Jūras vilks

XXXIX NODAĻA

Pienāca aizbraukšanas diena. Nekas mūs vairs neaiztu­rēja Pūliņu salā. «Gara» strupie masti bija savā vietā, ērmīgās buras uzvilktas. Manu roku darbs bija izturīgs, kaut arī pagalam neglīts; bet es zināju, ka tas kalpos krietni, un, visu aplūkodams, jutos varens vīrs.

To es esmu paveicis. Es to esmu paveicis! Pats savām rokām paveicis! — man gribējās saukt pilnā balsī.

Bet mums ar Modu piemita spēja izteikt balsī vienam otra domas, un, kad mēs gatavojāmies uzvilkt grotburu, viņa sacīja:

— Iedomājieties tikai, Hamfrij, ka to visu jūs esat pa­veicis tikai pats ar savām rokām!

— Bija jau vēl divas rokas, — es atbildēju, — divas mazas rokas, un nesakiet nu atkal, ka tas ir jūsu teva iemīļotais teiciens.

Viņa smiedamās papurināja galvu, un es, saņēmis vi­ņas rokas, apskatīju tās tuvāk.

— Nekad es tās vairs nenoberzīšu tīras, — viņa žēlo­jās, — tās ir vējā appūstas tik raupjas, ka nekad vairs nekļūs citādas.

— Nu, tad melnumi un raupjums bus jūsu goda zī­mes, — es sacīju, turēdams viņas rokas savās plaukstās; un, par spīti stingrajai apņēmībai, būtu sācis skūpstīt šīs mīļās rokas, ja viņa nebūtu žigli tās atrāvusi.

Mūsu biedriskās attiecības vairs nebija īsti stabilas. Biju apvaldījis savu mīlu ilgi un bargi, bet nu tā sāka valdīt pār mani. Tā vairs nepakļāvās manai gribai, ļāva acīm runāt un tagad grasījās iegūt varu arī par mēli, ak, un lūpas šajā mirklī kaisli kāroja apklāt ar skūpstiem abas mazās rokas, kas tik uzticīgi un grūti bija strādā­jušas. Un es pats biju gluži kā bez prāta. Visa mana būtne kā fanfara sauktin sauca pēc viņas. Manī brāzmoja vētra, kam es nespēju pretoties, tā mani lieca viņai aizvien tuvāk, man pašam to nemaz neapzinoties. Un viņa to sa­prata. Viņa to noteikti saprata, jo ātri atvilka rokas, bet nespēja tomēr apslēpt ašu, vaicājošu skatienu, pirms no­vērsās.

Ar klāja trīša palīdzību aizvilkti falles pie spilves; nu varēju vienlaicīgi uzvilkt grotburas pīķi un klauvu. Bura cēlās augšup diezgan smagnēji, toties darbs neprasīja daudz laika, un drīz vien vējā plīvoja arī fokbura.

— Šai šaurajā līci mēs nemūžam nevaram uzvilkt en­kuru; ja tas vairs neturēsies jūras dibenā, — es sacīju, — šoneris sašķīdīs pret klintīm.

— Bet ko jūs domājat darīt? — viņa jautāja.

— Atstāt to šeit, — es atbildēju, — un, kamēr atlai­dīšu ķēdi, jums būs pirmais darbs pie spilves. Man tūliņ vajadzēs skriet pie stūres, un jums pa to laiku jāuzvelk klīveris.

Desmitiem reižu biju izdomājis un pārdomājis šo ma­nevru, kā izkļūt atklātā jūrā; zināju, ka Modai būs pa spēkam ar vinčas palīdzību uzvilkt klīveri — šai brīdī visnepieciešamāko buru. Līcī pūta spirgts vējš, un, kaut ari ūdens bija rams, mums tomēr bija jārīkojas atri, lai bez briesmām izkļūtu no šaurās vietas.

