Tenočtitlanas bojā eja

IZLŪKOŠANA AR KAUJU

Kurp taisījās doties Kortess? Uz kādām zemēm? Kādas pasakainas bagātības rēgojās viņam un viņa biedriem? Un kas pamudināja rīkot šo ekspedīciju, kura sacēla kājās bur­tiski visus Santjāgo iedzīvotājus?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāatgriežas ne-

Spāniešu iekārotāji sadedzina sagūstītos indiāņus. Pec senas gravīras. 2 — Tenočtitlānas bojā eja 17

daudz atpakaļ un jāpastāsta par dažiem notikumiem pirms diviem gadiem.

Simt desmit tukšā palikušie spāniešu ieceļotāji Kubā, kurus Velaskess nespēja apgādāt ar zemi un indiāņiem, nolēma ilgāk negaidīt un paši iegūt vergus kaimiņu salās. Šo cil­vēku mednieku bandu vadīja kāds Francisko Ernandess de Kordova.

Viņam pašam bija gan zeme, gan indiāņi. De Kordova bija ļoti bagāts cilvēks, vairāku indiāņu ciemu īpašnieks. Bet vai tad bagātniekam kādreiz pietiek ar to, kas viņam ir? Viņš vienmēr cenšas pavairot savas bagātības. Tāds bija arī de Kordova.

Spānieši iegādājās divus kuģus, trešo viņu lietošanā nodeva Kubas gubernators Velaskess ar norunu, ka viņi pēc atgrie­šanās par to samaksās ar dzīvo preci.

Par kopīgi samesto naudu salīga matrožus, iegādājās pār­tiku, tauvas, enkurus, buru audeklu, mucas ūdenim. Un 1517. gada 8. februārī ekspedīcija atstāja Kubas krastus. Bez ieročiem katrs spānietis ņēma līdz pamatīgu stikla kreļļu krājumu. Par tām viņi cerēja no vientiesīgajiem indiāņiem iemainīt zeltu.

Bet šī ekspedīcija tās dalībniekiem beidzās ļoti bēdīgi. Viņi ne vien neieguva vergus un nevarēja izdevīgi apmainīt savus stikla nieciņus, bet tik tikko izglāba savu ādu no indi­āņiem, kas pašaizliedzīgi aizstāvēja savu brīvību. Desmitiem spāniešu nogalināja, citi (to skaitā arī viņu vadonis de Kor­dova) nomira no ievainojumiem drīz pēc atgriešanās.

Viens no ekspedīcijas dalībniekiem — kareivis Bernals Diass[4] atstājis sīku šī brauciena aprakstu. Diendienā viņš atzīmēja visus notikumus, pierakstīja pat interesantākās sa­runas. Iegaumēsim viņa vārdu — ar to mēs vēl ne reizi vien satiksimies mūsu grāmatā. Viņa liecības vēlāk noderēja vēs­turniekiem, jo citi tik ticami dokumenti nav saglabājušies. Izmantojot Bernala Diasa dienasgrāmatu, iespējams tagad re­staurēt šī nelaimīgā brauciena dažas raksturīgākās epizodes, kā arī uzzināt interesantus sīkumus par vēlākām ekspedīcijām, kurās piedalījies mūsu hronists.

Spānieši kuģoja uz rietumiem, «nezinādami ne sēkļu, ne straumju, ne vēju», — kā raksta Bernals Diass. Nokļuva stiprā vētrā un gandrīz aizgāja bojā. Divdesmit pirmajā dienā kopš brauciena sākuma atklāja jaunu zemi. Te spāniešus pārsteidza lielas akmens celtnes, kādas nebija ne Espaņolā, ne Kubā.

Konkistadori piespiež indiāņus strādāt raktuvēs. Pēc senas gravīras.

Ari indiāņu izskats, viņu tērpi, izgreznojumi, ķermeņa un sejas izkrāsojumi liecināja, ka te dzīvo kāda cita tauta.

Sākumā indiāņi nepavisam netaisījās uzbrukt. Bet, kad apbruņotie atbraucēji patvarīgi izsēdās krastā un devās uz ciematu, izraisījās kauja. Indiāņu karotājiem bija mīkstas kokvilnas auduma bruņas. Tās gluži labi pasargāja ķermeni no bultām, bet, saprotams, nevarēja pasargāt no spāniešu lodēm.

Pirmās kaujas rezultāti bija tādi: piecpadsmit kritušu in­diāņu un divi sagūstīti. Spāniešiem kritušo nebija, bet piec­padsmit cilvēku bija ievainoti. Divi no tiem drīzumā nomira. Bija iegūtas arī «trofejas»: dažādi tempļa piederumi, izkrāsoti dievu tēli, zelta rotaslietiņas. Pašām par sevi tām nebija sevišķas vērtības, bet tās liecināja, ka šajā zemē atrodams zelts. Tas ļoti iepriecināja iekarotājus.

