikt, ka labāk gan jau atrodos šeit nekā mēģinātu šāda naktī te piebraukt malā.

Vai jums nav bail? — es vaicāju, pavadīdams viņu līdz izejai.

Viņa drosmīgi palūkojās man acīs.

— Vai jūtaties vesela? Pilnīgi vesela?

— Nekad neesmu jutusies labāk, — viņa atbildēja.

Vēl brītiņu parunājāmies, pirms viņa aizgāja.

— Ar labu nakti, Moda, — es sacīju.

— Ar labu nakti, Hamfrij, — viņa atbildēja.

Iepriekš nenorunājuši, bijām nosaukuši viens otru

priekšvārdā, un tas likās gluži dabiski. Sai mirklī būtu varējis viņu apskaut un piekļaut pie krūtīm. Un pasaulē, pie kuras mēs piederējām, es to droši vien būtu izdarījis. Bet šeit mūsu attiecības drīkstēja būt tikai tādas, kādas tās bija; taču, kad paliku viens savā mazajā ūķītī, manī iestrāvoja laimīgs miers; un es jutu, ka mūs vieno kāda cieša saite, kaut kas vārdos neizsakāms, kā agrāk nebija.