Tenočtitlanas bojā eja

MONTEZUMA SPĀNIEŠU GŪSTĀ

Vēl būdams Čolulā, Kortess uzzināja par sadursmi starp kādu acteku kasiku un Verakrusas garnizonu. Kasiks bija pieprasījis, lai tuvējā totonaku ciema iedzīvotāji samaksātu nodevas, bet tie aicināja palīgā spāniešus.

Verakrusas garnizons sastāvēja gandrīz vienīgi no vecīšiem un invalīdiem. Četrdesmit spāniešu ar diviem lielgabaliem, trim arbaletiem un divām arkebūzām (pie tam vēl bija nepie­ciešams taupīt pulveri, kura krājumi draudēja izsīkt) nespēja pretoties vairākiem tūkstošiem acteku. Stāvokli grozīt ne­spēja arī spāniešu sabiedrotie — totonaki.

Spānieši zaudēja kaujās septiņus cilvēkus, kas nomira no ievainojumiem, un vienu gūstā kritušo, zaudēja zirgu un — tas bija visbriesmīgākais — zaudēja arī neuzvaramo Kecalko- atla sūtņu slavu. Pārtiku Verakrusas garnizonam vairs ne­piegādāja tik akurāti kā agrāk. Indiāņu mūrnieki, kas būvēja cietoksni, pameta darbu.

Savā laikā Kortess bija noslēpis šo bēdīgo notikumu no saviem cīņas biedriem, lai viņi nezaudētu dūšu. Bet tagad viņš nolēma to izmantot un notikušajā asinsizliešanā apvainot Montezumu.

Vai Montezuma patiešām bija iejaukts sadursmē vai arī acteku kasiks rīkojies patstāvīgi, tam Kortesa acīs nebija ne­kādas nozīmes. Viņam bija vajadzīgs tikai iegansts, lai, no­devīgi saņemot Montezumu gūstā, varētu viņu pašu apvainot nodevīgā rīcībā.

Nākošajā rītā Kortess piecu virsnieku pavadībā devās vizītē pie Montezumas. Tas, ka viņi visi bija apbruņojušies, neradīja actekos nekādas aizdomas. Viņi zināja, ka spānieši nekad nešķiras no savām bruņām un ieročiem.

Montezuma kā vienmēr sagaidīja viesus laipni un kā vien­mēr apdāvināja viņus ar zeltlietām. Viņš jokoja, smējās, un spānieši viņam piebalsoja. Pēkšņi Kortess izmainīja toni. Viņš ierunājās bargi un valdonīgi:

— Pēc jūsu pavēles izdarīts uzbrukums piejūras ciematiem, kur dzīvo totonaki — Spānijas karaļa pavalstnieki. Jūsu ļaudis uzdrošinājušies pacelt roku pat pret spāniešiem. Jūs dēvējat sevi par mūsu draugu un tajā pašā laikā uzbrūkat maniem brāļiem. Ar vienu roku jūs mums dāvināt zeltu, bet ar otru gatavojat sazvērestību .. . Man vajadzētu izpostīt Tenočtitlānu, bet es to saudzēšu ar noteikumu, ka jūs nekavējoties labprātīgi un mierīgi dosieties mums līdz. Kopš šī brīža jūs dzīvosiet jūsu nelaiķa tēva pilī.

Montezuma no pārsteiguma kļuva mēms. Viņam, uz kuru viņa pavalstnieki neuzdrošinājās pat acis uzmest, viņam, kura ikviens vārds — likums, labprātīgi jākļūst par spāniešu ķīl­nieku! . .. Montezuma bija gluži apjucis un nomākts … Viņš noliedza savu līdzdalību sadursmē, kas notikusi piekrastē. Lai pierādītu savu nevainību, viņš noņēma no pirksta gredzenu ar Uicilopočtli attēlu, iedeva to kādam augstmanim un pavēlēja tūlīt atvest vainīgo kasiku uz galvaspilsētu Kortesam tiesāšanai. Šis gredzens nozīmēja, ka valdnieka uzdevumam ir sevišķi sva­rīga valstiska nozīme. Bez tam Montezuma bija ar mieru dot spāniešiem ķīlā savu dēlu un meitu.

Bet Kortess bija nepielūdzams. Līdz vainīgo atvešanai un patiesības noskaidrošanai pašam acteku valdniekam jāpaliek par ķīlnieku pie spā­niešiem.

Pēkšņi pietvīcis, Montezuma iesaucās: — Vai tad ir dzirdēts, ka tāds varens valdnieks kā es labprātīgi atstātu savu pili un padotos gūstā svešiniekiem!

Vēlēdamies saldināt rūgtumu, Kortess sāka Montezumu pārliecināt, ka viņš, tā­pat kā agrāk, atradīšoties savu augstmaņu vidū un ka viņam tikšot parādīts viss pie­nācīgais gods. Runa esot tikai par dzīves vietas maiņu . . . — Bet, ja arī es samierinātos ar tādu pazemojumu, tad mani pavalstnieki tam nekad nepiekristu!

Sarunas ievilkās un nesolīja neka laba spāniešiem. Montezuma sāka pamazām atjēgties. Tad viens no Kortesa pavadoņiem, visnepacietīgākais, izsaucās:

— Kam velti tērēt vārdus! Vai nu viņš tūlīt nāks mums līdzi, vai arī mēs viņu nogalināsim. . . Tagad par vēlu svārstīties …

Runātāja aizsmakusi balss un degošās acis ietekmēja Mon­tezumu:

— Ko sacīja šis dusmīgais spānietis? — viņš jautāja Ma­rinai, kura, kā parasti, izpildīja tulka lomu.

Viņa saudzīgos izteicienos pārtulkoja draudu būtību: nāve vai gūsts.

Montezuma uzreiz saduga, nolaida acis un teica:

— Labi, es piekrītu.

Tūlīt atnesa valdnieka nestuves. Montezuma paziņoja sa­viem pārsteigtajiem galminiekiem, ka nolēmis uz laiku pārcel­ties pie saviem bālsejainajiem draugiem.

Kad gājiens virzījās pa ielu, pūlī izplatījās baumas, it kā spānieši ar varu aizvedot Montezumu. Kortess bija paredzējis, ka iespējamas nekārtības. Ielās, pa kurām virzījās Montezuma, kaujas gatavībā bija novietotas spāniešu nodaļas. Taču to pa­līdzība nebija vajadzīga. Montezuma uzrunāja tautu, lūdza to izklīst un neticēt «muļķīgām baumām». Viņš «pēc paša vēlē­šanās» dodoties ciemos pie spāniešiem, un par to nevienam neesot ko uztraukties.

Degdams no kauna par visu notiekošo, Montezuma nolēma piešķirt savam apkaunojošajam gūstam ārēji piedienīgu iz­skatu. Spāniešiem tas bija izdevīgi.