Jūras vilks

XIII NODAĻA

Trīs dienas es izpildīju ne vien savus, bet arī Tomasa Magridža pienākumus un ar lepnumu varu teikt, ka viņa darbu padarīju labi. Es zinu, ka iemantoju Vilka Larsena atzinību, un arī matroži staroja no apmierinājuma tajā īsaja laika sprīdī, kamēr es saimniekoju kambīzē.

— Pirmais tīrais kumoss, kopš esmu uzkāpis uz kuģa, — Harisons man sacīja kambīzes durvīs, nesdams atpakaļ no rufes pusdienu traukus. — Tomija ēdmaņa vienmēr garšoja pec taukiem, sasmakušiem taukiem, un, pec manām domam, kopš izbraucis no Sanfrancisko, viņš nav mainījis kreklu.

— Protams, ka nav, — es atbildēju.

— Un es varētu saderēt, ka viņš ar to arī guļ, — Ha­risons piebilda.

— Un tu nezaudētu, — es piekritu. — Viens un tas pats krekls, un pa visu šo laiku viņš ne reizi nav to no­vilcis.

Tomēr Vilks Larsens viņam deva tikai trīs dienas, lai atgūtos 110 pēriena sekām. Ceturtajā dienā pavāru aiz sprandas izvilka no kojas un lika pie darba, kaut gan vi­ņam sapēja visas malas, viņš kliboja un tikpat kā nekā neredzēja — tā aiztūkušas bija viņa acis. Viņš šņaukājās un raudāja, bet Vilks Larsens nebija iežēlināms.

— Un skaties, lai galdā vairs neparādas samazgas, — iedams projām, viņš piekodināja. — Un lai vairs nebūtu netīrības, to tu ievēro; šad un tad apvelc tīru kreklu, ci­tādi tevi piesies tauva un izpeldinās jūrā. Saproti?

Tomass Magridžs vārgi vilkās pa kambīzi, un šonera pēkšņa sazvelšanās lika viņam sagrīļoties. Mēģinadams atgūt līdzsvaru, viņš gribēja pieķerties pie dzelzs treli­ņiem, kas apjoza pavardu un neļava katliem nokrist, bet viņam neizdevās tos satvert, viņa plauksta ar visa au­guma svaru atmetās pret karsto plīts virsmu. Nočukstēja, nosmirdēja pēc degošas miesas, un atskanēja spalgs sāpju kliedziens.

— Ak dies, ak dies, ko es ir nodarījis? — pavārs vai­manāja, iesēzdamies ogļu kastē, un vēcināja cietušo roku, lai mazinātu sāpes, ko radīja jauniegūtā brūce. — Kā­pēc tas viss piemeklē mani? Nudie, man tas jau ir līdz kaklam, un es tak tā cenšas dzīvē nevienam nekaitēt un nedarīt pāri.

Asaras plūda pa viņa sadauzītajiem un piepampušajiem vaigiem, un viņa seja bija sāpēs pārvērsta. Un tomēr tā bija ļauna seja.

— Ak, kā es viņu nīstu! Kā es viņu nīstu! — viņš iz­grūda caur zobiem.

— Kuru? — es jautāju, bet nabaga nelaimīgais jau at­kal raudāja par savām nedienām. Uzminēt, ko viņš ienīst, nebija tik grūti kā pateikt, kuru viņš neienīst. Man bija radusies pārliecība, ka viņā iemājo ļauns velns, kas viņu mudina ienīst visu pasauli. Dažreiz es domāju, ka viņš ienīst arī pats sevi — tik neparasti un ērmoti dzīve bija izturējusies pret viņu. Šādos brīžos manī uzbangoja dziļa līdzcietība un man bija kauns, ka esmu priecājies par viņa neveiksmēm un ciešanām. Dzīve bija bijusi netaisna pret viņu. Tā bija izspēlējusi ar viņu nelietīgu joku, padarī­dama viņu par tādu, kāds viņš ir, tā joprojām ņirgājas par viņu. Kā gan viņš varēja būt citāds? Un, it kā at­bildēdams uz manām neizteiktajām domām, viņš vaima­nāja:

— Man nekad nav laimējies, itin nekad! Vai kāds mani sūtīja skolā, vai paēdināja mani, vai noslaucīja manu asi­ņaino deguntiņu, kad es biju mazs? Vai kāds vispār man kādreiz ir darījis labu? Vai ir, es prasu.

