Tenočtitlanas bojā eja

TUKSNEŠA JOSLA

Kad acteku karotāju uzbrukuma gars apsīka, Kortess at­jaunoja galvaspilsētas plānveidīgo, metodisko izpostīšanu. Tā bija viņa desmitu tūkstošu sabiedroto vienīgā nodarbošanās. Ik dienas gluži kā uz darbu gāja nodaļa pēc nodaļas, lai izpil­dītu savu normu: šodien nopostīt vienu kvartālu, rīt — otru, parīt — aizbērt kanālu, ceturtajā dienā — noplēst un nolīdzināt līdz ar zemi lielisku templi. ..

Bezspēcīgā niknumā noraudzījās pilsētas iedzīvotāji, kā cits pēc cita nozūd skaistie arhitektūras pieminekļi, bultas taisnuma kanāli — vairāku paaudžu darba augļi, kā ziedošā pilsēta pār­vēršas tuksneša joslā.

Ko viņi varēja stādīt pretī arvien pieaugošajai spāniešu un to sabiedroto varenībai? Savas rokas, kas no dienas dienā kļuva nespēcīgākas un tikai ar grūtībām varēja uzvilkt loku?

Un tomēr viņi cīnījās, cīnījās izmisīgi un labāk gāja drošā nāvē nekā padevās uzvarētāju žēlastībai. Hronisti min daudzus apbrīnojamas varonības piemērus, kad bada nomocītie karotāji aizsargājās ar pēdējiem spēkiem. Un ne tikai aizsargājās, bet arī uzbruka. Likās, ka viņi sacītu iekarotājiem: «Mūs var no­galināt, bet nevar uzvarēt.»

Daudz rūgtu, bet taisnīgu vārdu nācās dzirdēt Kortesa sa­biedrotajiem, kas akli izpildīja viņa pavēles.

— Kādēļ jūs tā pūlaties? — sauca viņiem Tenočtitlānas iedzīvotāji. — Ja mēs uzvarēsim, tad visu, ko esat izpostījuši, jums nāksies atjaunot. Bet, ja uzvarēs Kortess, tad jūs strādā­siet baltajiem, celsiet saviem jaunizceptajiem draugiem. . . Postiet, postiet — paši savai nelaimei!

Bet nekādi lāsti, pārmetumi un draudi nevarēja apturēt briesmīgo, ar nepielūdzamu neatlaidību veikto postīšanas

darbu. Pagāja nedēļas, un tuksneša josla jūtami paplašinājās. Pēc priekšpilsētām un nomalēm arī galvaspilsētas centra ra­joni cits pēc cita krita spāniešu rokās.

Tomēr aplenkto pretestība neizbeidzās. Viņu izturība bija pārsteidzoša: Par to brīnījās pat pie visa pieradušie konkista- dori, kuru amats bija slepkavot un laupīt. Ieņemtajās ēkās spānieši arvien biežāk un biežāk atrada badā mirstošus vai līdz pēdējai pakāpei panīkušus cilvēkus. Bet viņi ar nicināšanu novērsās no spāniešiem. Šie nelaimīgie pat izsmēja uzvarētājus,, kuru kāre pēc mantas un zelta bija visiem zināma.

— Jūs nekad neuzzināsiet, kur noslēpts mūsu zelts, — viņi sacīja ar izsmieklu. — Mirušie nerunā.

Arvien biežāk gadījās uzdurties badā un slimībās mirušo līķiem. Tie gulēja pagalmos, istabās — tur, kur cilvēkus bija pārsteigusi nāve.

Acteki piešķīra sevišķu nozīmi apbedīšanas rituāliem. Kor­tess to labi zināja, un tas fakts, ka acteki vairs_nespēja apgla­bāt savu tuvinieku mirstīgās atliekas, liecināja par galīgu fizisko un morālo spēku izsīkšanu.

Taču Kortess nevis priecājās, bet sāka uztraukties ne pa jokam.

Viņš iekaroja mirušu pilsētu. Tajā mitinājās nevis iedzīvo-

tāji, bet ļodzīgas ēnas, dzīvi miroņi, kaut kādas nožēlojamas, cilvēkiem līdzīgas būtnes. Nevienam darbam tās vairs nede­rēja. Turklāt tūkstošiem neapglabātu līķu radīja epidēmijas briesmas viņa karaspēkam.

Tādēļ Kortess arvien neatlaidīgāk centās ātrāk izbeigt šo slaktiņu, kura turpināšana bija kļuvusi bezjēdzīga. Bet vel­tīgi Acteki, kas vēl turējās, acīm redzot, bija cieši nolēmuši mirt ar ieročiem rokās. Karavīriem palīdzēja viņu sievas, kas dalījās ar viņiem visās briesmās, pienesa akmeņus un bultas, pārsēja ievainotos. Kaujās tagad piedalījās arī pusaudži un bērni.

Netālu no tirgus laukuma satikās Kortesa un Alvarado grupas, kas bija aplenkušas pilsētu no dažādām pusēm. Tas bija liels spāniešu panākums, un Kortess vēlreiz piedāvāja Kuautemokam pārtraukt bezcerīgo pretošanos. Reizē ar miera piedāvājumu Kortesa sūtņi nogādāja acteku valdniekam dāva­nas — maizi, medījumus, augļus. Lai pierādītu savus miermīlī­gos nodomus, Kortess pavēlēja uz vairākām dienām pārtraukt uzbrukumu.

Bet tajā dienā, kad spānieši gaidīja ziņas par kapitulāciju, notika negaidīts acteku uzbrukums …

Citu reizi, kad bija norunāta Kortesa un Kuautemoka satik­šanās abās pusēs Lielajam kanālam, Kuautemoka vietā atnāca viens no viņa karavadoņiem, kas stipri aizskāra Kortesa pat­mīlību. Sarunu laikā, kuras tā kā tā nekā nedeva, šis kasiks un visi viņa pavadoņi demonstratīvi ēda Kortesa nesen uzdā­vinātos cepumus un ķiršus.

Pie tirgus laukuma kāda liela tempļa virsotnē bija jau uzvilkts spāniešu karogs. Ar to Kortess it kā pasludināja, ka Tenočtitlānā atrodas spāniešu rokās. Tomēr cīņa turpinājās, kaut gan trīs ceturtdaļas galvaspilsētas jau bija nopostītas.