Jūras vilks

XVII NODAĻA

Savādi, bet, par spīti ļaunajām nojautām, uz «Gara» nekas sevišķi nozīmīgs neatgadījās. Mēs turpinājām joņot uz priekšu ziemeļrietumu virzienā, līdz nokļuvām Japānas piekrastē un pariācam lielu roņu baru. Nākdams no Klusā okeāna plašumiem, tas peldeja pa saviem ikgadējās mig­rācijas ceļiem pret Ziemeļiem, uz apmetnēm Beringa jūra. Un mēs devāmies tam līdzi uz ziemeļiem postīdami uu iznīcinādami, nodīrātos ķermeņus aizmetām haizivīm, ādas iesālījām, lai vēlāk tās varētu greznot pilsētnieču daiļos plecus.

Ta bija neprātīga apkaušana, un tas viss sievietes labā. Roņu gaļu vai taukus neviens neēda. Veiksmīgu medību dienās mūsu klāji, piekrauti ar nogalināto dzīvnieku ādām un miesām, bija slideni no taukiem un asinīm; pa spiga- tēm tecēja rudenas straumītes; masti, vantis un reliņi bija notašķīti ar asinīm; vīri gluži kā miesnieki darīja savu darbu: ar asiņainām, līdz elkoņiem kailām rokām strā- dāja ar nažiem, uzšķērzdami un dīrādami skaistos jūras radījumus, kurus paši bija nobeiguši.

Mans uzdevums bija uzskaitīt roņus, ko no laivām pa­deva uz klāja, pārraudzīt dīrāšanu un vēlāk klāja tīrīšanu un kuģa sakopšanu. Tas nebija patīkams darbs. Sajutu riebumu pret to ar visu savu būtni, un tomēr savā ziņā šī daudzo cilvēku izrīkošana un izkārtošana bija man de- fīga. Tā attīstīja to vadītāja spēju mazumiņu, kas man piemita, un es apzinājos, ka kļūstu izturīgāks un norūdos, kas «Lellītim» van Veidenam varēja nākt tikai par labu.

Sāku apjaust, ka nekad vairs nebūšu tāds, kāds biju agrāk. Kaut arī Vilka Larsena iznīcinošā kritika nebija spējusi nomaitāt manas cerības un ticību cilvēkam, zinā­mas pārmaiņas mazāk būtiskos jautājumos viņš tomēr bija panācis. Viņš bija man atsedzis dzīves īstenību, kuru es gandrīz nemaz nebiju pazinis un no kuras es vienmēr biju vairījies. Biju iemācījies vērīgāk ielūkoties patiesajā dzīvē, izrauties no gara un domu pasaules, saskatīt fak­tus un eksistences konkrēto, objektīvo vērtību.

Pēc nonākšanas medību vietās es redzēju Vilku Lar­senu vairāk nekā jebkad agrāk. Kamēr pieturējās labs laiks un mēs atradāmies roņu bara vidū, visi vīri laivās atstāja kuģi, uz tā palikām tikai viņš un es, un vēl To­mass Magridžs, kurš nebij a ņemams vera. Ari mums ta nebija nekāda izprieca. Visas sešas laivas vēdekļveidā izklīda pa jūru, līdz pirmā vēja puses un pēdējā aizvēja puses laiva atradās viena no otras desmit līdz divdesmit jūdžu tālu. Tad tās devās taisnā virzienā uz priekšu, ka­mēr nakts tuvošanās vai slikts laiks piespieda tās atgriez­ties atpakaļ uz kuģa. Mūsu uzdevums bija noturēt «Garu» krietni uz leju no aizvēja puses pēdējās laivas tā, lai visas pārējās laivas varētu ar ceļa vēju nokļūt pie šonera gadījumā, ja draudētu vētra vai negaiss.

Nav nieka lieta, sevišķi, ja ir sacēlies stiprs vējš, diviem tikt galā ar tādu kuģi ka «Gars»: stūrēt, paturēt acīs laivas, uzvilkt un nolaist buras; tādēļ biju spiests mācī­ties, turklāt mācīties ar skubu. Stūrēšanu es apguvu viegli, bet skriešus mesties augšā uz zāliņu un noturēt visu savu svaru rokās, kad izbeidzās veblīnes un vaja­dzēja rāpties vēl augstāk, bija jau grūtāk. Bet arī to es iemanījos, pie tam ātri, jo jutu neizskaidrojami lielu vē­lēšanos attaisnot savu esamību Vilka Larsena acīs, ne vien vārdos pierādīt savas tiesības dzīvot. Pat vēl vai- rāk — pienāca laiks, kad es ar prieku rāpos masta galā un turējos ar kājām pie tā šajā bīstamajā augstumā, ka­mēr ar binokli pārmeklēju jūru, cenzdamies saskatīt laivas.

