Jūras vilks

IV NODAĻA

Turpmākais, ko piedzīvoju uz roņu medību šonera «Gars», cenzdamies iejusties jaunajā vidē, bija pazemo­jumi un ciešanas. Pavārs, ko matroži sauca par «dakteri», mednieki — par «Tomiju» un Vilks Larsens — par «pa- vārēnu», bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Pārmaiņas manā stāvoklī bija par cēloni atbilstošām pārvērtībām viņa at­tiecībās ar mani. Cik agrāk viņš bija verdziski padevīgs un lišķīgs, tik tagad izturējās varmācīgi un kašķīgi. Un patiešām — es jau vairs nebiju smalkais džentlmenis ar maigu ādu «kā lēdijai», biju tikai parasts un pavisam ne­pieredzējis mesas zēns.

Viņš bezjēdzīgi pieprasīja, lai es, viņu uzrunājot, saku «mister Magridž», un viņa uzvedība un stāja bija necie­šama, kad viņš ierādīja, kas man darāms. Bez darba mesā un tās četrās mazajās savrupkajītēs man bija jāpalīdz pa­vāram kambīzē, un mana neiedomājamā nezināšana tādos jautājumos kā trauku un katlu mazgāšana vai kartupeļu mizošana viņam bija nebeidzama izsmējīga izbrīna avots. Viņš nelikās ne zinis, kādu stāvokli es agrāk biju ieņēmis vai, precīzāk sakot, — kāda bija bijusi mana agrākā dzīve, pie kuras es biju pieradis. Kāda viņam gar to daļai Un atzīstos: pirms diena bija galā, es ienīdu viņu tik kvēli, kā nebiju nīdis nevienu citu visā savā mūžā.

Šo pirmo dienu man padarīja grūtāku vēl tas, ka «Gars» ar pilnīgi ierēvētām burām (es tikai vēlāk iemācījos tādus izteicienus kā šis) klanījās «aurošā dienrītenī», kā sacīja misters Magridžs. Pussešos es mesā viņa vadībā uzklāju galdu, iepriekš piestiprinājis tam aizsargrežģus pret vētru, un tad nesu uz turieni no kambīzes tēju un ēdienu, šajā sakarā es nevaru noturēties nepastāstījis par savu pirmo iepazīšanos ar klājam pāri bangojošu jūru.

— Uzmanies, citādi tevi samērcēs, — misters Magridžs atvadām man piekodināja, kad es izgāju no kambīzes ar lielu tējkannu vienā rokā un vairākiem svaigi ceptas mai­zes klaipiem zem otras. Viens no medniekiem — garš lam­zaks, vārdā Hendersons, tajā brīdī gāja no kadetu kajītes (tā mednieki pa jokam dēvēja savu guļamtelpu kuģa vi­dusdaļā) uz mesu. Vilks Larsens stāvēja uz pūpes, smēķē­dams savu mūžīgo cigāru.

— Tur viņš nāk! Taisies, ka pazudi! — pavārs kliedza.

Es apstājos, jo nezināju, kas nāk, un dzirdēju ar trok­sni aizšaujam kambīzes durvju aizbīdni. Tad es redzēju Hendersonu kā ārprātīgu metamies grotmasta takelāžā, vienā mirklī viņš jau atradās vairākas pēdas virs manas galvas. Redzēju arī tālu pāri reliņiem gaisā sastingušu, vērpetē sagrieztu, varenu putojošu vilni. Es atrados tieši zem tā. Manas domas nedarbojās pietiekami ātri — viss bija tik jauns un neparasts. Es atskārtu, ka man draud briesmas, bet tas arī bija viss. Izbailēs paliku uz vietas. Tad Vilks Larsens sauca no pūpes:

— Pieķerieties pie kaut kā, jūs… jūs Kumpi!

Taču bija jau par vēlu. Metos uz vantīm, pie kurām būtu varējis pieturēties, bet no augšas man pretim gāzās ūdens siena. Tas, kas notika pēc tam, galīgi apstulbināja mani. Atrados zem ūdens un, cīnīdamies pēc elpas, slīku. Zem kājām man izzuda pamats, es griezos apkārt un ap­kārt, un mani skaloja projām nezin kur. Vairākiem lāgiem es atsitos pret cietiem priekšmetiem, reiz šausmīgi satriek­dams labās kājas ceļgalu. Tad vilnis pēkšņi šķita noplo- kam, un es atkal elpoju svaigu gaisu. No borta, kas atra­dās vēja pusē, es biju aiznests prom garām kambīzei, tad apkārt mednieku kajītes trapam un ietriekts pretējā borta spigatēs. Sasistais celis neganti sāpēja. Nevarēju nostā­ties uz šīs kājas vai vismaz domāju, ka nevaru, un biju pārliecināts, ka tā ir lauzta. Bet pavārs jau mani dze­nāja rokā, aurodams caur kambīzes otrām durvīm:

— Ei, tu! Nemuļļājies tur visu nakti! Kur tējkanna? Iekrita jūrā? Zēl, ka tu neesi lauzis sev sprandu!

