Jūras vilks

VI NODAĻA

Uz rīta pusi vētra bija pilnīgi iztrakojusies un «Gars» viegli zvalstījās rāmā jūrā bez mazākās vēja pūsmas. Laiku pa laikam tomēr bija jūtamas vieglas vēsmas, un Vilks Larsens nemitīgi staigāja pa pūpi, raudzīdamies uz ziemeļaustrumiem, no kurienes vajadzēja pūst spēcīga­jam pasātam.

Visi ļaudis atradās uz klāja un rosījās, sagatavodami laivas priekšā stāvošajām medībām. Uz kuģa to bija sep­tiņas: kapteiņa mazā un tās sešas, ko lietos mednieki. Laivas apkalpē ir trīs vīri — mednieks, airētājs un stūr­manis. Uz šonera airētāji un stūrētāji ir kuģa ļaudis. Arī medniekiem, pakļaujoties Vilka Larsena rīkojumam, ir jā­pilda sardzes dienests.

To visu esmu uzzinājis un pat vēl vairāk. «Gars» tiek uzskatīts par visgaitīgāko šoneri abās flotēs — tiklab Sanfrancisko, kā arī Viktorijas flotē. īstenībā kādreiz tā ir bijusi privāta jahta un būvēta lielam ātrumam. Šo-

1 Ar * apzīmētās vārsmas atdzejojusi Vizma Belševica.

1 Misis Grandija — angļu dramaturga Mortona (1764—1838) lu­gas persona — svētulības iemiesojums.

1 Kanaks — havajietis vai polinēzietis.

nera rumpis un piederumi — kaut gan es no tādām lie­tam nekā nesaprotu — runā paši par sevi. To man pa­stāstīja Džonsons, kad vakar, otrās starpmaiņas laikā, es ar viņu mazliet patērzēju. Viņš runāja ar tādu sajūsmu un mīlestību par skaisto kuģi, kādu daži cilvēki izjūt pret zirgiem. Viņš uzskata, ka šis brauciens nesola neko labu, un lika man saprast, ka roņu medību kuģu kapteiņu starpā Vilkam Larsenam ir visai nelaba slava. Parakstīt līgumu Džonsonu vilinājis pats «Gars», bet viņš jau sā­kot šo soli nožēlot.

Viņš man pastāstīja, ka «Gars» ir izcili skaisti veidots astoņdesmittonnīgs šoneris. Tā bimss jeb platums ir div­desmit trīs pēdas un garums mazliet pārsniedz deviņdes­mit pēdas. Neiedomājami smagais svina ķīlis, cik īsti tas smags, viņš nezinot, padara šoneri |oti stabilu, neraugo­ties uz tā milzīgo buru laukumu. No klāja līdz grottop- masta flagspolei ir mazliet vairāk nekā simts pēdu, fok- masts kopā ar topmastu ir astoņas vai desmit pēdas īsāks. Es sniedzu tik sīku aprakstu tādēļ, lai būtu iespē­jams novērtēt, kādi izmēri ir šai mazajai, peldošajai pa­saulītei, kurā uzturas divdesmit divi vīri. Tā ir ļoti maza pasaulīte, tīrais pīslis, puteklītis, un es brīnos, kā cilvēki uzdrīkstas doties jūrā ar tik niecīgu un nedrošu skaidiņu.

Vilkam Larsenam ir arī pārgalvīga burātāja slava. Es dzirdēju Hendersonu runājam par to ar kādu citu med­nieku — kalifornieti Stendišu. Pirms diviem gadiem Vilks Larsens Beringa jūrā viesuļa laikā pazaudējis šonera mastus, pēc tam izgatavoti pašreizējie, daudz stiprāki un izturīgāki. Stasta, ka toreiz Larsens esot izteicies, ka drīzāk būtu ar mieru apgāzt kuģi otrādi nekā zaudēt šos mastus.

Šķiet, ka ikvienam apkalpes loceklim, izņemot Johan- senu, kuram paaugstinājums sakāpis galvā, ir kāds at­taisnojums, kāpēc viņš nokļuvis uz «Gara». Puse no mat­rožiem bija tālbraucēji, un viņi aizbildinājās ar to, ka nekā neesot zinājuši par šo kuģi un tā kapteini. Un par tiem, kuri bija zinājuši, čukstēja, ka mednieki, gan bū­dami teicami šāvēji, esot tik pazīstami savas ķildīgās da­bas un nelietīgo tieksmju dēļ, ka nevarētu piemunsturēt ne uz viena kārtīga šonera.

Iepazinos ar vēl vienu apkalpes locekli — viņu sauc par Luisu — apaļīgu omulīga izskata Jaunskotijas īru, ļoti sabiedrisku puisi, kurš varēja runāt tik ilgi, kamēr vien bija kāds, kas klausījās. Pēcpusdienā, kad pavārs lejā gulēja un es mizoju mūžīgos kartupeļus, Luiss iegrie­zās kambīzē «patērgāt». Viņš uz šī kuģa nokļuvis tāpēc, ka bijis piedzēries, kad parakstījis līgumu. Atkal un at­kal viņš man apgalvoja, ka skaidrā prātā nemūžam nebūtu to darījis. Izrādījās, ka Luiss jau kādus divpadsmit ga­dus katru sezonu medī roņus un tiek uzskatīts par vienu no pašiem labākajiem laivu stūrmaņiem abās flotēs.