Atceros kādu jauku dienu, kad vīri agri devās medībās un šāvienu skaņas pamazām attālinajas, līdz vairs ne­maz nebija dzirdamas, kad laivas izklīda uz visām pusēm. No rietumiem pūta tikai viegla vēsmiņa, bet ta pati norima ap to laiku, kad mums izdevās nokļūt_ garam pēdējai aizvēja puses laivai. Es atrados masta gala un re­dzēju, kā visas sešas laivas cita pēc citas nozūd aiz ap­vāršņa, dodamās pakaļ roņiem uz vakariem. Tik tikko šūpodamies, mēs stāvējām rāmajā jūrā, nespēdami tām sekot. Vilks Larsens bija nobažījies. Barometrs bija no- krities, un viņam nepatika debesis austrumu pusē. Viņš tās pētīja ar neatslābstošu modrību.

— Ja tā uznāks no turienes stipra un sparīga, aizdze­not mūs vēja pusē no laivām, tad droši vien mednieku kajītē un rufē būs tukšas kojas.

Ap pulksten vienpadsmitiem jūra kļuva gluda kā spo­gulis. Ap dienas vidu, kaut gan mēs atradāmies krietni tālu ziemeļu platuma grādos, karstums bija spiedīgs. Gai­sam trūka svaiguma. Tas bija tveicīgs, spiedīgs, un es atcerējos veco kaliforniešu izteicienu: «Laiks gluži kā pirms zemestrīces.» Viss it kā vēstīja kaut ko ļaunu, ra­dās sajūta, ka draud briesmas. Pamazām visa debesu austrumu puse pildījās ar mākoņiem, kuri slējās mums pāri kā melna elles kalnu grēda. Tik skaidri tajā varēja saskatīt kanjonus, aizas, bezdibeņus un ēnas, kas tajos gūlās, ka neapzināti gribējās meklēt balto bangotni un alas, ko izgrauzuši viļņi, rēkdami triecoties pret krastu. Un joprojām mūs tikai viegli šūpoja un nebija vēja.

— Tā nebūs vis nieka brāzma, — Vilks Larsens sacīja. — Vecā dabas māmuļa taisās saslieties pakaļkājās un kaukt, cik vien viņai spēka, un tad, Kumpi, mēs dabūsim palēkāt, lai tiktu sveikā cauri un savāktu kaut pusi no laivām. Labāk uzskrieniet augšā un atlaidiet topburas!

— Bet ko tad, ja nu viņa patiešām tā izdara, mēs uz kuģa taču esam tikai divi? — es jautāju ar protesta pie­skaņu balsī.

— Nu tad mums vajadzēs izmantot pirmās brāzmas, lai nokļūtu pie laivām, pirms mums tiek noplēstas buras. Par to, kas notiks pēc tam, es nedodu ne plika graša. Masti jau nu izturēs, un arī mums nekas cits neatliks, kaut arī vajadzēs krietni vien norauties.

Vēl arvien bija bezvējš. Paēdām pusdienas. Biju sa­traukts un ēdu steigā, jo man nedeva miera domas par astoņpadsmit vīriem, kuri atradās jūrā, aiz apvāršņa, un tā debesīs peldošo mākoņkalnu grēda, kas lēnām nāca mums virsū. Tomēr nelikās, ka tas būtu uztraucis Vilku

Larsenu, kaut gan es ievēroju, ka pēc tam, kad mēs at­griezāmies uz klāja, viņam mazliet raustījās nāsis un kus­tības bija kļuvušas manāmi straujākas. Viņa seja bija barga, tās vaibsti cieti, taču viņa zilajās acīs, kas todien bija dzidri zilas, kvēloja savāds spulgs, tāda spoža, mir­gojoša gaisma. Mani pārsteidza, ka viņš ir priecīgs, me­žonīgi priecīgs, gaidāmā cīņa viņu, acīm redzot, ielīk­smoja, sajūsmināja un pacilāja, viņš apzinājās tuvoja­mies vienu no mūža lielajiem mirkļiem, kad dzīves plū­dums uzbango kā palu ūdeņi.

Reiz, neatskārzdams, ka es viņu redzu, Vilks Larsens skaļi un nicīgi iesmējās, gluži kā izaicinādams gaidāmo vētru. Vēl tagad redzu, kā viņš stāvēja kā punduris no «Tūkstots un vienas nakts» kāda milzīga, ļauna džina priekšā. Viņš izaicināja likteni, un viņam nebija bail.

Viņš aizgāja uz kambīzi.

— Pavārēn, kad beigsi ņemties ar katliem un pannām, tu būsi vajadzīgs uz klāja. Gaidi, kad tevi pasauks!

Kumpi, — viņš sacīja, pamanījis, ka es kā apburts noraugos viņā, — tas ir pārāks par viskiju, un to jūsu Omārs nav izjutis. Domāju, ka viņš galu galā dzīvi visā pilnībā nav izbaudījis.

