Jūras vilks

XXIV NODAĻA

Nemūžam neaizmirsīšu to, kas notika uz «Gara» nā­kamajās četrdesmit stundās, pēc tam, kad biju atklājis, ka mīlu Modu Brūsteru. Es, kurš savu dzīvi biju pavadījis klusās vietās un tikai trīsdesmit piecu gadu vecumā ielai­dies pašā neprātīgākajā dēkā, kādu vien būtu varējis iedo­māties, nekad jebkuru citu četrdesmit stundu laikā nebiju piedzīvojis tik daudz satraucošu notikumu. Nespēju arī gluži apklusināt viegla lepnuma balsi, kura man sacīja, ka, ņemot vērā visus apstākļus, es neesmu izturējies pā­rāk slikti.

Vispirms pusdienu laikā Vilks Larsens paziņoja med­niekiem, ka turpmāk viņiem būs jāēd savā kajītē. Tas bija kas nepiedzīvots uz roņu medību šoneriem, kur pa­stāvēja paradums medniekus neoficiāli pieskaitīt pie virs­niekiem. Viņš nekā nepaskaidroja, bet iemesls bija diez­gan nepārprotams. Horners un Dūms bija izrādījuši Mo- dai. Brūsterai uzmanību, pašu par sevi smieklīgu un ne­kaitīgu viņai, bet Vilkam Larsenam tas, acīm redzot, nebija paticis.

Šo paziņojumu uzņēma, drūmi klusējot, lai gan pārējie četri mednieki ļauni noskatījās uz abiem viņu izraidīšanas vaininiekiem. Rēnais ITorners, būdams mierīgas dabas, ne ar ko neizrādīja savu neapmierinātību; bet Dūmam, galvā sakāpjot asinīm, piere kļuva gluži tumša, un viņš jau pavēra muti, lai runātu. Vilks Larsens viņu nogaidoši vēroja ar tērauda mirdzumu acīs; taču Dūms, nepateicis ne vārda, muti atkal aizvēra.

— Jūs gribējāt kaut ko sacīt? — Vilks Larsens agre­sīvi noprasīja.

Tas bija izaicinājums, bet Dūms liedzās to pieņemt.

— Ko tādu? — viņš apvaicājās tik nevainīgi, ka Vilks Larsens jutās samulsis, kamēr citi smaidīja.

— Ak, neko, — Vilks Larsens neveikli atbildēja. — Es tikai domāju, ka jums sagribējies kāviena.

— Par ko tad? — apvaicājās nesatricināmais Dūms.

Tagad Dūma biedri plati smaidīja. Kapteinis būtu va­rējis viņu nogalināt, un es nešaubos, ka asinis būtu liju­šas, ja tuvumā nebijusi Moda Brūstera. Patiesību sakot, tieši viņas klātiene deva Dūmam iespēju izturēties tā, kā viņš to darīja. Viņš bija pārāk apdomīgs un piesardzīgs, lai atmodinātu Vilka Larsena dusmas tādā brīdī, kad tās varētu izpausties par vārdiem stiprākā veidā. Baidījos, ka varētu izcelties kautiņš, bet stūres vīra kliedziens pa­līdzēja izsargāties no stāvokļa saasināšanās.

— Paskat, kur dūmi! — noskanēja caur atvērto trapa lūku.

— Kādā virzienā? — Vilks Larsens sauca no lejas.

— Tieši aiz mums, ser.

— Iespējams, ka tas ir krievs, — savas domas izteica Latimers.

Viņa vārdi viesa nemieru pārējo mednieku sejās. Krievs varēja nozīmēt tikai vienu — kreiseri. Mednieki, kas kuģa atrašanās vietu zināja tikai aptuveni, tomēr apjēdza, ka las atrodas aizliegto ūdeņu robežas tiešā tuvumā, un Vilka Larsena malu mednieka reputācija bija plaši pa­zīstama. Visu acis pievērsās viņam.

