Jūras vilks

XXI NODAĻA

īgnumam, ko pret Modu Brūsteru un mani izjuta Vilks Larsens par to, ka mēs atstājām viņu bez ievērības saru­nas laikā pie galda, vajadzēja kaut kādā veidā izlauzties uz āru, un par tā upuri kļuva Tomass Magridžs. Viņš nebija mainījis ne savus paradumus, ne kreklu, kaut arī par šo apģērba gabalu viņš apgalvoja pretējo. Taču tas pats apgāza teikto, un arī taukainie nosēdumi uz pavarda, katliem un pannām visnotaļ neliecināja par tīrību.

— Es jau tevi, pavārēn, tiku brīdinājis, — Vilks Lar­sens sacīja, — un nu tu saņemsi pēc nopelniem.

Magridža seja zem sodrēju kārtas nobālēja, un, kad Vilks Larsens pieprasīja virvi un pāris vīru, nelaimīgais koknejietis, mežonīgā steigā izbēdzis no kambīzes, skrai­dīja pa klāju, izvairīdamies un izlocīdamies no kuģa ļau­dīm, kuri ņirgādamies dzinās viņam pakaļ. Gandrīz ne­kas cits matrožiem nebūtu bijis vairāk pa prātam kā iesiet pavāru tauvā, iesviest jūrā un vilkt aiz šonera, jo uz rufi viņš sūtīja pašus pretīgākos brūvējumus. Apstākļi šim pasākumam bija labvēlīgi, «Gars» slīdēja pa ūdeni ar ātrumu ne lielāku par trim jūdzēm stundā, un jūra bija puslīdz rāma. Bet Magridžam nemaz nepatikās tajā mirkt. Iespējams, ka viņš jau agrāk bija redzējis izpel­dinām kādu, iesietu tauvā. Turklāt ūdens bija šausmīgi auksts un viņa miesas būvi varēja nosaukt visādi citādi, tikai ne par spēcīgu.

Kā parasti tādās reizēs, kad bija gaidāms kaut kas uzjautrinošs, uz klāja sanāca brīvās maiņas vīri un med­nieki. Magridžs šķita ārprātīgi baidāmies no ūdens, un mēs nespējām pat iedomāties, ka viņam piemīt tāda veik­lība un ātrums, kādu viņš parādīja. Iedzīts kaktā starp pūpi un kambīzi, viņš kā kaķis uzlēca uz mesas jumta un skrēja uz pakaļgalu. Bet, vajātāju aizkavēts, cirtās atpa­kaļ — šķērsām pāri mesai, pāri kambīzei un nokļuva uz klāja pa mednieku kajītes lūku. Viņš metās taisni uz priekšu, matrozis Harisons pa pēdām jau tuvojās viņam. Bet Magridžs, pēkšņi palēcies satvēra klīverbomja top- nanti. Tas notika vienā acumirklī. Atspēries ar abām kā­jām un parāvis tās uz augšu, viņš turējās rokās un, iz­stiepis pēdas uz priekšu, lidoja pa gaisu. Spēriens ķēra Harisonam tieši pakrūtē, viņš negribot ievaidējās, sakņupa un atmuguriski nogāzās uz klāja.

Mednieki ar aplausiem un dārdošiem smiekliem ap­sveica šo veikumu, kamēr Magridžs, izsprucis no vajātāju vienas daļas pie fokmasta, skrēja cauri atlikušo bariņam kā uzbrucējs futbola laukumā. Viņš devās taisni uz pūpi un pa to uz kuģa pakaļgalu. Viņš skrēja tik ātri, ka, mez­damies ap mesas stūri, paslīdēja un gāzās, Ni.lsons stā­vēja pie stūres, un pavāra krītošais ķermenis atsitās pret viņa kājām. Abi kopā novēlās zemē, bet piecēlās Magridžs viens pats. Kaut kāda dabas untuma dēļ viņa trauslais ķermenis bija pārlauzis spēcīgā vīra kāju kā pīpes kātu.

Pārsonss pārņēma stūres ratu, un vajāšana turpinājās. Viņi skrēja apkārt un apkārt klājam: Magridžs — no bai­lēm slims, matroži — rēkdami un izkliegdami viens ot­ram norādījumus, mednieki — uzmundrinoši aurodami un smiedamies. Zem triju vīru augumiem Magridžs nogāzās uz priekšējās lūkas; bet viņš no ķermeņu kaudzes apak­šas izlīda kā zutis; pa muti viņam nāca asinis, pie visa vainīgais krekls bija saplēsts skrandās, un viņš metās grotmasta takelāžā. Viņš kāpa augšā, pašā augšā, vēl aiz veblīnēm līdz pat masta galam.

