Tenočtitlanas bojā eja

IEBRUKUMS PILSĒTAS CENTRĀ

Ieilgusi cīņa novājināja spāniešu un viņu sabiedroto spē­kus. Kortess sāka domāt par iedarbīgākiem līdzekļiem, kas ātrāk novestu pie ilgotā mērķa. Nolēma rīkot iebrukumu pašā pilsētā.

Sadarbodamies ar kājniekiem, jūrnieki deva triecienu ac­teku nodaļām, kas aizsargāja pie dambja pārrakumiem uzceltos akmens brustverus. Vairākas reizes viņi izcēla desantus aiz izpostītās vietas un piespieda actekus atkāpties arvien tālāk un tālāk. Kortesa priekšpulkiem sekoja īpašas tlaškaliešu nodaļas, kas aizbēra pārrakumus, sametot tajos akmeņus, būvgružus un citus nojaukto brustveru un aizsprostu materiālus.

Pēc dažām stundām priekšējās daļas ar kauju sasniedza galveno maģistrāli, pa kuru spānieši kādreiz bija iegājuši Te­nočtitlānā. Šī iela šķērsoja galvaspilsētu no ziemeļiem uz dien­vidiem un veda uz laukumu, kur atradās grandiozais Uicilo­počtli templis.

Tālāk Kortesa nodaļu virzīšanās uz priekšu palēninājās: brigantīnas nevarēja iekļūt seklajos kanālos. Bez tam visi ēku jumti bija kā nosēti ar karotājiem, kas apšaudīja spāniešus un viņu sabiedrotos no augšas.

— Noplēst visus namus līdz pamatiem! — pavēlēja Kortess.

— Nolīdzināt tos līdz ar zemi!

Tlaškalieši tūlīt steidzās izpildīt pavēli.

Metru pēc metra virzījās spānieši pa galveno ielu, atstā­dami aiz sevis ēku gruvešus. Tad viņi sasniedza platu kanālu. Tilta vietā, kurš kādreiz savienoja tā krastus, tagad rēgojās daži dēļi. Kad pēdējie acteku karotāji bija pārgājuši pāri, no­vāca arī tos.

Pretējā krastā aiz bieza mūra brustvera atradās liela indi­āņu nodaļa, kas apbēra spāniešus ar bultām. Parasti šādos gadījumos uzbrucējiem nāca palīgā brigantīnas. Bet tās bija palikušas tālu aizmugurē, jo nederēja kuģošanai pa kanāliem.

Pēc Kortesa pavēles pie kanāla atveda lielgabalus. Pēc divu stundu apšaudīšanas brustvers bija sagrauts un gandrīz visi tā aizstāvji nogalināti. Uguns aizsegā spāniešu nodaļa pārcēlās uz otru krastu un piespieda indiāņus atkāpties. Spānieši dzina viņus līdz pat laukumam, kurā pacēlās visiem zināmais gal­venais templis. Blakus tam atradās arī Ašajakatla pils, kas daudzus mēnešus bija Kortesa rezidence un konkistadoru gal­venā baze. Spānieši atkal atradās pašā Tenočtitlānas sirdī…

Spāniešu negaidītā parādīšanās galvaspilsētas centrā ap­mulsināja tās aizstāvjus. Daudzi paniskās bailēs bēga, mēģināja noslēpties aiz galvenā tempļa sienām.

Templis, bez šaubām, veidoja ļoti labas aizsardzības pozici- jas. Bet arī Kortesa karavīri bija nokļuvuši aiz mūra sienas un tūlīt metās pa kāpnēm augšā.

Tas notika gluži negaidīti. Viņi gandrīz bez kavēkļiem sasniedza augšējo laukumu, kur sasistās Uicilopočtli statujas vietā jau stāvēja jauna. Steigā norāvuši tai zelta izgreznoju­mus, spāniešu kareivji nosvieda statuju lejā reizē ar svētnīcā sagrābtajiem priesteriem …

Svešzemnieku ņirgāšanās un svētuma zaimošana izraisīja niknumu acteku karotājos, kas bija šī notikuma aculiecinieki. Likās, ka viņu spēki būtu desmitkāršojušies. Kur palika neva­rība un apjukums, kas bija valdījis vēl pirms dažām minūtēm un ļāvis ienaidniekiem tik viegli ieņemt galveno templi? Acteki kā lauvas metās virsū spāniešiem un viņu sabiedrotajiem, izdzina viņus laukumā un piespieda panikā bēgt, atstājot pat lielgabalus.

Spānieši un tlaškalieši sajaucās vienā nekārtīgā kolonā, kas aizsprostoja visu ielu. Veltīgi Kortess un citi virsnieki mēģināja atjaunot kārtību, pārtraukt bēgšanu. Ļaužu vilnis aizrāva viņus sev līdz.

Katastrofa šķita nenovēršama. Bet pašā kritiskākajā brīdī pa kādu sānielu atsteidzās neliela jātnieku grupa. Tā iedrāzās acteku masā, sajauca viņu rindas, radīja sajukumu. Indiāņu priekšstatos atkal atdzīvojās aplamās, fantastiskās bailes no zirga, māņticīgas šausmas aptumšoja viņu prātu. Viņi metās bēgt kur kurais . ..

To tūlīt izmantoja Kortess. Viņš pavērsa savu karaspēku laukuma virzienā un pēc dažām minūtēm ieņēma to no jauna un atguva likteņa ziņā atstātos lielgabalus.

Doma par nostiprināšanos galvaspilsētā, lai noturētu savās rokās kaut vai vienu ielu vai pat tikai dažas ēkas, šķita ļoti vilinoša. Bet Kortess saprata, ka tādā gadījumā viņam draud «Bēdu nakts» atkārtošanās. Pārāk nedrošas būtu komunikācijas līnijas un pārāk tālu apgādes bāzes. Tādēļ ar krēslas iestāša­nos nācās atgriezties Holokā.

Atpakaļceļu veica kavalērijas aizsardzībā, jo indiāņi bija atguvušies un sekoja aizejošajam karaspēkam pa pēdām.