Kad izsitu bultu, enkurķēde caur klīzi dārdēdama ieslī­dēja jūrā. Skriešus metos uz pakaļgalu un iegriezu stūri vējā. «Gars» šķita atdzīvojamies, kad, burām pirmo reizi piepūšoties, tas sasvērās uz viena sāna. Klīveris cēlās augšup. Kad arī tas piepūtās, «Gara» priekšgals apsvie­dās un man vajadzēja pagriezt stūri par dažiem spieķiem atpakaļ, lai noturētu kuģi kursā.

Biju izgudrojis automātisku klīveršoti, kas pati pār­svieda klīveri, lai Modai nebūtu pastāvīgi tas jāuzmana; bet viņa vēl joprojām vilka augšā klīveri, kad es spēcīgi griezu stūri atpakaļ. Tas bija bīstams mirklis, jo «Gars» traucās tieši uz krastu un bija no tā vairs tikai akmens sviediena attālumā. Bet tad šoneris paklausīgi sagriezās pret vēju. Burām plandoties, rēvkniteles atsitās pret au­deklu ar pamatīgu plīkšķi, kas manām ausīm šķita neiz­sakāmi tīkams, un, šonerim ejot jau ar otru halzi, vējš sāka pildīt buras no jauna.

Moda bija savu uzdevumu paveikusi, atnāca uz ahteri un nostājās man blakus — mazu cepurīti uz vēja sajauk­tajiem matiem, darbā sasārtušiem vaigiem, satraukumā plaši ieplestām, mirdzošām acīm, drebošām nāsīm ieelpo­jot spirgto, dzēlīgi sāļo gaisu. Brūnās acis līdzinājās bik­las stirnas acīm. To skatiens bija trauksmains un modrs, kādu nekad vēl nebiju tajās redzējis, lūpas pavērās, un viņa aizturēja elpu, kad «Gars» drāzās tieši uz klints no­kāri, kas norobežoja iekšējo līci, bet tad apsviedās pret vēju un pilnām burām aizpeldēja garām klintājam.

Tagad man lieti noderēja zināšanas, ko biju ieguvis roņu medību laikā, kad biju kapteiņa palīga amatā; izva­dīju kuģi no iekšējā līča un labu gabalu pabraucu gar ārējā līča krastu. Vēl reizi gājām pār štagu, un «Gars» nokļuva atklātā jūrā. Tur, uztvēris okeāna vareno elpu, tas saplūda viena ritmā ar jūras viļņošanos un sāka līgani celties un laisties lejup pa viļņu platajām mugurām. Rīta pusē debesis bija pelēkas un apmākušās, bet tagad saule izlauzās cauri mākoņiem, it kā rādīdama labu zīmi laimī­gam jūras braucienam, un apmirdzēja līci, kur mēs bijām grasījušies uzbrukt harēma valdniekam un kāvuši vien­tuļos roņus. Visa Pūliņu sala laistījās saulē. Pat tumšais dienvidrietumu krasta klintājs vairs neizlikās tik drūms,

un šur tur, kur viļņu šļakatas atsitās pret klinti, slapjais akmens iezaigojās saules spozmē.

— Vienmēr ar lepnumu atcerēšos šo vietu, — es sacīju Modai.

Majestātiski atmetusi galvu, viņa teica:

— Mīļā, mīļā Pūliņu sala! Es to mīlēšu mūžam.

— Es arī, — steidzos piebilst.

Šķita, ka mūsu acīm būtu vajadzējis sastapties dziļā saskaņā, tomēr paši pret savu gribu novērsāmies viens no otra — un tās nesastapās.

Iestājās bezmaz neveikls klusums, līdz es to pārtraucu, ierunādamies:

— Vai redzat melnos mākoņus pie apvāršņa vēja pusē? Atcerieties, es jums jau vakar vakarā sacīju, ka barometrs krītas!

— Arī saule pazudusi, — viņa atteica, vēl joprojām ar acīm kavēdamas pie salas, kur mēs bijām pierādījuši, ka esam stiprāki par apstakļiem, kur bija nodibinājusies uz­ticamākā draudzība, kāda vien diviem cilvēkiem iespē­jama.

