Jūras vilks

XXVIII NODAĻA

Nav vajadzības atstāstīt visas mokas, ko izcietām ma­zajā laiviņā, kad dienām ilgi mūs dzenāja un mētāja, krustu šķērsu svaidīja pa okeānu. Spēcīgais vējš pūta no ziemeļrietumiem veselas divdesmit četras stundas, tad pie­rima un naktī uzbrāzmoja no dienvidrietumiem. Nu tas pūta mums tieši pretī, bet es izcēlu vētras enkuru, uz­vilku buru un ievirzīju laivu vējā, uzņemdams kursu uz dienviddienvidaustrumiem. Bija vienalga, vai izraudzīties šo virzienu vai kursu uz ziemeļrietumiem-ziemeļicm, ko vējš arī būtu atļāvis; taču izšķirties par šo virzienu mani vilināja cerība uz siltāku gaisu un siltāku ūdeni dienvidos.

Pēc trim stundām — ļoti labi atceros, ka bija pusnakts un valdīja tāda tumsa, kādu nekad nebiju uz jūras pie­redzējis, — vējš, vēl joprojām pūzdams no dienvidvaka­riem, pieņēmās negantā spēkā, un man atkal vajadzēja izmest vētras enkuru.

Atausa rīts, biju līdz nāvei pārguris, okeāns putoja baltās bangās, laiva slējās gandrīz stāvus gaisā un nira stāvus dzelmē. Mēs atradāmies par matu no boja ejas, jebkuru mirkli mūs varēja aprīt trakojošie viļņi. Putas un ūdens šaltis nemitīgi šļācās laivā tādā daudzumā, ka es smēlu vienā smelšanā. Segas bija pilnīgi samirkušas. Sausa bija tikai Moda, ievīstīta segās un eļļas jakā, gu­mijas zābakiem kājās un zīdvesteri galvā, nespēju no­sargāt vienīgi viņas seju, rokas un vienu izspraukušos matu cirtu. Laiku pa laikam viņa paņēma no manis sme­ļamo trauku un, drosmīgi vētrai pretī turēdamas, smēla ūdeni un lēja to pāri laivas malai. Viss pasaulē ir rela­tīvs. Patiesībā tā bija tikai spēcīga vējpūta, bet mums, vieglajā laiviņā cīnoties par kailo dzīvību, ta likās īsta vētra.

Nosaluši un izmocījušies nocīnījāmies visu dienu, vējš cirtās sejā, baltās bangas grandot brāzās garām. Pienāca nakts, bet mēs neaizmigām. Atausa jauns rīts, bet vējš joprojām šaustīja mūsu sejas un baltās bangas grandot brāzās garām. Otrā naktī Moda, galīgi spēkus zaudējusi, iemiga. Apsedzu viņu ar eļļas jaku un brezenta gabalu. Apģērbs viņai bija samērā sauss, bet viņa bija aukstumā sastingusi. Baidījos, vai viņa maz pārcietīs šo nakti; bet atkal atausa diena, salta un drūma, ar apmākušos de­besi, skaudru vēju un bangojošiem viļņiem.

Divas diennaktis nebiju aizvēris acu. Biju izmircis un nosalis līdz kaulam, jutos drīzāk miris nekā dzīvs. Viss ķermenis bija sastindzis no aukstuma un pārpūles, pārmo­cītie muskuļi neciešami sāpēja, kolīdz pakustējos, bet kus­tēties un darboties vajadzēja vienā gabalā. Un visu laiku vējš nesa mūs uz ziemeļaustrumiem, aizvien tālāk no Ja­pānas pretī saltajai Beringa jūrai.

Un tomēr mēs bijām dzīvi un laiva vesela, kaut arī vēja brāzmas nepierima ne mirkli. Tieši pretēji — trešās dienas vakarā vējš vēl pieņēmās spēkā. Laivas priekšgals tā iecirtās kādā vilnī, ka ceturtdaļlaivas pieplūda ar ūdeni. Es smēlu kā neprātīgs. Odens smagums spieda laivu uz leju un laupīja tai peldētspēju. Vēl otrs tāds vilnis nozī­mētu galu. Izsmēlis laivu, biju spiests paņemt brezenta gabalu, ar ko bija apsegta Moda, lai aizklātu ar to lai­vas priekšgalu. Labi, ka tā izdarīju, jo brezents aizsedza trešdaļu laivas priekšgala un trīs reizes turpmākajās stun­dās tas atsita lejup krītošo ūdens straumi, kad laivas priekšgals bija ietriecies vilnī.

Moda bija nožēlojamā stāvoklī. Nozilējušām lūpām viņa sakņupusi tupēja laivas dibenā, un pelēkbālā seja skaidri rādīja, cik viņai grūti. Tomēr acis drosmīgi raudzījās manī un lūpas teica drosmīgus vārdus.