Ar mokām man izdevās piecelties kājās. Lielā tējkanna man vēl bija rokā. Aizkliboju līdz kambīzei un pasniedzu to pavāram. Bet viņu bija pārņēmis sašutums, ej nu sa­zini — īsts vai mākslots.

— Dies lai mani soda, ja tu nav mūlāps! Gribētu zi­nāt, priekš kam tu īsti deri. A? Priekš kam tu galu gala deri? Nevari pat drusciņu tējas aiznest bez izliešanas. Man tagad būs jāvāra no jauna.

Un ko tu tur šņaukājies? — viņš man uzbruka jaunā niknuma uzliesmojumā. — Vai tāpēc, ka tu ir sasitis savu nabaga kājiņu, ak tu, nabadziņš, mammas mīlulītis?

Es nemaz nešņukstēju, kaut gan iespējams, ka mana seja, sāpēs savilkta, raustījās. Bet es saņēmu visus spē­kus, sakodu zobus un kluburēju no kambīzes uz mesu un no mesas uz kambīzi bez tālākām neveiksmēm. Divi gu­vumi man palika no šī negadījuma: savainots ceļa kau­liņš, kas netika ārstēts un sagādāja man ciešanas mēne­šiem ilgi, un palama «Kumpis», kurā Vilks Larsens mani nosauca, stāvēdams uz pūpes. Kopš tā laika tiklab kap­teinis, kā arī pārējie kuģa ļaudis neuzrunāja mani citādi, līdz šī iesauka kļuva par mana domāšanas procesa sastāv­daļu, saistījās manā apziņā ar mani pašu un es domās pats sevi saucu par Kumpi, it kā Kumpis es būtu bijis jau no dzimšanas.

Nebija viegls uzdevums apkalpot mesas galdu, pie kura sēdēja Vilks Larsens, Johansens un visi. seši mednieki. Vispirms jau pati telpa bija maza, un staigāšanu pa to nebūt neatvieglināja šonera negantā šūpošanās un zval- stīšanās. Bet visstiprāk mani satrieca pilnīgais līdzcietības trūkums no to cilvēku puses, kurus es apkalpoju. Cauri apģērbam es manīju, ka mans celis uztūkst arvien vai- rak un vairāk, un aiz sāpēm jutos slims un vārgs. Brīžiem es mesas spogulī ieraudzīju savu seju, bālu un bez kra­sas kā līķim, sāpēs pārvērstu. Visi šie vīri droši vien re­dzēja, kādā stāvoklī es esmu, bet neviens ar mani ne ru­nāja, ne pievērsa man uzmanību, līdz es biju gandrīz pateicīgs Vilkam Larsenam, kad vēlāk (es tobrīd mazgāju traukus) viņš sacīja:

— Neliecieties traucēties no tāda sīkuma kā tas! Ar laiku jūs pie tādām lietām pieradīsiet. Var jau būt, ka tas jus padarīs maķenīt klibu, tomēr jūs iemācīsieties stai­gāt.

To sauc par paradoksu, vai ne? — viņš piebilda.

Viņš likās apmierināts, kad es pamāju ar galvu, pie­metinot parasto «jā, ser».

— Jūs droši vien šo to jēdzat no literatūras? Nu? Labi. Es kādreiz ar jums aprunāšos.

Un tad, neveltīdams man vairs nekādu uzmanību, viņš uzgrieza man muguru un izgāja uz klāja.

Tovakar, kad biju ticis galā ar neaptverami daudziem darbiem, mani nosūtīja gulēt mednieku kajītē, kur atradu brīvu koju. Biju priecīgs, ka esmu ticis projām no der­dzīgās pavāra sabiedrības un man vairs nevajag stāvēt kājās. Kā par brīnumu, drēbes uz manas miesas bija iz­žuvušas, nemanīju nekādu pazīmju, ka es būtu saauk­stējies no pirmītējās saslapšanas vai no ilgās atrašanās jūrā pēc «Martinesa» bojā ejas. Parastajos apstākļos pēc visa tā, ko biju pārcietis, es ar pilnām tiesībām zvilnētu gultā, slimo kopējas aprūpēts.

