Jūras vilks

XXXVIII NODAĻA

«Laikam man sāk pamirt arī kreisā puse,» Vilks Lar­sens rakstīja otrā rītā pēc mēģinājuma aizdedzināt kuģi. «Ncjutiba mani pārņem aizvien vairāk. Tikko spēju kus­tināt roku. Jums vajadzēs runāt skaļāk. Taisos atdot pē­dējos galus.»

— Vai jūtat sāpes? — es jautāju.

Man vajadzēja atkārtot jautājumu skaļāk, pirms viņš atbildēja:

«Lāgiem.»

Kreisā roka lēnām, ar grūtībām kustējās pa papīru, un arī mums bija grūti ķeburainos kricelējumus atšifrēt. Tās bija gandrīz kā «vēstis no viņpasaules» spiritistu seansā, kur ieeja maksā vienu dolāru.

«Bet es vēl esmu te, viss esmu te,» roka vilka vēl gau­sāk, ar vēl lielāku piepūli.

Zīmulis nokrita zemē, un mums vajadzēja to ielikt vi­ņam atpakaļ pirkstos.

«Kad nemoka sāpes, baudu brīnišķīgu mieru un klu­sumu. Nekad neesmu spējis tik skaidri domāt. Spēju ap­cerēt dzīvību un nāvi kā hindu prātnieks.»

— Ari nemirstību? — Moda skaļi sauca viņam ausī.

Trīs lāgi viņa roka mēģināja kaut ko uzšņāpt, bet tikai

nevarīgi noraustījās. Zīmulis krita no pirkstiem ārā. Vel­tīgi mēģinājām to ielikt atpakaļ rokā. Tad Moda saspieda viņa pirkstus kopā un vadīja roku, kas lieliem burtiem gauži lēnām, ar minūšu atstarpi starp katru burtu, uz­vilka: «B-L-E-Ņ-A-S!»

Tas bija pēdējais vārds, ko pateica Vilks Larsens, pa­likdams nelabojams skeptiķis līdz beidzamajai stundai. Roka kļuva ļengana. Ķermenis mazliet sadrebēja, tad sa­stinga nekustībā. Moda palaida vaļā viņa roku. Pirksti viegli papletās, un zīmulis noripoja zemē.

— Vai jūs vēl dzirdat? — es kliedzu, turēdams viņa roku un gaidīdams spiedienu, kas nozīmētu atbildi «ja». Atbildes nebija. Roka bija mirusi.

— Man likās, ka viņš mazliet kustina lūpas, — Moda sacīja.

Es atkārtoju jautājumu. Lūpas pakustējās. Moda pie­lika pie tām pirkstgalus. Es vēlreiz atkārtoju jautājumu.

— Jā, — Moda sacīja. Mēs jautājoši saskatījāmies.

— Kāds no tā labums? — es vaicāju. — Ko mēs viņam varam pateikt?

— Pajautājiet…

Viņa vilcinājās.

— Pajautājiet viņam kaut ko tādu, kur jāatbild ar «nē», — es ieteicu, — tad tiksim pie skaidrības.

— Vai gribat ēst? — viņa kliedza.

Lūpas zem viņas pirkstiem sakustējās, un viņa atbil­dēja:

— Jā.

Vai vēlaties gaļu? — vina turpinaja un tūliņ paziņoja: — Nē.

Buljonu?

Jā, viņš grib buljonu, — viņa klusi sacīja, paskatīda­mās manī. — Kamēr viņš vēl dzirdēs, kaut kā varēsim sazināties. Bet pēc tam …

Viņa uzmeta man dīvainu skatienu. Redzēju viņas lū­pas iedrebamies un acīs sakāpjam asaras. Viņa sagrīļo­jās, un es viņu uztvēru.

— O, Hamfrij, — viņa šņukstēja. — Kad tas beigsies? Esmu tik nogurusi, tik bezgala nogurusi.

Viņa paslēpa galvu man pie pleca, un viss trauslais augums raustījās elsās. Viegla kā spalviņa viņa bija ma­nās rokās, tik slaida, tik ēteriska. Nu viņa beidzot sabru­kusi — nodomāju. Ko es iesākšu bez viņas palīdzības?

Taču es viņu mierināju un centos uzmundrināt, līdz viņa vīrišķīgi saņēmās un atguva garīgos spēkus tikpat ātri, kā parasti mēdza atgūt fiziskos.

