Tenočtitlanas bojā eja

DIVKOSĪGA SPELE

Bet Velaskesa piekritēji nebūt nerimās. Viņi centās pie­rādīt, ka Kortesa ievēlēšanu nevarot uzskatīt par likumīgu.

— Tas bija inscenējums, ko viņš pats iepriekš sagatavo­jis, — viņi apgalvoja. Beidzot izcēlās kautiņš Kortesa un Velaskesa piekritēju starpā.

Tad Kortess, ieguvis varu, nolēma pielietot spēku. Vis­aktīvākos musinātājus iekala važās un nosūtīja uz karavelām. Citus ieskaitīja nodaļā, kas sastāvēja no viņa piekritējiem. Šai nodaļai uzdeva sameklēt apkārtnē pārtiku nometnei. Kor­tess pareizi sprieda, ka tādos apstākļos, kad pastāvīgi draudēs indiāņu uzbrukuma briesmas, viņa pretiniekiem nebūs nekādas patikas dumpoties.

Spāniešu izcelšanās piekrastē, kur viņi nodibināja Verakrus-is pilsētu. Pa labi — Marina pārliecina indiā­ņus pāriet Kortesa pusē. Zīmējums no acteku rokraksta.

Kad pēc kāda laika nodaļa atgriezās ar vistām un graudu maisiem, noskaņojums nometnē jūtami uzlabojās. Nevēlē­damies saasināt attiecības un tādā veidā sekmēt jau tā nelielo spāniešu spēku sašķelšanos, Kortess «augstsirdīgi» piedeva nemierniekiem un dažus no viņiem pat apbalvoja ar zeltu. Daudzi no viņa ienaidniekiem diezgan drīz kļuva par viņa draugiem.

Kad miers bija atjaunots, Kortess sadalīja savu karaspēku divās daļās. Lielāko daļu novietoja uz karavelām un nosūtīja uz līci, pie kura bija nodomāts uzcelt pilsētu un cietoksni. Pats Kortess mazākās nodaļas priekšgalā devās uz turieni pa sauszemi, lai pa ceļam paciemotos totonaku galvaspilsētā Sempoalā.

Jo vairāk spānieši attālinājās no Atlantijas okeāna, jo vairāk izmainījās ainava. Aiz muguras palika tuksnešainā piekrastes josla. Spānieši šķērsoja brīnumjauku līdzenumu, kas slīga krāšņā zaļumu rotā. Viņi atpūtās kokosa palmu ēnā, gāja gar necaurejamiem tropiskiem biezokņiem, jūsmoja par spilgtiem neredzētu formu ziediem. Viņu dzirdi glāstīja putnu dziesmas. Šķiet, ka ne uz vienas mākslinieka paletes neat­rastos tādas krāsas, lai attēlotu šo putnu spalvu krāšņumu.

Krietnā attālumā no totonaku galvaspilsētas spāniešus sa­gaidīja īpaši sūtņi. Ar lielu godu viesus ieveda Sempoalā, kur viņus sagaidīja ar ziedu pušķiem un vainagiem. Vientiesīgie totonaki turēja Kortesu par savu glābēju.

Sempoala bija liela pilsēta, kas ar saviem labiekārtojumiem un iedzīvotāju skaitu (30 tūkstoši cilvēku) neatpalika no dau­dzām prāvām toreizējās Spānijas pilsētām. Mūra ēku mirdzo­šās ārsienas maldināja dažu labu spānieti, kam visur rēgojās dārgmetāli. — Šīs sienas apklātas ar pulētu sudrabu, — viņi apgalvoja Kortesam, un, kad kļūda atklājās, visi viņus iz­smēja.

Kamēr Kortesa kareivji atpūtās, ēda un dzēra, viņš pats ar Marinas starpniecību veda sarunas ar totonaku valdnieku. Ar pateicību pieņēmis zelta izgreznojumus un citas dāvanas, Kortess paziņoja, ka ieradies šeit, izpildot Spānijas karaļa

pavēli, lai izdeldētu ļaunumu un pārestības, sodītu netaisnīgos, aiz­stāvētu apspiestos.

Tādas runas visiem patika. To­tonaku valdnieks sāka rūgti žēlo­ties par actekiem, kas prasot no viņa milzīgas nodevas, bet dau­dzus jaunekļus un jaunavas aizve­dot verdzībā un pat upurējot sa­viem dieviem.

— Mēs to vairs nepieļausim! — izsaucās Kortess. — Acteku pat­vaļai tiks darīts gals. Mēs palīdzē­sim jums nomest ienīsto jūgu!

