Jūras vilks

XXXIII NODAĻA

Visu dienu gaidījām Vilku Larsenu nokāpjam krastā. Tās bija neciešama satraukuma pilnas stundas. Ik mirkli mēs viens vai otrs pametam nemierīgu skatienu uz «Gara» pusi. Bet viņš nenāca, pat neparādijas uz klāja.

— Varbūt viņam sāp galva, — es ieminējos. — Atstāju viņu guļam uz pūpes. Varbūt viņš tur nogulēs visu nakti.

Moda lūdzoši palūkojās uz mani.

— Tas nebūs bīstami, — es viņu drošināju. — Pa­ņemšu līdzi pistoles. Es tak jums jau stāstīju, ka pievācu visus ieročus, kadi vien uz kuģa bija atrodami.

— Bet viņa rokas, neaizmirstiet viņa rokas, drausmī­gās, drausmīgās rokas! — viņa pretojas un tad kliegtin iekliedzās: — O, Hamfrij, man bail no viņa! Neejiet, lū­dzami, neejiet!

Viņa lūdzot uzlika savu plaukstu man uz rokas, un mans pulss kļuva nemierīgs. Esmu pārliecināts, ka vienu mirkli man sejā atspoguļojās viss, ko jutu. Burvīgā, mī­ļotā sieviete! Viņa bija tik neizsakāmi sievišķīga ar savu pieķērību un maigo iūgšanos, saules gaisma un rasas spirgtums manai vīrišķībai, dodama tai pamatus, kur iesakņoties un smelties jaunus spēkus. Man jau gribējās aplikt viņai roku ap pleciem kā toreiz roņu bara vidū, to­mēr savaldījos un atturējos.

— Nedarīšu nekā riskanta, — es nosolījos, — tikai ar vienu aci palūkošos, kas notiek uz klāja.

Viņa sirsnīgi paspieda manu roku un atļāva iet. Taču vieta uz klāja, kur biju pametis viņu guļam, tagad bija tukša. Acīm redzot, viņš bija nokāpis atpakaļ lejā. Tonakt mēs ar Modu pārmaiņus stāvējām sardzē, gulēja tikai viens; nebija zināms, kas Vilkam Larsenam var ienākt prātā. Sis cilvēks bija spējīgs uz visu.

Nogaidījāmies visu nākamo dienu un vēl dienu, bet no viņa nebija ne miņas.

— Ja padomā par galvas sāpēm, kas viņu moka, un par lēkmēm, — Moda ieteicās ceturtās dienas pēcpusdienā. — Varbūt viņš ir slims, ļoti slims. Varbūt pat nomiris.

Varbūt pie miršanas, — viņa vēl pēc brītiņa piebilda, nesagaidījusi manu atbildi.

— Tas būtu vislabākais, — es noteicu.

— Bet padomājiet, Hamfrij, viņš tak arī ir cilvēks un savā pēdējā stundā pilnīgi viens.

— Varbūt, — es sacīju.

— Jā, tas ir iespējams, — viņa turpināja. — Mēs taču nekā skaidri nezinām. Cik drausmīgi, ja tā būtu! Es to nekad nespētu sev piedot. Mums kaut kas jādara!

— Varbūt! — es atkārtoju.

Gaidīju, klusībā pasmaidīdams par viņas sievišķību: nu viņa žēloja pat Vilku Larsenu. Kur palikusi viņas žēl­sirdība pret mani, es nodomāju, pret mani, kam baidījās atļaut pat uzmest skatienu pār kuģa malu uz klāja?

Viņa bija pārāk jūtīga, lai nesaprastu manu klusēšanu. Un bija tikpat atklāta, cik jūtīga.

— Jums jāuzkāpj uz kuģa, Hamfrij, un jāpaskatās, kas tur notiek, — viņa sacīja. — Un, ja gribat, varat smieties par mani, piedodu jums jau iepriekš.