— Mēs esam pilnīgā drošībā, — viņš smiedamies ap­galvoja. — Šoreiz jums, Durn, sālsraktuves nedraud. Bet zinai ko? Deru uz pieci pret vienu, ka tā ir «Maķedonija».

Neviens nepieņēma šo piedāvājumu, un viņš turpināja: — Tādā gadījumā deru uz desmit pret vienu, ka būs ne­patikšanas.

— Nē, pateicos, — ierunājās Latimers. — Man nav ne­kādu iebildumu naudu zaudēt, taču tikai tad, ja arī manā pusē ir kaut mazākās izredzes. Tikšanās ar to jūsu brāli vēl nekad nav beigusies bez nepatikšanām, un par to es lieku divdesmit pret vienu.

Sekoja vispārēji smiekli, kuriem piebiedrojās arī pats Vilks Larsens, un, pateicoties man, pusdienas noritēja gludi, jo visu atlikušo maltītes laiku viņš ar mani apgā­jās pretīgi, ņirgādamies un izturēdamies aizbildnieciski, līdz es aizturētā niknumā trīcēju pie visām miesām. To­mēr es apzinājos, ka Modās Brūsteras dēļ man jāsaval­dās, un par to tiku atalgots, kad viņas skatiens uz īsu brītiņu uztvēra manējo, tas sacīja skaidrāk par vārdiem: «Saņemieties, saņemieties!»

Pametām galdu, lai dotos uz klāju, jo tās jūras vien­muļībā, pa kuru mēs kuģojām, tvaikonis bija patīkama pārmaiņa, turklāt pārliecība, ka sastapsim Nāves Lar­senu ar «Maķedoniju», interesi vēl sakāpināja. Stiprais vējš un lielie viļņi, kas bija sacēlušies iepriekšējās dienas otrajā pusē, jau no paša rīta bija sākuši pamazām pie­rimt, tā ka tagad bija iespējams sūtīt laivas pēcpusdienas medībās. Tās solījās būt veiksmīgas. Kopš rītausmas tikām burājuši pa vietām, kur nebija roņu, tagad devāmies tieši iekšā barā.

Dūmi joprojām bija jūdzēm tālu aiz mums, bet ātri tu­vojās, kad nolaidām laivas. Tās izklīda pa okeānu un uz­ņēma kursu uz ziemeļiem. Sad un tad mēs redzējām kādu buru, izdzirdām norībam šāvienus un ieraudzījām buru atkal paceļamies. Roņu bija, ka biezs, vējš sāka pieklust; visi apstākļi bija labvēlīgi bagātām medībām. Kad devā­mies projām, lai nokļūtu priekšā mūsu pēdējai aizvēja puses laivai., mēs pamanījām, ka okeāns pilnīgi pārklāts ar aizmigušiem roņiem. Tie atradās mums visapkārt, cie­šāk, nekā es jebkad agrāk tos biju redzējis, — pa diviem, pa trim un bariņos, izstiepusies visā garumā uz ūdens vir­smas gluži kā slinki jauni suņi.

Dūmiem tuvojoties, varēja aizvien skaidrāk saskatīt tvaikoņa rumpi un virsbūves. Tas bija «Maķedonija». Iz­lasīju tā vārdu, lūkodamies tālskatī, kad nepilnas jūdzes attālumā kuģis pagāja mums garām stīrborta pusē. Vilks Larsens uz kuģi noraudzījās nikni, bet Moda Brūstera — ziņkārīgi.

— Kur tad ir tās nepatikšanas, par kurām jūs bijāt tik pārliecināts, kapteini Larsen? — viņa draiski jautāja.

Uzjautrinājumā uz brīdi atmaigušiem vaibstiem Vilks Larsens paskatījās uz viņu.

— Ko tad jūs sagaidījāt? Ka tie iebruks šonerī un pār­griezīs mums rīkles?

— Kaut ko tamlīdzīgu, — viņa atzinās. — Redzat, roņu mednieki man ir tik nepierasti un sveši, ka esmu gatava sagaidīt no viņiem visu.