Tagad debess arī rietumu pusē bija apmākusies. Saule bija kļuvusi nespodra un nebija vairs saredzama. Pulk­stenis bija divi pēc pusdienas, un spokaina krēsla, kle­jojošu purpursārtu uguntiņu caurausta, gūlās mums pāri. Sajā violeti sarkanajā gaismā Vilka Larsena seja blāz­moja un kvēloja, un manai satrauktajai iztēlei šķita, ka viņš ir oreola ieskauts. Bija pārdabisks klusums, lai gan visas zīmes vēstīja, ka tas tūdaļ pārvērtīsies troksnī un kustībā. Tveicīgais karstums bija kļuvis nepanesams. Uz pieres man bija izspiedušies sviedri, un manīju, ka to lā­ses rit pa degunu uz leju. Man likās, ka zaudēšu samaņu, un, meklēdams atbalstu, pieķēros pie reliņiem.

Un tad, tieši tad garām aizžūžoja tikko samanāma gaisa dvesma. Tā atnāca no austrumiem un izzuda kā čuksts. Šļauganās buras nemaz nepakustējās, tomēr mana seja juta svaigo vēsmiņu.

— Pavārēn! — Vilks Larsens sauca klusā balsī. To­mass Magridžs pavērsa pret viņu nožēlojamu, baiļpilnu seju. — Atāķē to fokbomja taļļu un pārliec bomi uz otru pusi; kad tas ir padarīts, atlaid šoti un kārtīgi pievelc taļļu! Ja tu ko saputrosi, tā būs pēdējā kļūme tavā mūžā. Saprati?

Mister van Veiden, palīdziet pārlikt priekšburu halzil Tad šaujiet pie topburām un uzvelciet tās, cik ātri vien varat! Jo ātrāk jūs to izdarīsiet, jo pašam būs vieglāk. Ja pavārēns nekustas pietiekami veikli, kraujiet viņam pa aci.

Sapratu, ka tā ir uzslava, un jutos apmierināts, ka man paredzētos rīkojumus nepavada draudi. Kuģis sta- vēja ar priekšgalu pret ziemeļrietumiem, un Vilks Larsens bija nodomājis mainīt visām burām halzi pie pirmā pū­tiena.

— Mums būs bakštagvējš, — viņš man paskaidroja. — Spriežot pēc pedējiem šāvieniem, laivas ir novirzīju­šās maķenīt uz dienvidiem.

Viņš pagriezās un devās uz kuģa pakaļgalu pie stūres rata. Es gāju uz pīķi un ieņēmu savu vietu pie priekšbu- rām. Aizžūžoja garām vēl viena vēja dvesma un tad vēl viena. Buras laiski plivinājās.

— Paldies dievam, ka tas nenāk vienā čupā, — kokne- jietis priecīgi iesaucās.

Arī es biju par to priecīgs, jo biju jau iemācījies pie­tiekami daudz, lai zinātu, kāds posts tad būtu gaidāms,— bija taču uzvilktas visas buras. Vēja dvesmas kļuva spē­cīgākās, buras piepildījās, un «Gars» sakustējās. Vilks Larsens sparīgi pagrieza stūri pa kreisi, un mēs sākām nokrist. Vējš tagad nāca tieši no aizmugures, čabinādams un šalkdams aizvien stiprāk un stiprāk, un priekšburas dūšīgi plandījās. Neredzēju, kas notika citur, kaut arī pēkšņi sajutu, ka šoneris sašūpojas un sasveras uz sā­niem, kad, mainoties fokburas un grotburas halzei, pār­vietojās vēja spiediena spēks. Man bija darba pilnas ro­kas ar klīveri, štagburu un fokštagburu, un, kad biju pabeidzis šo sava uzdevuma daļu, «Gars» palēkdamies rāvās uz dienvidrietumiem ar pilnu vēju un visām šotēm labajā pusē. Neapstājies, lai atvilktu elpu, kaut arī sirds aiz piepūles dauzīja kā kūleņveseris, metos augšā pie topburām, un, pirms vējš bija kļuvis pārāk stiprs, mes paguvām tās uzvilkt un rāpāmies lejā. Tad es gāju uz kuģa pakaļgalu pēc turpmākiem rīkojumiem.

Vilks Larsens atzinīgi pamāja ar galvu un nodeva manā ziņā stūri. Vēja stiprums un viļņu augstums pastā­vīgi pieņēmās. Stūrēju veselu stundu, ar katru mirkli kļuva aizvien grūtāk. Man trūka pieredzes, kā stūrēt, ku­ģim braucot tādā gaitā, kādu mēs attīstījām, ejot ar bakštagvēju.

— Tagad paņemiet binokli un uzskrieniet mastā, sa­meklējiet kādu no laivām! Esam nogājuši vismaz desmit mezglus un pašlaik ejam ar divpadsmit vai trīspadsmit. Vecais zēns prot cilpot.