Visnegantāk vētra laikam plosījās tajā naktī, taču es to vairs nepieredzēju. Sagumis laivas pakaļgalā pie stū­res, biju iemidzis. Ceturtās dienas rītā vējš bija norimis līdz liegai vēsmai, jūra pamazām nomierinājās un atspī­dēja saule. Ak, svētītā saulīte! Kā mēs gozējām savus iz­vārdzinātos augumus tās brīnišķīgajā siltumā, atdzīvoju­šies kā kāpuri vai rāpuli pēc vētras. Mēs atkal smaidī­jām, atkal jautri tērgājām un atkal sākām ar cerībām raudzīties nākotnē. Bet īstenībā stāvoklis bija ļaunāks nekā jebkad. No Japānas atradāmies tālāk nekā tajā naktī, kad aizbēgām no «Gara». Es varēju vienīgi aptuveni mē­ģināt uzminēt platuma un garuma grādus. Rēķinot, ka

vairāk nekā septiņdesmit stundu ilgajā vētrā bijām drei­fējuši divas jūdzes stundā, mums vajadzēja būt aiznes­tiem vismaz simt piecdesmit jūdžu uz ziemeļaustrumiem. Bet vai šāds aprēķins bija pareizs? Ja nu ātrums bijis nevis divas, bet četras jūdzes stundā? šādā gadījumā at­radāmies vēl otras simt piecdesmit jūdzes tālāk no mērķa.

Man nebija ne jausmas, kur mēs varētu būt, taču vis­ticamāk likās, ka esam atkal nokļuvuši netālu no «Gara». Visapkārt bija daudz roņu, un es ik mirkli gaidīju parādā­mies kādu roņu mednieku šoneri. Vienu mēs tiešām pa­manījām pēcpusdienā, kad atkal uzpūta spēcīgāks ziemeļ­rietumu vējš. Bet svešais šoneris pazuda aiz apvāršņa, un mēs palikām atkal vieni jūras milzīgajā plašumā.

Piedzīvojām miglainas dienas, kad pat Moda zaudēja drosmi un neprata vairs pateikt neviena jautra vārda; piedzīvojām rāmas bezvēja dienas, kad slīdējām pa bez­galīgo, vienmuļo jūru, kas nospieda mūsu garu ar savu , neaptveramo lielumu, un apbrīnojām savu sīkstumu, jo bijām joprojām dzīvi un cīnījāmies par savu dzīvību; pie­nāca dienas ar krusu, vēja brāzmām un sniegputeņiem, kad nekādi nespējām glābties no aukstuma; un dienas ar ilgu, apnicīgu lietu, kad nolikām tukšās saldūdens muci­ņas zem pilošās buras.

Un tomēr mana mīla uz Modu kļuva aizvien spēcīgāka. Moda bija tik daudzpusīga, tik bagāta noskaņām. Taču visos mīļajos vārdos saucu viņu tikai domās. Lai arī atzī­šanās mīlā man tūkstošiem reižu trīsēja uz lūpām, es sapratu, ka šis nav īstais laiks atzīties mīlestībā. Kaut vai tādēļ vien, ka vīrietis tādā brīdī, kad cenšas nosargāt sievieti un glābt viņas dzīvību, nedrīkst lūgt viņas mīlu. Stāvoklis prasīja lielu smalkjūtību ne tikai šajā ziņā vien, es lepojos, ka spēju izturēties, kā pieklājas; lepojos arī ar to, ka ne ar skatienu, ne rīcību neļāvu viņai nojaust manu mīlu. Mēs bijām labi biedri un kļuvām jo dienas jo labāki.

Visvairāk mani pārsteidza tas, ka Moda, šķiet, pavisam nepazina ne nedrošības, ne baiļu. Drausmīgā jūra, vieglā laiva, aukas, ciešanas, pamestība un vientulība, kas būtu varējusi iebiedēt daudz spēcīgāku sievieti, likās, viņu ne­biedēja, kaut gan līdz šim viņa bija dzīvojusi aizvējā, dzīvojusi mākslai un pati bija veidota no uguns, rasas un rīta miglas, par miesu kļuvis gars, sievišķības maiguma, liegmes un pievilcības iemiesojums. Un tomēr es maldījos. Viņa izjuta drausmas un bailes, bet bija dros­mīga. Bailes un šausmas mocīja viņu tāpat kā jebkuru sievieti, bet tās skāra vienīgi miesu. Viņas būtni pārval­dīja gars, spēcīgs gars, viņa bija it kā iemiesojusies dzī­vības esence, rimta kā viņas rimtās acis un dziļi pārlie­cināta par savu neiznīcību visuma mūžīgajā mainībā.

