Jūras vilks

XVI NODAĻA

Nevaru apgalvot, ka stūrmaņa stāvoklis man būtu sa­gādājis kaut ko patīkamu, ja nu vienīgi to, ka nevaja­dzēja vairs mazgāt traukus. Nejēdzu pat pašus vienkāršā­kos kapteiņa palīga pienākumus, un man būtu klājies pa­tiešām ļauni, ja matroži nebūtu noskaņoti man labvēlīgi. Neko nezināju par galiem un takelāžu, buru pielāgošanu un uzvilkšanu; bet vīri netaupīja pūles, lai mani iemā­cītu, — sevišķi labs skolotājs bija Luiss, — un padotie man sagādāja maz rūpju.

Citādi bija ar medniekiem. Vairāk vai mazāk pazīdami jūrnieka darbu, viņi neņēma manu paaugstināšanu amatā par pilnu. Patiesībā man pašam arī likās smieklīgi, ka es, visīstākais sauszemnieks, esmu iecelts par stūrmani; taču paciest, ka mani neņem par pilnu, bija pavisam kas cits. Es nesūdzējos, tomēr Vilks Larsens pieprasīja attiecībās ar mani ievērot jūrnieku etiķeti visos sīkumos — daudz stingrāk nekā tad, kad stūrmanis bija nabaga Johansens; pēc vairākām ķildām, draudiem un lielas kurnēšanas viņš piedabūja medniekus pie paklausības. Ikviens no kuģa ļaudīm, mani uzrunājot, teica «mister van Veiden», un pats Vilks Larsens tikai neoficiāli reizēm mani nosauca par Kumpi.

Tas bija jocīgi. Gadījās, piemēram, ka vējš par dažiem rumbiem bija mainījis virzienu, kamēr mēs ieturējām pus­dienas, un, kad es piecēlos no galda, Vilks Larsens sa­cīja:

— Mister van Veiden, vai jus nepārmestu uz bakborda halzi?

Un es izgāju uz klāja, pieaicināju pie sevis Luisu un no viņa uzzināju, kas jādara. Pēc dažām minūtēm, iegau­mējis viņa pamācības un pilnībā apguvis vajadzīgo ma­nevru, sāku dot rīkojumus. Atceros vienu no tādiem gadī­jumiem savu stūrmaņa gaitu agrīnajā posmā, kad Vilks Larsens uznāca augšā, līdzko es sāku izrīkot matrožus. Viņš smēķēja cigāru un mierīgi noskatījās, kamēr darbs bija pabeigts, un tad pienāca pie manis.

— Kumpi, — viņš teica, — piedodiet, mister van Vei­den, es jūs apsveicu! Domāju, ka tagad jūs sava tēva kājas mierīgi varat vantēt viņam atpakaļ kapā. Jūs esat atradis pats savas un iemācījies uz tām stāvēt. Vēl tikai mazliet jāiepraktizējas rīkoties ar galiem un burām, jāie­gūst pieredze, kas darāms vētrā, un, pabeidzis šo brau­cienu, jūs varētu piemunsturēt uz jebkura piekrastes šo­nera.

Laiks, kas pagāja pēc Johansena nāves, līdz mūsu šo­neris nokļuva roņu medību vietās, man aizritēja samērā labi. Vilks Larsens bija pati uzmanība, matroži man pa­līdzēja, un man nebija vairs jāuzturas Tomasa Magridža nepatīkamajā sabiedrībā. Nebaidos atzīties, ka klusībā es sāku pat izjust zināmu lepnumu par sevi. Lai cik neiedo­mājams bija mans stāvoklis — sauszemes žurka par kap­teiņa palīgu —, es tomēr ar saviem pienākumiem tiku galā tīri labi un šajā īsajā laika sprīdī lepojos ar sevi, un man iepatikās «Gara» šūpošanās un zvalstīšanās, kad tas gāzelēdamies devās pa tropisko jūru uz mazo saliņu ziemeļrietumos, kur mēs uzpildījām ūdens mucas.