Uzrāpos tikai līdz fokmasta zāliņam, savas septiņdes­mit pēdas virs klāja. Parskatot tukšo ūdens klajumu, es pilnībā sapratu, cik ļoti nepieciešams steigties, ja vispār varējām cerēt atrast kādu no saviem ļaudīm. Patiešām, noraudzīdamies bangainajā jūrā, pa kuru mēs brāžamies, es apšaubīju, vai te vispār kāda laiva varētu neapgāzties. Likās neiespējami, ka tada trausla čaumala jaudatu iztu­rēt tik lielu vēja un ūdens spiedienu.

Nevarēju izjust visu vēja spēku, jo mēs traucāmies tam līdzi; raudzījos no augšas lejup, un man bija tāda sajūta, it kā es nemaz nebūtu uz «Gara»; kuģis dzīvības pilns joņoja uz priekšu, un tā apveidi krasi izdalījās pret pu­tas sakulto okeānu. Brīžiem kuģis paceļas un metās pari kādam lielam vilnim, noslēpdams skatienam labas puses reliņus un apsegdams klāju līdz pat lūkām ar mutuļojošu ūdeni. Šādos mirkļos es lidoju pa gaisu reibinošā āt­rumā — un man likās, ka es karājos milzīga otrādi ap­griezta svārsta galā, kura vēzienu amplitūda droši vien ir savas septiņdesmit pēdas vai vairāk. Mani pārņēma bailes no šīs svaidīšanas, nevarīgs un trīcošs es pieķēros pie masta ar rokam un kājām un kādu brīdi paliku tur karājamies, redzēju vienīgi jūru, kas leja auroja un centās aprīt «Garu».

Tomēr doma par vīriem, kam draudēja bojā eja, deva man spēkus, un, meklējot viņus, es aizmirsu pats sevi. Kādu stundu es neredzēju neko citu kā tikai kailo, vien­tulīgo jūru.

Un tad tālumā, kur noklīdis saules stars, izlauzies cauri mākoņiem, sudraboja okeana virsmu, es pamanīju mazu, melnu punktiņu, kurš brīžam uzlidoja debesīs un tad at­kal pazuda. Es pacietīgi, gaidīju. Niecīgais, tumšais pun­ktiņš no jauna izslējās pāris rumbu no mūsu kuģa priekš­gala bakborta pusē. Nemēģināju kliegt, pavēstīju šo ziņu Vilkam Larsenam, mādams ar roku. Viņš mainīja kursu, un, kad punktiņš parādījās tieši kuģa priekšā, es devu zīmi. Punktiņš kļuva aizvien lielāks, turklāt tik strauji, ka es pirmo reizi pilnībā novērtēju mūsu lidojuma āt­rumu. Ar mājienu Vilks Larsens aicināja mani kāpt lejā, un, kad es stāvēju viņam blakus pie stūres rata, viņš pa­mācīja, kas man jādara.

— Sagatavojieties, ies kā pa elli, — viņš mani brīdi­nāja, — bet nepievērsiet tam nekādu uzmanību! Jūsu uz­devums ir darīt savu darbu un skatīties, lai pavārēnsjums palīdz ar foka šoti.

Man izdevās nokļūt kuģa priekšgalā, bet nebija nekā­das izvēles, gar kuru malu iet, jo šķita, ka vēja puses reliņš zem ūdens atrodas tikpat bieži kā aizvēja. Pateicis Tomasam Magridžam, kas viņam darāms, es uzrāpos fokmasta takelāžā dažu pēdu augstumā. Laiva tagad bija ļoti tuvu, un es varēju skaidri saskatīt, ka priekšgalu tā pagriezusi pret vēju un, izmantojot pāri malai pārmesto mastu un buru par vētras enkuru, velkas aiz tā. Visi trīs vīri smēla no laivas ūdeni. Katrs kustīgais ūdens kalns noslēpa viņus skatienam, un ik reizi es mokošā satrau­kumā gaidīju, vai viņi vēl parādīsies. Tad pēkšņi laiva saslējās gandrīz stāvus, tā ka visā garumā kļuva redzams tās slapjais, tumšais dibens, un izšāvās cauri putojošajai viļņa mugurai. Kad laiva pārsvērās vilnim pāri un ar priekšgalu uz leju gāzās bezdibenīgajā ieplakā, laivas pakaļgals izslējās gaisā gandrīz zem mūsu kuģa pīķa, šai mirklī skatienam pavīdēja trīs vīri, kas trakā skubā smēla no laivas ūdeni. Katra reize, kad tā parādījās no jauna, šķita kā brīnums.

Tad «Gars» pēkšņi mainīja kursu un pagriezās sānis — un man prātā iešāvās satriecoša doma, ka Vilks Larsens atzinis glābšanu par neiespējamu. Es atskārtu, ka viņš gatavojas pieiešanas manevram, un nolēcu uz klāja, lai būtu gatavībā. Tagad vējš pūta tieši no muguras, laiva atradās tālu sānis. Jutu, ka šoneris spēji samazina gaitu, uz mirkli vēja spiediens atslāba, tad atkal strauji pieauga. Kuģis cirtās apkārt pret vēju.

