Tenočtitlanas bojā eja

UZVARĒT VAI MIRT!

Pārāk pašpārliecināti bija acteku priesteri un orākuli, no- sacīdami tik īsu termiņu ievainotā, bet joprojām draudīgā un spēcīgā plēsoņas iznīcināšanai. Tagad viņiem bija jāsamaksā par savu vieglprātību: cits pēc cita pie Kortesa atgriezās viņa sabiedrotie, galīgi pārliecinājušies par spāniešu neuzvaramību.

Kortess pieņēma viņus bez sevišķas laipnības, ar tēlotu vienaldzību. It kā piedodams tiem viņu vājības un parādīdams lielu godu, viņš atļāva tiem cīnīties un mirt par spāniešiem . ..

Kortess sacīja, ka uzvara viņam nodrošināta arī bez sa­biedroto palīdzības. Bet, apliecinot savu draudzību un labvē­lību, viņš esot gatavs pieņemt tlaškaliešus, teskokiešus un pārējos zem saviem karogiem, lai arī viņi varētu iegūt daļu bagātā laupījuma, kas viņus gaida Tenočtitlānā.

«Jo vājāki mēs īstenībā esam, jo vairāk mums jācenšas slēpt visiem patieso stāvokli, jācenšas izlikties stiprākiem,» Kortess mācīja saviem apakšniekiem. Un viņš rādīja tiem šīs taktikas uzskatāmu piemēru.

Atguvis sabiedrotos, Kortess jo asāk izjuta vajadzību pēc munīcijas. Par laimi Verakrusā ieradās kuģis ar pulveri un kara piederumiem. Vairāki tūkstoši indiāņu nesēju dažu dienu laikā to visu nogādāja karaspēkam, kas aplenca galvaspilsētu.

Tagad Kortess mainīja cīņas taktiku. Atmetis atsevišķus uzbrukumus un neauglīgus mēģinājumus iesturmēt pilsētu, viņš sāka plānveidīgi nopostīt māju pēc mājas, ielu pēc ielas, aiz­bērt kanālu pēc kanāla.

Tikai plašā laukumā, līdzenā vietā bez šķēršļiem varēja izvērsties kavalērija. Tikai tad, kad nebūs vairs kanālu, uzbru­cējiem nesagādās grūtības arī nekādi dambju postījumi. Bet šai nolūkā ziedošā, simtiem ūdens artēriju šķērsotā pilsēta jāpārvērš līdzenā laukā, mirušā tuksnesī.

Metodiski diendienā Kortess sāka īstenot savu velnišķīgo plānu.

Tagad cīņas pārvietojās uz pilsētas nomales rajoniem. Pēc sīvas cīņas spānieši sagrāba akas, kuras bez ūdensvada pa­likušajai galvaspilsētai bija dārgas kā pati dzīvība. Pēc tam ie­radās tūkstošiem tlaškaliešu, bruņojušies ar laužņiem un kap­ļiem, un sāka nopostīt visas ieņemtā rajona ēkas — vienalga vai tas bija templis, turīga pilsoņa nams, vai nabaga bū­diņa. Būvgružus sabēra kanālos un dambju pārrakumos. Pilsē­tas izpostīšana notika artilērijas uguns aizsegā, kas noslaucīja acteku nodaļas, kuras mēģināja to aizkavēt.

Tagad kavalērija ieguva plašu placdarmu, kur tā varēja darboties, nebaidīdamās ne aizsprostu, ne slazdu.

Varbūt tagad, postījumu iebiedēti, acteki noliks ieročus? Jo vairāk tādēļ, ka Tenočtitlānā sākās briesmīgs bads. Cilvēki pārtika no augu saknēm, grauza koku mizu, dzēra sāļas, smirdo­šas duļķes. Viņi ēda tārpus, košļāja zāli un no ezera dibena izvilkto sūnu. Kortess atlaida vairākus sagūstītos dižciltīgos, actekus ar priekšlikumu padoties. Viņš apsolīja visiem taupīt dzīvības un pārtraukt pilsētas nopostīšanu.

Kortesa priekšlikumu apsprieda Kuautemoka sasauktajā kara padomē.

Acteku vadoņi necentās sevi mānīt ar aplamām cerībām. Viņi labi zināja, ka tālākā cīņa ir veltīga. Visi pretestības lī­dzekļi bija izsmelti. Bads un slimības ik dienas prasīja vairāk upuru nekā spāniešu lielgabali un zobeni. Bet viņi labāk izvē­lējās nāvi nekā pakļaušanos Kortesam. — Labāk mirt ar iero­čiem rokās, nekā pārvērsties par spāniešu vergiem! — tāds bija vienprātīgais lēmums.

Lūk, kāda veca kara padomes dalībnieka runa, kā to at­stāstījis Bernals Diass:

«Vareno Kuautemok! Tu esi mūsu pavēlnieks, un vara tev nav dota veltīgi: tu valdīji godīgi un prasmīgi. Saprotams, ka miers ir liela un cildena lieta. Bet atceries, ka kopš tā laika, kad svešinieki ieradās mūsu zemē, nav bijis ne miera, ne veik­smes. Atceries, cik laipns pret viņiem bija tavs tēvocis; un ko viņš par to saņēma? Kāds bija viņa gals, kāds bija visu viņa dēlu un radinieku gals? Kur tagad mūsu zemes bagātības? Vai tev zināms, ka daudzi Čolulas un Teskoko iedzīvotāji ap­zīmēti ar kvēlojošu dzelzi, padarīti par vergiem? … Tādēļ ne­tici Malincina vārdiem. Labāk ar godu mirt cīņā šīs pilsētas drupās nekā pakļauties un kļūt par vergiem.»

Kortess vairākas dienas pacietīgi gaidīja atbildi. Un viņš to saņēma. Nepārredzamas tautas masas plūda no visām pu­sēm uz spāniešu nometni. Pirmās rindas gāja drošā nāvē, lai aizmugurē ejošie varētu pa viņu līķiem nokļūt līdz mērķim. Acteki gribēja nosmacēt ienaidnieku ar savu skaitu.

Bet dambji visā garumā bija pakļauti artilērijas apšaudei. Neviens cilvēks, kas pienāca šāviena attālumā, nepalika dzīvs. Bet no flangiem uzbrucējus bez žēlastības pļāva brigantīnu lielgabali. Uzbrukums apsīka. Acteki atkāpās, atstādami uz dambjiem veselas līķu kaudzes.

Un tomēr, neskatoties uz visu mēģinājumu acīm redzamo veltīgumu un šausmīgajiem zaudējumiem, acteki veselu nedēļu ik dienas atjaunoja savus uzbrukumus. Viņi laikam cerēja, ka kaut reizi izdosies spāniešus negaidīti pārsteigt. Bet artilē- risti modri stāvēja kaujas pozicijās, un visi varonīgie uzbru­kumi sabruka nāvējošā ugunī.