Bet mana laime nebija pilnīga. Tā bija tikai relatīva laime, mazāku nedienu periods starp lielām nedienām ba­gātu pagātni un tādu pašu nākotni. Jo, ciktāl tas attie­cās uz jūrniekiem, «Gars» viņiem bija kļuvis par gatavo elli. Viņiem ne mirkli nebija miera vai atpūtas. Vilks Lar­sens uz matrožiem turēja ļaunu prātu par mēģinājumu viņu nogalināt un rufē saņemto kāvienu; augu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram un pat cauru nakti viņš darīja visu, lai viņu dzīve kļūtu neciešama.

Viņš labi zināja, cik liela psiholoģiska nozīme ir sīku­miem, un, piesiedamies par sīkumiem, turēja apkalpi sa­traukumā, kas robežojās ar ārprātu. Es redzēju, ka viņš piecēla Harisonu no kojas un pavēlēja tam nolikt nomē­tātu otu īstajā vietā, pie tam pamodināja arī abas brīvās maiņas un sūtīja Harisonam līdzi noskatīties, kā viņš to izdara. Tik tiešām — tīrais sīkums, bet Vilkam Larse­nam pietika atjautības izdomāt tūkstošiem šādu sīkumu, kas sagandēja ļaužu garastāvokli rufē.

Protams, vīri nemitīgi kurnēja, sīkas sadursmes notika katru dienu. Vienmēr divi trīs vīri dziedēja brūces, jo šis cilvēkveidīgais zvērs, kas bija viņu kapteinis, arvien mēdza palaist rokas. Taču uzsākt izšķirošu cīņu pret viņu vīri neuzdrošinājās, jo mednieku dzīvojamā telpā un kap­teiņa kajītē bija daudz ieroču. Līčs un Džonsons bija Vilka Larsena velnišķīgā rakstura galvenie upuri, un, redzot dziļo nomāktību, kas nekad neizzuda no Džonsona sejas un acīm, man sirds plīsa vai pušu.

Ar Līču bija citādi. Viņam piemita tāds cīņas spars kā plēsīgam zvēram. Viņu likās apsēdis neremdināms nik­nums, kas neatstāja laiku bēdāties. Viņa lūpas bija sa­vilktas ņirdzīgā smīnā, un, jau ieraugot vien Vilku Lar­senu, viņš draudīgi ieņurdējās, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas notika neapzināti. Viņš vēroja Vilku Larsenu, kā ieslodzīts zvērs vēro savu apsargātāju, un dzīvnieciska ņurdoņa viņam skanēja dziļi rīklē un trīsēdama atbalso­jās starp zobiem.

Atceros, ka reiz uz klāja gaišā dienas laikā, gatavoda­mies dot kādu rīkojumu, es piedūros viņa plecam. Līčs stāvēja ar muguru pret mani un, tiklīdz mana roka pieskārās, vienā mirklī atsprāga no manis, lēcienā pa­griezdams galvu un iekliegdamies. Uz brīdi viņš mani bija noturējis par to vīru, ko ienīda.

Tiklab viņš, kā Džonsons būtu nogalinājuši Vilku Lar­senu pie vismazākās izdevības, bet tāda nekad neradās. Vilks Larsens tam bija par gudru, turklāt viņiem trūka piemērotu ieroču. Ar kailām rokām vispār nebija nekādu izredžu pieveikt kapteini. Laiku pa laikam viņš iekaustīja Līču, kurš vienmēr turējās pretī kā meža kaķis ar zobiem, nagiem un dūrēm, līdz nespēkā vai nesamaņā nostiepās uz klāja. Un nekad viņš neizvairījās no jaunas sadursmes. Viss velnišķīgais, kas mājoja viņā, izaicināja Vilka Lar- senā ieinītošo velnišķīgumu. Vajadzēja tikai viņiem vien­laicīgi parādīties uz klāja, kad jau atkal gāja vaļā; man gadījās arī redzet Līču metamies virsū Vilkam Larsenam bez brīdinājuma vai redzama iemesla. Reiz viņš svieda savu smago dunci, tikai par collas tiesu aizmēzdams to garām Vilka Larsena kaklam. Citreiz viņš no bezānmasta zāliņa nolidināja tērauda mālšpiku. Uz zvalstīga kuģa tādu sviedienu izdarīt bija grūti, taču rīka asais gals, žvinkstēdams nācis no septiņdesmit piecu pēdu augstuma, tik tikko netrāpīja Vilkam Larsenam pa galvu, kad viņš parādījās mesas trapa ejā, un ietriecās cietajā klaja dēļu segumā vairak neka divas collas. Vēl kadu citu reizi Līčs iezagās mednieku kajītē, paņēma pielādētu šauteni un drāzās ar to uz kāpnēm, bet Kērfuts viņu noķēra un at­bruņoja.