Kad tas pavērsās pret viļņiem taisnā leņķī, mūs ar visu spēku sagrāba vējš, no kura līdz šim bijām bēguši. Ne­zināšanas dēļ es, kā par nelaimi, biju pagriezies tieši ar seju pret vēju. Tas brāzās man pretī kā siena, piedzīdams plaušas ar gaisu, ko nespēju dabūt ārā. Es smakdarns rīstījos, un, kad «Gars» pēkšņi sazvēlās uz sāniem un tad, pārsvēries atpakaļ, sagūlās uz otru pusi zemu pret vēju, es ieraudzīju sev augstu virs galvas paceļamies milzīgu vilni. Pagriezos sānis, ievilku elpu un paskatījos no jauna. Vilnis bija izslējies pāri «Garam», un es, galvu atmetis, raudzījos uz to. Saules gaismas šautra ķēra viļņa robaino galotni, un es uz brīdi saskatīju baltu putu klātu caur­spīdīgu, zaļu masu.

Tad tas gāzās mums virsū, un nu gāja kā pa elli; viss norisinājās vienā mirklī. Saņēmu apdullinošu triecienu pa visu augumu. Rokas man bija atsprukušas vaļā, un es atrados zem ūdens. Iešāvās prātā, ka atgadījies tas šaus­mīgais, par ko līdz šim biju tikai dzirdējis, — esmu ieska­lots jūrā. Mani trieca, dauzīja, rava uz priekšu, grieza apkārt un apkārt, un, nespēdams vairs ilgāk aizturēt dvašu, es ierāvu plaušās dedzinoši sāļo ūdeni. Bet visu šo laiku mani neatstāja viena doma — man jāpārliek štagbura vēja pusē. Nejutu baiļu no nāves. Nešaubījos, ka tomēr kaut kā izkulšos cauri sveikā. No manas ap­stulbotās apziņas neizgaisa doma, ka jāizpilda Vilka Lar­sena pavēle, un man likās, ka redzu viņu pašu stavam pie stūres rata šī mežonīgā jucekļa vidū, spītējot vētrai un uztiepjot tai savu gribu.

Es sparīgi atsitos pret kaut ko, kam, manuprāt, vaja­dzēja būt reliņam, ievilku dvašu un elpoju atkal spirdzi­nošo gaisu. Mēģināju piecelties, bet sadauzīju galvu un no jauna tiku notriekts četrrāpus. Kaut kāda untuma dēļ ūdeņi mani bija aizskalojuši baka pašā priekšgalā un taisni klīzēs. Trausdamies no turienes ārā, es pārrāpos pari Tomasam Magridžam, kurš vaidēdams gulēja, sarā­vies čokurā. Man nebija laika noskaidrot, kas viņam no­ticis. Vajadzēja pārlikt štagburas halzi.

Kad izkļuvu uz klāja, šķita, ka visam ir pienācis gals. Malu malās lūza un plīsa koks, tērauds un audekls. Kuģi plosīja un raustīja gabalos. Fokbura un foktopbura, mums manevrējot, bija izgriezušās no vēja, un, tā kā nebija ne­viena, kas laikā varētu pievilkt šoti, tās ar pērkonam līdzīgu troksni saplīsa driskās; smagais fokbomis cirtās un dauzījās no viena borta līdz otram. Gaiss bija pilns lidojošu šķēpeļu; atrauti gali un štagas šņāca un locījās kā čūskas, un šim jūklim cauri uz klāja nogāzās fokburas gafele.

Tā nokrita tikai pāris collu attālumā no manis, un tas mani pamudināja rīkoties. Varbūt stāvoklis vēl nebija bezcerīgs? Atcerējos Vilka Larsena vārdus. Viņš tika brī­dinājis, ka elle ies vaļā, un tas 11u bija noticis. Bet kur tad viņš pats? Pamanīju viņu nopūlamies ar grotburas šoti, savelkot to un kailējot; šonera pakaļgals pacēlās augstu gaisā, un viņa augums izdalījās pret baltu bangu, kas aizdrāzās garām. Visu to un vēl vairāk — veselu jucekļa un postažas pasauli, es redzēju, dzirdēju un aptvēru var­būt kādās piecpadsmit sekundēs.

Neapstājos, lai paskatītos, kas noticis ar mazo laiviņu, bet metos pie štagburas šotes. Pati štagbura jau sāka plandīties, ar spalgu plīkšķi te piepūzdamās, te saplak- dama; visiem spēkiem pievilkdams šoti katru reizi, kad ta atslāba, es lēnām dabūju to pie vietas. Darīju, ko spēju, to es zinu. Rāvu šoti, līdz noplēsu pirkstgalus jēlus; kamēr es tā pūlējos, klīvera un štagfoka audekls ar troksni, pārplīsa un pazuda nebūtībā.

