Tenočtitlanas bojā eja

ACTEKU VALSTS

Sākumā acteku sociālā iekārta bija tieši tāda pati kā vi­sām citām Centrālās Amerikas indiāņu ciltīm. Ģimeņu grupa sastādīja ģinti, ko vienoja kopējā izcelšanās (visiem ģints lo­cekļiem bija viens kopējs sencis). Ģints priekšgalā atradās

vecākais, kas pārzināja visas ģints locekļu lietas. Divdesmit ģinšu apvienojās ciltī.

Katra ģints savos darbos bija pilnīgi neatkarīga, bet jau­tājumus, kam bija nozīme visas cilts dzīvē, izlēma cilts pa­dome, kas sastāvēja no visu ģinšu vecākajiem.

Cilts priekšgalā atradās divi virsaiši. Viens vadīja kara darbību, otrs pārzināja cilts iekšējās lietas un reliģiskos rituā­lus. Abus virsaišus izvēlēja padome no savu locekļu vidus, un viņi bija tai atbildīgi. Padome varēja jebkuru brīdi atbrīvot no amata vienu vai otru virsaiti vai pat abus reizē un iecelt viņu vietā citus.

Tāda bija acteku cilts iekārta tad, kad viņi pārcēlās uz dzīvi Meksikas augstienē. Bet kā dabā, tā cilvēku sabiedrībā nekas nav nemainīgs. Mainījās vēsturiskie apstākļi, mainījās arī acteku sabiedrības sociālā iekārta.

Savienība, ko noslēdza Tenočtitlāna, Teskoko un Tlakopāna tepaneku jūga nogāšanai, sākumā bija triju vājāko cilšu savie­nība pret vienu spēcīgāko. Katra cilts — šīs savienības lo­cekle — baudīja vienādas tiesības. Visus kopīgos pasākumus veica tikai saskaņā ar triju valdnieku padomes lēmumu. Vado­ties no savienības locekļu karaspēka lieluma, bija noteikts, ka kara laupījumu dalīs piecās vienādās daļās. Actekiem un teskokiešiem bija jāsaņem divas piektdaļas, Tlakopānas iedzī­votājiem — viena piektdaļa.

Pēc uzvaras pār tepanekiem stāvoklis ātri mainījās. Trej­savienība kļuva par vislielāko spēku visā Meksikas teritorijā. Acteki, kas pēc uzvaras ieguva plašu rajonu ezera krastā, iz­mantoja to kā stabilu bazi tālākiem uzbrukumiem. Pēc tepaneku sagrāves sagrābtās zemes sadalīja visizcilākajiem karotājiem. Uzvarētos pārvērta par vergiem.

Tādā veidā acteku ciltī izveidojās diezgan prāvs bagātnieku un augstmaņu slānis, kas alka pēc jauniem iekarojumiem, lai iegūtu vēl lielākas bagātības. Tenočku sabiedrībā — tāpat kā savā laikā pie toltekiem — radās šķiras: vergi un vergturi.

Bet šķiru pastāvēšana nepielūdzami un likumsakarīgi rada valsti un tās varas aparātu, ar kura palīdzību valdošā šķira uz­kundzējas tautai. Cilts pārvaldes orgāni kļūst par valsts orgā­niem. Padome, kas agrāk uzklausīja ikviena cilts locekļa domas, tagad veltī uzmanību tikai bagāto un augstmaņu balsīm.

Sevišķi krasi palielinās karavadoņa vara. Viņš kļūst par faktisko cilts pavēlnieku, bet padomei paliek vienīgi izpalīga loma. Tagad tā var tikai dot padomus, bet nevis pavēlēt.

Lielvirsaiša varu sāk nodot tālāk mantošanas kārtībā. Ag­rākā virsaišu vēlēšanu sistēma atmesta uz visiem laikiem. Otrs virsaitis, kas pārzināja civillietas, tiek nobīdīts otrajā plānā. Tagad viņš pārzina tikai reliģiskos rituālus.

centrālo maju, p sabiedroUe No XVI gadsimta zīmējuma.

