Tenočtitlanas bojā eja

«VALDNIECE ČUSKU TĒRPA»

Actekiem bija bezgalīgi daudz dievu. Lai uzskatāmāk pa­rādītu, cik daudz to bija, nosauksim tikai trīs dievu grupas.

Lūk, piemēram, Sencon Uicnaua — debesu dienvidu daļas zvaigžņu dievi, Sencon Mimiškoa — debesu ziemeļu daļas dievi un Sencon Totočtin — reibinošā dzēriena oktli dievi. Vai jūs zināt, cik pavisam dievu šajās trīs grupās? 1200!

Bet šis skaitlis ne tuvu neaptver to visu pakāpju dievu daudzumu, ar kuriem bija darīšana acteku priesteriem.

Viņi iestāstīja vienkāršajai tautai, ka visa pasaule esot pilna ar dieviem — labiem un ļauniem, augstsirdīgiem un atriebīgiem. Ar tiem visiem esot jāsadzīvo, lai ne­uzveltu sev nelaimi.

No visām šīm daudzajām die­vībām, no kurām katrai bija, tā sakot, sava «specialitāte», visvai­rāk tika godināti ar zemkopību saistītie dievi. Galvenie šajā grupā bija Tlaloki — kalnu dievi, kas pārvaldīja lietus gāzes, pēr­konu un zibeņus. Viņu godinā­šana bija saistīta ar upēm, eze­riem un avotiem.

Katrai ielejai bija savsTlaloks, kas dzīvoja tuvējā augstienē. Ac­teki uzskatīja, ka visi šie neskai­tāmie Tlaloki pakļauti augstāka­jam Tlalokam. Viņam kopā ar Uicilopočtli bija veltīts galvenais Tenočtitlānas templis. Ceturtā daļa lielo reliģisko svētku bija tieši saistīta ar šo dievu.

Tlaloku vienmēr attēloja ar divām čūskām ap acīm.

Ļoti ticams, ka sākumā Tlaloki bija medību un zvejas aiz­gādņi. Vēlāk, kad ļaudis apguva zemkopību, viņi mainīja «spe­cialitāti» un kļuva par zemkopības aizgādņiem.

Dievieti Čalčiuitlikue* («valdniece smaragda tērpā»), ko uz­skatīja par Tlaloka sievu, godināja kā tekošā ūdens dievieti. No viņas, pēc acteku ticējumiem, bija atkarīga ūdens kustība upēs un ezeros. Viņa varēja arī uzsūtīt zemei plūdus.

Kukurūzas dievietes un dievi — Cikomekoatla, Šilonena, Sinteotls un Šočikecala bija jauni un skaisti. Cikomekoatla (viņas vārds nozīmē «septiņčūskainā») bija ražas un uztura dieviete, Šilonena un Šočikecala personificēja jauno, augošo kukurūzu.

Dievs Kecalkoatls (viņa vārds, kā liekas, nozīmē «spalvainā čūska») bija saistīts ar planētas Venēras pielūgšanu. Par viņu Meksikas tautām bija daudz dažādu nostāstu. Vienā no tiem teikts, ka Kecalkoatls pēc ilgām cīņām izdzīts no Meksikas. Aizbraukdams pa jūru uz Austrumiem, viņš pareģojis, ka pēc kāda laika no jauna atgriezīšoties savā zemē. Šo dievu parasti attēloja ar baltu ādas krāsu. Mēs jau zinām, kādu pakalpojumu šis Kecalkoatls izdarīja Kortesam.

Katrai ciltij senajā Meksikā bija savs īpašs dievs — aizgād­nis. Tenočkiem jeb actekiem tāds aizgādnis bija mums jau pazīstamais Uicilopočtli — kara un medību dievs. Viņa māte bija zemes dieviete Koatli- kue — «valdniece čūsku tērpā». Šo dievieti attēloja ar divām čūskām galvas vietā, un viņas tērps bija veidots no čūskām, kas vijās un locījās. Tenočtit­lānā viņa kā dieva aizgādņa māte baudīja sevišķu cieņu. Vi­ņai par godu bija uzcelts tem­plis, kurā atradās šīs dievietes milzīgu apmēru statuja, kas sa­glabājusies līdz mūsu dienām.

Acteku augstākais dievs bija Teskatlipoka — «kūpošais spogulis». XVI gadsimtā visas naua ciltis viņu pielūdza kā visvarenu dievību, kā visu cilšu, kara un medību dievu pavēlnieku. Parasti viņu attē­loja ar pulēta obsidiāna spoguli rokā. Acteki ticēja, ka šajā maģiskajā spogulī atspoguļojo­ties viss, kas notiek pasaulē. Teskatlipoka, tāpat kā Uicilo­počtli, bija kara dievs. Viņu parasti uzskatīja par ļoti nežē­līgu dievu, kas soda cilvēkus ar badu un mēri un prasa ne­skaitāmus cilvēku upurus. Pēc acteku ticējumiem viņš arī iz­dzinis Kecalkoatlu 110 Meksi­kas.

Kecalkoatla akmens tels.

Acteku mītos daudz stāstīts par Teskatlipokas un Kecalko­atla cīņu. Iespējams, ka šajos nostāstos atbalsojas sensenās cīņas starp toltekiem un ielejā iebrukušajām naua ciltīm.