Turpinādami ceļu uz rietumiem, viņi atzīmēja kartē vai­rākus jaunus zemes ragus, līčus, rifus un sēkļus. Kad bija braukuši gar krastu četrpadsmit dienu, viņi nolēma papildināt

dzeramā ūdens krājumus. Piestājuši krastam, spānieši ari šeit atklāja lielas akmens celtnes un varenus tempļus, kas bija izgreznoti ar čūsku un kaut kādu teiksmainu būtņu attēliem.

Šoreiz bruņota sadursme nenotika. Indiāņu priesteri ap­kvēpināja atbraucējus ar smaržīgiem sveķiem un aizdedza lielu niedru sārtu. Ar zīmēm viņi lika spāniešiem saprast, ka tiem jādodas projām, iekams niedres sadegs, citādi tiem uzbruks un tos apkaus. Šos draudus apstiprināja skaļi tauru pūtieni, apdullinoša bungu dārdoņa, griezīgi stabuļu spie­dzieni.

Pārliecinājušies, ka spēki nav vienādi, spānieši pasteidzās piepildīt muciņas ar dzeramo ūdeni un devās jūrā.

Vēl sešas dienas viņi pilnās burās brauca gar piekrasti. Tad sacēlās vētra, kas trakoja četras diennaktis. Nācās iz­mest enkurus un nogaidīt, kamēr vētra norimst.

Pēc tam spānieši turpināja braucienu gar krastu. Drīz viņi sasniedza līci un netālu no tā ieraudzīja ciematu, ko apņēma kukurūzas lauki. Dzeramā ūdens krājumi bija izbei-

Seno meksikāņu tempļa paliekas.

Konkistadori mēģina izsēdināt desantu salā. Pēc sena zīmējuma.

gušies, tādēļ nolēma piestāt krastam. Sēkļu dēļ pēc dzeramā ūdens devās laivās, kuras pavadīja vismazākais kuģis.

Tikko spānieši izkāpa krastā, viņi ieraudzīja gariem šķē­piem apbruņotus indiāņus. Drūmi klusējot, ieradās vienība pēc vienības. Karotāju ķermeņi bija izrakstīti ar baltu un melnu krāsu, galvas izgreznotas spalvām.

Naktī ieradās vēl dažas indiāņu vienības, un rīta agrumā sākās kauja. Tās tēlainu aprakstu mēs atrodam Bernala Diasa dienasgrāmatā:

«No visām pusēm nāca indiāņu vienības ar karogiem un mūziku. .. Mums uzbrāzās tāda bultu, metamo šķēpu un ar lingām sviestu akmeņu krusa, ka uzreiz ievainoja vairāk nekā 80 cilvēku. Pēc tam sākās tuvcīņa, un uz katru no mums iznāca pa 30 ienaidnieku.

Daudz pamatīgu cirtienu mēs izdarījām ar zobeniem un šķēpiem; bez pārtraukuma šāva mūsu arkebūzas un arbaleti — vieni tikai lādēja, citi tikai šāva.

Mēs atsitām viņu uzbrukumus, tomēr viņi nebēga, bet turējās kaujas gatavībā tādā attālumā, kur tos nesniedza mūsu šāvieni, un visu laiku kliedza «ai kalačoni», kas no­zīmē — «nogaliniet vadoni». Un tiešām, mūsu kapteinis dabūja divpadsmit ievainojumu; trīs bultas trāpīja arī mani, pie tam viena kreisajā sānā ieurbās līdz kaulam. Divus no mums aiz­nesa dzīvus . ..

Ienaidniekiem nesa klāt arvien jaunas bultas un metamos šķēpus, bet ēdamo un dzeramo piegādāja pārpilnībā; tiem pienāca arī svaigi papildspēki. Turpretī mēs visi bez izņēmuma bijām ievainoti, un vairāk nekā piecdesmit jau krituši. Šādā izmisuma pilnā stāvoklī mēs nolēmām izlauzties līdz laivām. Vai, kādi kliedzieni un svilpieni sacēlās! Kā zibēja bultas, metamie šķēpi, akmeņi! Bet mūs piemeklēja jauna nelaime: kad mēs metāmies laivās, nerēķinādamies ar noslogojumu, tās visas apgāzās, un mums bija jāpeld, turoties pie tām, kamēr sasniedzām mūsu mazo kuģi. Pie tam daudzus vēl ievainoja un nogalināja, jo indiāņi mūs vajāja ar savām laivām.

