Tenočtitlanas bojā eja

SATIKŠANAS AR MONTEZUMU

Pa priekšu gāja trīs augsti galminieki ar zelta zižļiem ro­kās. Aiz viņiem lēnām kustējās ar pulētu zeltu izgreznots pa- lankīns. To, uzmanīgi sperdami soli pēc soļa, nesa uz pleciem acteku augstmaņi. Virs palankīna pacēlās no skaistām spalvām darināts, ar zeltu un dārgakmeņiem izrotāts baldahīns. Arī to drīkstēja nest tikai ļoti ievērojami galminieki. Bet neviens, atskaitot Montezumas vistuvākos radiniekus, nedrīkstēja uz viņu skatīties. Tādēļ visa svīta gāja nolaistām acīm.

Ieraudzījis pa gabalu spāniešus, Montezuma deva zīmi ap­stāties. Un tūlīt īpaši cilvēki satvēra viņu zem rokām un veikli nocēla zemē. Acteku valdnieks nedrīkstēja sevi apgrūtināt ne ar vienu, lieku kustību.

Tuvodamies Kortesam, Montezuma atbalstījās uz savu brāli Kuitlauaku un brāļa dēlu Kuautemoku. Droši vien viņam būtu bijis vienkāršāk un vieglāk iet bez jebkādas palīdzības, jo viņš izskatījās veselīgs un pašos spēka gados. Bet ar ko tad Montezuma atšķirsies no vienkāršajiem mirstīgajiem? Visa etiķetes jēga bija tā, lai iedvestu klātesošajiem domu par viņu valdnieka dievišķīgo izcelšanos un pārdabisko varenību.

Montezuma nesoļoja pa zemi kā visi cilvēki. Viņa priekšā augstmaņi noklāja dārgus audumus. Viņa san­daļu zelta zoles nepieskārās zemei.

Palankīns, kurā viņš ieradās, pa­lika uz vietas, bet baldahīns pārvie­tojās kopā ar Montezumu, aizsargā­dams viņu no saules stariem un apžilbinādams spāniešus ar zeltu un dārgakmeņiem.

Tad lūk, kāds ir šis leģendārais Montezuma, neskaitāmu bagātību īpašnieks, plašas zemes valdnieks, tautu pakļāvējs, kas bija ieradies, lai personīgi apsveiktu avantūristu saujiņu!

Tas bija gara auguma vīrietis,

gadus četrdesmit vecs, diezgan kalsens, kupliem matiem un retu bārdiņu. Viņa ādas krāsa bija nedaudz gaišāka nekā viņa ciltsbrāļiem. Viņš izturējās ļoti cienīgi, runāja lēni, it kā apdo­mādams katru vārdu. Monte­zuma bija tērpies ļoti greznā apmetnī un fantastiskā, no za­ļām spalvām darinātā galvas rotā.

Kad Montezuma izkāpa no palankīna, Kortess veikli nolēca no zirga un Marinas pavadībā gāja viņam pretī.

Pirmais ierunājās Monte­zuma.

— Es jūs sveicinu, — pār­tulkoja Marina.

— Kā jums labpatikas jus­ties? Montezuma. No portreta, kas uzgleznots pēc Kortesa pavēles.

— Priecājos redzet jus sava galvaspilsētā.

— Jūsu bagātīgās dāvanas liecina par jūsu labvēlību spā­niešiem.

Kortess aplika acteku valdniekam slīpēta stikla kaklarotu. Lai apliecinātu savas «draudzīgās jūtas», viņš gribēja apskaut Montezumu, bet galminieki viņu atturēja: neviens nedrīkstēja pieskarties tik augstu stāvošai, svētai personai.

Pateicis vēl dažus laipnus vārdus un uzdevis savam brālim pavadīt spāniešus līdz viņu mitekļiem, Montezuma nozuda pa- lankīnā.

Acteku valdnieks atgriezās savā mītnē. Zemu noliektām galvām viņu pavadīja tuvinieku pūlis; vienkāršie pilsoņi gu­lēja ar pieri pie zemes.

Tā Montezuma iepazinās ar Kortesu.