— Ak, manu zēn, — viņš, kā nelaimi paredzēdams, māja man ar galvu, — šitais ir tas sliktākais šoneris, kādu tu būtu varējis izvēlēties, un pillā tak ar tu toreiz nebiji kā es. Tā roņu medīšana jūrniekam ir īsta paradīze — tikai uz citiem kuģiem, ne uz šitā. Kapteiņa palīgs bija pir­mais, bet, piemini manus vārdus, iekams brauciens bus galā, būs vēl citi miroņi. Cst, tas lai tagad paliek starp mums; šitais Vilks Larsens ir tīrais velis, un «Gars» arī būs gatavais elles kuģis, kāds tas allažiņ ir bijis, kamēr tas viņa rokās. Vait' nu es to nezinu? Vait' es nezinu? Vait' es neatminos viņu no Hekodeitas, kad divus gadus atpakaļ viņš sakāvās un nošāva četrus no saviem ļaudīm? Vait' es nebiju uz «Emmas L.» pat ne trīsdesmit jardus no turienes? Un tad tur bija vēl viens vīrs, ko viņš nosita tai pašā gadā ar vienu dū­res bliezienu. Jā gan, nosita viņu beigtu. Galva viņam droši vien sašķīda kā olas čaumala. Un vait' tur nebija Kuras salas gubernators un policijas priekšnieks, abi ja­pāņu džentlmeņi, ser, un vait' viņi neatnāca uz «Gara» pie viņa ciemos, un sievas lai paņēma līdzi — mazītiņas, glīšas drostaliņas, kādas redz uzkrāsotas uz vēdekļiem. Un, kad viņš devās ceļā, vait' mīlošie vīri netika pamesti savā sampanā, it kā tas būtu gadījies nejauši? Un vait' tikai nedēļu vēlāk nabaga mazās lēdijas netika izlaistas krastā salas otrā pusē; un viņām neatlika nekas cits kā iet pāri kalniem uz mājām savās niecīgajās salmu san- dalītēs, kas ne jūdzi neturētos kopā. Vait' es nu nezinu? Šitāds te zvērs viņš ir, šitais Vilks Larsens, — tas lie­lais, varenais zvērs, kas pieminēts Svētā Jāņa parādīša­nas grāmatā; un nekādu labo galu jau viņš ar neņems. Bet es tev neko nav sacījis, to tu liec aiz auss; es nav pačukstējis ne pušplēstu vārdiņu, jo vecais resnais Luiss grib pārbraukt dzīvs mājās, pat ja pēdējais no tavas mā­tes dēliem aizies zivēm par barību.

Vilks Larsensl — viņš brīdi vēlāk nošņācās. — Ieklau­sies tak šajā vārdā! Vilks — rau, kas viņš ir! Viņam nav ļauna sirds kā vienam otram citam. Viņam sirds pa­visam nav. Vilks, tieši vilks — rau, kas viņš ir! Nebrī­nies, tas vārds viņam ir kā radīts.

— Bet, ja tik labi zināms, kāds viņš ir, — es vaicāju,

— kā tad viņš var dabūt ļaudis savam kuģim?

— Un kā tad vispār var dabūt ļaudis visam, kas vien darāms šai dieva pasaulē uz zemes un jūras? — Luiss ķeltiskā dedzībā noprasīja. — Vai tu te būtu sastapis mani, ja es nebūtu piedzēries kā cūka, kad parakstīju līgumu? Un ir tādi, kas nevar dabūt darbu pie labākiem kapteiņiem, — kā šitie paši mednieki un tie nabaga velni matroži, kas nezināja, pie kā viņi līgst. Bet gan jau viss nāks gaismā, gan jau viss nāks gaismā, un tad viņi nožē­los to dienu, kad piedzimuši. Es būtu varējis raudāt par šitiem nabaga radījumiem, ja tikai es spētu aizmirst na­baga veco resno Luisu un to, kādas nepatikšanas viņam pašam stāv priekšā. Bet es nav pačukstējis ne pušplēstu vārdiņu, to tu liec aiz auss — ne pušplēstu vārdiņu!

Sitie mednieki ir ļauni puiši, — viņam uznāca jauns izvirdums, jo viņš cieta no iedzimtas vārdu pārpilnības.

