Tenočtitlanas bojā eja

DIEVS — LIELGABALS UN DIEVS — ĒRZELIS

Uzvaras augļus Kortess izmantoja ļoti veiksmīgi. Atbrīvo­jis dažus gūstekņus, viņš pavēlēja paziņot vietējiem kasikiem, lai tie viņam nekavējoties padotos un tad viņš tiem «piedošot». Atteikšanās gadījumā Kortess piedraudēja uzbrukt zemei un iznīcināt visus ar uguni un zobenu, netaupot ne sievietes, ne bērnus.

Draudi iespaidoja indiāņus. Drīz vien pie Kortesa ieradās vesela delegācija ar dāvanām un padevības apliecinājumiem.

Indiāņi naivi ticēja, ka lielgabali un dīvainās, fantastiskās būtnes — zirgi paši karo ar viņiem. Kortesam bija izdevīgi vēl nostiprināt šos maldīgos uzskatus, un viņš izspēlēja triku, kas vēl vairāk palielināja vietējo iedzīvotāju bailes.

Ar tulka palīdzību, bargā balsī sarunādamies ar cilšu vir­saišiem, viņš tiem apgalvoja, ka šie nevaldāmie, zviedzošie auļotāji, kas šļaksta putas, un pērkonam līdzīgie lielgabali paši tiecoties kaujā, lai sodītu nepaklausīgos indiāņus, bet viņš, Kortess, ar pūlēm atturot tos no vietējo iedzīvotāju pilnīgas iznīcināšanas. Un tajā pašā sekundē, it kā apstiprinot viņa vārdus, norībēja lielgabals, kurā bija ielādēta dubulta porcija pulvera; no stobra izšāvās liesma un dūmu mutuļi un iesvilp­damās aizlidoja lode. Tai pašā brīdī iezviedzās ērzelis, pa­cēlās uz pakaļkājām un, likās, gribēja sabradāt indiāņus, kas stāvēja Kortesa priekšā ne dzīvi, ne miruši.

Otrā dienā kasiki atnesa vēl vairāk dāvanu. Tur bija arī skaistas zeltlietas.

— No kurienes jūs ņemat zeltu? — izprašņāja Kortess.

Indiāņi norādīja uz rietumiem un atkārtoja vārdu «Mehiko».

Starp daudzajām veltēm, ar ko indiāņi gribēja pielabināt uzvarētājus, bija divdesmit jaunu verdzeņu. Kortess tās sada­līja saviem virsniekiem, vispirms pievērsis tās katoļticībai.

Drīz vien Kortesa garīdznieki nokristīja arī visus pārējos indiāņus, tai pašā laikā pasludinādami viņus par Spānijas karaļa pavalstniekiem. Tik pārliecinošiem argumentiem kā dievs — lielgabals un dievs — ērzelis indiāņi nespēja preto­ties. Kam bija spēks, tam bija arī taisnība. Spānieši tagad varēja no uzvarētajiem prasīt visu, ko vien vēlējās.

Apdzīvoto vietu pārdēvēja par Santa Maria de la Victoria (Svētā Marija Uzvarētāja), bet pagānu templi pārvērta par kristiešu dievnamu.

Vairāk Kortesam te nebija ko darīt, un viņš nolēma turpināt braucienu tik ilgi, kamēr sasniegs teiksmaino Mehiko, kur spānieši varēs piekraut savus kuģus līdz malām ar zeltu.