Tenočtitlanas bojā eja

KALENDĀRA AKMENS

Ašajakatla laikā Tenočtitlāna tika izdaiļota ar jaunu ievē­rojamu mākslas darbu. Lielā Uicilopočtli tempļa virsotnē no­vietoja milzīgu kalendāra akmeni vairāk nekā trīsarpus metra diametrā. Uz tā veiklie acteku skulptori bija attēlojuši visu iepriekšējo pasaules vēsturi — tādu, kā viņi to iedomājās, sā­kot ar pasaules radīšanu.

Tenočki ticēja, ka pasaule kopš savas radīšanas brīža pār­dzīvojusi četrus laikmetus jeb ēras. Pirmā saukusies «Četri oceloti», ilgusi 4008 gadus un beigusies ar to, ka milžu — kina- mecīnu cilti, kas toreiz apdzīvojusi zemi, iznīcinājuši oceloti. Otrā ēra — «Četri vēji» ilgusi 4010 gadu un beigusies ar bries­mīgām viesuļvētrām un cilvēku pārvēršanu par pērtiķiem. Trešā ēra — «Četri lieti» arī nav ritējusi laimīgi: tās beigās pasauli apņēmis postošs ugunsgrēks. Beidzot «Četri ūdeņi» — ceturtā ēra, kas ilgusi 5042 gadus, beigusies ar plūdiem, kuru laikā cilvēki pārvērtušies par zivīm.

Tas laikmets, kurā dzīvoja paši acteki, bija pēc skaita piek­tais, un tam bija jānobeidzas ar šausmīgu zemestrīci.

Šajos priekšstatos atspoguļojās atmiņas par stihiskām da­bas katastrofām — plūdiem, postošām viesuļvētrām, briesmī­gām zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem, ko senos laikos nācies pārciest Meksikas iedzīvotājiem.

Visa pasaules vēsture arī bija parādīta uz kalendāra akmens. Reljefa centrā atradās saules attēls. Ap centrālo daļu bija

izvietoti koncentriski apļi: vispirms josla ar acteku kalendārā sastopamiem divdesmit dienu nosaukumiem, tad aplis ar zī­mēm «tirkīzs» un «nefrīts», kas apzīmēja vārdus «dārgums» un «debesis». Aiz šīs joslas bija redzami saules stari un zvaig­žņu simboli, bet ārējo apmali veidoja divas lielas, ugunīgas čūskas, kas simbolizēja laiku.

Šo grandiozo, vairāk nekā divdesmit tonnu smago monu­mentu izkala akmeņlauztuvju rajonā. Lai to pa dambjiem aiz­vilktu uz Tenočtitlānu un paceltu tempļa piramīdas virsotnē, visi actekiem pakļautie apgabali atsūtīja savus cilvēkus.

Pēc Meksikas iekarošanas spānieši nogāza kalendāra akmeni no piramīdas virsotnes un apraka zemē. Viņi baidījās, ka kris­tīgajai ticībai pievērstie acteki, ieraudzīdami šo akmeni, no jauna «kritīs pagānismā». Šis ievērojamais kultūras pieminek­lis tā arī nogulēja zemē līdz pat XVIII gadsimta beigām, kad to nejauši atrada.

Tagad tas novietots vienā no visredzamākajām vietām Mek­sikas pilsētas Nacionālajā vēstures muzejā.