— Bet pagaidi vien, kamērt viņi sacels traci un uztaisīs jandāliņu. Viņš ir tas vīrs, kas ar tādiem tiks galā. Tas ir viņš, kurš viņu pretīgajās, ļaunajās sirdīs iedzīs bijā­šanu. Nu paņemsim to pašu manējo mednieku Horneru. Ļaudis viņu sauc par Rēno Horneru, tāds mierīgs un bez­rūpīgs un runā tik maigi kā meitene; tu domāsi, ka viņš nav spējīgs nodzīt sev mušu no deguna. Bet vait' viņš izgājušo gadu nenomaitāja savas laivas stūrmani? Toreiz teica, ka tas bijis negadījums, bet es Jokohamā satiku viņa airētāju — un viņš izstāstīja man visu, kā bijis. Un tad vēl Dūms, tas mazais, melnais vīrelis, — vait' krievi viņu nenoturēja trīs gadus Sibīrijas sāls raktuvēs par malu medniecību krievu rezervātā Kapara salā? Abi ar savu pārinieku viņi bija sakalti kopā roku un kāju važas. Un vait' viņiem iur neiznāca kaut kāda saraušanās vai kašķis? Jo Dūms to otru nosūtīja augšā elevatora kau­sos, katru reizi pa gabalam: šodien kāja, rīt — roka, na- košajā dienā — galva un tā tālāk.

— Bet tas taču nevar būt tiesa! — es iesaucos, šausmu pārņemts.

— Kas nevar būt? — viņš zibens ātrumā noprasīja.

— Nekā es nav teicis. Es ir kurls un mēms, un tev ar tādam vajadzētu būt kaut vai savas mātes dēļ, un ne reizīti es nav pavēris lupas nekam citam kā tikai pastāstīt labu par tiem pārējiem un viņu, dievs lai moka viņa dvē­seli, un lai viņš pūst šķīstītavā desmittūkstoš gadus un tad lai nogrimst pašā pēdējā un dziļākajā ellē!

Džonsons, vīrs, kurš todien, kad es te nokļuvu, noberza mani jēlu, šķita tas, kurš modina vismazāk šaubu. Pa­tiesību sakot, viņā nebija nekā aizdomīga. Katram tūlīt dūrās acīs viņa godprātība un vīrišķība, kuru savukārt mīkstināja kautrība, ko varētu noturēt par bailīgumu. Bet bailīgs viņš nebija. Drīzāk šķita, ka viņam pietiek dros­mes, lai rīkotos saskaņā ar savu pārliecību un cilvēcisko pašcieņu. Mūsu pazīšanās sākumā tā viņam lika protestēt pret to, ka es nosaucu viņu par Jonsonu. Arī par Džonsonu Luiss izteica savas domas un paredzējumus.

— Tas ir viens jauks puisis, šitais skandināvietis Džon­sons tur pie mums, — viņš sacīja. — Labākais matrozis visā rufē. Viņš ir mans airētājs. Bet viņam būs nepatik­šanas ar Vilku Larsenu, tas ir kā likts. Es to zinu. Es redzu tās briestam un ceļamies kā negaisu padebešos. Es ir runājis ar viņu kā ar brāli, bet viņš neredz nekādas jēgas izdzēst ugunis un uzvilkt maldinošus signālus. Viņš skaļi kurn, ja viņam nav kaut kas pa prātam, un vien­mēr atradīsies kāds pienesējs, kas aizies uz pūpi un pa­stāstīs to Vilkam. Vilks ir stiprs, un vilka dabā ir neie­redzēt spēku, un spēks tas ir, ko viņš ieraudzīs Džon- sonā, — nepiekāpība un nekādi «jā, ser, sirsnīgi pateicos, ser» par atbildi uz lāstu vai sitienu. Jā, tās tuvojas! Tās tuvojas! Un dievs vien to zina kur es ņemšu citu airētāju! Kāpēc tas muļķis saceļ spuras vienmēr un, kad vecais viņu nosauc par Jonsonu, izlabo viņu, teikdams, «Mans vārds ir Džonsons, ser», un tad vēl nosauc visus burtus pēc kār­tas? Tev vajadzēja redzēt veca ģīmi! Es domāju, ka viņš uz vietas viņam gāzīs. Larsens nedarīja nekā, bet viņš neliksies mierā un pazudinās to skandināvieti, vai arī es nezinu, kā vīri jūrā uz kuģiem darās.

Tomass Magridžs kļūst neciešams. Esmu spiests viņu misterot un sērot katra varda galā. Acīm redzot, tāpēc, ka viņš, cik noprotams, ir iepaticies Vilkam Larsenam. Pēc manām domām, tas ir kaut kas nepieredzēts, ja kap­teinis brāļojas ar pavāru; bet tā nu tas ir — Vilks Lar­sens to dara. Divas vai trīs reizes viņš iebāza galvu kam- bīzē un labsirdīgi paķircināja Magridžu; bet reiz, šo pēc­pusdienu, viņš slavēja pie pūpes nokares un tērzēja ar viņu veselas piecpadsmit minūtes. Kad viņi beidza un Magridžs atgriezās virtuvē, viņš staroja kā izsmērēts un, darīdams savu darbu, dungoja ielas tirgotāju dziesmiņas nervus plosošā, griezīgā falsetā.