— Tas nozīmē atlaist šotes un — tiešā ceļā uz Ja- pānu! — es līksmi iesaucos. — «Labs ceļa vējš piepūstās buras» — vai kā nu tur bija, jūs jau zināt labāk.

Nostiprinājis stūri, aizskrēju uz priekšgalu, atlaidu va- ļigak fokburas un grotburas šotes, sagatavoju visu, lai saņemtu labvēlīgo ceļa vēju. Vējpūta bija spēcīga, ļoti spēcīga, tomēr nolēmu neievilkt buras, kamēr stāvoklis nekļūs bīstams. Diemžēl,, braucot labā vējā ar pilnām bu­ram, nedrīkst nostiprināt stūri, tādēļ man bija izredzes visu nakti bez nomaiņas stāvēt pie stūres. Moda gan uz- staja, ka nomainīšot mani, taču drīz vien izrādījās, ka vētrā viņai tas nav pa spēkam, pat ja viņa īsajā laika bulu paguvusi iemācīties, šāds atklājums viņu pagalam satrieca, tomēr viņa nomierinājās, kad sāka ritināt kopā taļļas un falles un savākt pa klāju izmētātos tauvu ga­lus. Bez tam viņai bija jāvāra ēst, jāpoš gultas un jāap­kopj Vilks Larsens, bet pašā pievakarē viņa vēl saka lielo tīrīšanu kapteiņa un mednieku kajītēs.

Nostāvēju pie stūres visu nakti, ne soli neatiedams nost, jo vējš kļuva aizvien stiprāks, jūra bangoja aizvien aug- stak. Piecos no rīta Moda man atnesa karstu kafiju un biskvītus, ko bija izcepusi, un pulksten septiņos stingras, kūpoši karstas brokastis ielēja manī it kā jaunu dzīvību.

Visu nākamo dienu vējš lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā. Likās, tas stūrgalvīgi apņēmies pūst un pūst, un pūst arvien spēcīgāk. Un tomēr «Gars» traucās uz priekšu, kuldams viļņus un rītin aprīdams jūdzes, un es biju pār­liecināts, ka šonera ātrums ir vismaz vienpadsmit mezgli. Briesmīgi negribējās atteikties no tādas gaitas, bet vakarā mani speķi bija galā. Kaut arī biju kļuvis spēcīgs un no­rūdījies, vairak par trīsdesmit sešām stundām nostāvēt pie stūres tomēr nespēju. Arī Moda lūdza, lai pārejām dreifā, turklāt es zināju — ja vējš arī naktī vēl turpinās pieņemties spēkā un jūra celsies vel augstāk, dreifēt vairs nebūs iespējams. Tāpēc es, kad sāka krēslot, atvieglots, kaut negribīgi, sāku iegriezt «Garu» vējā.

Bet nebiju aprēķinajis, cik neiedomājami grūti ir vienam cilvēkam ierēvēt trīs buras. Kamēr burājārn pa vē­jam, nebiju novērtējis tā spēku, bet tagad, kad trauk­smainais skrējiens bija pierimis, es noraizējies, lai ne­teiktu, izmisis, redzēju, cik neganti tas pūš. Vējš iznici­nāja visus manus puliņus, rāva buru ārā no rokam un vienā mirklī izpostīja to, ko man bija izdevies panākt des­mit minūšu ilgā sīvā cīniņā. Astoņos vakarā man bija iz­devies tikai daļēji ierēvēt grotburu. Pulksten vienpadsmi­tos nebiju ticis ne par mata platumu talak. Pirkstu gali man asiņoja, nagi bija aplauzti līdz ienadžiem. Aiz sā­pēm un pārguruma es tumsā, tā ka Moda nemana, saku klusi raudāt.