— Bet, ja mēs parādīsim kaut Akmenī cirsta totonaku dieva vismazāko nepaklausību, tad Mon-

tezumas karapulki līdzīgi udenskritumam, kas traucas no kalniem, brāzlsies pār mūsu līdze­numu, nodedzinās mūsu pilsētas, aizvedīs gūstā mūsu iedzīvo­tājus, — sacīja kasiki.

— Viens spānietis ir stiprāks par veselu acteku armiju! — lepni atbildēja Kortess, pūlēdamies neatlaidīgi uzzināt, kādi spēki ir totonaku un citu apspiesto tautu rīcībā.

Kortess uzzināja, ka totonaki dzīvojot trīsdesmit pilsē­tās un lielos ciemos un ka viņi varot dot desmitiem tūkstošu karotāju. Bet actekiem esot ievērojami lielāki spēki.

Daudz ļoti vērtīgu ziņu ieguva Kortess un, atvadījies un apsolījis savu palīdzību, devās tālākajā ceļā. Totonaku vald­nieks ne tikai apgādāja spāniešus ar pārtiku, bet arī nodeva viņu rīcībā četrsimt nesēju.

Nākošajā dienā Kortesa nodaļa sasniedza Čiauistlānu — lielu totonaku pilsētu. Tā atradās augstā kalnā, ko no līča puses sedza stāva klints. Arī šeit Kortesu sagaidīja ļoti draudzīgi.

Runādamies ar pilsētas vecākajiem galvenajā laukumā, Kortess manīja, ka ļaudis kļūst nemierīgi. Kortesa sarunu biedri pēkšņi nobālēja, sāka drebēt bailēs un steidzīgi aizgāja. Izrādījās, ka pilsētā ieradušies pieci nodokļu ievācēji. Drīz spānieši tos ieraudzīja.

Tie bija bagāti ģērbti cilvēki, kuriem rokās bija spieķi ar saliektu galu — varas simbolu. Viņa tumšie, mirdzošie mati galvas vidū bija sasieti pušķī, kurā bija ievītas rozes. Katram nodokļu ievācējam sekoja kalpotājs ar vēdekli.

Uzpūtīgie Montezumas augstie ierēdņi pagāja garām spā­niešiem, pat neuzmezdami tiem skatienu. Kā pašu par sevi saprotamu lietu viņi pieņēma īpašā telpā viņiem sagata­votos izmeklētos ēdienus un dzērienus. Pamielojušies viņi pār­meta totonaku vadoņiem, ka tie bez Montezumas ziņas ielai­duši spāniešus savās pilsētās. Par to viņiem būšot jāsaņem stingrs sods. Bet tagad viņiem jādodot divdesmit jaunekļu un jaunavu par izpirkšanas upuri.

Uzzinājis par to no Marinas, Kortess sāka kūdīt totonakus, lai nepakļaujas.

— Nepadodieties un neklausiet viņiem! Atsakieties maksāt meslus un dot cilvēkus!

— Tad mēs visi iesim bojā! — izmisis atbildēja viens no kasikiem.

— Mēs jūs aizsargāsim! Neviens mats nenokritīs no jūsu galvas!

Tāda stipra aizstāvja iedrošināti, totonaki sagrāba Monte­zumas sūtņus, sasēja tos un iemeta cietumā.

Vēsts par bālģīmju cēlumu un taisnīgumu zibens ātrumā izplatījās pa totonaku pilsētām un ciemiem. Viņus iesauca par

«teotles» — dieviem. Likās neticami, ka parastie cilvēki uzdrošinātos rī­koties tik «varonīgi» …

Totonaki gribēja nodokļu ievācē­jus sodīt ar nāvi, bet Kortess aizlie­dza viņiem to darīt. «Nevajag izliet cilvēku asinis,» liekulīgi pamācīja indiāņus tas, kura rokas bija notrai­pītas tūkstošiem nevainīgu upuru asinīm.

Lai gūstekņus labāk apsargātu, pie cietuma nostādīja spāniešu sar­dzi. Jau tajā pašā naktī divi ierēdņi guva iespēju «bēgt». Viņus itin vien­kārši atbrīvoja no saitēm un slepeni nogādāja pie Kortesa.

Viņš tos saņēma ļoti laipni, no­mierināja un paziņoja, ka rīt atbrī­vošot arī pārējos gūstekņus. Pēc tam «bēgļus» slepeni nosūtīja uz drošu vietu. No turienes viņi mierīgi varēja atgriezties savā galvaspilsētā un zi­ņot Montezumam, ka Kortess jūtot Totonaku darināta akmens patiesu mīlestību un draudzību pret skulptūra. Meksikas valdnieku . ..

No rīta Kortess totonaku klāt­būtnē izskata pēc sodīja divus «nevīžīgos» sargkareivjus, kuru «vainas dēļ» bija notikusi «bēgšana».

