Tenočtitlanas bojā eja

IELU CĪŅAS

Ar pirmajiem saules stariem uzbrukums atjaunojās. Bet šo­reiz Kortess mainīja taktiku. Tūlīt pēc pirmās zalves atvērās vārti, un indiāņu sajukušajās rindās iedrāzās spāniešu kava- lērija. Tai sekoja kājnieki, ko papildināja tūkstošiem tlaška- liešu karotāju.

Uzbrukuma pēkšņums kādu brīdi deva spāniešiem priekš­rocības. Acteki steigšus atkāpās, atstādami simtiem kritušu, pīķiem sadurstītu un zobeniem sakapātu, zirgu pakaviem sa­bradātu karotāju. Bet, paslēpušies aiz galvenajā ielā agrāk uzceltajām barikādēm, acteki ātri saveda kārtībā savu cīnī­tāju rindas. Uz ienaidnieku atkal lidoja akmeņu un bultu krusa.

Pēc Kortesa pavēles spānieši izvilka uz ielas dažus liel­gabalus un ar divām zalvēm aizslaucīja barikādes. Taču tas ne­līdzēja. Indiāņi uzbruka pretiniekam no šķērsielām. Spāniešus nepārtraukti apšaudīja arī no jumtiem, kas bija kā nosēti galvaspilsētas iedzīvotājiem. Drīz vien kanālos iebrauca piro- gas ar jauniem palīgspēkiem . ..

Kortesa plāns ar izšķirošu uzbrukumu piespiest ienaid­nieku bēgt vai arī tam nodarīt neaizstājamus zaudējumus cieta neveiksmi. Taisnība, acteku zaudējumi bija desmitiem reižu lielāki nekā spāniešu zaudējumi. Toties viņu cilvēku rezerves bija neizsmeļamas, kamēr spāniešu rindas kusa, acīm redzot.

Ielu cīņās arī kavalērija actekiem nelikās tik briesmīga. Karavīrus uz jumtiem jātnieki nevarēja aizsniegt. Toties lejup mestie milzīgie akmeņi nereti sadragāja kā jātniekus, tā arī zirgus.

Degdami briesmīgā naidā pret atnācējiem, desmitiem dros­minieku nikni metās virsū zirgiem, cenzdamies tos sagrābt aiz kājām vai arī noraut zemē jātnieku.

Slīcējs ķeras pie salmiņa . .. Saņemdams iznīcinošus trie­cienus no actekiem un steigšus atkāpdamies uz pili, Kortess atcerējās Kakamacīnu, Kuitlauaku un citus dižciltīgos gūstek­ņus — Montezumas nodotās sazvērestības dalībniekus. Viņi visi bija piekalti pie vienas ķēdes un atradās cietumā.

Varbūt kādu no viņiem atlaist brīvībā, lai izmantotu viņu kā parlamentāri? Varbūt viņi pēc atbrīvošanas izmantos savu ietekmi, lai nomierinātu kaislības?

Kortess pavēlēja atbrīvot Montezumas brāli Kuitlauaku. Pēc Montezumas viņam bija vislielākās tiesības uz varu pār actekiem. Kuitlauaks Kortesam šķita vieglāk pierunājams, pie­kāpīgāks un mazāk saniknots.

Taču Kortesa aprēķins, ka pateicībā par atbrīvošanu Kuit- lauaks kļūs par nodevēju, nepiepildījās. Gluži otrādi! Atguvis brīvību, Kuitlauaks nostājās acteku armijas priekšgalā un kopā ar Kuautemoku izstrādāja tādu kara plānu, kas spāniešu avan­tūristus nostādīja bezdibeņa malā.

Veltīgi Kortess gaidīja to brīdi, kad uzbrukumu pārtrauks un parādīsies parlamentāri, lai uzsāktu sarunas. Kuitlauaks nozuda, un reizē ar viņu nozuda arī cerība uz pamieru.

Neveiksmes saniknots, Kortess pavēlēja aizdedzināt namus. Kaut gan tie bija celti no akmeņiem, tomēr tur atradās diez­gan daudz degoša materiāla — mašas, niedru un koka izstrādā­jumi. Drīz vien liesmas plosījās visapkārt pilij. Ievainoto un mirstošo vaidiem pievienojās sieviešu, bērnu un sirmgalvju vaimanas, kuri sadega dzīvi.

Liesmas aptvēra desmitiem namu, bet vispārējs ugunsgrēks neizcēlās, kā bija gaidījis Kortess, jo ēkas citu no citas at­dalīja kanāli.

Vairākas reizes spānieši atjaunoja uzbrukumu. Viņu liel­gabali sadragāja ielās uz ātru roku ierīkotos aizsprostus. Viņu jātnieki nepārtraukti strādāja ar zobeniem. Bet likās, ka indi­āņu skaits, kuri cīnījās pret Kortesu, nepavisam nemazinājās. Ik brīdi pienāca jauni papildinājumi un tūlīt metās kaujā. Turpretī spāniešu spēki izsīka. Taisnība, Kortesa nodaļas bija aizgājušas diezgan tālu no savas bāzes — Ašajakatla pils. No malas raugoties, varēja likties, ka iniciatīva ir viņu rokās un uzvara jau tuvu. Bet Kortess saprata, ka tāda «uzvara» var laupīt viņam armijas vislabākos spēkus. Tad tā pārvērtīsies par sakāvi. Un viņš pavēlēja pārtraukt uzbrukumu un atgriez­ties pilī.