Tenočtitlanas bojā eja

ATBILDES VIZĪTE

Savu pirmo dienu Meksikas galvaspilsētā spānieši noslēdza ar varenu artilērijas salūtu. To darīja tādēļ, lai Tenočtitlānas iedzīvotājiem, kas nekad nebija dzirdējuši lielgabala šāvienu, rastos māņticīgas bailes no bālģīmjiem, kas pēc savas vēlē­šanās var izsaukt pērkonu, zibeni un smacējošas sēra gāzes, kādas rodas vulkāna izvirdumos.

Mērķis bija sasniegts. Tenočtitlānā ne par ko citu nerunāja kā tikai par «Austrumu cilvēku» spēku un vīrišķību.

Nākošajā dienā Kortess ieradās pie Montezumas atbildes vizītē. Viņu pavadīja desmit cilvēku liela svīta.

Montezumas pils iekārtojuma un izvietojuma ziņā bija līdzīga tai, kurā apmetās spānieši. Visas ēkas pils teritorijā bija celtas no sarkana šūnakmens un apšūtas ar marmoru. Virs galvenās ieejas karājās Montezumas emblema: ērglis, kas nagos nes notvertu ocelotu. [6]

Šķērsojot daudzos pagalmus, spānieši redzēja skaistas strūklakas ar kristāldzidru ūdeni. Telpas, caur kurām viņus veda, bija plašas, bet ne augstas. Sarežģītiem kokgriezumiem izgreznotie griesti izplatīja patīkamu aromatu, jo bija darināti no smaržīgu šķirņu kokiem. Uz grīdām bija izklātas no palmu lapām pītas masas. Pie sienām karājās raibi audumi, zvēru ādas vai rakstainas segas no gaumīgi izvēlētām visdažādāko nokrāsu putnu spalvām.

Sasnieguši zāli, kurā atradās Montezuma, augstmaņi, kas pavadīja Kortesu, uzmeta plecos vienkāršus rupja auduma apmetņus un noņēma sandales: to pavēlēja etiķete.

Kortesu nosēdināja paaugstinājumā pa labi no Montezu­mas. Netālu bija atļauts apsēsties arī Kortesa pavadoņiem — spāniešiem. Tas bija nedzirdēts gods, jo Montezumas klāt­būtnē drīkstēja tikai stāvēt ar zemu noliektu galvu vai arī krist ar vaigu pie zemes.

Kortess veikli iesāka runāt par katoļticības pārākumu, sa­līdzinot ar elku pielūgšanu. Viņš runāja par paradīzes svēt- laimību pēcnāves dzīvē, kas sagaidot kristieti, un šķīstītavas šausmām, no kurām pagāniem nav iespējams izbēgt. Viņš saprata, ka pārliecināt vareno Meksikas valdnieku atzīt Romas katoļu baznīcas varu nozīmē uzvarēt lielu kauju bez neviena šāviena. Montezumas piemēram sekotu viņa augstmaņi, pēc tam pienāktu arī vienkāršo ļaužu kārta.

Baznīcas sludinātās samierināšanās un padevības idejas bija ļoti izdevīgas spāniešu avantūristiem, palīdzēja paralizēt tautas pretošanās gribu. «Viņi gāja ar krustu rokā un ar nepiepildāmām alkām pēc zelta sirdī,» — rakstīja bīskaps Lass Kasass, Kortesa laikabiedrs, vienīgais katoļu baznīcas darbinieks, kas pacēla protesta balsi pret indiāņu masveidīgo iznīcināšanu. Viņš jau nu gan labi pazina savu tautiešu zvēris­kos tikumus.

Montezuma uzmanīgi noklausījās Kortesa runu un pēc tam atbildēja:

— Malincin! To, ko tu sacīji par savu dievu, es jau agrāk esmu dzirdējis no saviem ļaudīm, kurus biju nosūtījis pie tevis jūras krastā. Zinu arī par krustu, tādēļ ka tu vienmēr un visur to pacēli. Mēs neko neiebildām, jo uzskatām jūsu dievus par tikpat labiem kā mūsējos. Kopš neatminamiem laikiem mēs pielūdzam mūsu dievus, jo viņi arī ir radījuši pasauli. Tas, ko tu man stāstīji, ļoti atgādina mūsu priesteru stāstus par pasaules radīšanu. Taisnība, nav vērts par to runāt. . .

Tālāk Montezuma piebilda:

— Mani senči nebija šīs zemes pirmie iedzīvotāji. Viņi te apmetās tikai pirms dažiem gadu simteņiem. Viņus atveda šurp lielais Kecalkoatls.Viņš deva tiem likumus, bet pēc tam devās uz zemēm, kur noriet saule. Aiziedams viņš paziņoja, ka atgriezīšoties pats vai arī atsūtīšot savus pēcnācējus, kas tad pārvaldīšot Meksiku. Spāniešu brīnišķīgie varoņdarbi, viņu baltā āda un daudz kas cits runā par to, ka viņi ir tie paši «cilvēki no Austrumiem», par kuriem pareģoja Kecalkoatls. Un ja es reiz pretojos tam, ka jūs ierodaties galvaspilsētā, tad tikai tādēļ, ka tauta no jums baidījās un runāja visādas blē­ņas. Tagad es redzu, ka jūsu valdnieks, kas dzīvo viņpus jūras, ir visvarenākais un vistaisnīgākais no visiem valdniekiem. Es atzīstu viņa varu. Jūs esat viņa sūtņi, un tādēļ katra jūsu vēlēšanās tiks izpildīta, tāpat kā manējā.

Dzirdēdams tādas runas, Kortess galīgi pārliecinājās, ka Montezuma atrodas dziļas māņticības valgos. Tātad varēja joprojām spēlēt mistiskā Kecalkoatla, tas ir — Kārļa V gribas izpildītāja lomu. Montezuma taču nekad neuzzinās, ka viņš, Kortess, ne tikai nav Spānijas karaļa sūtnis, bet ka viņam atņemtas pat Kubas gubernatora Velaskesa pilnvarotā tiesības.