Tenočtitlanas bojā eja

KAUJĀ UZVAR SEŠPADSMIT JĀTNIEKU

Drīz parādījās pazīstamas vietas: Kotočes rags, Tabasko grīva. Atcerēdamies izdevīgo preču apmaiņu, ko šajās vietās izdarīja Grihalva, Kortess nolēma te dažas dienas uzkavēties. Taču šoreiz uzņemšana bija savādāka. Dodamies laivās pa upi uz augšu, spānieši piekrastes biezokņos pamanīja lielu pulku indiāņu karotāju. Viņu bija tūkstošiem. Kad spānieši mēģināja piestāt pie krasta, indiāņi draudoši vicināja pīķus.

Sarunām ar indiāņiem spānieši nosūtīja Agilāru, bet viņu negribēja uzklausīt.

— Ja izkāpsiet malā, visus nogalināsim., — paziņoja indi­āņu virsaiši.

Cēloņi šai straujajai pārmaiņai attiecībās pret spāniešiem noskaidrojās tikai vēlāk. Izrādījās, ka visas ind.āņu ciltis bija dziļi sašutušas par viesmīlību, ar kādu šajās vietās bija uzņemts

Grihalva. Indiāņus, kas dzīvoja Tabasko krastos, sāka dēvēt par gļēvuļiem un nodevējiem. Viņi apsolīja izpirkt savu vainu un, ja baltie no jauna ierastos, sagaidīt tos tā, kā jāsagaida iekarotāji.

Nospriedis, ka rīts gudrāks par vakaru, Kortess pavēlēja pārnakšņot kādā salā. Rīta ausmā viņš nosūtīja nelielu nodaļu indiāņu aizmugurē. Spānieši, kuri šīs vietas pazina, ziņoja, ka lejpus salas palmu birzī esot ceļš, kas vedot uz Tabasko ciemu. Nodaļai tika pavēlēts ieņemt šo ceļu un ciemu. Pats Kortess ar galvenajiem spēkiem devās augšup pa ūpi, lai uzbruktu ienaidniekam no frontes.

Kauja sākās, jau tuvojoties krastam. Drīz vien spānieši tika izsisti no savām laivām. Viņiem bija jācīnās, stāvot līdz jostas vietai ūdenī. Kājas grima glumajās dūņās. Bet balto uguns bija pārāk stipra, indiāņi neizturēja, un Kortesa ka­reivji pēc īsas, bet niknas cīņas izsēdās krastā.

Neizdevās indiāņiem noturēties arī pie savlaicīgi ierīkotā aizsprostojuma. Spāniešu tērauda zobeniem indiāņi varēja stādīt pretī tikai koka pīķus. Kauja pievirzījās pie ciema, kur jau agrāk bija aizbarikādētas visas ielas. Karstākajā cīņas brīdī atsteidzās nodaļa, kas bija nosūtīta ienaidnieka spēku ap­iešanai, un deva triecienu no aizmugures. Tas arī izšķīra kauju.

Indiāņi atkāpās organizēti. Viņu atiešana nemaz nelīdzi­nājās paniskai bēgšanai.

Ieņēmis iedzīvotāju atstāto ciemu, Kortess steidzās pievie­not jaunu teritoriju Spānijas karaļa īpašumiem. Diezgan inte­resanti šādu «pievienošanu» apraksta Bernals Diass:

«Kortess rīkojās pēc visām formalitātēm … Ar savu zobenu viņš trīs reizes cirta varenā kokā, kas auga liela tempļa pa­galmā, un skaļā balsī paziņoja, ka ar zobenu un vairogu, un visu savu varu gatavs aizsargāt jauno īpašumu pret ik­vienu, kurš to iekārotu. Bet mēs visi skaļi apliecinājām akta pareizību un zvērējām palīdzēt viņam vienmēr un visur. Karaļa notārs to visu rūpīgi ierakstīja protokolā.»

Vai pēc visām šīm izdarībām indiāņi varēja kaut mirkli šaubīties par to, ka slepkavības un laupīšanas, kas notika viņu acu priekšā, ir pilnīgi likumīgas? Protokols, ko daudzu liecinieku klātbūtnē parakstīja pats karaļa notārs, taču ap­liecināja, ka kopš šī brīža indiāņi un viņu zeme pieder Spā­nijas karalim Kārlim V.