Es paklausīgi piecēlos un devos uz krastu.

— Esiet piesardzīgs! — viņa nosauca man pakaļ.

Es no baka viņai pamāju un nolēcu uz klāja. Aizgājis lidz trapam, pieliecos un uzsaucu. Vilks Larsens atsau­cās, un, kad viņš sāka kāpt augšup, es uzvilku revolvera gaili. Turēju ieroci rokā visu laiku, kamēr sarunājāmies, bet viņš nelikās gar to ne zinis. Ārēji viņš izskatījās tāds pats kā mūsu iepriekšējās tikšanās reizē, tikai šodien bija drūms un nerunīgs. Tos pāris vārdus, ko viņš izteica, būtu grūti nosaukt par sarunu. Nedz es jautāju, kādēļ viņš nav nokāpis krastā, nedz viņš interesējās par to, kālab neesmu bijis uz kuģa. Viņš tikai pateica, ka galva vairs nesāpot, un tā es, tālākās valodās neielaizdamies, aizgāju.

Moda manu ziņojumu noklausījās ar acīm redzamu at­vieglojumu un kļuva pavisam priecīga, kad vēlāk ierau­dzīja no kambīzes skursteņa paceļamies dūmu strūkliņu. Abās turpmākajās dienās redzējām skursteni kūpam un mirkļiem pat pamanījām Larsenu uz pūpes. Bet tas arī bija viss. Ne reizes viņš nemēģināja nokāpt malā. To mēs zinājām skaidri, jo naktīs vēl joprojām stāvējām sardzē. Gaidījām, ka viņš kaut ko uzsāks, tā sakot, atklās savas kārtis, un viņa bezdarbība mūs mulsināja un uztrauca.

Tā pagāja nedēļa. Mūs vairs neinteresēja nekas cits kā vienīgi Vilks Larsens, un viņa klātiene mūs tā nomāca, ka nespējām ķerties pie sīkajiem darbiem, ko bijām ieplā­nojuši.

Bet tad nedēļas nogalē dūmu strūkliņa no kambīzes skursteņa vairs necēlās un viņš pats uz pūpes nebija ma­nāms. Redzēju, ka Modā atkal mostas līdzjūtīgās bažas, kaut gan viņa aiz kautrības vai aiz lepnuma neatļāvās at­kārtot savu lūgumu. Ko es galu galā varēju viņai pār­mest? Viņa bija liela altruiste un sieviete. Turklāt man pašam sirdī iesmeldzās žēlums pret šo cilvēku, kuru biju gribējis nogalināt, bet kurš tagad gaidīja pēdējo stundiņu pilnīgā vientulībā, kaut tuvumā atradāmies mēs. Viņam taisnība. Manu aprindu tikumi bija stiprāki par mani. Tas, ka viņam ir rokas, kājas un manam ķermenim līdzīgs ķermenis, bija faktors, ko es nespēju ignorēt.

Tādēļ negaidīju, līdz Moda mani sūtīs otrreiz. Konsta­tēju, ka mums sāk aptrūkt kondensētā piena un marme­lādes, un paziņoju, ka iešu uz kuģi. Redzēju viņu svār­stāmies. Viņa pat nomurmināja, ka šīs mantas vismaz ne­esot tik nepieciešamas un man gan nevajadzētu to dēļ iet turp. Un, tāpat kā toreiz viņa pareizi saprata manu klu­sēšanu, tā tagad uztvēra manos vārdos slēpto domu un saprata, ka neeju uz kuģi pēc kondensētā piena un marme­lādes, bet gan tādēļ, lai remdinātu viņas nemieru, kuru viņa neprata noslēpt.