— Pārējiem gūstekņiem uzlikt važas, — viņš pavēlēja.

Liela ļaužu pūļa klātbūtnē atnesa važas. Gūstekņus iekala važās un «labākas apsardzes dēļ» pārveda uz spāniešu no­metni. Bet tur, saprotams, viņus tūlīt atbrīvoja, un viņi drīz vien atgriezās Tenočtitlānā.

Tai pašā laikā Kortess pavēlēja izsūtīt pa visām totonaku pilsētām un ciemiem ziņnešus ar vēsti, ka totonaki tagad vairs nepakļaujas Montezumam un nemaksā viņam meslus.

Tas izraisīja vispārēju sajūsmu. No jauna daudzos modās cerība atgūt sen zaudēto brīvību.

Kortess svinīgi apsolīja totonakiem aizstāvēt tos «līdz pēdējam asins pilienam». — Bet tādēļ, — viņš sacīja, — jums jāstājas Spānijas valsts aizsardzībā.

Totonaku vadoņi piekrita. Viņiem nebija izvēles — kuru katru dienu varēja gaidīt Montezumas soda nodaļas.

Karaļa notārs pēc visiem noteikumiem ieprotokolēja šo notikumu un apliecināja ar savu parakstu.

Spānijas karaļa jaunajiem pavalstniekiem tūlīt atradās darbs: viņiem lika celt cietoksni. Kortess ļoti labi saprata šāda atbalsta punkta nozīmi un pats vadīja celtniecības darbus.

Sāka ar cietokšņa sienu un forta celšanu. Pēc tam būvēja kazarmas, noliktavas, pilsētas valdes namu, baznīcu.

Indiāņi sagatavoja un piegādāja kokmateriālus, taisīja ķieģeļus, raka bedres pamatiem, cēla sienas, veica visus nam­daru un galdnieku darbus. Arī spānieši neturēja rokas klēpī. Un dažu nedēļu laikā pirmās spāņu pilsētas Meksikā galvenās celtnes bija gatavas.

Kad Montezuma uzzināja, ka sūtņi sagrābti un iemesti cietumā, viņā pamodās drosmīgais karavadonis, kāds viņš bija agrāk. Viņš sāka pulcināt karaspēku, lai atriebtos totonakiem par nedzirdēto nekaunību. Bet drīz ieradās Kortesa atlaistie gūstekņi un ziņoja, kas tos atbrīvojis (tiem nenāca ne prātā, kas īstenībā pamudinājis totonakus, lai tos iesloga). Un atkal Montezumu sagrāba māņticīgas bailes no baltajiem.

Montezuma atcēla soda ekspedīciju un nosūtīja pie spā­niešiem jaunu delegāciju ar bagātām dāvanām. Tās priekšgalā atradās divi viņa brāļadēli un četri vecākie galminieki.

Paši ar savām acīm pārliecinājušies, ka lepnie acteki ne tikai neatriebjas Kortesam, bet gan cenšas viņam pielabināties, totonaki vairs nešaubījās par viņa pārdabisko spēku. Pats lielais un visvarenais Montezuma taču baidās no viņa! Un, pateicoties Kortesa aizsardzībai, Montezuma neaizskars arī totonakus.

Kopš tā laika Kortess viņu acīs kļuva par taisnības iemie­sojumu. Visus senos, vissarežģītākos strīdus, īpaši pierobežas teritoriju dēļ, tagad nodeva Kortesa izlemšanai. Bet viņš to izmantoja, lai nostiprinātu indiāņos naivo un bērnišķīgo ticību viņa neierobežotajai varenībai un neuzpērkamajam taisnī­gumam.

Kad, piemēram, Kortess saņēma sūdzību par kādas lielas totonaku pilsētas pārvaldnieka patvarībām, tad viņš «kārtības ievešanai» nosūtīja.. . vecu kareivi, kādu Erediju. Zīmīgi attēlo viņu Bernals Diass. «Eredija āriene bija šaušalīga — seja brūcēm klāta, bakurētaina, ar baismīgu bārdu un šķībām acīm, augums sakumpis, viena kāja kliba .. . Turklāt šis Ere- dijs bija viltīgs … un uzreiz iejutās savā lomā tā, ka pār­steigtais kasiks un visa viņa svīta patiešām noticēja viņa pārcilvēciskajai varai.»

Pievērsis vietējos iedzīvotājus katoļticībai, Kortess uzdeva kaujās sakropļotajam invalīdam Huanam de Torresam iepa­zīstināt viņus ar visiem baznīcas rituāliem. Jaunizceptais paters apmetās uz dzīvi galvenajā templī, ko pārvērta par katoļu baznīcu.