— Nu nekas, Tornij, — es teicu, mierinot uzlikdams viņam uz pleca roku. — Galvu augšā! Gan jau galu galā viss būs labi. Tev vēl ir priekšā ilgi gadi, un tu vari pa­nākt visu, ko vien vēlies.

— Tie ir meli, sasodīti meli! — viņš kliedza man sejā, nokratīdams manu roku. — Tie ir meli, un tu pats to zini. Es jau ir iztaisīts, iztaisīts no paliekām un atkritu­miem. Tev jau, Kumpi, ir labi. Tu piedzimi par džentlmeni. Tu nezini,kā tas ir, kad jāstaigā ar tukšu vēderiņu, kad ta vien liekas, ka tur iekšā grauž un skribina žurka, kad no izsalkuma jāraud, līdz beigās miegs apžēlojas. Nekas vairs nevar būt labi. Pat ja es rītu būtu Savienoto Val­stu prezidents, vai tas var padarīt par nebijušu to laiku, kad es biju maziņš un mans vēderiņš tukšs?

Ko tas man līdzētu, es prasu. Es piedzimu priekš bē­dām un ciešanām. Es ir cietis tik nežēlīgi, ka ar to pietiktu desmit citiem cilvēkiem. Pusi no sava sūrā mūža es ir nogulējis pa slimnīcām. Es gulēju drudzī Espinvolā, Ha- vannā, Jaunorleānā. Bārbeidosā es bezmaz nomiru no cin- gas, ta mani tur vārdzināja sešus mēnešus. Bakas Onolulā, lauztas abas kājas Šanhajā, plaušu karsonis Una- laškā, trīs lauztas ribas un savandītas visas iekšas Frisko. Un te nu es ir. Paskat uz mani! Paskat uz mani! Man ribas atkal ir atsistas no muguras. Tu redzēsi, es klepošu asinis. Kā man to var atlīdzināt, es prasu. Kas to darīs? Dies? Dies droši vien mani ļoti ienīda, kad sūtīja mani uz šito savu sasodīto pasauli.

Gaušanās par likteni turpinājās veselu stundu vai ilgāk, un tad viņš sasparojās strādāt klibodams un vaidēdams, ar dziļu naidu acīs pret visu radību. Izrādījās, ka viņa diagnoze tomēr ir pareiza, jo laiku pa laikam viņam kļuva nelabi, un tādos brīžos viņš vēma asinis un cieta stipras sāpes. Un, kā jau viņš pats sacīja, šķita, ka dievs viņu par daudz ienīst, lai ļautu nomirt, jo galu galā viņam kļuva labāk, bet pats viņš tapa vēl ļaunāks nekā jebkad agrāk.

Pagāja vēl vairākas dienas, pirms uz klāja izvilkās Džonsons un negribīgi ķērās pie darba. Viņš joprojām bija slims, un ne vienu vien reizi es redzēju, ka viņš ar mokām rāpjas mastā pie topburas vai nespēkā grīļojas, stāvēdams pie stūres rata. Bet pats ļaunākais bija tas, ka salauzts bija viņa gars. Viņš izturējās pazemīgi pret Vilku Larsenu un gandrīz vai līda Johansena priekšā. Līčs tā neuzvedās. Viņš staigāja kā tīģerēns pa klāju, atklāti raidīdams Vilkam Larsenam un Johansenam nai­dīgus skatienus.

— Gan es vēl tevi nožmiegšu, tu plakanpēdainais zviedri, — kādu nakti es dzirdēju viņu sakām Johanse­nam.

Kapteiņa palīgs tumsā viņu nolamāja, un nākamajā mirklī kāds priekšmets ietriecās kambīzes ārsienā. Atska­nēja jaunas lamas un ņirdzīgi smiekli, un, kad viss no­klusa, es izlavījos laukā un ieraudzīju smagu nazi, ietriektu vairāk nekā collu dziļi cietajā kokā. Pēc dažām minūtēm Johansens taustīdamies nāca to meklēt, bet es nazi paklusām atdevu Līčam nākamajā dienā. Viņš pa­smīnēja, kad es viņam to pasniedzu, tomēr tas bija smīns, kurā slēpās krietni izjustāka pateicība nekā tajos runas plūdos, kas raksturīgi manas šķiras ļaudīm.