Pusducis matrožu dzinās viņam pakaļ līdz zāliņam,_kur sadrūzmējās un gaidīja, kamēr divi no viņiem — Ufti- Ūfti un Bleks (Latimera laivas stūrmanis) turpināja rāp­ties augšup pa tievajām tērauda štagām, ar rokām vilkda­mies augstāk un augstāk.

Tas bija bīstams pasākums, jo vairāk nekā simts pēdu augstumā virs klāja, turoties rokās, viņiem nebija viegli izvairīties no Magridža spērieniem. Un Magridžs spārdī­jās mežonīgi, līdz kanaks, karādamies aiz vienas rokas, ar brīvo satvēra koknejieša kāju. Mirkli vēlāk Bleks sagrāba otru kāju. Tad visi trīs, savijusies vienā mudžeklī, sli- dēja uz leju, līdz iekrila rokās biedriem, kuri gaidīja uz zāliņa.

Gaisa kauja bija beigusies, un Tomasu Magridžu no­vilka lejā uz klāja. Viņš gaudoja un purpināja, viņa mute bija notraipīta ar asiņainām putām. Vilks Larsens iesēja vaiga galā cilpu un uzmauca to Magridžam līdz padusēm. Tad pavāru aiznesa uz pakaļgalu un ielingoja jūrā. Četr­desmit … piecdesmit… sešdesmit pēdu virves izritinājās, tikai tad Vilks Larsens sauca: — Aizlieciet! — Ufti-Urti apmeta līkumu klampai, valgs nostiepās, un «Gars», vir­zīdamies uz priekšu, izrāva Magridžu virspusē.

Tas bija nožēlojams skats. Kaut arī pavars nevarēja noslīkt, turklāt dzīvība viņam bija sīksta kā kaķim, viņš izcieta gandrīz visas slīkšanas mokas. «Gars» gāja ļoti lēnām, un, kad tā pakaļgals pakāpās vilnī un šoneris slī­dēja uz priekšu, tas izrāva nelaimīgo virspusē un ļāva uz brīdi ievilkt elpu, bet pēc katras pacelšanās pakaļgals gāzās ieplakā, un, kamēr pīķis laiski rāpās nākamajā vilnī, valgs atslāba un pavārs nogrima.

Biju aizmirsis Modās Brūsteras esamību un satrūkos, kad viņa klusām nostājās man blakus. Kopš ierašanās uz kuģa viņa pirmo reizi uznāca uz klāja. Viņas parādīša­nos uzņēma ar pilnīgu klusumu.

— Kas jūs tā uzjautrina? — viņa apjautājās.

— Pavaicājiet kapteinim Larsenam, — es atturīgi un apvaldīti atbildēju, lai gan no domas, ka viņai jākļūst par šādas varmācības aculiecinieci, man iekšā viss vārī­jās.

Viņa pieņēma manu padomu un pagriežas, lai to izda­rītu, bet tad viņas skatiens uzdūrās Ūfti-Ufti, kurš tur­pat tuvumā modri un rotaļīgi turēja valga līkumu.

— Vai jūs makšķerējat? — viņa kanakam jautāja.

Ūfti-Ūfti neatbildēja, viņa acis, kas neatlaidīgi raudzī­jās jūrā aiz šonera pakaļgala, pēkšņi iezibējās.

— Ei, ser, haizivs! — viņš iesaucās.

— Velciet augšā! Dzīvāk! Visi ķerieties klāt! — Vilks Larsens kliedza, pats pielēkdams pie virves ātrāk par visiem.

Magridžs bija dzirdējis kanaka brīdinājuma saucienu un brēca kā prātu zaudējis. Saskatīju melnu spuru šķeļam ūdeni un tuvojamies pavāram ar lielāku ātrumu par to, ar kādu viņš tika vilkts uz kuģa. Haizivij un mums bija vienādas izredzes panākt savu, visu izšķīra mirkļi. Kad Magridžs atradās tieši zem mums, pakaļgals nolaidās viļņa plakumā, tādējādi sagādādams priekšrocību plēso­ņai. Spura nozuda. Pavīdēja balts vēders, strauji brāžoties augšup. Gandrīz tikpat, tomēr ne gluži tik žigls bija Vilks Larsens. Visu savu spēku viņš ielika vienā varenā rā­vienā. Koknejieša ķermenis izšāvās no ūdens, haizivs tam sekoja. Magridžs parāva uz augšu kajas, un cilvēkēdāja, šķietami tikai piedūrusies viņa pēdai, splakšķēdama iekrita atpakaļ ūdenī. Bet tieši šajā brīdī Magridžs iekliedzās. Tad viņš kā tikko noķerta zivs auklas galā ielidoja kuģī krietnu gabalu virs reliņiem, kumurā četrrāpus nogāzās uz klāja un apvēlās augšpēdus.

