Tenočtitlanas bojā eja

KUAUTEMOKA SAGŪSTĪŠANA

Kortesam bija vēl jādodas divos lielos uzbrukumos, lai piespiestu actekus padoties. Viņiem uzbruka no sauszemes un ezera, saņēma spīlēs.

Tagad spāniešiem pretojās nevis karavīri, bet pilsoņu pūli, kuros bija daudz sieviešu un „bērnu. Viņi cīnījās ar visu, kas gadījās pie rokas. Daudziem nebija ne tikai loku, bultu un šķēpu, bet pat vienkāršu akmeņu.

«Strēlnieki atklāja nežēlīgu uguni,» raksta V. Preskots. «Brigantīnas no otras puses grāva ienaidnieku ar nepārtrauk­tām zalvēm. Aplenktie, ieslēgti no visām pusēm, cieta vis­šausmīgāko sakāvi. Zemi klāja nogalināto kaudzes, tā kā

23 6 saniknotajiem pretiniekiem bija jālien pāri šiem asiņaino līķu kalniem, lai varētu viens otru nogalināt. Augsne bija piesā­tināta asinīm, kas tecēja pa to kā ūdens; ūdens kanālos krāso­jās sarkanā krāsā. . . Pagānu šausmīgie brēcieni, spāniešu lamu vārdi un lāsti, ievainoto vaidi, sieviešu un bērnu klie­dzieni, iekarotāju smagie sitieni, viņu upuru pirmsnāves mo­kas, artilērijas dārdoņa, neskaitāmo bultu svilpšana, liesmojošo ēku sprakšķēšana, kuras sabrukdamas nospieda simtiem cil­vēku, putekļu un pulvera dūmu mākoņi, kas klāja visu kā drūms aizkars, — šī aina iedvesa šausmas pat Kortesa kara­vīros, kaut gan viņu sirdis sen bija norūdījušās kaujās un pieradušas pie asins izliešanas un varmācības.»

Četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju gāja bojā šajās kaujās.

Otrajā dienā slaktiņš atjaunojās. Tūkstošiem cilvēku mē­ģināja glābties ar pirogām, bet viņus panāca brigantīnas. Tās tiešā tēmējumā apšāva bēgļus, gremdēja tos, gāza apkārt vieglās laiviņas.

Kāda liela, bagātīgi izgreznota piroga, ko pavadīja vairākas laivas, piesaistīja sev spāniešu uzmanību. Kortess viņiem bija

pavēlējis sagrābt Kuautemoku dzīvu. Vai tikai acteku vald­nieks nemēģina aizbēgt šajā laivā, lai turpinātu cīņu ārpus izpostītās galvaspilsētas robežām?

Pirogu panāca, aplenca, un tās komandai pievērsa falkoneta stobru. Tad piecēlās kāds komandas loceklis un skaļi teica:

— Es esmu Kuautemoks. Vediet mani pie Malincina!

Jā, tas bija viņš, Tenočtitlanas varonīgas aizstavešanas organizators. Jaunā karavadoņa izskats spāniešiem bija labi pazīstams. Tas bija ļoti jauns, stalts vīrietis, gara auguma, pla­tiem pleciem, ar atklātu, simpātisku seju un ļoti dzīvām acīm, kas ik mirkli mainīja izteiksmi un kā spogulī atainoja sava īpašnieka domas, sajūtas un pārdzīvojumus.

Spānieši pārvietoja Kuautemoku, viņa sievu un divdesmit dižciltīgus actekus, kas sastādīja viņa svītu, uz brigantīnu. Viņus visus nogādāja pie Kortesa.

— Es darīju visu, kas cilvēka spēkos, lai aizstāvētu savu tautu, — sacīja Kuautemoks Kortesam. — Bet, kā redzams, paši dievi nostājās pret mums. Tu uzvarēji mūs. Tavs spēks bija lielāks nekā manējais. Tad nu dari ar mani, Malincin, ko gribi. Bet vislabāk — ļauj man darīt sev galu, lai es varētu atbrīvoties no dzīvības, kas man kļuvusi pretīga.

Un viņš pieskārās duncim pie Kortesa jostas.

Bet Kortess paspēja sagrābt Kuautemoka roku un atgrūst to sānis. Konkistadoru vadoņa plānos patlaban neietilpa acteku vadoņa noslepkavošana. To viņš izdarīja vēlāk. Kortess zināja, cik liela ir Kuautemoka autoritāte tautā, un uzskatīja, ka vi­ņam izdevīgāk paturēt to dzīvu. Bet vēl izdevīgāk būtu, ja izdotos noskaņot Kuautemoku sev labvēlīgi, padarīt viņu par paklausīgu ieroci. Tādēļ Kortess sacīja:

— Manā gūstā tev netiks nodarīts ne vismazākais apvaino­jums. Tu aizstāvēji galvaspilsētu kā drošsirdīgs karavīrs. Spā­nieši prot cienīt arī ienaidnieka vīrišķību.

Vēsts par Kuautemoka sagūstīšanu tūlīt izplatījās acteku vidū. Un tūlīt viņi pārtrauca pretošanos spāniešiem. Tas notika 1521. gada 13. augustā. Šo dienu pieņemts uzskatīt par Tenoč­titlānas un visas Meksikas galīgās pakļaušanas dienu.

Galvaspilsēta bija pakļauta,- bet galvaspilsēta neeksistēja. Tā bija trūdošiem līķiem klāta vieta, perēklis briesmīgai sērgai, kas jau sāka piemeklēt arī uzvarētājus. Kortess deva rīkojumu izvest armiju no Tenočtitlānas.

Pēc dažiem aprēķiniem galvaspilsētas aplenkuma laikā gāja bojā ceturtdaļmiljona iedzīvotāju. Dzīvi palika trīsdesmit tūk­stoši vīriešu un simt līdz simt piecdesmit tūkstoši sieviešu un bērnu. Viņiem visiem atļāva atstāt galvaspilsētu.

Trīs diennaktis ilga drūmais gājiens. Pa visiem dambjiem

vilkās izmocītu, šausmīgi novājējušu cilvēku rindas — būtnes ar iekritušiem vaigiem un izdzisušiem skatieniem, dzīvi ske­leti, kas bija dabūjuši izjust visu postošā kara un blokādes smagumu.