Tad izmisis atteicos no nodoma sarēvēt grotburu un nolēmu izmēģināt dreifu ar cieši sarēvētu fokburu. Vēl trīs stundas pagaja, nostiprinot nolaisto grotburu un klī­veri, un pulksten divos naktī pusdzīvs, pilnīgi bez spēka un atmaņas es gandrīz pat vairs nespēju apjēgt, ka mans eksperiments izdevies. Cieši sarēvēta fokbura savu uz­devumu veica. «Gars» turējās vēja un nemēģināja pa­griezties ar sānu pret viļņiem.

Biju neganti, izsalcis, bet Moda velti centās mani pie­spiest kaut ko ieēst. Es iesnaudos ar ēdienu mutē. Iemigu, celdams kumosu pie lūpām, un uztrukos, kad tas jopro­jām bija pusceļā. Biju tik miegains un nevarīgs, ka Mo­dai vajadzēja mani pieturēt, lai es nenoveltos no krēsla, tikko kuģis spēcīgāk sašūpojās.

Nezinu, kā aiztenterēju no kambīzes līdz kajītei. Modās vadīts un balstīts, gāju kā mēnessērdzīgais. Neatcerējos itin nekā līdz tam brīdim, kamēr pēc nezin cik ilga laika pamodos savā kojā ar noautam kājām. Bija tumšs. Jutos stīvs un salauzts un iekliedzos, kad neviļus pieskaros ar pirkstu galiem pie gultas drēbēm.

Acīm redzot, vēl bija nakts, tādēļ aizvēru acis un aiz­migu no jauna. Nekā neapjauzdams, biju nogulējis visu dienu, un atkal bija pienākusi nakts.

Pamodos vēlreiz, nesaprazdams, kādēļ man tik nemie­rīgs miegs. Uzrāvis sērkociņu, paskatījos pulkstenī. Tas rādīja pusnakti. Bet no klāja biju nokāpis trijos no rīta! Sāku jau apjucis brīnīties, bet tad sapratu, kas noticis. Nebija nekāds brīnums, ka man caurs miegs. Biju nogu­lējis divdesmit vienu stundu. Brītiņu paklausījos «Gara» gaitā, viļņu šalkoņa un vēja apslāpētajos auros uz klāja, tad pagriezos uz otriem sāniem un mierīgi nogulēju līdz rītam.

Kad septiņos piecēlos, Modu nekur nemanīju un nodo­māju, ka viņa kambīzē vāra brokastis. Izgājis uz klāja, redzēju, ka «Gars» ar mazo buru turas itin braši. Kaut arī kambīzē kurējās uguns un ūdens vārījās burbuļodams, Modās tur tomēr nebija.

Atradu viņu mednieku kajītē pie Vilka Larsena kojas. Palūkojos uz gulētāju, uz cilvēku, kurš no dzīves kaln­gala biia nogrūsts posta bezdibenī un dzīvs aprakts, kas bija ļaunāk par nāvi. Likās, viņa neizteiksmīgajā sejā iegūlis neparasts miers. Moda paskatījās uz mani, un es sapratu.

— Viņa dzīvība izdzisusi vētras laika, — es sacīju.

— Bet viņš dzīvo, — viņa atsaucās ar bezgalīgu pār­liecību balsī.

— Viņam bija pārāk daudz spēka.

— Jā, — viņa sacīja, — bet nu tas viņu vairs netur važās. Tagad viņš ir brīvs gars.

— Viņš patiesi ir brīvs gars, — es piekritu un, saņē­mis viņu pie rokas, aizvedu uz klāju.

Tajā naktī vētra bija mitējusies, pareizāk sakot, tā no- rimās lēnām, tāpat kā bija sākusies. Otra rītā pēc brokas­tīm, kad biju ar vinču uzvilcis uz klaja apbedīšanai sa­gatavoto Vilka Larsena līķi, vējš joprojām pūta spēcīgi un jūrā bangoja augsti viļņi.

Bangas šļācās pāri reliņam, ūdens pieplūda uz klāja arī pa špigatēm. Spējš vēja grūdiens sagāza šoneri tik stipri uz sāniem, ka aizvēja puses borts iegrima viļņos. Takelāža vējš kauca un gaudoja. Mēs stāvējām līdz ceļiem ūdenī, tad es noņēmu cepuri.