Es joprojām vilku, ik reizi apmezdams ap slīdragiem dubultu cilpu, līdzko šote kļuva vaļīgaka, es pievilku to atkal. Pēkšņi šote padevās daudz vieglāk — man blakus bija nostājies Vilks Larsens, kamēr es liecu brīvo galu, viņš vilka viens pats.

— Aizlieciet cieti — viņš kliedza. — Un nāciet man līdzi!

Sekodams viņam, es ievēroju, ka, neraugoties uz pos­tažu un iznīcību, uz kuģa vēl pastāvēja zināma kār­tība. «Gars» dreifēja. Vēl vienmēr tas bija darba kārtībā un joprojām paklausīja mūsu gribai. Kaut arī pārējo buru vairs nebija, štagbura, iegriezta vējā, un grotbura, kam šote bija pievilkta līdz pēdējai iespējai, turējās ne vien pašas, bet noturēja arī kuģi ar priekšgalu pret satrakoto jūru.

Es skatījos, kur palikusi laiva, un, kamēr Vilks Lar­sens sakartoja devītā falles, ieraudzīju to paceļamies uz liela viļņa aizvēja pusē, nepilnu divdesmit pēdu attā­lumā. Viņš visu bija aprēķinājis tik smalki, ka mēs pie­virzījāmies tai pavisam klāt, tā ka vajadzēja vairs tikai ieaķēt abos galos falles un uzvilkt laivu uz klāja. Bet iz­darīt to nebija tik viegli kā aprakstīt.

Laivas priekšgalā atradās Kērfuts, Ūfti-Ūfti — pakaļ­galā un Kellijs vidū. Kad piekļuvām pie laivas, tā pacēlās viļņa galā, bet mēs nogrimām ieplakā, gandrīz tieši virs mums ieraudzīju visu triju vīru galvas — pārliekušies pāri laivas malai, viņi nolūkojās uz mums. Tad, nākošajā mirklī, mēs uzlidojām gaisā, bet viņi nogāzās leja tālu zem mums. Šķita, ka nākošā banga katrā ziņā uztricks «Garu» virsū laivai un sašķaidīs to kā olas čaumalu.

Bet īstajā brīdī es pasviedu faili kanakam un Vilks Larsens Kērfutam. Vienā mirklī abas falles tika ieāķētas, un visi trīs vīri, šonerim sasveroties, reizē uzlēca uz tā klāja. Kad «Gars» izslēja no ūdens sānu, tam līdzi pacēlās arī laiva, un, pirms kuģis pārsvērās atpakaj, mēs bijām laivu pārdabūjuši pāri malai un novietojuši uz klāja ar dibenu uz augšu. Ievēroju, ka no Kērfuta kreisās rokas tek asinis. Viņam bija sadragāts vidējais pirksts. Bet viņš nelikās par to ne zinis, it kā tas nemaz nesāpētu, un ar veselo labo roku palīdzēja mums nostiprināt laivu.

— Tu, Ofti, palīdzi pārmest štagburu! — Vilks Larsens pavēlēja tajā pašā acumirklī, kad bijām tikuši gala ar laivu. — Kellij, nāc uz pakaļgalu un palaid va­ļīgāk grotšoti! Tu, Kērfut, aizej uz priekšu un paskaties, kas noticis ar pavārēnu! Mister van Veiden, uzskrieniet atkal augšā un nogrieziet pa ceļam visu, ko vējš atrāvisl

Nodevis pavēles, viņš ar saviem raksturīgajiem tīģera lēcieniem metās pie stūres rata. Kamēr es uzrausos fok- masla vantīs, «Gars» lēnām uzlūvēja. Šoreiz, kad šoneris nolaidās ieplakā un to pārplūdināja banga, nebija nevie­nas buras, kas tam palīdzētu izcelties virs ūdens. Atrados pusceļā uz zāliņu, kad vējš ar visu spēku mani piespieda pie takelāžas tā, ka es pat gribēdams nevarētu nokrist; «Gars» bija nosvēries bezmaz uz sāna ar zemu — gan­drīz līdztekus okeāna virsmai noliektiem mastiem, un, lai redzētu klāju, man bija jāskatās nevis uz leju, bet gan turpat vai taisnā leņķī pret to. Taču es ieraudzīju tikai vietu, kur tam būtu vajadzējis atrasties, jo pašu klāju ska­tienam slēpa milzīgs ūdens mutulis. No tā ārā rēgojās tikai masti, un tas bija viss. «Gars» šajā mirklī bija ap­rakts zem viļņiem. Sagriezdamies arvien vairāk un vai­rāk, šoneris, atbrīvojies no sānu spiediena, iztaisnojās, un ta klājs izlauzās cauri okeāna virsmai kā valzivs mu­gura.

