Tenočtitlanas bojā eja

CĪŅA PAR LIELO TEOKALLI

Lai uzbruktu spāniešiem un sturmētu viņu kazarmas, acteki prasmīgi izmantoja Lielo Teokalli. Šis templis, kas atradās blakus Ašajakatla pilij un pārvaldīja visu apkārtni, noderēja indiāņiem par labu novērošanas punktu.

Šeit bieži varēja redzēt Kuitlauaku un citus karavadoņus. No šejienes viņi novēroja visu, kas notiek ienaidnieka no­metnē, un varēja pat uzminēt tā manevrus. Pēc viņu pavēles tempļa augšējos stāvos novietojās vislabākie strēlnieki. Paši

palikdami neievainojami, viņi no turienes apbēra spāniešus un to sabiedrotos tlaškaliešus ar bultām.

Kortess nolēma par katru cenu sagrābt templi. Viņš cerēja, ka tas demoralizēs ienaidnieku. Pārliecinājušies, ka viņu kara dievs Uicilopočtli ir satriekts, acteki varbūt pārtrauks uz­brukumu.

Kortess bija ievainots kreisajā rokā. Bet gaidāmajai kaujas operācijai viņš piešķīra tik lielu nozīmi, ka nolēma personīgi vadīt tempļa sturmēšanai paredzētās vienības. Viņa kreisajai rokai piesēja vairogu, tad Kortesu uzsēdināja zirgā, un viņš veda triecienā visus savus jātniekus un lielāko daļu kājnieku.

Kavalērijai bija ļoti grūti darboties tempļa plašajā pa­galmā. Pagalms bija izklāts pilnīgi gludām akmens plāksnēm, un apkaltie spāniešu zirgi tur jutās kā uz ledus: tie slīdēja, klupa, krita . ..

Jātniekiem bija jākāpj zemē un jācīnās kājnieku ierindā.

Kortesa kareivjiem nācās ieņemt ar kauju katru piramīdas trepju pakāpienu, katru eju, katru terasi. No augšas reizē ar bultām un šķēpiem uz viņu galvām lidoja degošas pagales, baļķi, smagi akmeņi. Bet spānieši virzījās arvien augstāk un augstāk, atstādami aiz sevis kritušos un ievainotos.

Visniknākā cīņa norisinājās tempļa virsotnes plašajā lau­kumā. Acteki pulcējās pie svētnīcas, spānieši — pie blakus celtnes, kas bija pārbūvēta par kristīgo baznīciņu. Virsotnes laukums nebija apžogots, un vajadzēja kādam tikai paklupt, kad viņš jau lidoja lejā no milzīgā augstuma.

Divi acteku karotāji sagrāba Kortesu un vilka viņu uz laukuma malu. Viņi bija nolēmuši iet bojā, paņemot līdz nāvē bālģīmju galveno pavēlnieku. Tikai divus soļus no bezdibens Kortesam izdevās izrauties no viņu rokām un nogrūst lejā vienu vajātāju . ..

Acteki cīnījās līdz pēdējam vīram. Spānieši ieņēma tempļa virsotnes laukumu tikai pēc tam, kad bija nogalināti visi indi­āņu karavīri. Dzīvi palika tikai trīs priesteri, kas krita gūstā. Bet arī spāniešu zaudējumi bija smagi — četrdesmit pieci nogalinātie. Ievainoti bija bez izņēmuma visi kareivji un virsnieki.

^ņēmuši templi, spānieši izvilka Uicilopočtli statuju un tūkstošiem indiāņu acu priekšā nosvieda to pa kāpnēm lejā. Pēc tam viņi aizdedzināja no koka būvēto svētnīcu tempļa virsotnē. Vējš uzpūta liesmas, un ugunsgrēks bija saredzams desmitiem kilometru plašā apkārtnē.

Neapmierinādamies ar tempļa aizdedzināšanu, Kortess naktī sarīkoja vēl vienu uzbrukumu pilsētā un aizdedzināja ap trīs­simt māju. Viņš zināja, ka acteki naktīs nemēdz karot, un bija nolēmis to izmantot. Ugunī gāja bojā simtiem mierīgo iedzī­votāju, sieviešu un bērnu.

Taču šīs barbariskās rīcības galveno mērķi — iebiedēt actekus, iedvest viņiem' šausmas balto varenības priekšā — neizdevās sasniegt. Visu Kortesa nodomu pilnīgais sabrukums atklājās jau nākošajā dienā, kad viņš nolēma, ka pienācis laiks sākt sarunas un ka iebiedētais pretinieks piekāpsies.

Sarunas notika uz laukuma pils priekšā. Kortesa ataicinātie acteku karavadoņi ar Kuitlauaku un Kuautemoku priekšgalā panāca uz priekšu. Kortess un Marina uzkāpa paaugstinājumā, no kura pirms dažām dienām bija runājis Montezuma. Kortess sacīja:

— Domāju, ka tagad katrs no jums pārliecinājies par to, ka spāniešiem pretoties nav nekādas jēgas. Jūsu dievi ir no­gāzti pīšļos, altāri izpostīti, mājas nodedzinātas. Tūkstošiem karavīru gājuši bojā mūsu lielgabalu ugunī, zem zirgu paka­viem un no manu kareivju tērauda zobenu triecieniem. Visas šīs nelaimes jūs piedzīvojāt savas nepakļāvības dēļ. Bet es esmu gatavs apturēt briesmīgā soda izpildīšanu, ja jūs neka­vējoties noliksiet ieročus. Ja jūs to nedarīsiet, es pārvērtīšu Tenočtitlānu par drupu kaudzi un neatstāšu dzīvu nevienu cilvēku! Nebūs pat neviena, kas apraudās jūsu galvaspilsētas bēdīgo likteni.. .

Marina vārdu pa vārdam pārtulkoja Kortesa runu, bet pēc tam arī indiāņu atbildi. Un tā Kortesam bija pilnīgi negaidīta.

— Tu patiešām esi izpostījis mūsu tempļus, ņirgājies par mūsu dieviem un nonāvējis daudz karavīru un mierīgo iedzī­votāju. Droši vien vēl daudziem actekiem nāksies zaudēt savu dzīvību. Bet mēs būsim apmierināti, ja uz katru simtu mūsu kritušo karotāju būs kaut viens nogalinātais baltais. Palūkojies uz mūsu ielām, kanāliem, namu jumtiem. Tie visi ļaužu pār­pildīti. Cilvēki redzami visur, kur vien tu pavērsīsi savu ska­tienu. Un tie visi ir mūsu karotāji. Mūsu spēki ir neizsme­ļami, tie aug ar katru dienu. Jūs visi iesiet bojā no bada un slimībām. Jūs visi esat nolemti nāvei. Jūsu krājumi būs iz­smelti, un jums nav glābiņa, jūs visi nonāksiet mūsu rokās. Ziniet, ka tilti ir izpostīti un dzīviem jums neizdosies aiziet. ..

Pēdējos vārdus Marina vairs nevarēja pārtulkot, jo tos nomāca kareivīgi saucieni un apstiprināja bultu krusa.

Kortess un viņa tulks pasteidzās aiziet no bīstamās vietas.