Tenočtitlanas bojā eja

FLOTILE SAK DARBOTIES

Jau pirmie spāniešu mēģinājumi sagrābt dambjus uzdūrās uz tik niknu pretestību, ka viņi bija spiesti steigšus atkāpties. Tūkstošiem karotāju aizsargāja pieejas galvaspilsētai no saus­zemes un ezera. Šaut uz pirogām, kuras simtiem ņudzēja ezerā, bija maza jēga, jo savu laivu bortus indiāņi bija nostiprinājuši ar bieziem vairogiem.

Kaut gan dambji bija plati, tomēr kavalērijai nebija kur izvērsties. Visu laiku tā uzdūrās uz aizsprostiem un barikādēm. Un tomēr konkistadoriem izdevās actekus sadzīt ūdenī. Bet arī pēc tam acteku karotāji nepārtrauca cīņu. Būdami teicami peldētāji, viņi no jauna rāpās uz dambi un centās uzbrukt ienaidniekiem no flangiem vai aizmugures.

Pirmais uzbrukums spāniešiem maksāja piecdesmit cilvēku. Astoņi bija- nogalināti, pārējie smagi ievainoti. Neuzdrošinā­damies uzsākt jaunu uzbrukumu, iekams nav ieradusies flotile, Alvarado un Olida karaspēks aprobežojās ar sīkām sadursmēm.

Netālu no ezera dienvidu krasta, ļoti tuvu Tenočtitlānai atradās neliela klinšaina saliņa. Tur bija novietots acteku garnizons, kas aizstāvēja pieeju galvaspilsētai. Kortess izsēdi­nāja saliņā simts piecdesmit karavīru. Tiem izdevās to ieņemt. Bet tikko sāka apklust kaujas troksnis, kad no visām pusēm uz brigantīnām steidzās pirogas ar karotājiem.

Kādu laiku spāniešu flotiles stāvoklis šķita kritisks. Indiāņu pirogas blakus brigantīnai iz­skatījās kā liliputi, bet tādu pirogu bija simtiem, turpretī brigantīnu — tikai trīspadsmit. Ezerā valdīja bezvējš, un spā­niešu kuģu buras bezpalīdzīgi nokarājās gar mastiem. Galve­nās brigantīnu īpašības, kas tām piešķīra milzīgas priekšro­cības salīdzinājumā ar piro­gām, — ātrums un manevrēša­nas spējas — vajadzīgā brīdī, nevarēja izpausties.

«Vai patiešām acteki sa­grābs brigantīnas?» ar bažām domāja Kortess. «Tad viss pa­galam …»

Bet uzpūta viegls vējiņš, tas kļuva stiprāks, buras piepū­tās — un stāvoklis tūlīt mainī­

jās. Tagad acteku laivas vairs nespēja mēroties spēkiem ar spāniešu ātrajiem peldošajiem cietokšņiem.

Pilnā gaitā brigantīnas iedrāzās indiāņu laivu barā, grem­dēja un gāza tās apkārt, šāva tiešā tēmējumā no lielgabaliem. Drīz viss ezers bija klāts ar pirogu atliekām, ievainotiem un slīkstošiem cilvēkiem.

Tad acteki griezās atpakaļ, mēģinādami glābties no vajātā­jiem. Bet veltīgi viņi visiem spēkiem cilāja airus. Brigantīnas bez pūlēm panāca un gremdēja bēgļus. Izglābās tikai tās piro­gas, kas paslēpās galvaspilsētas šaurajos kanālos, kur lielie kuģi nevarēja iekļūt.

Pirmā nopietnā kauja uz ūdens apliecināja flotiles izcilo nozīmi Tenočtitlānas iekarošanā. Tagad karaspēkam, kas cī­nījās par dambjiem, bija uzticama aizsardzība. Bez tam flotile deva iespēju pilnīgi bloķēt biezi apdzīvoto pilsētu, kam bija nepieciešama regulāra pārtikas un dzeramā ūdens piegāde. Iedzīvotāju dzīvības uzturēšanai nepieciešamo kravu sagrāb­šana bija otrs uzdevums, ko Kortess uzdeva, saviem jūrniekiem.