Tad mēs brāzāmies, mežonīgi brāzāmies pa vētraino jūru, bet es kā muša karājos zāliņā un meklēju pārējas laivas. Pēc pusstundas es ieraudzīju otru laivu, tā bija piesmēlusies un apgāzusies, pie tās izmisīgi turējās Rē­nais Horners, resnais Luiss un Džonsons. Šoreiz es pa­liku augšā un Vilkam Larsenam izdevās piegriezt šoneri, nepārplūdinot klāju. Nostiprinājām falles un pasviedām vīriem galus. Viņi kā pērtiķi uzrāpās uz klāja. Pašu laivu, velkot augšā, pamatīgi sadauzīja pret šonera sānu — to­mēr to stingri piesēja, lai vēlāk salabotu un padarītu at­kal lietojamu.

Vēlreiz vētra aiznesa projām «Garu», šoreiz iegrem­dējot to tik dziļi, ka labu brīdi es domāju: tas nekad vairs neiznirs. Pat stūres ratu, kas atradās krietni vien augstāk par kuģa vidusdaļu, nosedza ūdens un applūdināja atkal un atkal. Šādos brīžos es jutos dīvainā divatnē ar dievu, viens pats ar viņu, vērodams viņa dusmības radīto ju­cekli. Un tad no jauna parādījās stūres rats un Vilka Larsena platie pleci., un viņa rokas, kas, satvērušas spie­ķus, pakļāva šoneri savai gribai; viņš stāvēja kā īsts ze­mes dievs, vētras pavēlnieks, kas, nopurinājis no sevis aizplūstošos ūdeņus, vadīja kuģi uz paša izraudzīto mērķi. Vai tas nav brīnums? Sīki cilvēciņi dzīvo, elpo, strādā un vada tik nestipru ierīci no koka un audekla, par spīti tā­dai šausmīgai stihiju cīņai.

«Gars» jau kuro reizi atkal izlidoja no ieplakas, atkal izceldams klāju no viļņiem, un, aurojošu brāzmu dzīts, joņoja uz priekšu. Tagad bija pusseši, un pusstundu vē­lāk, kad dienas gaisma apdzisa un mūs apņēma draudīga krēsla, es pamanīju trešo laivu. Tā peldēja ar dibenu uz augšu, no apkalpes nebija ne vēsts. Vilks Larsens atkār­toja savu manevru: atvirzījās no laivas un tad, apgājis to no vēja puses, devās tai klāt. Bet šoreiz viņš kļūdījās par četrdesmit pēdām — un laiva aizpeldēja gar kuģa pa­kaļgalu.

— Laiva numurs četril — Ufti-Ufti sauca, paguvis ar savām asredzīgajām acīm saskatīt laivas numuru tai mir­klī, kad tā, apgāzusies uz mutes, iznira no putām.

Tā bija Hendersona laiva, līdz ar viņu bija aizgājuši bojā Holiouks un Viljamss. Bojā viņi, bez šaubām, bija aizgājuši, taču laiva bija palikusi vesela, un Vilks Lar­sens izdarīja vēl vienu pārdrošu mēģinājumu to atgūt. Biju nokāpis lejā uz klāja un redzēju Horneru un Kēr- futu veltīgi iebilstam Vilkam Larsenam pret šādu rīcību.

— Nudien necietīšu, ka vētra man nolaupa laivu, pat ja tā pūstu no pašas elles! — viņš kliedza, un, kaut gan mēs visi četri stāvējām ar kopā sabāztām galvām, lai va­rētu cits citu sadzirdēt, viņa balss izklausījās klusa un tāla, it kā nāktu no milzīga atstatuma. — Mister van Vei­den! — viņš sauca, un cauri vētras troksnim viņa vārdi izklausījās kā čuksts. — Palieciet ar Džonsonu un Ufti pie štagburas! Visi pārējie nostājieties pie grotšotes! Nu, veicīgāk, jeb es jūs aizraidīšu uz debesu valstību! Sapra­tāt?

Kad viņš sparīgi pagrieza stūri uz otru pusi un «Gara» priekšgals uzsāka pagriezienu, medniekiem neatlika ne­kas cits kā paklausīt un samierināties ar savu lomu šai bīstamajā pasākumā. Cik bīstams tas bija, es atskārtu, kad vēlreiz atrados zem briesmīgajām bangām, turējos visiem spēkiem, pieķēries pie fokmasta naglusola. Pirksti man atspruka vaļā, mani aizrāva līdz kuģa malai un ieskaloja jūrā. Nepratu peldēt, bet, pirms es paguvu no­grimt, tiku aiznests atkal atpakaļ. Mani satvēra spēcīga roka, un, kad «Gars» beidzot iznira virspusē, atklāju, ka par savu dzīvību man jāpateicas Džonsonam. Redzēju, ka viņš nobažījies raugās visapkārt, un ievēroju, ka trūkst Ķelli ja, kurš pēdējā brīdī bija atnācis uz priekšgalu.