— Man vajadzētu kaunēties pašai par sevi, — viņa sa­cīja un tad, pasmaidījusi savu viltīgi draisko smaidu, kuru es tā dievināju, piebilda: — Bet es jau esmu tikai maza sieviete.

Šis vārds, šī «mazā sieviete» man iedzēla kā elektrība. Tas taču bija mans teiciens, mans sirdī glabātais nosau­kums, mans mīļojamais vārdiņš viņai.

— Kur jūs to ņēmāt? — es noprasīju tik strupi, ka viņa satrūkās.

— Ko tad? — viņa jautāja.

— To teicienu — maza sieviete.

— Vai tas pieder jums?

— Jā, — es atteicu. — Man. Es pats to izgudroju.

— Tad droši vien būsiet pa miegam runājis, — viņa smaidīdama sacīja.

Viņas acīs atkal trizuļoja nemierīgā gaisma. Zināju, ka manas acis runā skaidrāk par jebkuriem vārdiem. Nolie­cos pie viņas. Noliecos pie viņas, kā koks noliecas vējā. Ai, cik tuvu mēs bijām tai mirklī! Bet tad viņa papurināja galvu, kā cilvēks mēdz nopurināt miegu vai sapni, un teica:

— Es zinu šos vārdus tik ilgi, cik dzīvoju. Mans tēvs tā sauca māti.

— Bet tie pieder arī man, — es stūrgalvīgi turējos pretī.

— Vai jūs tā saucāt savu māti?

— Nē, — es atbildēju, un viņa tālāk nejautāja, kaut gan es būtu varējis apzvērēt, ka viņas acīs uz mirkli iezibējās zobgalīga, ķircinoša izteiksme.

Kad fokmasts bija iestiprināts, darbs sāka ātri iet no rokas. Gandrīz nepaguvu atjēgties, kad bez lielas piepūles biju iestiprinājis grotmastu. To paveicu ar fokmastam pie- rīkotu trīsi; vēl pēc dažām dienām visas štagas un vantis bija savās vietās un kārtībā. Topburas būtu bijušas tikai par apgrūtinājumu, pat bīstamas komandai divu cilvēku sastāvā, tādēļ noguldīju topmastus uz klāja un tur cieši piesēju.

Pāris dienu pagāja, sakārtojot un uzvelkot buras. Mums to bija tikai trīs — klīveris, fokbura un grotbura; salā­pītās, saīsinātās, izkropļotās buras bija gaužām ērmota rota tik smuidram kuģim kā «Gars».

— Bet tās kalpos! — Moda gavilēja. — Mēs piespie­dīsim tās kalpot un uzticēsim tām savu dzīvību!

Jāsaka gan, ka no visiem jaunajiem amatiem, kurus biju iemācījies, vismazāko slavu man sagādāja buru tai­sītāja māka. Valdīt buras man likās vieglāk nekā tās sa­meistarot, un es nepavisam nešaubījos, ka spēšu aizku- ģot līdz kādai ostai Japānas ziemeļos. Uz kuģa atradu dažas grāmatas, no kurām ieguvu vienu otru gudrību na­vigācijā; turklāt manā rīcībā bija Vilka Larsena zvaigžņu skala, tik vienkārša ierīce, ka pēc tās varēja orientēties pat bērns.

Paša skalas izgudrotāja stāvoklī jau veselu nedēļu ne­bija nekādu pārmaiņu, vienīgi kurlums pieņēmās, bet lūpu kustības kļuva aizvien vārgākas. Tajā dienā, kad pabei­dzām buru piestiprināšanu, viņš uztvēra pēdējās skaņas un lūpās izdzisa pēdējā kustība — gan tikai pēc tam, kad uz manu jautājumu: — Vai esat vēl šeit? — lūpas bija atbildējušas: —Jā.

Pēdējie pavedieni satrūkuši. Kaut kur miesas kapā vēl dzīvoja cilvēka dvēsele. Iesprostots dzīva māla cietumā; vēl kvēloja kaislais saprāts, kuru pazinām; bet tas kvē­loja klusumā un tumsā. Tam vairs nebija saiknes ar ķer­meni. Saprātam vairs nebija sava ķermeņa. Tas vairs ne­apzinājās ķermeni. Neapzinājās pasauli. Tas apzinājās vienīgi pats sevi un klusuma un tumsas bezgalību.