Nakts pagāja mierīgi. Ciematā valdīja tāds klusums, it kā viss apkārtnē būtu izmiris. Tas Kortesam šķita aizdomīgi. Viņa bažas vēl pastiprinājās, kad viņš uzzināja, ka aizbēdzis indiānis, kas jau vairākus gadus kalpoja spāniešiem par tulku. Atstādams nometni, viņš it kā par izsmieklu bija pakāris kokā ienīsto spāņu kareivja formas tērpu, ko viņam bija piespieduši nēsāt.

Kortess saprata, ka tulks noteikti paziņos saviem cilts­brāļiem par ekspedīcijas nelielajiem spēkiem. Viņš centīsies pārliecināt indiāņus, ka spāniešu rīcībā nepavisam nav nekādu pārdabisku spēku, kādus tiem piedēvē, un ka tos var sakaut lupatu lapatās, ja rīkojas kopīgiem spēkiem, nepakļaujas draudiem un iebaidīšanai.

Tā ari notika. Indiāņi strauji uzbruka visām trim nodaļām, kuras nosūtīja izlūkos, un tās ar pūlēm izlauzās atpakaļ uz nometni, cietušas lielus zaudējumus. Pārbēdzēja uzmundrināti, indiāņi nolēma spāniešus iznīcināt, nevienu neizlaist dzīvu

Uzzinājis no gūstekņiem, ka virsaišu padome nolēmusi uz­brukt spāniešiem, Kortess nolēma sagrābt iniciatīvu savās rokās. — Mēs uzbruksim, nevis aizstāvēsimies, — viņš pa­ziņoja karaspēkam.

No kuģiem nogādāja krastā lielgabalus un zirgus. Kāj­nieku un artilērijas vadību uzticēja pieredzējušiem virsnie­kiem, bet pats Kortess komandēja jātnieku grupu.

Pa purvainiem, kanālu izvagotiem laukiem, ar pūlēm cilā­damas kājas staignajā zemē, spāniešu vienības devās pretī indiāņiem. Lielgabalus vilka pa šauro ceļu, kas šķērsoja lauku.

Visa indiāņu uzmanība bija piesaistīta šīm nodaļām, kas devās uzbrukumā, un neviens nepamanīja nelielo jātnieku grupu, kas veica dziļu apiešanas manevru.

Debesis aptumšoja tūkstošiem bultu un akmeņu, kas lidoja uz spāniešiem. Jau pirmajā kaujas minūtē tika ievainoti

septiņdesmit cilvēku. Bet biezie indiāņu pūļi bija lie­lisks mērķis artilērijai, un katra zalve izrāva no viņu rindām desmitiem un simtiem upuru.

Taču briesmīgie zaudē­jumi, simtiem nogalināto un tūkstošiem ievainoto nespēja satricināt dzimtās zemes aiz­stāvju vīrišķību. Indiāņi cī­nījās varonīgi, kā cīnās ļau­dis, kas dziļi pārliecināti par savas rīcības taisnīgumu. Ar­tilērija pļāva viņu rindas, bet viņi to it kā nemaz nemanīja, parādīdami pilnīgu nāves ni­cināšanu. Ar kaujas saucie­niem viņi uzbruka spāniešiem, līdz pēdējam elpas vilcienam neizlaizdami no rokām loku un pīķi. Kritušo vietā stājās jauni cīnītāji. Vilnis pēc viļņa vēlās uz spāniešiem, un šķita — tūlīt pārklās un galīgi aprīs tos.

Tajā brīdī uzbrucēju rindās no flanga iedrāzās kavalērija. Bruņās tērptie jātnieki ar mirdzošām ķiverēm galvās cirta ar zobeniem, dūra ar pīķiem, mīdīja zirgu pakaviem . . . Un indi­āņu rindas nodrebēja. Šausmas sagrāba viņu sirdis. Neviens tur nekad nebija redzējis zirgus. Jātnieks kopā ar satracināto dzīvnieku indiāņiem šķita kā viena fantastiska būtne, kas iera­dusies no debesīm un pret ko cilvēki ir bezspēcīgi. Paniskas bailes stindzināja indiāņus, radīja neaprakstāmu apjukumu, spieda meklēt glābiņu bēgšanā.

Tā beidzās šī kauja, kuras iznākumu faktiski izšķīra sešpa­dsmit zirgu. Tie izrādījās stiprāki par lielgabaliem, jo lielga­bali iznīcināja simtiem cilvēku, bet zirgi paralizēja veselas armijas spēku, salauza tās pretošanās gribu.