Tenočtitlanas bojā eja

CEĻŠ UZ TLAŠKALU

1519. gada 16. augustā Kortesa armija, labi atpūtusies un apgādāta ar visu nepieciešamo, atstāja Sempoalu un devās uz Meksikas galvaspilsētu Tenočtitlānu. Pārgājienā piedalījās četri simti kājnieku un piecpadsmit jātnieku. Viņu apbruņo­jumā, neskaitot personīgos ieročus, bija tikai septiņi lielgabali. Kortesa rīcībā bija lielāki spēki, bet viņam nācās atstāt gar­nizonu Verakrusā. Toties Kortesam tagad bija sabiedrotie — totonaki, kas skatījās uz Kortesu kā cīnītāju par viņu neat­karību.

Sempoalas pārvaldītāji bija nodevuši Kortesa rīcībā tūkstoš trīs simti karotāju un tūkstoti nesēju, kuriem bija jānes liel­gabali un nastas. Bez tam spāniešus pavadīja četrdesmit ievē­rojamu totonaku. Tika uzskatīts, ka tie ir Kortesa padomnieki un ceļa rādītāji, kuriem jāpalīdz Kortesam nodibināt sakarus ar svešām tautām. īstenībā tie bija ķīlnieki. Kortess baidījās — un ne bez pamata, — ka tad, kad atklāsies viņa nodevīgā, divkosīgā taktika, sabiedrotie pārvērtīsies ienaidniekos. Tādēļ

viņš uzskatīja par nepieciešamu turēt savā štābā par ķīl­niekiem pilsētu pārvaldītājus, cilšu virsaišus un citas ietek­mīgas personas.

Spāniešiem, kas bija atbrīvoti no smagās kareivju uzkabes, ilgi neizdevās jūsmot par bagāto tropisko augu valsti, caur kuru vijās viņu ceļš. Drīz vien viņiem bija jāpārvar Kordiljeru stāvās kalnu pārejas. Un, jo augstāk viņi kāpa pa šaurajām, līkumainajām takām, jo vairāk mainījās klimats un apkārtnes ainavas.

Sāka pūst aukstie kalnu vēji. Lietus mainījās ar krusu. Ledainās šaltis izmērcēja apģērbu, bet naktīs sals drebināja līdz kauliem. Krāsām bagāto augu valsti nomainīja augst- kalnāja skopais zaļums.

Konkistadori sāka kurnēt. Viņi jau bija pamatīgi noguruši no nebeidzamajiem pārgājieniem, bet gals tiem nebija pare­dzams. Mērķis bija vēl ļoti tālu. Bet vēl sliktāk klājās spāniešu jaunajiem sabiedrotajiem — totonakiem.

Totonaki — saulaino dienvidu bērni — nemaz nebija sa­gatavojušies tik skarbam klimatam. Viegli ģērbušies, viņi ļoti cieta no aukstuma, slimoja un mira desmitiem. Bet Kortess ne­rēķinājās ar zaudējumiem, pat ja runa bija par viņa tautiešiem. Tāpēc indiāņu ciešanas viņu aizkustināja vēl mazāk. Viņš at­vēlēja ļaudīm tikai visīsākos atpūtas brīžus miegam un visu laiku steidzināja doties uz priekšu.

Pārgājuši pāri kalnu grēdas augstākajam punktam, viņi sasniedza plašu, auglīgu ieleju ar mērenu klimatu. Parādījās rūpīgi apstrādāti tīrumi, kurus apjoza kaktusu dzīvžogi. Viss liecināja par apdzīvotu vietu tuvumu.

Patiešām, drīz vien skatienam atklājās skaista pilsēta, kuras mūra celtņu baltās sienas mirdzēja saulē. Tādēļ spānieši to nosauca par Kastilblanko («Baltais cietoksnis»).

Pilsētas pārvaldītāji sagaidīja Kortesa armiju ļoti atturīgi. Taisnība, to apgādāja ar pārtiku un telpām atpūtai. Bet darīja to ar skaidri redzamu nepatiku, it kā pakļaudamies nepiecie­šamībai. «Baltā cietokšņa» iedzīvotāji maksāja actekiem meslus un negaidīja nekā laba ne no spāniešiem, ne no Montezumas.

Pilsētas pārvaldītāji nenogurdami slavēja Montezumu, viņa varenību, bagātību, varonību. Kortess nepalika parādā. Viņa samācīta, Marina spilgti iztēloja indiāņiem zirgu un lielgabalu neuzvaramo spēku.

— Tie ir mūsu kara biedri, — stāstīja Marina. — Viņi nik­numa pilni metas uz ienaidnieku un nesaudzīgi iznīcina to. Kaujas laikā spānieši tikai ar pūlēm spēj tos noturēt.. .

Kortess savā nepacietībā gribēja pievērst pagānus «īstena­jai ticībai». Bet tam pretojās . . . garīdznieks Olmedo.

— Laiks vēl nav pienācis, jānogaida, — sacīja viltīgais

paters, baidīdamies, ka sašutušie «jaunatgrieztie» varētu sa­celties.

Pēc piecu dienu atpūtas ekspedīcija virzījās tālāk un bez sevišķiem atgadījumiem pēc dažām dienām sasniedza Tlaš- kalas — nelielas neatkarīgas valsts robežu. Uz turieni vispirms nosūtīja četrus ievērojamus totonakus ar ļoti daiļrunīgu, bet tlaškaliešiem pilnīgi nesaprotamu Kortesa vēstuli. Tajā Kortess lūdza izlaist spāniešus caur Tlaškalas teritoriju. Sūtņi varēja šo lūgumu izsacīt ar vārdiem, bet vēstulei, kas sacerēta iz­smalcinātā spāņu valodā un uzrakstīta indiāņiem nepazīstamām rakstu zīmēm, vajadzēja, pēc Kortesa domām, piešķirt viņa lūgumam lielāku svaru.