Tenočtitlanas bojā eja

KAPITALISMA RĪTA AUSMAS IDILE

Tas, ka Kortesa laupītāju bandām izdevās iekarot tik lielu un bagātu zemi, var likties kaut kas pārdabisks. Daudzi buržuāziskie vēsturnieki tā arī apgaismo šo epopeju. Viņi tajā saskata Eiropas «progresīvās» civilizācijas uzvaru pār Ameri­kas «atpalikušo» civilizāciju. Citi to tēlo kā kristīgās ticības principu uzvaru pār pagānismu.

Visu šo izskaidrojumu īstā vērtība mums labi zināma. Grūti iedomāties Kortesa kareivjus — kriminālnoziedzniekus, laupī­tājus un izvarotājus, dedzinātājus un slepkavas — kā civilizā­cijas nesējus. Bet, kas attiecas uz kristīgās ticības labumiem, ar kuriem tika aplaimoti indiāņi, tad par to labi pateicis Kārlis Markss. Viņš rakstīja:

«Par kristīgo koloniālo sistēmu V. Havits, cilvēks, kas kristiānismu padarījis par savu specialitāti, saka tā: «Tā saucamo kristīgo rasu barbariskie un neģēlīgie briesmu darbi, ko tās ir izdarījušas visās pasaules malās pret visām tautām, kuras tām izdevies padarīt par saviem vergiem, pārspēj visas šausmas, kādas jebkurā vēsturiskā laikmetā ir izdarījusi

jebkura rase, neizslēdzot vismežonī­gākās un visneizglītotākās, visnežēlī­gākās un visnekaunīgākās.»»

Meksikas sakāve bija dziļi likum­sakarīgs process. Un lietas būtība ir ne tikai šaujamo ieroču, tērauda zo­benu, kavalērijas un eiropiešu kara tehnikas milzīgajā pārākumā salīdzi­nājumā ar loku un bultu, koka šķē­piem un nekārtīgo indiāņu kājnieku masu.

Meksika nebija vienota, centrali­zēta valsts. Tā sastāvēja no daudzām atsevišķām pilsētām — valstīm, kas naidojās cita ar citu un ekonomiski bija vāji saistītas. Tiesa, actekiem izdevās pakļaut savai varai lielāko daļu pilsētu un piespiest tās maksāt nodevas. Ar ieroču spēku viņi izvei­doja lielu valsti. Bet viņi nespēja ra­dīt stipru valsts organizāciju un sa­liedēt savas «impērijas» (tā acteku valsti sauca spānieši) atsevišķās da­ļas vienotā veselā. Varmācība un pārmērīgi lielās nodevas izraisīja pa­kļautajās ciltīs un tautās naidu pret Tenočtitlānas valdniekiem. To veikli izmantoja Kortess, iegrūzdams Meksiku brāļu karā, lai pats kļūtu par tās ne­ierobežotu saimnieku.

Meksikas iekarošana jūtami veicināja feodālās iekārtas sa­brukumu Eiropā. Tas bija kapitāla sākotnējās uzkrāšanas pe­riods, un spāniešu salaupītais zelts izraisīja veselu virkni jaunu laupīšanas karagājienu, kas savukārt vēl vairāk palielināja kapitālu pieplūdumu. «Dārgumu krājumi, kas bija iegūti ārpus Eiropas robežām ar laupīšanas, iezemiešu verdzināšanas un slepkavību palīdzību, ieplūda metropolē un te pārvērtās ka­pitālā.» [13]

Asinis stingst dzīslās, kad iepazīstamies ar tiem līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību konkistadori ieguva savas bagātības. Spīdzināšanas, karātavas, dzīvu indiāņu sadedzinā­šana sārtos — viss bija atļauts, kad bija runa par iekarotāju iedzīvošanos. Indiāņu medīšanai spānieši speciāli dresēja nik­nus suņus — cilvēkēdājus.

Romas katoļu baznīca svētīja savus dēlus, lai tie iznīcina indiāņus. Bet pretošanos viņiem pāvests novērtēja kā «vis­varenā dieva un svēto apustuļu Pētera un Pāvila apvainošanu».

Visnežēlīgākajiem līdzekļiem tika apspiests katrs mēģinā­jums iegūt neatkarību. Sodīja kā vainīgo, tā nevainīgo — iznīcināja visus «dumpīgā» apgabala iedzīvotājus.

Raksturodams sākotnējās uzkrāšanas periodu, K. Markss rakstīja, ka «. .. patiesajā vēsturē ļoti liela loma ir iekaro­šanai, verdzināšanai, laupīšanai, — vārdu sakot, varmācībai»

«īstenībā sākotnējās uzkrāšanas metodes ir viss kas cits, bet tikai ne idile.» [14]

Meksikas iekarošana, ko izdarīja Kortess, ir zīmīga ilustrā­cija šiem Marksa vārdiem.

Vēl pilnīgāku un plašāku laikmeta raksturojumu lielais marksisma pamatlicējs devis šādās rindās:

«Zelta un sudraba atradņu atklāšana Amerikā, vietējo iedzīvotāju iznīdēšana, verdzināšana un aprakšana, dzīviem esot, raktuvēs, pirmie soļi Austrumindijas iekarošanā un iz­laupīšanā, Āfrikas pārvēršana par rezervātu, kur medīja meln­ādainos — tāda bija kapitālistiskās ražošanas ēras rīta ausma. Šie idiliskie procesi ir sākotnējās uzkrāšanas galvenie mo­menti.» [15]

Tenočtitlānas bojā eja notika tieši kapitālisma rīta ausmā, kad sāka darboties sākotnējās uzkrāšanas «idiliskie procesi». Vai vajadzīgs vēl uzskatāmāks indiāņu «iznīdēšanas, verdzinā­šanas un aprakšanas, dzīviem esot», paraugs nekā tas, ko nodemonstrēja Ernando Kortess Meksikā!

Iepazīšanās ar spāniešu konkistadoru «varoņdarbiem» Ame­rikā ir ļoti pamācoša ikvienam padomju skolēnam, visiem, kas interesējas par vēsturi.