Pārkāpis priekšgalā pār bortu, noāvu zābakus un zeķēs klusiņām žagos uz kuģa pakaļgalu. Šoreiz es no trapa augšas nesaucu Vilku Larsenu. Klusu nokāpis lejā, re­dzēju, ka kajīte ir tukša. Kapteiņa kajītes durvis bija ciet. Grasījos jau pieklauvēt, bet tad atcerējos savu šķietamo uzdevumu un nolēmu nokārtot vispirms to. Pacēlu lūku un noliku to sānis. Kuģa kantīnes krājumi bija sakrauti turpat pieliekamajā, un es izmantoju izdevību pievākt arī apakšveļas kārtu.

Izlīdis no noliktavas, izdzirdu troksni Vilka Larsena kajītē. Sastingu un sāku klausīties. Nograbēja durvju rok­turis. Instinktīvi parāvos sānis. Aizslēpies aiz galda, uz­vilku revolvera gaili. Durvis atvērās, un viņš iznāca ārā. Nekad mūžā nebiju redzējis cilvēka vaigā tik dziju iz­misumu, kādu ieraudzīju viņa sejā — cīnītāja, stiprā cil­vēka, neuzveicamā Vilka Larsena sejā. Viņš lauzīja rokas kā sieviete, izslēja dūres virs galvas un ievaidējās. Tad, vienu dūri atlaidis, viņš pārvilka plaukstu pār acīm, it kā gribētu noslaucīt tīmekļus.

— Ak dievs! Ak dievsl — viņš aizsmacis stenēja, un no jauna izslietajās dūrēs paudās tas pats neizsakāmais iz­misums, kas trīcēja balsī.

Tas bija baismīgi. Es drebēju pie visām miesām, jutu, kā man pār muguru skrien tirpas un piere noraso svied­ros. Nekas visā pasaulē laikam nav drausmīgāk kā redzēt stipru cilvēku pilnīga sabrukuma brīdī.

Taču ar sava ārkārtīgā gribasspēka piepūli Vilks Lar­sens atguva pašsavaldību. Tā patiesi bija neiedomājama piespiešanās. Viss augums sadrebēja cīņā. Likās, viņu tūdaļ ķers trieka. Seja raustījas krampjos, cenšoties at­gūt savaldību, bet viņš sabruka no jauna. Atkal viņš, sa­žņaugtās dūres pacēlis, ievaidējās. Pāris reižu viņš aiz­gūtnēm ievilka elpu un iešņukstējās. Bet beigas taču pie­veica vājumu. Viegli viņu tagad varēja noturēt par seno Vilku Larsenu, un tomēr kustībās bija tikko samanāms nespēks un nedrošība. Viņš devās uz trapu tāda gaitā, kādā biju pieradis redzēt viņu ejam; bet atkal man likās, ka jaušu viņa sojos it kā vājumu un nedrošību.

Tad man uzmācās bailes. Vaļējā lūka atradās tieši viņa ceļā, un, ieraudzījis to, viņš tūliņ ieraudzīs arī mani. Dusmojos uz sevi, ka viņš mani notvers tik necilā stā­voklī — uz grīdas sakņupušu. Vēl bija laiks. Aši piecē­los kājās un gluži neapzināti nostājos izaicinošā pozā. Bet viņš mani neievēroja. Un neievēroja arī atvērto trapa lūku. Pirms es paguvu aptvert situāciju vai kaut ko uz­sākt, viņš jau spēra kāju tieši atvērtajā lūkā. Ar vienu kāju iekāpis tukšumā, viņš grasījās celt otru. Bet, zaudējis cietu pamatu un juzdams apakšā tukšumu, viņš vienā mirklī pārvērtās vecajā Vilkā Larsenā ar tīģera musku­ļiem un pat kritienā paguva pārmest ķermeni pāri lūkai, tā ka, rokas iepletis, viņš ar krūtīm un vēderu nogāzās uz grīdas otrpus lūkas. Jau nākamajā mirklī viņš pierāva kājas klāt un pavēlās sānis. Viņš ievēlās tieši manā mar­melādē un apakšveļā, kas bija nolikta pie trapa ieejas.