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

— Gluži pareizi, gluži pareizi. Jūsu kļūda ir tikai tā, ka pašu ļaunāko jūs negaidījāt.

— Kā, kas tad var būt vēl ļaunāk kā laupīt mums dzī­vību? — viņa jautāja diezgan naivā pārsteigumā.

— Nolaupīt mūsu makus, — viņš atbildēja. — Mūsu dienās cilvēks ir izveidojies tā, ka viņa spēju dzīvot no­saka nauda, kas viņam pieder.

— Kas zog man maku, nozog nieku, — viņa citēja.

— Kas nozog man maku, nozog manas tiesības dzī­vot, — skanēja atbilde, — pretēji senām parunām. Jo viņš nozog man maizi, gaļu un gultu un, to darīdams, apdraud manu dzīvību. Zināt, bezmaksas ēdnīcu un pa­balstu trūcīgajiem nepietiek, lai apmierinātu visus, un, kad cilvēkiem maks ir tukšs, viņi parasti mirst un mirst nožēlojami — ja vien viņi pietiekami atri nespēj to pie­pildīt no jauna.

— Bet es nesaprotu, kādi ļauni nodomi pret jūsu maku varētu būt šim tvaikonim.

— Pagaidiet, un jūs sapratīsiet, — viņš nepiekāpīgi at­bildēja.

Ilgi mums nevajadzēja gaidīt. Tikai dažas jūdzes aiz «Gara» laivu rindas «Maķedonija» sāka rosīties ap sa­vām. Mēs zinājām, ka tai ir četrpadsmit laivu, bet mums tikai piecas (ar vienu bija aizbēdzis Veinraits), savējās tā sāka nolaist tālu aizvēja pusē no pēdīgās mūsējās, turpināja to darīt šķērsām pari mūsu kursam un beidza krietnu gabalu pret vēju no «Gara» pirmās vēja puses laivas. A'leclības mums bija sabojātas. Aizmugurē roņu nebija, bet to baru, kas atradās mums priekšā, kā ar milzu slotu aizslaucīja «Maķedonijas» četrpadsmit laivas.

Beiguši medīt tajā divu trīs jūdžu platajā joslā, kas viņus šķīra no svešajiem, mūsējie atgriezās uz «Gara». Vējš bija gandrīz mitējies, juta tikai vieglu dvesmu, oke­āns kļuva arvien rāmāks un rāmāks; lielā roņu bara un labvēlīgo laika apstākļu dēļ diena bija medībām kā ra­dīta — viena no tādām, kādas pat veiksmīgā sezonā mēdz gadīties ne vairāk par divām vai trim. Varen saniknoti matroži un mednieki rāpās pāri mūsu šonera malai. Ik­viens jutās aplaupīts, un, celdami laivas uz klāja, vīri apveltīja Nāves Larsenu tādiem lāstiem, ka tajos, ja vien tas būtu iespējams, viņš sadegtu zilām ugunīm …

— Būtu beigts un pagalam uz mūžīgiem laikiem, — Luiss piebilda, stingri savilcis savas laivas curiņus, un, atņemdams elpu, pamirkšķināja man ar aci.

— Paklausieties uz viņiem — un jums kļūs skaidrs, vai ir grūti atklāt, kas viņu dvēselēm vissvarīgākais, — sacīja Vilks Larsens. — Ticība? Mīlestība? Cēli ideāli? Labais? Daiļais? Patiesais?

— Ir aizskarta viņu dabiskā taisnīguma izjūta, — sa­cīja Moda Brūstera, iesaistīdamās sarunā.