Es bieži brīnījos, kādēļ Vilks Larsens Līču nenonāvē un nedara šādam stāvoklim galu. Bet viņš tikai smējās, šķita, ka briesmas viņam sagādā prieku. Tādu sevišķu baudu droši vien sajūt cilvēki, kuri, laiku kavēdami, aiz­raujas ar plēsīgu zvēru pieradināšanu.

— Apziņa, ka dzīvība karājas mata galā, — viņš man paskaidroja, — piešķir tai pavisam citu vērtību. Cilvēks jau pēc dabas ir spēlmanis, un dzīvība ir viņa lielākā likme. Un, jo lielāka iespēja zaudēt, jo asākas izjūtas. Kālab lai es sev liegtu prieku satracināt Līču līdz ār- pratam? Taisnību sakot, ar to es viņam izdaru pat pa­kalpojumu. Baudījums abiem ir vienlīdz liels. Viņš dzīvo karaliskāk par jebkuru citu viru rufē, kaut arī pats to ne- apzinas. Jo viņam ir kaut kas tāds, ka citiem trūkst — nodoms, ko var un vajag piepildīt, mērķis, kuru cenšoties sasniegt aizmirst visu citu, vēlēšanās nogalināt mani, ce- riba, ka viņam tas izdosies. Viņa dzīve, Kumpi, ir patie­šām bagāta un pilnvērtīga. Šaubos, vai viņš jebkad ag­rāk ir dzīvojis tik spraigi un aizrautīgi, un es dažreiz viņu no visas tiesas apskaužu, redzot, ka viņa neprāts sasniedz jūtu un kaislību kalngalus.

— Bet tas taču ir gļēvi! Gļēvi! — es izsaucos. — Vi­sas priekšrocības ir jūsu pusē.

— Kurš no mums abiem ir lielāks gļēvulis, jūs vai es? — viņš sadrūmis jautāja. — Nonācis neērtā stāvoklī, jūs kļūstat pie tā līdzvainīgs, panākot izlīgumu ar savu sirdsapziņu. Ja jūs būtu patiesi liels, patiesi uzticīgs pats sev, jūs mestos uz vienu roku ar Līču un Džonsonu. Bet jums ir bail, dikti bail. Jūs gribat dzīvot. Dzīvība, kas ir jūsos, brēc, ka tai jādzīvo, vienalga par kādu cenu; tā­pēc jūs dzīvojat necienīgi, nododot savus labākos centie­nus, grēkojot pret visiem saviem nožēlojamajiem princi- piņiem un dzenot savu dvēseli taisnā ceļā uz elli, ja vien tāda ir. Tpū! Mana izturēšanās prasa lielāku drosmi. Es negrēkoju, jo uzticīgi paklausu dzīvībai, kas ir manī. Iz­turos godīgi vismaz pret savu dvēseli, un tas ir kaut kas tads, ko nevar teikt par jums.

Viņa vārdi man sāpīgi iedzēla. Varbūt es galu galā tomēr esmu gļēvulis. Un, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķita, ka pienākums pašam pret sevi man liek darīt to, ko viņš ieteic: sabiedroties ar Džonsonu un Līču un censties viņu nogalināt. Un tieši šeit, manuprāt, izpaudās manu puritāņu senču mantojums, kas mani sku- binaja uz šausmu darbiem un attaisnoja pat slepkavību. Es apstājos pie šīs domas. Atbrīvot pasauli no šada bries­moņa būtu augstāka mērā tikumiska rīcība. Cilvēce tikai kļūtu labāka un laimīgāka, dzīve gaišāka un jaukāka.