Sākās atkal vētrainas dienas, kad vētra plosījās dienu un nakti, kad okeāns rēkdams draudēja mums ar baltās putās sakultu viļņu vāliem un mūsu laiviņu vējš svaidīja kā titāns ar milzu ķetnām. Un mūs nesa aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļrītiem. Vienā šādā vētrā, tā laikam bija drausmīgākā no visām piedzīvotajām, es pametu gurdu skatienu uz aizvēja pusi, neba ko meklēdams, drīzāk pa­guris cīņā ar dabas spēkiem, mēmā lūgumā, lai tie pierim- stas un ļauj mums mazliet miera. Pirmajā mirklī nespēju ticēt tam, ko ieraudzīju. Droši vien no bezmiega dienām un naktīm un pārciestajām bailēm biju sajucis prātā. Pa­griezu galvu atpakaļ un palūkojos uz Modu, lai pārlieci­nātos, ka atrodos laikā un telpā. Viņas mīļie, miklie vaigi, plīvojošie mati un drosmīgās, brūnās acis mani pārlie­cināja, ka ar manu redzi viss kārtībā. Vēlreiz pavēros aizvēja virzienā un atkal ieraudzīju jūrā izcilni — melnu, augstu un kailu blīvu, viļņu paisumu, kas sašķīda pie tās pamatnes, uzsitot augstu gaisā sakultas šļakatas, un tumšu, drūmu, draudīgu baltās putas ietītu krasta joslu stiepjamies dienvidaustrumu virzienā.

— Moda! — es iesaucos. — Moda!

Viņa pagrieza galvu un arī ieraudzīja zemi.

— Tā taču nevar būt Aļaska! — viņa iesaucās.

— Diemžēl ne, — es atbildēju un tūliņ apvaicājos: — Vai mākat peldēt?

Viņa papurināja galvu.

— Es ari ne, — sacīju. — Tātad mums jātiek krastā bez peldēšanas, jāsameklē kāda sprauga piekrastes klin­tīs, pa kuru varam iebraukt un izkāpt krastā. Bet mums jārīkojas ātri, ļoti ātri un — aukstasinīgi.

Runāju ar pārliecību, kuras man nemaz nebija, un viņa to zināja, jo palūkojās uz mani ar savu neatlaidīgo ska­tienu un sacīja:

— Es vēl neesmu jums pateikusies par visu, ko esat manā labā darījis, bet…

Viņa vilcinoties apklusa, it kā meklēdama labākos vār­dus pateicībai.

— Nu? — es skadri noprasīju, jo man nepavisam ne­patika klausīties viņas pateicībā.

— Jūs gan varētu man palīdzēt, — viņa smaidīdama teica.

— Nokārtot goda pienākumu pirms nāves? Neka tam­līdzīgai Mēs nemirsim! Mēs izcelsimies malā uz šīs sa­las, un vakars vēl nebūs pienācis, kad jau būsim drošā patvērumā.

Runāju šķietami bezbailīgi, taču pats neticēju nevienam savam vārdam. Tās tomēr nebija bailes, kas spieda mani melot. Es nejutu baiļu, kaut gan sapratu, ka mūs gaida droša nāve mutuļainajās bangās starp klintīm, kurām strauji tuvojāmies. Nebija ko domāt uzvilkt buru un mē­ģināt atrauties no krasta. Vējš laivu tūliņ apgāztu; tajā pašā mirklī viļņi to aprītu; turklāt bura bija aptīta ap rezerves airiem un iegremdēta jūrā laivas priekšgalā.

Kā jau teicu, mani nebiedēja paša nāve tur pārsimt jardu tālāk aizvēja pusē; bet mani šausmināja doma, ka Modai jāmirst. Savā nolādētajā iztēlē redzēju viņu beigtu un sašķaidītu pret klintīm, un tas bija pārāk drausmīgi. Piespiedu sevi domāt, ka laimīgi nonāksim krastā, un tā­dēļ runāju nevis to, kam ticēju, bet gan to, kam gribēju ticēt.

Šausminādamies centos atvairīt domas par baismo nāvi, un vienu mirkli mani pārņēma neprātīga vēlēšanās ap­skaut Modu un kopā ar viņu mesties jūrā. Taču savaldī­jos un nolēmu nogaidīt līdz mirklim, kad būsim jau pavi­sam tuvu krastam, tad iekļaut viņu savās skavās, atzīties mīlā, izcīnīt pēdējo izmisuma cīņu un mirt.