Lielvirsaiša Ickoatla valdīšanas laikā (viņš nāca pie varas 1428. gadā) tenočku cilts pārveidošanās par primitīvu vergturu sabiedrību bija jau diezgan dziļa. Paklausīdams vergturu vir­sotnes gribai, Ickoatls iesāka karu ar acteku dienvidu kaimi­ņiem — varenajiem šočimilkiem un čalkiem un panāca, ka tie atzina viņa virskundzību.

Jaunās bagātības, kas šī kara rezultātā atplūda uz Tenoč- titlānu, atļāva ievērojami paplašināt pilsētu. Bez lielajiem na­miem, ko uzcēla bagātie karavīri, uzsāka arī tempļu būvi. Ierī­koja arī dambjus, kas vienoja salas ar cietzemi. Tā Tenočtitlā­nas sakari ar pakļautajiem apgabaliem kļuva viegli, ātri un ērti.

Spožās uzvaras iedvesa acteku karavīriem pārākuma sajūtu, neizmērojamu lepnumu un pašapziņu. Atcerēties agrākos laikus, kad tenočki bija pakļauti kuluakāniešiem un tepanekiem, kļuva nepatīkami. Tādēļ pēc Ickoatla pavēles sadedzināja visus vēs­turiskos rokrakstus, «jo», pēc kāda acteku vēsturnieka vārdiem, «tauta tos uzskatīja par nevērtīgiem».

Kad 1440. gadā Ickoatls nomira, par tenočku valdnieku kļuva viņa dēls Montezuma I, saukts Dusmīgais. Tāpat kā viņa priekšgājējs, Montezuma I pastāvīgi karoja un vēl vairāk pa­plašināja Tenočtitlānai pakļautā apgabala robežas. Viņa laikā acteku pulki izgāja ārpus Meksikas augstienes un, pārvarējuši kalnu grēdas austrumos, iebruka jūras piekrastē.

Teskoko karaspēks enerģiski palīdzēja actekiem. Par savie­nības trešo locekli — Tlakopānu nekas nav minēts. Var būt, ka tā joprojām saglabāja savu patstāvību, bet, protams, neko vairs nesaņēma no kara laupījuma.

Acteku galvaspilsēta — Tenočtit­lāna nepārtraukti auga. Montezuma I uzcēla akveduktu, kas stiepās no Capultepekas avotiem līdz pilsētas cen­tram. Tagad Tenočtitlāna bija bagātīgi apgādāta ar dzeramo ūdeni. Lai aizsar­gātos no plūdiem ziemas lietus periodā, acteku galvaspilsētas austrumu nomali atdalīja no ezera ar lielu uzbērumu. Tā ierīkošanā strādāja daudz vergu.

Laikā no 1451. līdz 1456. gadam Meksikas ieleju piemeklēja liels posts. Stiprās vētras un sals nemitīgi nomai­tāja ražu. Izcēlās briesmīgs bads, kas saasināja šķiru pretrunas acteku sabiedrībā

Acteku Nabadzīgie, kam nebija labības krājumu, bija spiesti upurēt savu brīvību. Par maisu kukurūzas viņi atdeva sevi un savas ģimenes locekļus bagātniekiem parādu verdzībā. Bezdibenis starp Tenočtitlānas vergturu virsotni un vienkāršo tautu arvien vairāk palielinājās.

Montezumas I dēls Ašajakatls, kas nāca pie varas 1469. gadā, vēl vairāk nostiprināja Tenoča pilsētas kundzību pār citām Meksi­kas pilsētām. Viņš pakļāva kaimiņu pilsētu Tlatelolko, kas līdz tam laikam bija sagla­bājusi savu neatkarību. Tā bija slavena ar savu tirdzniecību, un tās tirgus pat pēc tam, kad Tlatelolko faktiski kļuva par Tenočtitlā­nas priekšpilsētu, joprojām palika vislielā­kais visā Meksikā.

Ašajakatls mēģināja paplašināt acteku īpašumus arī uz rietumiem. Viņš sarīkoja karagājienu pret taraskāņiem, kas dzīvoja tagadējā Mičoakānas štata teritorijā. Bet te pirmo reizi pēdējos gadu desmitos acteki tika sagrauti. Pateicoties šai uzvarai, tara- skāņi palika neatkarīgi līdz tam laikam, kad viņus pakļāva spānieši.