Tenočtitlanas bojā eja

TIRGUS

Pārdomādams tālākās rīcības plānu, Kortess nolēma, ka vispirms labi jāiepazīstas ar pilsētu un tās iedzīvotājiem, ar acteku ikdienas darbu, parašām un ticējumiem. Visiem spā­niešiem labi jāorientējas vietā, kur viņi pašlaik atrodas kā viesi, bet ik brīdi var pārvērsties par gūstekņiem. Šai nolūkā Kortess palūdza Montezumam atļauju apskatīt tirgu, galveno templi un vēl dažas pilsētas ievērojamās vietas.

Atļauju dabūja. Vēl vairāk, pats Montezuma piedāvājās pavadīt Kortesu, lai uzkāptu Lielajā Teokalli [7] — kara dieva templī, Tenočtitlānas galvenajā svētnīcā un pilsētas visaugstā­kajā celtnē.

Nostājušies pa divi, ar kavalēriju priekšgalā, spānieši at­stāja pili, ko viņi bija pārvērtuši par kazarmu, un kopā ar acteku pavadoņiem devās uz pilsētu.

Uzmanīgi aplūkodams Tenoč- titlānas mūra celtnes, Kortess pie­vērsa sevišķu vērību tam, ka to lēzenie akmens jumti aizsar­gāti ar bieziem vairogiem. Tā mājas līdzinājās cietokšņiem.

Ja vēl ņēma vērā daudzos ka­nālus, kas šķērsoja pilsētu visos virzienos, un paceļamos tiltus, tad kļuva skaidrs, ka ielu cīņās visas priekšrocības būs pilsētas aiz­stāvju pusē.

Padomājis par to, Kortess sa- drūma.

Gar daudzu kanālu malām stiepās celiņi, kas kalpoja kā savdabīgas piestātnes. Tur iz­krāva preces, kuras pilsētā nogādāja pa ūdens ceļu.

Šur tur bija redzamas zaļas saliņas, kā vēlāk noskaidro­jās, — mākslīgi radītas. Tās daudzu paaudžu laikā bija izvei­dojuši zemkopji no dūņām, kuras smēla no ezera dibena un nostiprināja ar zaru pinumiem. Gadu gaitā šīs saliņas kļuva arvien lielākas, pamazām pārvērsdamās par biezi apdzīvotiem pilsētas rajoniem. Augu saknes nostiprināja pamatus, un likās, ka tūkstošiem neredzamu pavedienu piesaistīja salas ezera di­benam. Biezie, ēnainie dārzi pilsētas nomalēs piešķīra Tenoč- titlānai ļoti gleznainu izskatu.

Tuvojoties tirgum, kustība ielās kļuva arvien dzīvāka. Daži gājēji steidzās, citi lēni pastaigājās, jūsmodami par jauko laiku. Aplūkodami tuvāk neparasti raibos un spilgtos indiāņu tēr­pus, spānieši iemācījās gandrīz ne­kļūdīgi pēc ārējā izskata noteikt garāmgājēju nodarbošanās veidu un mantisko stāvokli.

Cilvēki vienkāršos baltos ap­ģērbos bija zemkopji. Turīgākie staigāja apjozušies platām, bārkstainām, skaisti izšūtām jostām. Kažokādas un vilnas drānas val­kāja tikai ļoti bagāti acteki. Diž­ciltīgie lepojās ar viegliem, sil­tiem un ārkārtīgi grezniem spalvu apmetņiem. Melnas mantijas bija priesteru atribūts. Starp citu, vi­ņus varēja pazīt arī pēc pašmocību sekām — saplosītām ausīm un sarecejušam asinīm uz galvas.

Acteku sievietes staigāja ar vaļējiem, pār pleciem izlais­tiem matiem.

Pilsētas tirgus aizņēma milzīgu laukumu, kurā varēja vien­laicīgi novietoties vairāk nekā 50.000 pārdevēju un pircēju. Laukums bija bruģēts biezām akmens plāksnēm un pa daļai to aizņēma tirgus celtnes.

Spāniešus pārsteidza preču pārpilnība un dažādība tirgū. Te varēja pirkt visu, ko toreiz ražoja Meksikā un kaimiņu zemēs, — sākot ar traukiem, mēbelēm, zelta rotaslietām un beidzot ar visizmeklētākajiem acteku virtuves gardumiem. Katru preci tirgus laukumā pārdeva noteiktā vietā.

Lūk, audumu iecirknis. Pircēja izvēlei izstādīti visdažādā­kie audumi — sākot ar visgreznākajiem un dārgākajiem līdz visvienkāršākajiem un lētākajiem. Šeit varēja iegādāties arī aizkarus, segas, dzijas, diegus.