Viņa stāvēja pēdas divpadsmit atstatu, vienu roku at­balstījusi uz grotmasta vantīm, augumam liegi šūpojoties līdzi vieglajiem kuģa zvalstiem. Viņa nepacēla balsi, un tomēr mani pārsteidza tās dzidrā, zvanam līdzīgā skaņa. O, cik tā bija tīkama manām ausīm! Tajā brīdī es gandrīz neuzdrošinājos paskatīties uz viņu, baidīdamies sevi nodot. Galvā viņai bija zēna cepurīte, un saules ap­mirdzētie, vaļīgi sakārtotie un uzbužinātie gaiši brūnie mati kā oreols apņēma viņas sejas smalko ovālu. Viņa ne­noliedzami bija apburoša, turklāt maigi apgarota, gan­drīz vai svēta. Visa mana seno dienu apbrīna pret dzī­vību atgriezās, redzot tik krāšņu tās iemiesojumu, un Vilka Larsena saltie spriedelējumi par dzīvību un tās jēgu likās pavisam muļķīgi un smieklīgi.

— Jūs esat sentimentāla, — viņš ņirgājās, — tāda pati kā misters van Veidens. šie vīri lamājas tāpēc, ka ir var­mācīgi aizkavēti piepildīt savas vēlēšanās. Tas ir viss. Kādas vēlēšanās? Tieksmes pēc laba ēdiena un mīkstas gultas krastā, ko viņiem nodrošinātu prāva summa algas dienā; sievietes un iedzeršana, pierīšanās un lopiskums, lūk, kas patiesi raksturo viņus, labāko, kas viņos mīt, viņu cildenākos centienus, viņu ideālus — ja jums tā tīk. Veids, kādā viņi izrāda savas jūtas, nav aizkustinošs, taču tas atklāj, cik dziji viņi ir aizskarti, cik dziļi ir iegrābts viņu makos, jo aiztikt viņu makus nozīmē aiz­tikt viņu dvēseles.

— Jūs jau nu gan nemaz neizturaties tā, it kā būtu cietis jūsu maks, — viņa smaidīdama sacīja.

— Es izturos citādi, jo aizskarts ir ne vien mans maks, bet arī mana dvēsele. Ņemot par pamatu pašreizējās roņu ādu cenas Londonas tirgū un to, kāds pēc mērena aprē­ķina varētu būt bijis mūsu šīs pēcpusdienas medību iznā­kums, ja «Maķedonija» tās nebūtu sagandējusi, «Gars» ir zaudējis apmēram tūkstoš pieci simti dolāru.

— Jūs runājat tik mierīgi… — viņa iesāka.

— Bet es nepavisam neesmu mierīgs; es būtu varējis nogalināt šo cilvēku, kurš mani aplaupīja, — viņš Modu Brūsteru pārtrauca. — Jā, jā, zinu, tas vīrs ir mans brā­lis, — un kas par to? Tpū!

Viņa seja pēkšņi pārvērtās. Balss vairs nebija tik dzē­līga un skanēja pavisam neliekuļoti, kad viņš sacīja:

— Jūs, sentimentālie, droši, vien jūtaties laimīgi, no visas tiesas laimīgi, sapņodami un saskatīdami visā labo, un tāpēc, ka jūs saredzat daudz laba, liekaties labi arī paši sev. Nu, jūs abi, pasakiet — vai jūs manī arī atro­dat kaut ko labu?

— Uz jums savā ziņā ir labi uzmest acis, — es izvai­rīgi atbildēju.

— Jums piemīt visas dotības būt labam, — skanēja Modās Brūsteras atbilde.

— Te nu bija! — Vilks Larsens viņai gandrīz dusmīgi uzsauca. — Jūsu vārdi ir bez kāda satura. Domā, kuru jūs izsacījāt, nav nekā skaidra, asprātīga vai noteikta. To nevar paņemt rokās un apskatīt. īstenībā tā pat ne­maz nav doma. Tā ir izjūta, emocija, kaut kas uz ilūzijām dibināts, nepavisam ne prāta auglis.

Runājot viņa balss no jauna atmaiga un tajā ieskanējās vaļsirdība.