Bet no viņa kājas izšļāca asins strūkla. Pēdas vairs nebija, haizivs to bija nokodusi līdz pašai potītei. Es ne­kavējoties palūkojos uz Modu Brūsteru. Seja viņai bija balta, acis šausmās ieplestas. Viņa raudzījās nevis uz Tomasu Magridžu, bet uz Vilku Larsenu. Un viņš to ap- zinājās, jo, aprauti iesmiedamies, paskaidroja:

— Vīru izprieca, mis Brūstera. Tiesa, mazliet parup- jaka, nekā jūs esat radusi, bet tomēr — vīru izprieca. Haizivs nebija ierēķināta. Tā …

Bet šajā brīdī Magridžs, kurš bija pacēlis galvu un pārliecinājies par sava zaudējuma apmēru, uzspirinājās atpakaļ četrrāpus un iecirta zobus Vilka Larsena stilba. Vilks Larsens aukstasinīgi noliecas pie koknejieša un pa­spieda ar īkšķi un rādītājpirkstu pavāram aiz žokļiem un zem ausīm. Žokļi negribīgi, atvērās, un Vilks Larsens, sperdams soli uz priekšu, atbrīvoja kāju.

— Kā jau sacīju, — viņš turpināja, it kā nekas ne­parasts nebūtu atgadījies, — haizivs nebija ierēķināta. Tas bija … nu kā viņu … varbūt teiksim — dieva pirksts.

Ne ar zīmi mis Brūstera neizrādīja, ka sacīto būtu dzir­dējusi, lai gan acu izteiksme viņai pārvērtās, tajās izpau­dās neizsakāms riebums; laikam viņa gribēja novērsties, taču šai mirklī sašūpojas, sagrīļojās un vārgi pastiepa roku pretī manējai. Es viņu uztvēru tieši laikā, lai neļautu nokrist, un palīdzēju viņai apsēsties uz mesas jumta. Do­māju, ka viņa turpat uz vietas paģībs, tomēr viņa saņē­mās.

— Mister van Veiden, lūdzu, sadabūjiet žņaugu, — Vilks Larsens man uzsauca.

Es vilcinājos. Mis Brūsteras lūpas sakustējās, un, kaut arī tās neveidoja vārdus, viņa man ar acīm tikpat skaidri kā ar valodu pavēlēja doties nelaimīgajam palīgā. — Lū­dzu, — viņai izdevās izspiest čukstu, un es nevarēju ne­klausīt.

Šajā laikā es jau biju sasniedzis ķirurģijā tādu veik­lību, ka Vilks Larsens, pateicis dažus norādījumus, at­stāja šo uzdevumu manā ziņā un man par palīgiem izrau­dzīja pāris matrožu. Par savu uzdevumu viņš uzskatīja atriebību haizivij. Jūrā tika iemests smags āķis ar treknu sālītu cūkgaļu ēsmai, un, kad biju saspiedis pārkostās vē­nas un artērijas, matroži dziedādami cēla uz klāja vai­nīgo nezvēru. Es pats to neredzēju, bet mani palīgi — vispirms viens, bet pēc tam arī otrs — uz dažiem mir­kļiem mani pameta, lai aizskrietu uz kuģa vidusdaļu un paskatītos, kas tur notiek. Sešpadsmit pēdu garā haizivs tika uzvilkta grotmasta takelāžā. Tās žokļus ar sviras palīdzību atlauza tik plaši, cik vien tas bija iespējams, un starp tiem ielika resnu mietu ar uzasinātiem abiem galiem tā, ka, aizvācot sviras, atplestie žokļi atdūrās pret to. Kad tas bija paveikts, āķi izgrieza. Haizivs iekrita at­pakaļ jūrā — bezpalīdzīga, tomēr saglabājusi visu savu spēku, notiesāta lēnai bada nāvei, kādu gan vairāk bija pelnījis vīrs, kurš šo sodu izdomāja.