Tenočtitlanas bojā eja

«CELTNIEKI»

Acteku nostāstos un leģendās vairākkārt pieminēta noslē­pumainā tolteku tauta.

Tolteki bija ļoti seni Meksikas ielejas iedzīvotāji. Viņiem piedēvē metālu lietošanas atklājumu. Viņus uzskata par arhi­tektūras, skulptūras un glezniecības pamatlicējiem. Un pats vārds «tolteks» acteku valodā nozīmē — «celtnieks», «arhi­tekts».

Toltekiem — vēsta acteku teiksmas — visas citas meksi­kāņu ciltis ir pateicību parādā par kultūras un mākslas sasnie­gumiem. Viņi iemācījuši tām kultivēt lauksaimniecības augus, celt izturīgas mūra ēkas, izgatavot audumus, izcirst statujas un reljefus.

Arheoloģiskie izrakumi Meksikas ielejā palīdzēja noskaid­rot, ka šajās leģendās slēpjas patiesu vēsturisku notikumu tā­las atbalsis.

Mūsu ēras pirmajos gadsim­tos Teotiuakāna — tā sauca ciematu, kam pagāja secen Šitli lavas straumes — sāka strauji attīstīties. Tā izdevīgā atrašanās vieta pievilka arvien jaunus pārceļotājus no citiem Meksi­kas augstienes rajoniem.

Šīs pilsētas radītājus mūs­dienu zinātnē pieņemts saukt acteku teikās pieminētās noslē­pumainās tautas vārdā par tol- tekiem. Patiešām, Teotiuakānas iedzīvotāju radītā īpatnējā un augstā kultūra dziļi ietekmēja citu senās Meksikas tautu kul­turālo attīstību. Šīs ietekmes pēdas arheologi atrod gandrīz visā Centrālās Amerikas teritorijā.

III — VI gs. Teotiuakānas iedzīvotāji apvienoja visus galvenos Centrālās Meksikas apdzīvotos rajonus. Tolteku sa­biedrībā šai laikā notika svarīgas pārmaiņas. Mantiskās noslā­ņošanās rezultātā radās bagātie un nabadzīgie. Bagātie pakļāva nabadzīgos savai varai. Viņi sagrāba galvenos amatus cilšu savienībā.

Cilšu sadursmēs uzvarētāju rokās krita gūstekņi. Tos sada­līja visizcilākajiem karotājiem. Gūstekņus pārvērta vergos, kam bija jākalpo saviem saimniekiem. Viņu darba augļi padarīja cilšu aristokrātiju vēl bagātāku un palielināja mantisko atšķi­rību starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

IV gadsimtā Teotiuakāna no maza ciemata pārvērtās par milzīgu pilsētu. Tās teritorija bija 750 hekt­āru. Lai gūtu labāku priekšstatu par šo platību, iedomāsimies taisnstūri viena kilometra platumā un septiņ- arpus kilometru garumā.

Lielākā daļa ēku šajā pilsētā bija celtas no lieliem, ar kaļķa javu sa­saistītiem akmeņiem. Bet bija arī no saulē kaltētiem māla ķieģeļiem bū­vēti nami.

Kad bija atrakts tolteku galvenās pilsētas celtņu gigantiskais kom­plekss, zinātnieki saprata, ka Meksi­kas senās tautas dibināti nosaukušas Teotiuakānas iedzīvotājus par «celtniekiem».

Divi visinteresantākie Teotiuakānas arhitektūras pieminekli ir Saules un Mēness piramīdas. Patiesībā tās nav piramīdas tādā nozīmē, kā mēs esam pieraduši saprast šo vārdu, runājot par Ēģiptes faraonu gigantiskajām kapenēm. Centrālās Ame­rikas piramīdas ir milzīgas daudzpakāpju pamatnes tempļiem, kas pacēlās to lēzenajās virsotnēs. Tikai retos gadījumos pi­ramīdu dziļumos apbedīja cilšu virsaišus vai augstos pries­terus.

Mēness piramīda pacēlās pār pilsētu 42 metru augstumā. Tās virsotnē atradās templis, kas nav saglabājies līdz mūsu dienām, — acīm redzot, tas bijis celts no koka.

Vēl varenāka bija Saules piramīda, kuras augstums sasnie­dza 65 metrus.

Labi sacījis par šiem diviem ievērojamiem pieminekļiem acteku hronists:

«Tās [Saules un Mēness piramīdas] līdzīgas kalniem, un nav iespējams ticēt, ja kāds sacītu, ka tās darinātas ar cilvēku rokām.»

Arī mūsu dienās Saules piramīda atstāj neaizmirstamu ie­spaidu. Ja apstaigā un izmēra tās pamata visas četras malas, tad iegūst iespaidīgu skaitli — ap 240 metru.

Trīs terases dala piramīdu četrās daļās, kas pakāpeniski sašaurinās. Visa šī gigantiskā celtne izveidota no miljoniem saulē kaltētu ķieģeļu. Pēc tam sienas nosedza ar kaltiem ak­meņiem un pārklāja ar apmetumu. No piramīdas augšējā lau­kuma atklājās brīnum jauks skats uz pilsētu un Teotiuakānas ieleju.

Tolteki bija ne tikai izcili arhitekti. Teotiuakānas celtnēs atklātās fresku gleznojumu paliekas un izrakumos atrastā trīs metrus augstā ūdens dievietes statuja izteiksmīgi vēsta par tolteku skulptoru un gleznotāju meistarību.

Valsts Ermitāžā Ļeņingradā glabājas vairāki šo seno meis­taru lieliskie darbi. Šie unikālie eksponāti pastāvīgi sajūsmina muzeja apmeklētājus.

Vēlāko acteku vēstures avotu fragmentārās un neskaidrās vēstis norāda, ka IX gadsimta vidū Teotiuakānas iedzīvotāji pēkšņi atstājuši savu pilsētu. To apstiprināja arheoloģiskie izrakumi milzīgās pilsētas teritorijā.

Mums pagaidām vēl nav zināmi iedzīvotāju aiziešanas cē­loņi. Taču lielais daudzums ogļu, kas atrastas vienā Teotiua­kānas daļā, liek domāt par briesmīgu, postošu ugunsgrēku.

Vai šī ugunsgrēka cēlonis bija kaut kādu naidīgu cilšu uzbrukums Teotiuakānai? Vai arī tas liecina par lielu tautas

sacelšanos? Iespējams, ka, izmocīti tempļu un piļu celšanā, vienkāršie ļaudis sacēlās pret saviem apspiedējiem, un pilsēta tika sagrauta sacelšanās laikā. Kāda bija vēsturiskā īstenība, to noskaidros tālākie zinātnieku pētījumi. Katrā gadījumā spāniešu iebrukuma laikā milzīgā pilsēta jau daudzus gad­simtus gulēja drupās. Retos, nejauši atklīdušos ceļotājus dziļi ietekmēja tās drupu varenība, un viņi nosauca to par Teotiu- akānu, kas acteku valodā nozīmē — «dievu dzīves vieta».