Šoreiz šoneris aizdrāzās laivai garām un neatradās vairs tajā pašā pusē kā iepriekš, tāpēc Vilks Larsens bija spiests ķerties pie citāda manevra. Ar šotēm pie stīr- borta dodamies projām pa vējam, viņš gāja pār štagu un atgriezās pie laivas ar bakborta halzi kursā pie vēja.

— Lieliski! — Džonsons kliedza man ausī, kad sekmīgi bijām izturējuši halzēšanas neizbēgamo pavadoni — klāja pārplūšanu, un es zinu, ka tas bija teikts nevis par Vilka Larsena burātprasmi, bet par pašu kuģi.

Tagad bija tik tumšs, ka laiva vairs nebija redzama, bet Vilks Larsens, kā nemaldīga instinkta vadīts, veda šo­neri cauri briesmīgi sabangotajiem ūdeņiem. Šoreiz, kaut arī atkal un atkal atradāmies zem ūdens, mēs netikām ierauti ieplakā, bet nokļuvām tieši pie apgāztās laivas un, ceļot uz klāja, to stipri sadauzījām.

Sekoja divas stundas drausmīgi grūta darba, kad ik­viens no mums — divi mednieki, trīs matroži, Vilks Lar­sens un es — rēvējām štagburu un grotburu — vispirms vienu, tad otru. Braucot ar tik stipri samazinātu buru laukumu, viļņi klājam pāri vēlās samērā maz — un «Gars» lēkāja un lodāja starp bangām kā korķis.

Jau pašā sākumā biju noplēsis pirkstgaliem ādu un rēvējot strādāju, sāpju asarām ritot pār vaigiem. Kad viss bija padarīts, es ļāvos sāpēm kā sieviete un nespēkā valstījos pa klāju.

Tikmēr Tomasu Magridžu kā slapju žurku izvilka no baka priekšgala, kur viņš bija aiz bailēm paslēpies. Re­dzēju, kā viņu aizvelk uz mesu, un pārsteigts pamanīju, ka nozudusi kambīzē. Tur, kur tā atradās agrāk, tagad bija tukša vieta.

Visi kuģa ļaudis, arī matroži bija sapulcējušies mesā, un, kamēr uz mazās krāsniņas uzvārīja kafiju, mēs dzē­rām viskiju un grauzām sausiņus. Nekad vēl nebiju ēdis ar tādu baudu. Un nekad karsta kafija man nebija tik labi garšojusi. «Gars» gāzelējās, svaidījās un klanījās tik stipri, ka pat matroži staigāja pieturēdamies, un vairākas reizes pēc sauciena «Nu jau atkal būs!» mēs sagāzāmies visi kaudzē uz mesas sienas, it kā tā būtu klājs.

— Nu pie velna novērotāju! — dzirdēju Vilku Larsenu sakām, kad bijām pieēdušies un padzērušies līdz kaklam. — Uz klaja nav ko darīt. Ja jau kāds skries mums virsū, mēs tikpat nespēsim no tā izvairīties. Liecieties, puiši, visi uz auss un pagul iet!

Matroži posās uz rufi, pa ceļam iededzinādami sānu ugunis, abi mednieki palika gulēt mesā, jo nebija vērts riskēt, attaisot lūku uz viņu kajītes trapu. Mēs ar Vilku Larsenu nogriezām Kērfuta -sadragāto pirkstu un sašu- vām brūci. Tomass Magridžs visu laiku, kamēr vārīja un izsniedza mums kafiju un uzturēja krāsniņā uguni, sūdzē­jās par sāpēm sānos un tagad apzvērēja, ka viņam lauzta viena vai divas ribas. Apskatījuši viņu, atklājām, ka lauz­tas veselas trīs. Viņa ārstēšanu tomēr atlikām uz nākošo dienu galvenokārt tādēļ, ka es nekā nezināju par ribu lūzumiem un man vispirms vajadzēja par tiem palasīt.

— Nedomāju, ka bija vērts, — es sacīju Vilkam Larse­nam, — atdot Kellija dzīvību par sadauzītu laivu.

— Bet Kellijs pats jau arī neko daudz nebija vērts, — skanēja atbilde. — Ar labu nakti!

Man likās, ka pēc visa tā, kas bija noticis, es nevarēšu aizmigt: neciešami sapēja pirkstu gali, un man nedeva miera triju neatrasto laivu liktenis, turklāt «Gars» jo­projām mežonīgi lēkāja pa viļņiem. Bet manas acis droši vien aizvērās, tiklīdz galva pieskārās pie spilvena, un ga­līgā spēku izsīkumā es nogulēju visu nakti, kamēr «Gars», vientulīgs, neviena nevadīts, lauza sev ceļu cauri vētrai.