Vilka Larsena sejā skaidri varēja nolasīt, ka viņš sa­prot. Bet, iekams es paspēju izdibināt, cik daudz viņš sa­pratis, viņš jau bija nolicis lūkas durvis vietā, tā no­slēgdams noliktavu. Tad sapratu arī es. Viņš domāja, ka es atrodos lejā. Un viņš bija akls kā kurmis. Vēroju viņu, cenzdamies elpot pavisam klusi, lai viņš mani ne­izdzirdētu. Viņš steidzīgi gāja uz savu kajīti. Redzēju, ka roka par collas tiesu kļūdās, meklējot rokturi, pataustās tālāk un to atrod. Tas bija mans glābiņš. Uz pirkstgaliem aizlavījos pa kajīti līdz trapam, uzsteidzos augšā un kāpņu galā apstājos. Viņš atgriezās, stiepdams smagu jūrnieka lādi, kuru novietoja uz lūkas durvīm. Neapmierinājies ar to, viņš sameklēja vēl otru lādi un uzcēla to uz pirmās. Pēc tam savāca marmelādes burkas un veļu un sakrāva visu uz galda. Kad viņš sāka kāpt augšup, es pavirzījos tālāk, pārveldamies pār kajītes jumtu. Viņš palika stā­vam uz trapa, atstūma bīdāmo lūku plašāk vaļā un atspie­dās uz tās ar elkoņiem. Izskatījas, it kā viņš raudzītos kaut kur uz priekšu, bet īstenībā, acis nepamirkšķinā­dams, blenza vienā punktā. Es stāvēju tikai piecas pēdas atstatu un atrados tieši viņa skatiena lokā. Man kļuva baisi. Šķitu pats sev kā neredzams rēgs. Pavēcināju roku, bet viņš, protams, to neredzēja; tomēr, kad rokas mestā ēna uz īsu brīdi skāra viņa seju, es tūliņ pamanīju, ka viņš to sajūt. Seja saspringa un kļuva vērīga, likās, viņš cenšas analizēt un noskaidrot cēloni. Viņš saprata, ka iespaids radies no kaut kādiem ārējiem apstākļiem, ka viņa jutekļus skārusi kāda pārmaiņa apkārtējā vidē, tomēr nespēja atklāt, kā tā cēlusies. Apturēju roku tā, lai ēna paliktu viņam sejā. Viņš sāka lēnām grozīt galvu, tā ka seja pārmaiņus nokļuva te saulē, te ēnā, un pēc izjūtas pārbaudīja pārmaiņu.

Arī es ar interesi centos izprast, kā viņš spēj sajust kaut ko tik netveramu kā ēna. Ja slimība būtu skārusi tikai acu ābolus un redzes nervs nebūtu pilnīgi sabojāts, tad izskaidrojums būtu vienkāršs. Ja tā nebija, tad at­lika vienīgi domāt, ka viņa jutīgā āda uztver temperatū­ras atšķirību saulē un ēnā. Bet varbūt — kas lai zina, — varbūt tas ir teiksmainais sestais prāts, kas viņu informē par sveša priekšmeta atrašanos tiešā tuvumā?

Atteicies no nodoma izpētīt ēnas noslēpumu, viņš izkāpa uz klāja un devās uz priekšu tik ātri un drošu soli, ka jutos pārsteigts .Un tomēr viņa gaitā bija ma­nāma neredzīga cilvēka nedrošība. Tagad es sapratu, kā­dēļ.

Man sanaca ir dusmas, ir smiekli, kad viņš kuģa priekš­galā uzgāja manus zābakus un aiznesa tos sev līdzi uz mesu. Noskatījos vēl, kā viņš iekur uguni un sāk vārīt azaidu; tad iezagos vēlreiz kajītē, pievācu marmelādi un veļu, bet pēc tam basām kājām devos atpakaļ krastā, lai visu pastāstītu Modai.