— Atceros tikai vienu rituāla daļu, — es sacīju, — un tā ir: «Un tas miesas lai top atdotas jūrai.»

Moda pārsteigta un iztrūkusies palūkojās uz mani; bet mana atmiņa pārāk dzīvi glabaja notikumu, ko biju pie­redzējis, un tas lika man parādīt Vilkam Larsenam pē­dējo godu tieši tāpat, kā viņš to bija parādījis kādam ci­tam cilvēkam. Pacēlu lūkas vāku, un buraudeklā ietītais līķis ar kājām pa priekšu ieslīdēja jūrā. Klāt piesietais dzelzs balasts to ievilka dzelmē. Tas pazuda.

— Ardievu, Lucifer, lepnais gars! — Moda čukstēja tik klusi, ka vēja auri noslāpēja viņas vārdus; bet es nola­sīju viņai tos no lūpām un sapratu.

Kad, turēdamies pie aizvēja puses reliņa, mēģinājām nokļūt uz kuģa pakaļgalu, es nejauši pametu skatienu uz aizvēja pusi. «Gars» tajā mirklī bija pacelts viļņa mu­gurā — un es skaidri ieraudzīju divas trīs jūdzes no mums nelielu tvaikonīti, kas, ienirdams dziļumā un pa­celdamies viļņu virsotnēs, stūrēja tieši uz mums. Tas bija melni krāsots, un, atcerēdamies mednieku nostāstus par malu medniecības braucieniem, sapratu, ka tas ir Savie­noto Valstu krastu apsardzības kuģis. Parādīju to Modai un aizvedu viņu drošībā aiz pūpes.

Jau gribēju mesties lejā pie signālkarogu skapja, kad atcerējos, ka, aptakelēdams «Garu», biju aizmirsis piestip­rināt karoga līni.

— Mums nemaz nav jāuzvelk briesmu signāls, — Moda sacīja, — pilnīgi pietiks, ja viņi mūs ieraudzīs.

— Mēs esam glābti, — es rāmi un svinīgi sacīju. Un tad līksmes aizžņaugtā balsī piebildu: — Nemaz nezinu, priecāties vai ne.

Paskatījos uz viņu. Mūsu skatieni vairs nebaidījās sa­stapties. Mēs piespiedāmies viens pie otra, un es pats neapjautu, kā biju viņu apskāvis.

— Vai man tas jāsaka? — es jautāju.

Un viņa atbildēja:

— Nav jāsaka, un tomēr būtu tik jauki, tik brīnum jauki to dzirdēt.

Viņas lūpas sastapās ar manējām, un es nezinu, kāpēc manā iztēlē atdzīvojās aina «Gara» kajītē, kad viņa uz­lika man pirkstus uz lūpām un teica: «Nomierinieties!»

— Mana mazā sieviete, mana vienīgā mazā sieviete, — es teicu, ar brīvo roku glāstīdams viņas plecu, kā to prot visi mīlētāji, kaut gan skolā to neviens viņiem nemāca.

— Mans vīrs, — viņa sacīja, mirkli palūkodamās manī, pirms drebošie plaksti aizsedza viņas acis un viņa, īsi un laimīgi nopūzdamās, pieglauda galvu man pie krūtīm.

Paskatījos uz to pusi, no kuras tuvojās tvaikonis. Tas bija jau pavisam klāt. Patlaban tas nolaida jūrā laivu.

— Vēl vienu skūpstu, mīļotā, — es čukstēju, — vēl vienu, pirms viņi ierodas.

— Un izglābj mūs no mums pašiem, — viņa pabeidza un uzsmaidīja man burvīgā viltībā, kādu vēl nekad nebiju redzējis uz viņas lūpām, — mīlas viltībā.

[2] tomlinsons — r. Kiplinga tāda paša nosaukuma dzejoļa varo­nis.

[3] grabslrīts — Londonas ieliņa, kurā dzīvoja trūcīgie literāti.