Tā mēs izglābāmies. Taču ne visi: pārbaudē trūka 75 biedru, neskaitot tos divus, kurus sagrāba dzīvus, bet drīzā laikā vēl pieci nomira no ievainojumiem un slāpēm. Bet kauja bija ilgusi tikai apmēram pusstundu!»

«Asiņainās kaujas līcis» — tā spānieši nosauca šo vietu.

Briesmīgie zaudējumi spieda dzīvus palikušos padomāt par ātrāku atgriešanos Kubā. Kuģu vadīšanai nepietika cilvēku, tādēļ mazo kuģi nolēma sadedzināt, vispirms noņemot no tā visu takelāžu un kravu.

Spānieši sevišķi cieta no slāpēm. «Asiņainās kaujas līcī» viņi ne vien nedabūja dzeramo ūdeni, bet, steigā bēgot, atstāja tur savas mucas. Konkistadori veldzināja uztūkušās lūpas un mēli, pieliekot pie tām cirvja asmeni. ..

Trešajā dienā vēlreiz mēģināja dabūt dzeramo ūdeni. Uz krastu nosūtīja nelielu nodaļu — piecpadsmit matrožus un trīs kareivjus. Šeit viņi nesastapa indiāņus, bet neatrada arī dze­ramo ūdeni. Izraktajās akās ūdens bija rūgts un sāļš. Spē­cīgs ziemeļaustrumu vējš piespieda jūrniekus un kareivjus pārtraukt ūdens meklēšanu un steigšus atgriezties uz kuģu klāja. Jauna divu dienu ilga vētra laupīja pēdējos spēkus ari tiem, kas vēl turējās uz kājām.

Vēl četras dienas mocošs brauciens, un ekspedīcija sa­sniedza Florīdas krastus. Atkal uz krastu nosūtīja nelielu nodaļu pēc ūdens. Šoreiz ūdeni izdevās iegūt, bet sadursmē ar indiāņiem ievainoja desmit cilvēku, un viens nokļuva gūstā. Tiesa, indiāņu zaudējumi bija lielāki: divdesmit divi krituši un trīs gūstekņi.

Vēl daudz smagu pārbaudījumu nācās izturēt spāniešiem, kamēr viņi beidzot sasniedza Kubas krastus. Bet vieglās peļ­ņas meklētāju briesmīgās ciešanas un visa pasākuma nožēlo­jami niecīgie rezultāti neaizkustināja viņu tautiešu sirdis. Vispārēju uzmanību saistīja zelta lietiņas, kas bija atvestas no nezināmās zemes. Tātad tur ir zelts! To apstiprināja arī sagūstītie indiāņi, kurus nopratināja pats Kubas gubernators Velaskess.

Viņš pasteidzās nekavējoties ziņot Spānijas valdībai, ka izdarījis lielu atklājumu un sakarā ar to cietis lielus zaudē­jumus. Velaskesa vārds vienā rāvienā kļuva plaši pazīstams. Kas attiecas uz ekspedīcijas ierindas dalībniekiem, tad par viņu likteni labi izteicies Bernals Diass: «Nabagi mēs atgrie­zāmies Kubā, nabagi un brūcēm klāti. Un tā vēl bija laime. Varēja būt arī sliktāk. Kritušos vien mēs zaudējām vairāk nekā septiņdesmit. Tāds ir viss ieguvums no mūsu atklājuma.»

Kādu zemi tad spānieši atklāja? Gar kādu piekrasti viņi kuģoja?

Tā bija milzīgā Jukatānas pussala. Gar tās krastiem arī virzījās de Kordovas ekspedīcija.

Kad spānieši pirmo reizi izcēlās krastā un jautāja indiā­ņiem, kā sauc viņu zemi, tad atbilde skanēja «kotoč». ''Mūsu mājas» — tāda bija šī vārda nozīme. Bet spānieši iedomājās, ka tā sauc zemes ragu, pie kura viņi piestājuši, un pasteidzās atzīmēt jauno nosaukumu savās kartēs. Šis zemes rags vēl tagad saglabājis savu nosaukumu — Kotoče.

Turpinādami iztaujāšanu par zemi un iedzīvotājiem, pie kam sazināšanās notika galvenokārt ar žestiem un mīmiku, spānieši par atbildi saņēma veselu vārdu straumi, no kuras viņi vislabāk iegaumēja vārdus «Ki u tan» — «Viņš saka» (izteiciens, kas ļoti bieži sastopams vietējo indiāņu sarunu valodā). Spānieši nolēma, ka tas ir jaunatklātās zemes no­saukums, un pārveidoja to pēc savas gaumes — «Jukatāna».

Šo nosaukumu pussala tā arī paturēja. Bet dzīvoja tur maiji — viena no kulturāli visaugstāk attīstītajām Jaunās pasaules tautām.