Izrādījās, ka atšķirībā no pārējiem kuģa apkalpes lo­cekļiem es tagad nebiju naidīgās attiecībās ne ar vienu, visi bija noskaņoti man labvēlīgi. Var jau gan būt, ka mednieki izturējās pret mani tikai ar iecietību, kaut arī neviens no viņiem neizjūta pret mani nepatiku; Dūms un Hendersons, atlabdami zem aizsargjuma uz klāja un zvalstīdamies dienu un nakti savos šūpuļtīklos, pat apgal­voja man, ka es esot pārāks par jebkuru medicīnas māsu slimnīcā un ka viņi mani neaizmirsīšot brauciena beigās, kad saņemšot norēķinu. (It kā man būtu kāda vajadzība pēc viņu naudas! Es būtu varējis nopirkt pat divdesmit šādus šonerus ar visu iekārtu un viņus pašus ar visu viņu mantību!) Bet man bija uzlikts par pienākumu ārstēt viņu brūces, dabūt viņus uz kājām, un es darīju, kas bija ma­nos spēkos.

Vilkam Larsenam uznāca jauna stipru galvas sāpju lēkme, kas ilga divas dienas. Viņš droši vien ļoti cieta, jo lika pasaukt mani un paklausīja maniem norādījumiem kā slims bērns. Bet nekas, ko es spēju darīt, šķiet, viņam nelīdzēja. Pēc mana ieteikuma viņš tomēr atmeta smēķē­šanu un dzeršanu; taču esmu neziņā, kādēļ tādam lielis­kam dzīvniekam kā viņš vispār vajadzētu mocīties ar galvas sāpēm.

— Tas ir dieva pirksts, kad es tev saku, — apgalvoja Luiss. — Tā ir sodība par viņa ļaunajiem darbiem, un tas vēl nepavisam nav viss vai arī…

— Vai arī? — es pārvaicāju.

— Dievs ir iesnaudies un nepilda savus pienākumus, lai gan es jau nu neesmu tas, kam par to vajadzētu ru­nāt.

Biju maldījies, teikdams, ka baudu visu labvēlību. To­mass Magridžs ne vien turpināja mani nīst, viņš šādai rīcībai bija sameklējis pat jaunu ieganstu. Ne mazums laika aizritēja, kamēr es atradu tam izskaidrojumu, taču beidzot es atklāju, ka tas notiek tādēļ, ka esmu piedzimis laimīgākos apstākļos nekā viņš, pēc viņa vārdiem — «piedzimis par džentlmeni».

— Un joprojām vēl neviena jauna miroņa, — es uz­vilku uz zoba Luisu, kad Dūms ar ITendersonu plecu pie pleca izgāja savā pirmajā pastaigā pa klāju, nogrimuši draudzīgā sarunā.

Luiss nopētīja mani ar savām vērīgajām, pelēkajām acīm un, ļaunu paredzēdams, papurināja galvu.

— Tas tuvojas, kad es tev saku, un, kad tas ies vaļā, tad tik būs ko turēt. Visu šo laiku es to jaušu un patlaban tikpat skaidri kā takelāžu tumšā naktī. Tas ir tuvu, tas ir tuvu.

— Kuru ķers pirmo? — es apvaicājos.

— Veco resno Luisu ne, to es tev apsolu, — viņš smē­jās. — Jo tas man ir kaulos, es zinu, ka nākamgad ap šo pašu laiku es skatīšos savas vecas mātes acis, kas no­gurušas, vērojot jiiru, cerībā ieraudzīt savus piecus dē­lus, ko viņa tai atdevusi.

— Ko viņš tev sacīja? — Tomass Magridžs brītiņu vē­lāk man noprasīja.

— Ka viņš reiz aizbraukšot mājās apciemot māti, — es diplomātiski atbildēju.

— Man tāda nekad nav bijusi, — koknejietis piezīmēja, ar savam nespodrajām, drūmajām acīm lūkodamies ma­nējās.