Tenočtitlanas bojā eja

DIVAS BĒGŠANAS

Viņu gaidīja grūts ceļojums: vajadzēja slepeni ar laivu šķērsot plato jūras šaurumu, kas atdalīja Espaņolu no Ku- bas. Bet Kortesam šo braucienu tā arī neizdevās sākt. Par sazvērestību paziņoja gubernatoram, un Kortesu apcietināja, iekala važās un iemeta cietumā.

Jauniekaroto zemju gubernatori bija neierobežoti, patiesi despotiski valdnieki. Viņi pēc savas patikas lēma par savu pavalstnieku dzīvību un mantu. Ar nāves baiļu un visbargāko sodu palīdzību viņi turēja paklausībā avantūristu, laupītāju un vieglas dzīves tīkotāju bandas, kas tajos laikos bija visu jūras ekspedīciju un laupīšanas karu galvenais triecienspēks.

Ne personīgie nopelni cīņās, ne skanīgais vārds netika ņemti vērā, kad cilvēks bija kritis nežēlastībā. Viņa liktenis bija pilnīgi atkarīgs no tā iegribām un kaprīzēm, kura rokās atradās vara.

1517. gadā nocirta galvu slavenajam ceļotājam, Dienvid- jūras (Klusā okeāna) atklājējam Vasko Balboa, kuru pilnīgi nepamatoti apvainoja nodevībā. Notiesādams viņu uz nāvi, spāniešu kolonijas Santamarija gubernators, neapdāvinātais Pedrariass atbrīvojās no sāncenša. Slavenais Kristofors Ko­lumbs no sava trešā ceļojuma pār okeānu atgriezās Spānijā sakalts važās, arī pilnīgi nepamatotu un aplamu aizdomu dēļ. Un arī Kortess nebūtu izvairījies no karātavām, ja par viņu neparūpētos draugi.

Cietumā Kortess nebija ilgi. Viņam izdevās atbrīvoties no važām, izlauzt loga restes un nolēkt no otrā stāva uz ielas. Pēc tam viņš ātri sasniedza tuvāko baznīcu, kur bija pasar­gāts no briesmām. Pēc toreizējām parašām noziedznieks diev­nama teritorijā bija neaizskarams.

Ļaunas mēles melsa, ka pārdrošā bēgšana notikusi ar sargu atbalstu. Tam var ticēt, jo Kortess jau toreiz bija populārs un prata noskaņot ļaudis savā labā.

Velaskess nostādīja ap baznīcu sardzi, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu Kortess atstās savu patvertni. Tā arī notika. Kad pēc dažām dienām Kortess bezrūpīgi pārkāpa pār baz­nīcas žogu, viņam uzklupa kāds Huans Eskudero un sagrieza rokas uz muguras.

Ar dažu palīgā piesteigušos spēcīgu vīru palīdzību

Kortesu atkal nogādāja cietumā, iekala važās un pēc tam pār­vietoja uz karavelu kas devās uz Espaņolu.

Viņš gatavojās braukt turp kā sūdzētājs, bet tagad nācās doties ceļā kā apsūdzētajam …

Acīm redzot, Kortesam arī uz kuģa atradās drauģeļi, ja viņam arī te izdevās atbrīvoties no važām, nepamanītam no­kļūt laivā, kas bija piesieta pie kuģa, un pārdroši aizbēgt. Tiesa, laivu viņam drīz vien nācās atstāt un līdz krastam no­kļūt peldus. Bet kā tas arī nebūtu — viņš atkal atradās brī­vībā. Un vēlreiz atrada patvērumu baznīcas sienās.

Visiem par brīnumu gubernators drīz vien samierinājās ar stūrgalvīgo idalgo. Par to, kā tas noticis, klīda pretrunīgas baumas. Daži stāstītāji bija gatavi apzvērēt, ka pašu acīm redzējuši, kā nesenie ienaidnieki draudzīgi apskāvušies un sacījuši viens otram komplimentus. Taču pat visvientiesīgākie klausītāji tam ne sevišķi ticēja.

Pilnīgi iespējams, ka Velaskess no sirds piedeva Kortesam, jo saprata, ka tas var viņam vēl noderēt. Bet Kortesam ne­bija sevišķu iemeslu turēt ļaunu prātu; jo vairāk tādēļ, ka viņš drīz netālu no Santjāgo dabūja lielisku «repartimento» — ienesīgas raktuves un ļoti izdevīgu amatu. Dažu gadu laikā viņš iedzīvojās veselā bagātībā.

Kortess prata pārvērst indiāņu sviedrus un asinis zeltā. Ne velti viens no viņa biogrāfiem daudznozīmīgi raksta: «Tikai pats dievs zina, cik indiāņu dzīvību maksāja šī bagātība.»

Tas ir īsumā viss, ko par Kortesu 1519. gadā runāja Sant­jāgo.

Iespejams, ka šajos nostāstos bija pārspīlējumi un dažas neprecizitātes. Šis tas varbūt bija izpušķots, šis tas izlaists. Taču visumā stāsta patiesīgums nav apšaubāms. Tieši tāds arī bija Ernando Kortess, spāniešu avantūrists, zelta un pie­dzīvojumu meklētājs, tajā laikā nepilnus trīsdesmit četrus gadus vecs.