Es ilgi domāju par to, bezmiega naktīs valstīdamies savā kojā un atsaukdams atmiņā visu, kas šeit bija no­ticis. Runāju ar Džonsonu un Līču naktī, tās maiņas laikā, kad Vilks Larsens gulēja. Viņi abi bija zaudējuši cerī­bas: Džonsons — pesimistiskā rakstura dēļ, Līčs — tādēļ, ka bija pārmocījies, un tādēļ, ka viņa spēki bija izsīkuši veltīgajā cīņā. Bet kādu nakti viņš dedzīgi sagrāba manu roku, sacīdams:

— Ticu, ka jūs to runājāt no skaidras sirds, mister van Veiden. Bet palieciet savā vietā un turiet mēli aiz zobiem! Nesakiet nekā, dariet tikai savu! Mēs esam pa­galam, es to zinu, bet tomēr jums varētu rasties iespēja izdarīt mums kādu pakalpojumu, ja mums tas būtu saso­dīti nepieciešams.

Nākamajā dienā, kad vēja pusē parādījās Veinraitas sala, Vilks Larsens pateica pravietiskus vārdus. Viņš bija uzbrucis Džonsonam, Līčs — viņam, un viņš nupat bija beidzis iekaustīt abus divus.

— Līč, — viņš sacīja, — tu taču zini, ka agri vai vēlu es tevi nositīšu, vai ne?

Līčs tikai atņirdza zobus.

— Un, kas attiecas uz tevi, Džonson, tev tā apniks dzīvot, pirms es ar tevi būšu ticis galā, ka tu pats metī­sies pāri bortam. Redzēsim, ka tā būs.

Tas ir iedvesmojums, — viņš piebilda, pievērsdamies man. — Saderu uz mēneša algu, ka tas iedarbosies.

Klusībā loloju cerību, ka viņa upuriem izdosies izbēgt, kamēr uzpildīs ūdens mucas, bet Vilks Larsens bija labi izraudzījis vietu. «Gars» noenkurojās pusjūdzi pirms vien­tulīgās krastmalas bangotnes. Seit sākās dziļa aiza ar stāvām vulkāniskām sienām, pa kurām cilvēks nespētu uzrāpties. Un te Vilka Larsena tiešā vadībā — jo arī viņš pats izcēlās malā — Līčs un Džonsons piepildīja mazās muciņas un vēla tās lejā uz krastu. Viņiem nebija nekādas iespējas izbēgt brīvībā ar kādu no laivām.

Harisons ar Kelliju tomēr mēģināja to izdarīt. Viņi abi apkalpoja vienu laivu, un viņu uzdevums bija irties starp šoneri un krastu, katrā braucienā pārvadājot vienu pašu mucu. Tieši pirms pusdienām, dodamies uz malu ar tukšu mucu, viņi mainīja virzienu un nogriezās pa kreisi, lai apbrauktu zemesragu, kurš iesniedzās jūrā starp viņiem un brīvību. Aiz tā putu apņemtās pakājes atradās japāņu kolonistu glītie ciemi un smaidošās ielejas, kas iespiedās dziļi salas iekšienē. Vajadzēja tikai nokļūt tur, un Vilks Larsens abiem vīriem nekā vairs nevarētu padarīt.

Biju ievērojis, ka Hendersons un Dūms visu rītu klimst pa klāju, tagad uzzināju, kādēļ viņi tur uzturas. Sadabū­juši savas šautenes, abi lēnā garā atklāja uguni uz bēg­ļiem. Tā bija aukstasinīga trāpīgas šaušanas demonstrē­šana, sākumā viņu lodes, nevienam nekaitēdamas, spin- dza pa ūdens virsu gar laivas abām malām; bet, vīriem turpinot sparīgi irties, tās sāka džinkstēt arvien tuvāk un tuvāk.

— Tagad paskatieties, kā es paņemšu uz grauda Kel- lija labo airi, — Dūms sacīja, nomērķēdams rūpīgāk.

