Tenočtitlanas bojā eja

CĪŅA PAR DAMBJIEM

Par flotiles bazi kļuva Holoka — apdzīvota vieta galvenā un rietumu dambju krustošanās punktā. Tur noenkurojās bri­gantīnas. Dambis šajā vietā bija tik plats, ka acteki uz tā bija uzcēluši divus mūra sienām apjoztus torņus. Bet viņi neparū­pējās par stipru garnizonu šīs vietas aizsargāšanai. To izman­toja Kortess un spējā triecienā sagrāba Holoku — šo ļoti sva­rīgo punktu pie pašiem galvaspilsētas mūriem.

Tagad indiāņiem bija jāizsit Kortess no cietokšņa, bet to bija grūti izdarīt. Nostādījuši pie savas nometnes ieejām lielgabalus, spānieši padarīja to nepieejamu. Actekiem nedeva panākumus arī cits citam sekojošie nakts uzbrukumi.

Tagad Kortess kontrolēja divus ceļus, kas veda uz galvas­pilsētu, un pavēlēja Sandovalam nostiprināties uz sagrābtā dambja un sākt plānveidīgu uzbrukumu.

Blokādes loks noslēdzās. Spānieši bija pārgriezuši visus sauszemes ceļus, kas saistīja Tenočtitlānu ar citām pilsētām.

Pārliecinājies, ka vislabākos panākumus dod saskaņoti ar­mijas un flotiles triecieni, Kortess nodeva četras brigantīnas Alvarado un divas brigantīnas Olida grupai. Kad uzbruka kājnieki, kuģi virzījās kopā ar tiem abās pusēs dambim. Brigantīnas varēja aiziet acteku aizmugurē, dot triecienu flangiem.

Indiāņi parasti no­cietinājās pie izpostīta­jām vietām uz dam­bjiem un pie tiltiem. Bet brigantīnu artilēristi iznīcināja pretinieka aizsardzības ierīces. Vi­ņi koncentrēja uguni uz karaspēka sakopoju­miem un piespieda ac­tekus atkāpties, atvieg­lojot kājnieku virzīša­nos uz priekšu. Tādā veidā arvien jauni un jauni dambju posmi no­nāca spāniešu rokās.

Bet to, kas bija ie­karots dienā, nereti naktī zaudēja. Spānie­šiem nebija iespējams izstiept savas pozicijas un naktīs tās pienācīgi

apsargāt. Kad iestājās vakars, nācās atgriezties bazē. Rītā pa­modušies, viņi nereti ieraudzīja, ka acteki no jauna sagrābuši iepriekšējā dienā zaudēto dambja posmu un no jauna uzcēluši nocietinājumus vai izpostījuši dambi. Un cīņa sākās no gala . . .

Brīdī, kad dzimtenei draudēja nāves briesmas, acteki parā­dīja izcilu neatlaidību aizsardzībā, vīrišķību un bezbailību uz­brukumā. Arvien biežāk viņi pret nežēlīgo un ļauno ienaid­nieku sāka pielietot kara viltības, un tas deva labus rezultātus.

Nereti vecā, labi izpētītā vietā spāniešus gaidīja dažādi pār­steigumi. Līdzenā vietā viņi negaidīti zaudēja pamatu zem kā­jām un iegāzās ūdenī. Tur viņus jau gaidīja naktī noslēpta acteku piroga. Indiāņi prata labi maskēt bedres, ko viņi ierī­koja uz dambja daudzās vietās.

Acteki izgudroja arī iedarbīgu līdzekli cīņai pret brigantī- nām: viņi iesita ezera dibenā netālu no dambja pāļus, kas ūdenī nebija redzami. Uzdrāzušās uz tiem, brigantīnas vai nu iesprūda, vai arī ieguva nopietnus bojājumus.

Vienu brigantīnu actekiem izdevās pat sagrābt. Šī pārdrošā, līdz pēdējam sīkumam izdomātā operācija lika spāniešiem turpmāk vairāk uzmanīties, darboties piesardzīgāk un neuzska­tīt sevi par ezera neierobežotiem saimniekiem.

Piekrastes niedrās bija novietots stiprs slēpnis — trīsdesmit pirogu. Dažas citas indiāņu laiviņas, spāniešiem redzot, devās ar kravu ezerā. Brigantīnas tūlīt sāka dzīties tām pakaļ un .. . uzdrāzās uz zemūdens pāļiem netālu no slēpņa. Iesprūdušie kuģi bija labs mērķis indiāņu strēlniekiem. Ievainoja vai no­galināja gandrīz visus spāniešu jūrniekus.

Vienai brigantīnai galu galā izdevās izsprukt, otra kā trofeja krita acteku rokās.