Mēs laivas dibenā instinktīvi pievirzījāmies tuvāk viens otram. Jutu, ka viņas dūrainī tērptā roka meklē manējo. Tā klusēdami gaidījām galu. Mēs vairs nebijām tālu no paisuma bangotnes klintaja rietumu pusē, un es sāku vē­rīgāk raudzīties uz priekšu, cerēdams, ka varbūt nejaušs straumes pagrieziens vai viinis aizskalos mūs garām ban­gām.

— Mēs tiksim krastā! — es iesaucos šķietamā pārlie­cībā, kas tomēr nespēja maldināt ne mani, ne viņu. — Velns parāvis, mēs tiksim krastā! — es pēc īsa brī­tiņa atkārtoju

Biju tā satraukts, ka nolādējos — laikam gan pirmo reizi mūžā, ja nerunājam par bērnišķīgiem lāstiem zēna gados.

— Atvainojiet, — es piebildu.

— Ar šo vaļsirdīgo vārdu jūs mani pārliecinājāt, — viņa gurdi pasmaidīja. — Tagad es zinu, ka mēs tiešām izkāpsim krastā.

Aiz pēdējās klints radzes es biju ieraudzījis zemes strēli, un, ciešāk ieskatoties, varējām redzēt, ka krasts ieliecas dziļā līcī. Tajā pašā mirklī mums ausīs iesitās nepārtraukta spēcīga rēkoņa. Tā atgādināja tālīna pēr­kona dārdus, nāca no aizvēja puses, pārmāca bangu grandoņu un tad noslāpa vētras mutuļos. Tiklīdz bi­jām pabraukuši garām klintsragam, skatienam pilnībā at­klājās viss līcis — balts smilšu liedags pusmēness veidā, pret kuru plīsa augsti paisuma viļņi un kurš bija klātin noklāts ar roņiem. No tiem arī nāca negantā rēkoņa.

— Roņu apmetne! — es iesaucos. — Nu mēs patiesi esam glābti. Te jābūt cilvēkiem un kreiseriem, kas roņus sargā no medniekiem. Varbūt uz salas ir pat stacija.

Taču, pavērojis bangotni, kas šķīda pret krastu, pie­bildu:

— Labi jau nu nav, bet parak ļauni arī ne. Un, ja dievi no tiesas būs mums žēlīgi, mēs apbrauksim vēl nākamo klintsradzi un atradīsim klusu līcīti, kur varēsim izkāpt krastā, kājas ncsamērcējuši.

Dievi patiesi bija žēlīgi. Pirmā un otrā radze atradās dienvidrietumu vēja joslā, bet, apbraukuši apkārt otra­jai, kurai gan mūs piedzina bīstami tuvu, ieraudzījām trešo, arī vienā līnijā ar abām pirmajām un vēju. Bet līcis, kas mums atklājās! Tas iesniedzās dziļi salas iekšienē, un paisums, kas mūs sagrāba, sviestin iesvieda otrās radzes aizvējā. Jūra te bija rāma, tikai blīvi, sīki vilnīši šūpoja laivu, un es, ievilcis vētras enkuru, sāku airēt. Krasts aizliecās aizvien tālāk no klintāja uz dienvidrietumiem, izveidodams līci līcī, nelielu dabisku ostu, kurā ūdens bija mierīgs kā dīķī, tikai retumis ietrīcēdamies sīkā ņirbā,kad vētr-as brāzma trieca viļņus pret klinšu sienām savas simt pēdas salas iekšienē.

šeit roņu nebija. Laivas priekšgals atdūrās pret ak­meņaino krastu. Izlēcu malā un pastiepu Modai pretī roku. Nākamajā mirklī viņa atradās man blakus. Tikko palaidu vaļā viņas pirkstus, viņa pieķērās man pie delma. Arī es tūliņ sazvārojos, gandrīz pakrizdams smiltīs. Nevarējām aprast ar sajūtu, ka nemitīgā kustība beidzot aprimusi. Tik ilgi bijām šūpoti un zvalstīti jūras viļņos, ka cietzeme mūs nobiedēja. Mums likās, ka ari krastam vajadzētu pa­celties un nolaisties un klinšu sienām līgoties uz priekšu un atpakaļ kā kuģa reliņam; automātiski cenzdamies pielā­goties šīm kustībām, kurām taču vajadzēja būt, mēs gan­drīz zaudējām līdzsvaru, kad tās nejūtām.

— Man patiesi jāatsēžas, — Moda, nervozi iesmieda­mās, sacīja, kā apreibusi paplivināja rokas un apsēdās smiltīs.

Es izvilku laivu drošā vietā un nosēdos viņai blakus. Tā mēs izcēlāmies Pūliņu salā un pēc ilgā jūras brauciena sasirgām ar «zemes slimību».