Tenočtitlanas bojā eja

ČOKOLATi UN TOMATi

Bet ne tikai par kukurūzu mums jāpateicas vienkāršajiem indiāņu zemes kopējiem. No actekiem vai citām Amerikas ciltīm eiropieši iepazina kakao, tabaku, tomātus, saulespuķi, dažādas pupu šķirnes, kartupeli, ķirbi, ananasu, vaniļu, zemes­riekstu. Indiāņiem mums jāpateicas arī par kaučuka koku un ārstniecības augiem, no kuriem iegūst hinīnu, strihnīnu, ko­kaīnu. Visbeidzot no tām pašām indiāņu ciltīm mēs esam sa­ņēmuši daudz skaistu dekoratīvu augu — dālijas, begonijas, fuksijas, opuncijas, kalceolārijas, dažādas orhideju šķirnes. Ne velti daudzi šo augu nosaukumi ņemti no indiāņu valodām.

Kad mēs sakām «šokolāde» vai «tomāts», mums pat prātā neienāk, ka izrunājam izkropļotus acteku vārdus «čokolatl» un «tomāti». Vārdi «kakao» un «cigārs» nāk no maiju valodas. «Kaučuks» kādas Brazīlijas indiāņu cilts valodā nozīmē «rau­došais koks». Var minēt vēl daudz tādu piemēru.

Līdz tam laikam, kad baltie sāka kolonizēt Amerikas kon­tinentu, neviens indiāņu kultivētais augs nebija pazīstams ne Eiropā, ne Āzijā, ne Āfrikā. Iepazīšanās ar šīm lauksaimnie­cības kultūrām un to apgūšana divkāršoja Vecās pasaules pārtikas resursus.

Acteku zemkopju rīcībā bija arī čija — augs, kura graudus izmantoja eļļas iegūšanai un atspirdzinoša dzēriena izgatavo­šanai, jamss — augs ar ēdamiem, cieti saturošiem gurniem, kamote — tīteņu dzimtas augs, kura sakni lietoja uzturam.

No apgabaliem ar karstāku un mitrāku klimatu acteki ieveda kakao pupas, ananasus un vaniļu, Agavi acteku saim­niecībā lietoja galvenokārt tās sulas dēļ. To raudzējot, ieguva reibinošu dzērienu — oktli. Viena glāze šī dzēriena nogāza cilvēku no kājām.

Bez tam agavi izmantoja arī citiem saimnieciskiem nolū- 'kiem: no tās šķiedrām gatavoja ļoti izturīgas virves un rupju audumu maisiem un apģērbam. Šādu apģērbu gan nēsāja tikai nabadzīgie iedzīvotāji. Turīgākie lepojās ar kovilnas tērpiem.

īpašas kaktusa šķirnes (Nopalea coccinellifera) plantācijās acteki cītīgi audzēja košenili — mazu insektu, no kura ieguva skaistu, tumši aveņsarkanu krāsu audumu krāsošanai.

Actekiem zemi apstrādāja vīrieši. Sākumā, kad acteku sa­biedrība vēl nepazina šķiras, cilts padome sadalīja zemi ģin­tīm. Ģintī zemi sadalīja ģimenēm proporcionāli ēdāju skaitam. Kad nomira ģimenes galva, zemes gabalu apstrādāja viņa dēli. Ja viņam nebija pēcnācēju vai arī viņš divu gadu laikā neapšēja laukus, zemes gabalu atdeva lietošanā citam.

Vēlāk, kad acteku sabiedrībā radās šķiras, stāvoklis mai­nījās. Cilts virsaiša un priesteru uzturēšanai nodalīja īpašus ze­mes gabalus. Tos, protams, apstrādāja nevis viņi paši, bet gan vienkāršie cilts locekļi un pa daļai jau vergi. Bagātie un dižciltīgie sagrāba sev auglīgākos un lielākos zemes gaba­lus. Nabadzīgie nespēja uzturēt sevi un savas ģimenes uz viņiem ierādītajiem sīkajiem zemes stūrīšiem un bija spiesti kļūt bagātniekiem par parādu vergiem.

Acteku saimniecībā zināma nozīme bija suņiem. Tos audzēja galvenokārt gaļas dēļ, ko uzskatīja par lielu gardumu.

No dzīvniekiem, ko turēja acteki, jāmin vēl tītari. Par šo putnu eiropieši uzzināja tikai pēc Amerikas atklāšanas. Ir pamats domāt, ka acteki audzēja arī zosis, pīles un paipalas.

Plaši bija attīstīta biškopība. Medu izmantoja uzturā ne tikai bagātnieki, bet arī vidēji turīgās ģimenes.

Svarīgs gaļas ieguves veids bija medības. Acteki bija sla­veni kā veikli mednieki un labi šāvēji. Viņi medīja ar loku un bultām, kā arī ar dažāda veida slazdiem. Viņiem bija pazīs­tamas arī vienkāršas ierīces šķēpu mešanai un pūšamie stobriņi māla lodīšu izšaušanai.

Ezeru krastu apdzīvotāji nodarbojās arī ar zveju.