— Es protu sadzīvot ar virsniekiem, — Magridžs man pavēstīja, kā paužot lielu noslēpumu. — Es zinu, nudien zinu, kā panākt, lai mani cienītu. Mans pēdējais kaptei­nis, piemēram, — tā man bija nieka lieta nokāpt pie viņa kajītē, maķenīt papļāpāt un draudzīgi iedzert kādu glāzīti. «Magridž,» viņš man saka, «Magridž,» viņš saka, «tu ne­esi atradis savu īsto aicinājumu.» — «Un kā jūs to domā?» es saku. «Tev vaidzēja piedzimt par džentlmeni un nevaidzēja strādāt un pelnīt maizi.» Lai pērkons uz vietas mani nosper, ja viņš, Kumpi, tā neteica un ja es nesēdēju paša kapteiņa kajītē ērti kā kungs, pīpēdams viņa cigārus un dzerdams viņa rumu.

Šāda tarkšķēšana darīja mani traku. Nekad nebiju dzir­dējis balsi, kuru es tā ienīstu. Viņa luncīgi pieglaimīgā valoda, viņa lišķīgais smaids, viņa bezmērīgā iedomība tā krita man uz nerviem, ka dažreiz es drebēju pie visām miesām. Katrā ziņā viņš bija pats pretīgākais un derdzī­gākais cilvēks, kādu es jebkad esmu sastapis. Viņš bija neaprakstāmi netīrīgs; un, tā kā viņš gatavoja visu, ko uz kuģa ēda, es centos izraudzīties sev vismazāk netīro no viņa brūvējumiem.

Ne mazums rūpju man sagādāja rokas, kas nebija ra­dušas pie darba. Nagi bija zaudējuši savu dabisko krāsu un kļuvuši melni, āda tā aprepusi, ka to nevarēja dabūt tīru pat ar beržamo suku. Un kur tad nebeidzamās tul­znas, kas tik nejauki sāpēja, uz apakšdelma man bija liela apdeguma brūce, to es dabūju, kad, kuģim sasve­roties, zaudēju līdzsvaru un uzkritu uz plīts. Arī mans ce­lis arvien vēl sāpēja. Pampums nebija mazinājies, un ceļa kauliņš joprojām nebija īstajā vietā. No rīta līdz vaka­ram es kluburēju ar tādu kāju pa kuģi, tas, protams, ne­palīdzēja celim atlabt. Lai to vispār varētu izārstēt, bija nepieciešama atpūta.

Atpūta! Nekad agrāk es neizpratu šī vārda nozīmi. Es biju atpūties visu mūžu, pats to nemaz nezinādams. Bet tagad man vislielākā bauda pasaulē būtu pusstundu pasē­dēt mierā un nedarīt nekā, pat nedomāt. Taču, no otras puses, tā man bija atklāsme. Turpmāk es būšu spējīgs saprast darbaļaužu dzīvi. Man pat sapņos nebija rādījies, ka darbs ir tik šausmīgs. No pussešiem rītā līdz desmi­tiem vakarā es esmu visu vergs; man pašam nepieder ne mirklis, ja nu vienīgi tie brīži, kurus varu nozagt īsi pirms otrās starpmaiņas beigām. Vajag man tikai uz brīdi ap­stāties, lai noraudzītos saulē zaigojošajā jūrā vai paska­tītos uz matrozi, kurš kāpj mastā pie topburām vai dodas uz bugsprita priekšgalu, tūlīt atskanēs ienīstā balss: «Ei tu, Kumpi, kas par šļokāšanos! Nedomā, ka es nolaižu no tevis savas blisenes!»

Mednieku kajītē ir manāmas draudīgas slikta noskaņo­juma pazīmes, un ir dzirdamas runas, ka Dūms ar Hen- dersonu sakāvušies. Hendersons liekas krietnākais no med­niekiem, lēnīgs, grūti sakaitināms cilvēks; taču sakai­tinātam viņam noteikti vajadzēja būt, jo Dūmam bija sadauzīta un zila acs un viņš izskatījās sevišķi nikns, kad ienāca mesā vakariņot.

Tieši pirms vakariņām es biju liecinieks nežēlīgam no­tikumam, kas parādīja šo ļaužu cietsirdību un bezjūtību. Viens no matrožiem — lempīga izskata lauku puisis, vārdā Harisons, — bija iesācējs un atradās savā pirmajā jūras braucienā, uz kuģi viņu, manuprāt, bija atvedušas piedzīvojumu alkas. Vieglajā, mainīgajā vēsmiņā šone­rim bija iznācis daudz kreisēt; tādās reizēs buras pārlaiž no vienas puses uz otru un kāds tiek sūtīts augšā pār­vietot priekšējo topburu. Kad Harisons bija nokļuvis pie tās, šote kaut kādā veidā iesprūda blokā, caur kuru tā slīd gafeles galā. Cik es no tādām lietām saprotu, ir di­vas iespējas, kā to atbrīvot: pirmkārt — nolaižot fokburu, kas izdarāms samērā viegli un bez riska; otrkārt — aizrāpjoties pa augšējām fallēm līdz pašam gafeles pī­ķim, bet tas ir ārkārtīgi bīstams darbs.