Bet sāpes ceļgalā mani gauži mocīja. Cik nu es no tādām lietām sajēdzu, bet rādījās, ka ceļa kauliņš pie­teikuma vidū ir noslīdējis sāņus. Kad es, sēdēdams kojā, apskatīju savainoto kāju (visi seši mednieki atradās ka­jītē smēķēdami, skaļi sarunādamies), Hendersons uzmeta tai paviršu skatienu.

— Izskatās draņķīgi, — viņš sprieda. — Apsien to ar lupatu, un būs labi!

Tas bija viss; bet mājās es būtu gulējis slimības gultā — un ķirurgs man sniegtu palīdzību un stingrus norādījumus atpūsties un nedarīt nekā. Taču šie vīri man bija jānovērtē pienācīgi. Lai gan viņi izturējās bezjūtīgi pret manām ciešanām, tikpat vienaldzīga bija viņu attiek­sme arī pret savējām, ja viņus tadas piemeklēja. Tas iz­skaidrojams, pēc manām domām, pirmkārt, ar pieradumu un, otrkārt, ar to, ka viņi bija notrulinājušies. Esmu pa­tiešām pārliecināts, ka cilvēks ar jutīgāku, viegli kairi­nāmu organismu ciestu no tāda paša ievainojuma divas un trīs reizes vairāk nekā viņi.

Kaut arī biju piekusis — īstenībā gan pārguris —, sā­pes man neļāva gulēt. Pūles skaļi nevaidēt prasīja visus manus spēkus. Mājās es, bez šaubām, būtu ļāvis vaļu sa­vām sāpēm; taču šī neierastā un pirmatnējā vide likās prasām mežonīgu savaldību. Šie vīri, tāpat kā mežoņi, izturējās stoiski lielās lietās, bet bērnišķīgi sīkumos. At­ceros: vēlāk piedzīvoju, ka Kērfuts, kāds no medniekiem, zaudēja pirkstu, kas tika sašķaidīts, bet viņš pat neie­pīkstējās, un viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Taču daž­kārt redzēju šo pašu cilvēku iedegamies nevaldāmās dus­mās par tīro nieku.

Tā tas notika arī patlaban: viņš klaigāja, bļaustījās, vicināja rokas un lamājās kā pats nelabais tikai tāpēc, ka nebija vienis prātis ar otru mednieku par to, vai tikko piedzimis roņu mazulis prot peldēt. Kērfuts bija pārlie­cināts, ka ronēns spēj peldēt jau kopš dzimšanas. Otrais mednieks, Latimers, kurš izskatījās pēc ziemeļštatu iedzī­votāja, kalsens puisis ar šaurām, vērīgām acīm, uzskatīja, ka roņu mazulis piedzimst uz sauszemes tikai tādēļ, ka neprot peldēt, un māte ir spiesta viņam peldēšanu iemā­cīt, tāpat kā putniem ir jāmāca mazie spārnaiņi lidot.

Pārējie četri mednieki sēdēja, atmetušies uz galda, vai gulēja savās kojās un atstāja strīdu abu ķildnieku ziņā. Bet viņi bija dziļi ieinteresēti, jo ik pēc brītiņa dedzīgi nostājās viena vai otra pusē, un lāgiem visi runāja reizē, līdz viņu balsis bangoja šurp un turp un ierobežotajā telpā izklausījās kā pērkona grāvieni uz skatuves. Jau pats temats bija bērnišķīgs un nenozīmīgs, taču viņu argumentu raksturs bija vēl bērnišķīgāks un nenozīmī­gāks. Patiesībā no argumentiem tur bija maz vai tādu vispār nebija. Viņu metode balstījās uz apgalvojumiem, pieņēmumiem un apvainojumiem. Viņi centās pierādīt, ka roņu mazulis spēj vai nespēj peldēt kopš dzimšanas, ļoti kareivīgi paziņojot šo uzskatu un tad atbalstot to ar uzbrukumiem pretinieka viedoklim, veselajam saprātam, tautībai vai veciem grēkiem. Atspēkojums bija tieši tāds pats. Stāstu to tāpēc, lai parādītu, kāds garīgais līmenis bija šiem ļaudīm, kuru sabiedrībā biju nokļuvis. Garīgās attīstības ziņā viņi bija bērni, iemiesoti pieaugušu cilvēku ķermeņos.

Un smēķēja arī viņi, nepārtraukti smēķēja, kūpinādami nelādzīgu, lētu un pretīgi smirdošu tabaku. Gaiss no tās dūmiem bija biezs un aizdudzis; un tas līdz ar stipro zvalstīšanos, kuģim laužoties cauri vētrai, droši vien būtu mani padarījis par jūras slimības upuri, ja vien es būtu bijis uzņēmīgs pret šo kaiti. Bet arī bez tās man sametās šķērma dūša, kaut gan tikpat labi tā būtu varējusi ras­ties no sāpēm kājā un noguruma.

