Tenočtitlanas bojā eja

PEC UZVARAS

Laupījums, ko spānieši ieguva zelta un dārglietu veidā, bija daudz mazāks nekā tas, kas bija viņu rīcībā pirms «Bādu nakts». Acteki bija izpildījuši savus draudus — lielāko daļu sava zelta viņi bija nogremdējuši ezerā vai aprakuši zemē, lai ienaidnieks to neiegūtu.

Kortess spīdzināja Kuautemoku, lai uzzinātu, kur atrodas zelts. Viņš aizmirsa savu svinīgo solījumu — nenodarīt acteku valdniekam gūstā «ne vismazāko apvainojumu». Kuautemokam aplēja kājas ar eļļu un pēc tam aizdedzināja . . .

Ciezdams briesmīgas mokas, Kuautemoks nebilda ne vārda. Bet, kad Tlakopānas valdnieks, ko pakļāva tādām pašām mo­cībām, neizturēja un sāka vaidēt, Kuautemoks viņam sacīja: - — Vai tad es atrodos savā vannas istabā? Vajag vīrišķīgi panest mocības.

Tā ari spānieši nekā neuzzināja.

Dažus gadus vēlāk Kortess lika sodīt Kuautemoku ar nāvi, turēdams to aizdomās par piedalīšanos sazvērestībā kopā ar maijiem. Sazvērestības mērķis bija sacelšanās pret spāņu iebrucējiem.

Laupījumu dalot, neiztika bez abpusējiem pārmetumiem un apvainojumiem. Jūrnieki saņēma visvairāk «trofeju», un tas radīja milzīgu skaudību kājniekos. Kad uzliesmoja kaislības, gandrīz sākās kautiņš.

Sabiedrotie vairs nebija nepieciešami, un Kortess uzaicināja visus atgriezties savās pilsētās un ciemos. Viņu nožēlojamais laupījums — mājturības priekšmeti, trauki, apģērbi spāniešus neinteresēja, un tie atļāva sabiedrotajiem visu ņemt līdz. Tā bija samaksa par asinīm, kas tik bagātīgi bija lijušas indiāņu brāļu karā par prieku Kortesam un viņa kompānijai.

Kareivju veterānu — Meksikas iekarotāju vilšanās bija milzīga. Viņi visi bija cerējuši kļūt par bagātniekiem, bet tagad stāvēja pie sasistas siles. Ierindnieku daļa izrādījās no­žēlojami graši, pat kavalēristi saņēma tikai simt peso katrs. Par ko tad viņi bija karojuši? Nevienam taču nebija noslēpums, ka Kortess piesavinājies lielu daļu salaupītā zelta un citu dārgumu.

Uz Kortesa nama sienam saka ik dienas paradities ļoti apvainojoša satura pantiņi:

Drūmi klusē iekarotājs,

Prieks tā seju atstājis —

Uzvarētais uzvarētājs,

Kortesam kas kalpojis.

Šo uzrakstu tūlīt nodzēsa. Bet anonīmais dzejnieks ne­rimās. Otrajā dienā uz sienas parādījās jauns pants:

Mūsu Kortess — ģenerālis,

Visu dubulti sev rāvis,

Bet vēl baidās palikt bešā —

Karaļdaļu bāž sev ķešā.

Tikai piedraudot ar karātavām, izdevās darīt galu šai «daiļradei», kurā spilgti atspoguļojās kareivju neapmierinātība un vilšanās.

Bet veltīgi Kortess un viņa konkistadori cerēja, ka ar Tenočtitlānas iekarošanu nobeigsies zemes pakļaušana. Viņi rūgti maldījās. Pagāja vēl ilgi nemieru, karagājienu un soda ekspedīciju gadi, līdz beidzot ar zobeūa un krusta palīdzību izdevās zemi kaut cik «nomierināt».