Johansons uzsauca Harisonam, lai viņš rāpjas pa fal­lēm. Katram bija skaidrs, ka puisis baidās. Un ne jau bez pamata: nebija nekāds joks uzticēt savu dzīvību šīm tie­vajām un raustīgajām tauvām astoņdesmit pēdu augstumā virs klāja. Nebūtu jau vēl tik ļauni, ja pūstu pastāvīgs vējš, bet «Gars» brīvi zvalstījās viļņos, un pēc katras šūpas bura plandījās un plīkšķēja, falles te atslāba, te ar rāvienu nostiepās. Tās spēja notraukt cilvēku kā mušu no pātagas auklas.

Harisons dzirdēja rīkojumu un saprata, ko no viņa prasīja, bet vilcinājās. Droši vien pirmo reizi mūžā viņš atradas tādā augstumā. Johansens, kuram bija pielipusi Vilka Larsena valdonība, izverda veselu lāstu un lamu straumi.

— Pietiks, Johansen, — Vilks Larsens skarbi sacīja. — Gribu, lai tu zinātu, ka lamājos uz šī kuģa es. Ja man būs nepieciešama tava palīdzība, es tevi pasaukšu.

— Jā, ser, — stūrmanis padevīgi piekrita.

Tikmēr Harisons bija sācis rausties fallēs. Paskatījies pa kambīzes durvīm uz augšu, es redzēju, ka viņš trīc pie visām miesām kā drudža kratīts. Viņš virzījās uz priekšu lēni un piesardzīgi, collu pa collai. Pret dzidro debess zilgmi viņš izskatījās pēc milzīga zirnekļa, kas rāpjas pa savu tīklu.

Matrozim vajadzēja pārvarēt nelielu slīpumu, jo fok- bura slējās augstu gaisā; un, tā kā falles pie gafeles un masta iet cauri dažādiem blokiem, viņš tās nevarēja ap­tvert ar rokām un kājām. Bet galvenās grūtības sagādāja vējš, kas nebija pietiekami stiprs vai pastāvīgs, lai bura visu laiku būtu piepūsta. Kad Harisons bija jau pusceļā, «Gars» nosvērās uz vēja pusi, tad atkal atpakaļ uz otru pusi ieplakā starp diviem viļņiem. Matrozis pārstāja rāp­ties un cieši pieķērās pie tauvas. Atrazdamies astoņdes­mit pēdas zemāk, es redzēju viņa mokoši saspringtos mus­kuļus, no kuru spēka tagad bija atkarīga puiša dzīvība. Bura saplaka, un gafele padevās atpakaļ uz kuģa vidus pusi. Falles atlaidās, un, kaut arī tas viss norisinājās ļoti aši, es redzēju, kā tās nostiepās zem matroža svara. Tad gafele negaidītā ātrumā sazvēlās uz sāniem, lielā bura noplīkšķēja kā lielgabala šāviens un rēvkniteļu trīs rin­das noplakšķēja pret audeklu kā šauteņu zalve. Joprojām turēdamies, Harisons veica galvu reibinošu lidojumu pa gaisu. Lidojums pēkšņi aprāvās. Falles acumirklī sa­springa. Tas iedarbojās kā pātagas cirtiens. Matroža tvē­riens atslāba. Viena roka atspruka vaļā. Otra, vēl mirkli izmisīgi mēģinājusi noturēties, arī palaida faili vaļā. Viņš gāzās lejā, taču kaut kādā veidā viņam izdevās ar kājām ieķerties takelāžā. Puisis karājās ar galvu uz leju. Sa­sprindzinot spēkus, viņam no jauna izdevās ar rokām sa­tvert faili, bet ilgs laiks pagāja, kamēr viņš atguva ag- rāko stāvokli; un tur nu viņš karājās nelaimīgs un nožē­lojams.

— Esmu ar mieru saderēt, ka uz vakariņām viņam prāts nenesas, — izdzirdu Vilka Larsena balsi, kas gar kambīzes stūri atlidoja līdz manim. — Ei, Johanscn, ne­stāvi apakša! Piesargies! Nupat nāk!

Patiešām, Harisonam bija sametusies slikta dūša, gluži ka sasirgusa m ar jūras slimību; un ilgu laiku viņš turē­jās pie sava nedrošā balsta, pat nemēģinādams kustēties. Taču Johansens nebeidza viņu neganti urdīt, lai taču pa­beidzot savu uzdevumu.

— Tas ir kauns, — es izdzirdu Džonsonu kurnam smagnēji gausā, bet pareizā angļu valodā. Viņš stāvēja pie grotmasta vantīm dažu pēdu attālumā no manis. — Tas puisis jau cenšas, cik spēj. Viņš iemācīsies, ja vi­ņam dos iespēju. Bet tā jau ir … — Viņš uz brītiņu ap­klusa, lai nebūtu jāizrunā vārds «slepkavība».