Juvelierizstrādājumu nodaļā izstādīti tūkstošiem skaistu lietiņu, kuru vidū izcēlās masīvas zelta ķēdes un gredzeni, ar lielu rūpību darinātas bērnu rotaļlietiņas, lieliski zvēru, putnu un zivju atveidojumi. Bet cik pārsteigti bija spānieši, kad ieraudzīja, ka ievērojami augstāk nekā zelta izstrādājumus te vērtē nelielas figūriņas, kas izgatavotas no zaļgana mine­rāla — nefrīta! …

Turpat pārdeva ari rotas lietas, kas bija gatavotas no visu krāsu un nianšu gliemežvākiem, perlamutra, tirkīza, bruņu­rupuču čaulām. Katrs priekšmets stāstīja par amatnieku darba mīlestību, talantu un meistarību, kas iegūta daudzu gadu neat­laidīgā darbā.

Liels pieprasījums bija pēc māla traukiem — ornamentiem izgreznotām, apdedzinātām vāzēm, krūzēm, podiem. Ejošas preces bija obsidiāna bārdas naži, raga un kaula vērpjamās vārpstiņas, vara adatas. Ilgi uz pircējiem nebija jāgaida arī vara cirvjiem, kaut gan tie maksāja diezgan dārgi.

Tirgū bija īpašas nodaļas, kur pārdeva apbruņojumu — šķēpus, lokus, bultas, platus, ļoti asus meksikāņu zobenus, kas bija gatavoti no obsidiāna. Turpat bija izstādītas arī vis­dažādākās bruņu cepures, kas attēloja niknu zvēru galvas ar atņirgtiem ilkņiem, un biezi pārvalki, kurus lietoja bruņu vietā.

Raiti ritēja tirdzniecība ar drogu precēm — saknēm, zā­lēm, smaržvielām, aromātiskām ziedēm un ierīvēšanās līdzek­ļiem. Daudz ļaužu drūzmējās ari ap jēlmītu un miecētu ādu un ādas izstrādājumu pārdevējiem.

Daudzi pircēji uzmanīgi aplūkoja mēbeles, novērtēja to labumu un glītumu un, izraudzījuši galdu, solu, krēslu, sāka nesteidzīgi kaulēties.

Vieglās, tirgus laukumā uzceltās teltīs strādāja bārddziņi.

No uzasinātām obsidiāna plāksnī­tēm gatavotie bārdas naži nebija nemaz sliktāki par eiropiešu tē­rauda skuj asmeņiem.

Virzīdamies caur tirgus pūli, spānieši pārmaiņus nonāca gan nodaļā, kur tirgojās ar sāli, gan rindās, kas bija aizkrautas ar rak­stāmo materiālu, sava veida pa­pirusu, ko izgatavoja no alojes šķiedras, gan vietās, kur pārdeva mūzikas instrumentus . . . Un visur valdīja priekšzīmīga kār­tība. Par to gādāja īpaši uzraugi, kas pastaigājās starp pircē­jiem. Visus strīdus izšķīra tiesneši, kas noturēja sēdes vienā tirgus galā.

Visplašākais un visvairāk apmeklētais bija iecirknis, kur tirgojās ar pārtikas produktiem. Šeit garās rindās uz ceļiem tupēja sievietes blakus pītām mašām, uz kurām bija izliktas saknes, augļi, medus, mājputni, medījumi, kukurūza, pīrādziņi, cepumi. Garāmgājēju nāsis kairināja ceptas, vārītas un žāvētas gaļas, treknu mērču, aromātisku dzērienu un šokolādei pie­vienotās vaniļas smarža. Visi šie dažādie gardumi bija iz­greznoti ziediem un izskatījās ļoti vilinoši.

Svarus meksikāņi nepazina. Visas preces pārdeva pēc skaita, bet beramos produktus — pēc īpašiem mēriem. Naudas vietu izpildīja kakao pupas un kaula stobriņi ar zelta smiltīm. Ļoti attīstīta bija preču apmaiņa. Ievērojamu daļu preču nepārdeva, bet apmainīja pret citām precēm.

Tomēr milzīgajā tirgus laukumā nevarēja novietoties visi pilsētas tirdzniecības centri. Kaļķus, akmeņus, kokmateriā­lus — visus smagos būvmateriālus parasti nokrāva kanāla malā pie tirgus un blakus ielās. Arī tur vienmēr drūzmējās pircēji.

Pilsētas tirgus aina nebūtu pil­nīga, ja nepieminētu dzīvo preci, kas arī bija izstādīta vispārējai apskatei, — vergus. Viņu bija simtiem, bet daždien arī tūksto­šiem. Tie bija novājējuši, izmocīti cilvēki, ap kaklu tiem bija koka gredzeni, piestiprināti pie garām, lokanām kārtīm.

Viņus pirka tāpat kā mājas dzīvniekus: apskatīja zobus, ap­taustīja muskuļus.

Bija ari vergi bez gredzeniem ap kaklu. Šie ļaudis pārdeva paši sevi, lai iegūtu pajumti, apģērbu un uzturu. Tā, protams, rīkojās tikai tie, kas bija nonākuši galīgā nabadzībā un tādā veidā cerēja iegūt kaut kādus eksistences līdzekļus.