— Vai zināt, es dažreiz pieķeru pats sevi pie vēlēša­nās, kaut arī es būtu akls pret dzīves īstenību un pazītu vienīgi iedomas un ilūzijas. Tās, protams, ir maldīgas, caurcaurēm maldīgas un runā pretī veselajam saprātam; bet, par spīti tam, prāts man saka — kaut arī tās ir mal­dīgas, turklāt ļoti maldīgas, sapņi un ilūzijas cilvēkam sniedz vislielāko prieku. Un prieks taču galu galā ir dzī­ves alga. Dzīvei bez prieka nav nekādas vērtības. Pulēties dzīvot un nesaņemt par to nekā pretī ir ļaunāk nekā būt beigtam. Tas, kurš vairāk priecājas, dzīvo labāk, un jūsu sapņi un iedomas uztrauc jus mazāk un iepriecina vairāk nekā mani. fakti mani.

Viņš domīgi papurināja galvu.

— Es bieži apšaubu, bieži apšaubu prāta vērtību. Sapņi droši vien ir svarīgāki un dod lielāku apmierinājumu. Jūtu radīts prieks sniedz lielāku un ilgstošāku piepildī­jumu nekā prāta; un bez tam par prāta prieka brīžiem ir jāsamaksā ar grūtsirdību. Turpretī emocionālajam prie­kam seko tikai izjūtu gurdenums, kas drīz pāriet. Es jūs apskaužu. Es apskaužu jūs.

Vilks Larsens piepeši apklusa, tad viņa lūpas savilkās dīvainā, zobgalīgā smaidā — un viņš piebilda:

— Es apskaužu jūs ar galvu, ņemiet to vērā, nevis ar sirdi. To diktē mans saprāts. Skaudība ir intelekta aug­lis. Esmu kā nedzēris cilvēks, kurš nolūkojas uz aprei­buša] iem un galīgi noguris vēlas, kaut arī viņš būtu piedzēries.

— Vai arī kā gudrs cilvēks, noraudzīdamies uz muļķiem un vēlēdamies, kaut arī viņš būtu muļķis, — es smējos.

— Gluži pareizi, — viņš sacīja. — Jūs esat svētlaimīgs bankrotējušu muļķu pāris. Jums tik vien ir kā plika dvē­sele.

— Un tomēr mēs esam tikpat izšķērdīgi kā jūs, — iemeta starpā Moda Brūstera.

— Vēl izšķērdīgāki, tāpēc ka jums tas neko nemaksā.

— Un tādēļ, ka mūsu kontam segumu nodrošina mū­žība, — viņa atcirta.

— Kāda starpība — vai tas tā ir, vai jūs tikai domā­jat, ka ir. Jūs izdodat to, ka jums nav, un saņemat pretī par to lielāku vērtību, nekā es iegūstu, izdodot to, kas man ir un par ko esmu lējis sviedrus, lai to iegūtu.

— Kādēļ tad jūs nemaināt savas naudas sistēmas bāzi? — viņa ķircinoši tincināja.

Uzdzirkstot cerībai, Vilks Larsens ātri paskatījās uz viņu un tad sacīja ar dziļu nožēlu:

— Par vēlu. Varbūt man gribētos, bet es nespēju. Mans kabatas portfelis ir piebāzts ar vecajām vērtībām, un tās ir ietiepīgas. Nevaru sevi piespiest atzīt par derīgu vēl kaut ko citu.

Viņš apklusa, un viņa skatiens izklaidīgi aizklīda ga­rām viņai un nomaldījās rāmajā jūrā. Viņu atkal nomāca agrākais pirmatnējais drūmums. Viņš nodrebēja. Prāto­šana viņu bija novedusi līdz grūtsirdības lēkmei, un ne­daudzu stundu laikā varēja sagaidīt, ka viņā atmodīsies un sarosīsies velns. Atcerējos Cārliju Fjūresetu un zi­nāju, ka šī cilvēka melanholija ir sods, kurš materiālistam vienmēr jācieš savas pārliecības dēļ.