— Cst taču! — Luiss viņam čukstus uzsauca. — Sa­vas mātes dēļ turi muti!

Bet Džonsons, skatīdamies gaisā, joprojām rūca.

— Paklausieties, — mednieks Stendišs uzrunāja Vilku Larsenu, — tas ir mans airētājs, un es negribu viņu zau­dēt.

— Būs jau labi, Stendiš, — skanēja atbilde, — viņš ir jūsu airētājs, kad ir pie jums laivā, bet viņš ir mans mat­rozis, kad atrodas uz kuģa, un es ar viņu darīšu, kas tik vien man labpatiksies.

— Bet tādēļ taču nav… — Stendišs nevarēja rimties.

— Pietiek, liecieties mierā, — Vilks Larsens viņu pār­trauca. — Es jau pateicu, kā tās lietas stāv, un tā tas lai paliek. Tas vīrs ir mans, un, ja vien sagribēšu, es viņu izvārīšu zupā un apēdīšu.

Mednieka acis dusmās iezvērojās, bet viņš strauji pa­griezās un aizgāja pie mednieku kajītes trapa, kur arī palika, skatīdamies gaisā. Tagad visi atradās uz klaja un ikviena acis bija vērstas uz augšu, kur cilvēka dzīvība mērojās spēkiem ar nāvi. Šie vīri, kuriem darba orga­nizācijā deva varu pār citu cilvēku dzīvību, bija draus­mīgi cietsirdīgi. Man, kas biju turējies nomaļus no pasaules kņadas, ne sapņos nebija rādījies, ka darbs tiek darīts šādos apstākļos. Dzīvība man vienmēr bija šķitusi sevišķi svēta, bet šeit to neturēja nekādā vērtē, tā bija tikai cipars veikalnieciskos aprēķinos. Tomēr jāsaka, ka paši matroži bija līdzjūtīgi, kā to rādīja gadījums ar Džonsonu; tur­pretim priekšnieki (mednieki un kapteinis) bija necilvē­cīgi. vienaldzīgi. Pat Stendišs protestēja tikai tāpēc, ka nevēlējās zaudēt airētāju. Ja Harisons būtu bijis kāda cita mednieka airētājs, Stendišs, tapat kā citi, justos tikai uzjautrināts.

Taču atgriezīsimies pie ITarisona. Johansens veselas desmit minūtes apvainoja un nozākāja nabaga nelaimīgo, lai no jauna piedabūtu viņu kustēties. Mazliet vēlāk Ha­risons sasniedza gafeles piķi, uz kura, jāteniski uzmeties, spēja labāk noturēties. Matrozis atbrīvoja šoti un būtu varējis doties atpakaļ — tagad ar nelielu kritumu pa fal- lēm uz mastu. Bet viņam bija sašļukusi dūša. Lai cik nedrošā vietā puisis atradās patlaban, viņš to nevēlējās atstat, lai pārietu uz vēl nedrošākajām fallēm.

Harisons nopētīja gaisa taku, kuru viņam vajadzēja mērot, un tad paskatījās uz klāju. Viņa acis bija plaši ieplestas, un viņš trīcēja kā apses lapa. Nekad nebiju re­dzējis cilvēka sejā tik skaidri ierakstītas bailes. Velti Jo­hansens viņam sauca, lai kāpj lejā. Kuru katru mirkli viņu varēja notraukt no gafeles, taču bailes bija laupīju­šas viņam saprašanu. Vilks Larsens, staigādams ar Duinu uz priekšu un atpakaļ un sarunādamies, nelikās vairs par matrozi ne zinis, tomēr reiz viņš asi uzkliedza stūres vīram:

— Tu, puis, esi novirzījies no kursa. Uzmanies, ja ne­gribi piedzīvot nepatikšanas!

— Klausos, ser, — vainīgais atsaucās, pagriezdams ratu par pāris spieķiem atpakaļ.

Viņš bija izdarījis pārkāpumu, novirzot «Garu» par dažiem rumbiem no kursa, lai vējš, kaut arī mazs, pie­pildītu fokburu un noturētu to piepūstu. Riskējot iz­pelnīties Vilka Larsena dusmas, viņš bija centies palīdzēt nelaimīgajam Harisonam.

Laiks pagāja mokošās gaidās, man šie mirkļi bija drausmīgi. Turpretim Tomass Magridžs šo notikumu uz­skatīja par uzjautrinošu, brīdi pa brīdim viņš izšāva galvu pa kambīzes durvīm, lai izteiktu jocīgas piezīmes. Kā es viņu ienīdu! Mans ienaids pret viņu šajā baismīgajā laikā auga un auga, pieņemdams ciklopiskus apmērus. Pirmo reizi mūžā es izjutu tieksmi nogalināt — «alkas izliet asinis», kā daži no mūsu rakstniekiem mēdz tēlaini izteikties. Dzīvību vispār es joprojām uzskatīju par ne­aizskaramu, vienīgi Tomasa Magridža dzīvība manās acīs bija zaudējusi katru svētumu. Es izbijos, atskārzdams, ka esmu nokļuvis aklu dusmu varā, un man iešāvās prātā doma: vai tikai arī mani nav samaitājusi apkārtējās vides nežēlība — es taču vienmēr biju uzskatījis, ka nāves sods nav taisnīgs un nav pieļaujams pat par visdraus­mīgākajiem noziegumiem.