Raudzījos caur binokli un redzēju aira lāpstiņu sašķīs­tam no viņa trāpījuma. Hendersons atkārtoja to pašu, notēmējis uz Harisona labo airi. Laiva sāka griezties uz vietas. Arī abi atlikušie ātri tika padarīti nederīgi. Vīri mēģināja airēt ar šķēpelēm, bet arī tās viņiem izšāva no rokām. Kellijs atrāva tīlaudu dēli un sāka irties ar to, bet, sāpēs iekliedzies, nometa to, jo plaukstās bija sadū­rušās skabargas. Tad viņi padevās liktenim, ļaudami lai­vai pludot, līdz otra laiva, ko no krasta bija atsūtījis Vilks Larsens, paņēma viņus tauvā un nogādāja uz kuģa.

Vēlu pēcpusdienā mēs pacēlām enkuru un devāmies projām. Tagad mums būs trīs vai četrus mēnešus jāmedī roņi. Izredzes bija patiešām drūmas, un es darīju savu darbu ar smagu sirdi. Pār «Garu» likās nolaidusies gan­drīz vai bēru noskaņa. Vilku Larsenu bija noguldījusi kojā viena no viņa savādajām mokpilno galvas sāpju lēkmēm. Harisons gurdi stāvēja pie stūres rata, balstī­damies uz tā, it kā viņu būtu nogurdinājis paša svars. Pārējie vīri bija īgni un nerunīgi. Uzgāju Kelliju sakņu­pušu rufes lūkas aizvēja pusē; bezcerīgā izmisumā viņš bija noliecis galvu uz ceļiem un saķēris rokās.

Džonsonu es atradu guļam garšļaukus pašā kuģa priekšgalā un stingi lūkojamies priekšvadņa sakultajās putās. Ar šausmām atcerējos Vilka Larsena pareģojumu. Šķita, ka tas jau sācis iedarboties. Mēģināju Džonsonu novirzīt no neveselīgajām domām, uzaicinot viņu atstāt šo vietu, bet viņš man skumji uzsmaidīja un atteicās pa­klausīt.

Kad es atgriezos kuģa pakaļgalā, mani uzrunāja Līčs.

— Mister van Veiden, es gribētu lūgt no jums kādu pakalpojumu, — viņš sacīja. — Ja jums vēl kādreiz lai­mējas nokļūt Frisko, vai jūs nebūtu tik laipns un nesa­meklētu Metu Makkārtiju? Tas ir mans vecais. Viņš dzīvo Telegrāfa pakalnā aiz Meifēra maiznīcas; viņam tur ir kurpnieka darbnīca, kuru visi zina, — to atrast jums nebūs grūti. Pasakiet, ka es nožēloju tās nepatikšanas, ko esmu viņam sagādājis, un visu, ko esmu nodarījis, un… un pasakiet viņam manā vārdā: «Dievs lai tevi svētī!»

Pamāju ar galvu, bet teicu:

— Mēs visi, Līč, nokļūsim atpakaļ Sanfrancisko, un mēs abi kopā aiziesim apciemot Metu Makkārtiju.

— Gribētu jums ticēt, — viņš atbildēja, spiezdams man roku, — bet nevaru. Vilks Larsens nolaidīs mani no kājas, to es zinu; vienīgā cerība, ka viņš to izdarīs drīz.

Un, kad Līčs aizgāja, es atklāju, ka sirds dziļumos ari es vēlos to pašu. J i jau tam jānotiek, lai tad notiek ar skubu. Vispārējā grūtsirdība arī mani bija satvērusi sa­vas skavās. Ļaunākais šķita neizbēgams; un, stundu pēc stundas soļodams pa klaju, es atskārtu, ka man ir pie­lipuši Vilka Larsena pretīgie uzskati. Kā tad nu iznāk? Ar ko tad dzīve ir tik lieliska, ja tā pieļauj tik neķītri iznīcināt cilvēku dvēseles? Ja tā labi padomā, šī dzīve tomēr ir lēta un zemiska, un, jo drīzāk tai pienāk gals, jo labāk. Beigts un pagalam! Arī es atslīgu pret reliņiem un ar ilgām noraudzījos jūrā, būdams pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk es tur nogrimšu — aizvien dziļāk un dzi­ļāk jūras dzestrajās, zaļajās aizmirstības dzīlēs.