Tā zvilnēdams un prātodams, es, protams, kavējos pār­domās arī pats par sevi un savu stāvokli. Tas bija vienrei­zēji, pat sapņos neiespējami! Es, Hamfrijs van Veidens, zinātnieks un, ja jums tīk, mākslas un literatūras cienī­tājs, guļu šeit, Beringa jūras roņu medību šonerī. Mesas zēns! Savā mūžā nebiju strādājis fizisku darbu, kur nu vēl virtuvē! Visas savas dienas tiku vadījis rimti, vienmuļi, mazkustīgi — kā jau mācīts vīrs un vientuļnieks, kam ir droši un pietiekami lieli ienākumi. Nemierīgs dzī­ves veids un sports nekad nebija man bijuši pa prātam. Vienmēr es biju bijis grāmatu tārps; tā mani jau bērnībā dēvēja māsas un tēvs. Tikai reizi mūža es biju uzturējies brīvdabas nometnē un arī tad pametu šo sabiedrību jau gandrīz pašā sākumā, un atgriezos pie labumiem un ēr­tībām, ko sniedz jumts virs galvas. Un nu es biju šeit, un mani gaidīja drūmas izredzes klāt galdu, mizot kartupe­ļus un mazgāt traukus bez sava gala. Turklāt es nebiju nekāds stiprais. Ārsti vienmēr bija teikuši, ka man esot neparasti labs organisms, bet es nekad netiku papūlējies, lai attīstītu savu spēku un savus muskuļus ar vingroju­miem. Tie bija vārgi un mīksti kā sievietei — vismaz ārsti tā laiku pa laikam tika apgalvojuši, mēģinādami mani pierunāt māžoties ar fizisko kultūru. Bet es atzinu par labāku strādāt ar galvu, nevis ar rokām; un te nu es biju — pilnīgi nesagatavots priekšā stāvošajai sūrajai dzīvei.

Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas nodarbināja manu prātu, un stāstu par tiem tādēļ, lai. jau iepriekš attaisno­tos par to nožēlojamo un bezpalīdzīgo lomu, kāda man bija lemta. Bet es domāju arī par savu māti un māsām un iztēlojos viņu bēdas. «Martinesa» katastrofā bojā gā­jušo sarakstā es atrados starp tiem, kuru līķis nav at­rasts. Garā es skatīju avīžu virsrakstus; redzēju, kā mani Universitātes kluba un Kolekcionāru kopas biedri šūpo galvu un saka: «Nabaga cilvēks!» Un es redzēju arī Car- liju Fjūresetu, kā viņš torīt, mūsu šķiršanās brīdī, rīta svārkos gulšņāja uz spilveniem apliktas kušetes pie loga un pravietiski skandēja pesimistiskas epigrammas.

Un visu šo laiku zvalstīdamies un klanīdamies, pacel­damies kustīgajos kalnos, gāzdamies un mētādamies pu­tojošajās ielejās, šoneris «Gars» lauza sev ceļu tālāk un tālāk Klusā okeāna pašā sirdī — un es atrados uz tā. Dzirdēju, kā augšā auro vējš. Līdz manām ausīm tas no­nāca kā apslāpēta rūkoņa. Sad un tad virs galvas atska­nēja kāju dipoņa. Apkārt viss nemitīgi krakstēja, vaidēja, čīkstēja un dverkstēja tūkstoš toņkārtas. Mednieki vēl joprojām strīdējās un rēca kā cilvēkveidīgi abinieki. Gaisu pildīja lamas un nepieklājīgi izteicieni. Viņu sejas bija pietvīkušas un dusmīgas; līdzi kuģim šūpojošās kajītes spuldžu slimīgi dzeltenā gaisma tās izķēmoja un vēl vai­rāk izcēla to brutalitāti. Cauri neskaidrajam dūmu bulam kojas izskatījās kā dzīvnieku sprosti zvērnīcā. Pie sienas karājās ūdensnecaurlaidoši apģērba gabali un jūras zā­baki; šur tur statīvos mierīgi atpūtās bises un šautenes. Sie priekšmeti atgādināja aizgājušu laikmetu pirātu un jūras laupītāju ietērpu un apbruņojumu. Mana iztēle sāka drudžaini darboties, un es joprojām nespēju aizmigt. Un nakls bija gara, gara — apnicīgi vienmuļa un gara.