Pagāja vesela pusstunda, un tad es pamanīju, ka Džon- sonam ar Luisu radusies kaut kāda nesaprašanās. Tā bei­dzās ar to, ka Džonsons atgrūda Luisa roku, kas mēģi­nāja viņu aizturēt, un devās uz priekšu. Viņš šķērsoja klāju, metās fokmasta vantīs un sāka rāpties uz augšu. Bet Vilka Larsena vērīgais skatiens tūlīt ieraudzīja viņu.

— Ei, tu tur, ko tu esi nodomājis darīt? — viņš sauca.

Džonsons pārtrauca kāpšanu. Viņš skatījās kapteinim

acīs un lēnām atbildēja:

— Es nodabūšu lejā to puisi.

— Tu tūliņ kāpsi zemē, turklāt ātrāk nekā citas rei­zes! Dzirdēji? Zemē!

Džonsons vilcinājās, taču ilgu gadu paradums paklau­sīt kuģu kapteiņiem ņēma virsroku, un viņš sabozies no­lēca uz klāja un devās projām.

Pussešos gāju lejā, lai uzklātu mesā galdu, bet es gan­drīz neapzinājos, ko daru, jo acu priekšā un prātā man stāvēja nobālušā un trīcošā cilvēka tēls, kas jocīgi kā kukainis turējās pie svaidīgās gafeles. Pulksten sešos, kad liku galdā vakariņas, iznācis uz klāja, lai dotos uz kambīzi pēc ēdiena, es redzēju Harisonu vēl arvien tajā pašā stāvoklī. Sarunas pie galda skāra citus jautājumus. Neviens neizrādīja nekādu interesi par ļaunprātīgi ap­draudēto dzīvību. Bet mazliet vēlāk, lieku reizi iedams uz kambīzi, jutos iepriecināts, jo redzēju Harisonu gaudeni aizsteberējam no masta uz rufes lūku. Viņš beidzot bija saņēmies un nokāpis zemē.

Pirms pielieku šim atgadījumam punktu, īsumā pastās­tīšu par sarunu, kāda man mesā iznāca ar Vilku Larsenu, kamēr es mazgāju traukus.

— Jūs pēcpusdienā izskatījāties tā, it kā jums būtu nelaba dūša, — viņš iesāka. — Kas jums bija lēcies?

Varēja redzēt, ka viņš zina, kāpēc es jutos varbūt tik­pat nelāgi kā Harisons, un mēģināja mani ievilkt valodā, tāpēc atbildēju:

— Vainīga bija necilvēcīgā apiešanās ar to zēnu.

Viņš aprauti iesmējās.

— Droši vien kaut kas līdzīgs jūras slimībai. Daži pret to ir uzņēmīgi, bet citi ne.

— Tā nu gluži nav vis, — es iebildu.

— Tikai tā, — viņš turpināja. — Zeme ir tikpat pilna nežēlības, cik jūra kustības. Un dažus cilvēkus dara sli­mus viena, citus otra. Tas ir vienīgais izskaidrojums.

— Bet vai jums, kas ņirgājaties par cilvēka dzīvību, vai jūsu acīs tai nav itin nekādas vērtības? — es nopra­sīju.

— Vērtības? Kādas vērtības? — Viņš paskatījās uz mani, un, lai gan viņa acis bija mierīgas un nekustīgas, tajās pavīdēja cinisks smīns. — Kāda vērtība? Kā to var noteikt? Un kas to var noteikt?

— Es, — skanēja atbilde.

— Tad kāda tai ir vērtība jūsu acīs? Es domāju — cita cilvēka dzīvībai. Nu, cik tā ir vērta?

Dzīvības vērtība? Kā lai es to pasaku? Es, kurš vien­mēr biju pratis izteikt savas domas, nekādi neatradu īs­tos vārdus, runājot ar Vilku Larsenu. Vēlāk es nācu pie pārliecības, ka daļēji pie tā vainojama šī vīra personība, bet lielākoties viņa pilnīgi citādie uzskati. Atšķirībā no citiem materiālistiem, kurus biju sastapis un ar kuriem man bija kaut kāds kopīgs izejas punkts, ar viņu man nebija nekā kopēja. Iespējams arī, ka viņa prāta pirmat­nējā vienkāršība bija tā, kas iedzina mani strupceļā. At­metot visu lieko, viņš ķērās pie pašas jautājuma būtības un izsacīja to tādā veidā, kas nepieļauj vairs nekādus iebildumus, un man radās sajūta, it kā es ķepurotos dziļi ūdenī bez pamata zem kājām. Dzīvības vērtība? Kā gan lai es varētu bez apdoma atbildēt uz šādu jautājumu? Dzīvības svētumu es uzskatīju par nenoliedzamu. Ka tai piemīt īstena vērtība, bija vispārzināma patiesība, ko es nekad netiku apšaubījis. Bet, kad viņš šo patiesību ap­strīdēja, es zaudēju valodu.

— Mēs runājām par to jau vakar, — viņš teica. — Es uzskatu, ka dzīvība ir ferments, kaut kas rūgstošs, kas aprij dzīvību, lai pats spētu dzīvot, un dzīvošana ir vie­nīgi veiksmīga cūcība. Nu, un no visa, kam cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums, dzīvība pasaulē ir pati lētākā. Pastāv tikai noteikts ūdens, zemes un gaisa dau­dzums, bet dzīvība, kas prasās, lai to dzemdē, ir neiero­bežotā vairumā. Daba ir izšķērdīga. Ņemsim, piemēram, zivis un to ikru miljonus. Pie viena ņemsim kaut vai mūs pašus. Ja tik vien mēs jaudātu atrast laiku un izdevību izmantot līdz pēdējam visu nedzimušo dzīvību, kas ir mū­sos, katrs no mums varētu kļūt par tautu ciltstēvu un piepildīt ar iedzīvotājiem veselus kontinentus. Dzīvība? Tpū! Tai nav nekādas vērtības. No visa lētā tā ir pati lētākā. Visur tās piedāvājums ir lielāks par pieprasījumu. Daba to izbārsta ar devīgu roku. Kur vietas pietiek tikai vienai dzīvībai, daba izkaisa tūkstoti, un dzīvība aprij dzīvību, līdz paliek tikai visstiprākā un viscūcīgākā.

— Jūs esat lasījis Darvinu, — es sacīju. — Bet jūs esat viņu pārpratis, ja secināt, ka eksistences cīņa dod jums tiesības iznīcināt dzīvību ļaunprātīgi.

Viņš paraustīja plecus.

— Jūs, protams, teikto attiecināt tikai uz cilvēka dzī­vību, jo lopus, putnus un zivis jūs taču iznīcināt tikpat daudz kā es vai jebkurš cits cilvēks. Bet cilvēka dzīvība nav nekādā ziņā citāda, lai gan jums šķiet, ka ir, un jūs domājat esam izpratis, kāpēc tā ir citāda. Kādēļ gan lai es skopotos ar dzīvību, kas ir lēta un bez vērtības? Matrožu ir vairāk nekā jūrā priekš viņiem kuģu, strād­nieku vairāk nekā fabriku vai mašīnu priekš viņiem. Un jūs, kas dzīvojat uz sauszemes, jūs taču zināt, ka jūsu nabadzīgie brāļi mitinās lielpilsētu graustos, jūs ļaujat viņiem iet bojā no bada un sērgām, un tomēr viņu vēl pa­liek pāri vairāk, nekā jūs sajēdzat, ko ar viņiem iesākt, tādu trūcīgo, kuri mērnē tāpēc, ka viņiem nav maizes ga­roziņas vai gabaliņa gaļas (kas ir iznīcināta dzīvība). Vai esat kādreiz redzējis Londonas dokerus plūcamies kā plēsīgus zvērus par iespēju strādāt?

Viņš devās uz trapu, bet pagrieza galvu, lai pateiktu galavārdu.

— Vai jūs zināt, ka dzīvības vienīgā vērtība ir tā, ko viņa pati sev nosaka? Un tā, protams, ir pārspīlēta, jo katrs pats pret sevi taču ir noskaņots labvēlīgi. Ņemsim, piemēram, to vīru, kurš bija tur augšā. Viņš turējās tā, it kā būtu nezin kāds dārgums, manta, kas ir pārāka par dimantiem vai rubīniem. Jums? Nē. Man? Nepavisam. Viņam pašam? Jā. Bet es nepiekrītu viņa spriedumam. Viņš sevi stipri pārvērtē. Ir taču vēl papilnam dzīvības, kas prasās, lai to dzemdētu. Ja viņš būtu nokritis un viņa smadzenes būtu iztecējušas kā medus no šūnām, pasaule nebūtu nekā zaudējusi. Pasaulei viņš nav nekas. Piedā­vājums ir pārāk liels. Vienīgi pats sev viņš kaut ko no­zīmē, un, cik mānīga ir pat šī vērtība, parāda jau tas vien, ka, būdams beigts, viņš neapzinās, ka ir zaudējis pats sevi. Tikai viņš viens vērtē sevi augstāk par dimantiem un rubīniem. Dimantu un rubīnu vairs nav, tie ir iztriepti pa klāju, kur tos aizskalos ar spaini juras ūdens, un viņš pat nezina, ka dimantu un rubīnu vairs nav. Viņš nekā nezaudē, jo, zūdot viņam pašam, viņš zaudē arī apziņu par zudumu. Vai jūs to nesaprotat? Un ko jūs par to teiksiet?

— Ka jūs vismaz esat konsekvents, '— bija viss, ko spēju pateikt, un atsāku mazgāt traukus.